Deniss Hanovs

Kulturologs

Pareizais Fredijs Merkurijs jeb Izraidīšana brīvībā

Skaļi, ļoti skaļi... lamājas tā, ka kļūst neērti, ka dzirdi to kopā ar citiem... kādā brīdī gribētos aiziet, jo sēdi tuvu izejai. Vēlme aiziet, nedzirdēt visus h...j un bļ..., kas izvirda uz skatuves, pārvērtās piecu stundu garā, tik reti sastopamā baudā. Kā vulgāras bāra dejotājas varēja aizraut mani, cilvēku, kas nekad neapmeklē nakts klubus un jūtas drošāk un ērtāk 18. gs. operas dekorācijās?

„Izraidītie” ir sintētiska rakstura iestudējums – tas apvieno sevī mūzikla elementus, monoizrādes klusumu, kas koncentrē uzmanību uz galvenā varoņa, bijušā Latvijas policista, teicamnieka Bena stāstījumu, kā arī operas-buff detaļas, kad uz skatuves cits citu strauji nomaina komiskie tēli – ukrainiete, šoferis, pillā latgalieši-viesstrādnieki, tīnis ar drediem, ko latviešu auto zaglis uzskata par dīvaini, tātad, protams, geju (politkorektajā versijā). Šī tēlu dažādība, strauja ainu maiņa veidoja iestudējuma tempa intensitāti, kas ļāva zaudēt laika sajūtu un pārvarēt skatuves barjeru, nepārtraukti atrasties kopā ar aktieru atveidotajiem tēliem.

Kad pāriet pirmais adaptācijas posms, kurā skaļa necenzēta leksika vēl spēj traucēt un atgādināt, cik ļoti sabiedrībā mainījušies priekšstati par to, kas ir pieņemams (Krievijā cietumnieku valoda – blatnoj jazik – jau sen ir popkultūras glamūra elements – atcerēsimies populāro grupu Ļeningrad), priekšplānā izvirzās stāsts par katru no mums, tiem, kam paveicies dzīvot vismaz divās realitātēs – bijušajā, atceltajā un sabrukušajā padomju pasaulē un jaunajā pasaulē, kas top uz vecās drupām, pasaulē, kas sola daudz, daudz sniedz, bet daudz prasa un daudz nepamana.

Šī izrāde ir arī rūpīgs lokalizācijas darbs – globāla darba imigrantu kultūra, balstīta nedrošībā un bailēs, sapņos un smagā fiziskā darbā, atstumtībā un asā vientulībā – visi šie komponenti tika dziļi emocionāli pavērti skatītājiem, kas gan palika tradicionāli vēsi un atturīgi, nereaģējot uz patiesiem aktiermeistarības šedevriem.

Latvijas iedzīvotāju stāsti – darbs Īrijā, bet dzīve un atmiņas Latvijā – tika savienoti ar globālu kustību postpadomju pasaulē, kurā ilūziju un mītu vietā, ko bijām mācījušies skolā vai ieguvuši no jūrnieku atvestiem, krāsainiem preču katalogiem laikos, kad Latvijā par galveno resursu kļuva ziepes un tualetes papīrs par taloniem.

Un tomēr šī izrāde nav hronika, kurā nevar saredzēt atsevišķu cilvēku vaibstus aiz aizsvīdušo logu stikliem. Šis ir stāsts, varbūt pat detektīvstāsts par puisi Benu, kurš, kā viņš pats domā, ticis izmests no savas dabiskās dzīves vides. Mēs taču ticam, ka ir kaut kur uz šīs pasaules mūsu dabiskā vide, tā, kurai mēs piederam.

Vai mēs varam arī nepiederēt? Varam, bet ļoti gribas tomēr kaut kur būt mājās – mēs, sabiedriskie dzīvnieki, meklējam savas alas, tumšas un siltas... un atrodam tās citu cilvēku domās, viņu spējā mūs saprast, pasargāt mūs no sevis.

Bens – Dainis Grūbe, Liza – Vita Vārpiņa // Foto – Jānis Deinats

Par svešo sevī

„Izraidītie” nav stāstījums par vulgaritātes iemiesojumu sporta biksēs – šis apģērbs kopš 90. gadu sākuma kļuva par popkultūras un jauniešu pilsētas svētdienu pastaigas tērpu. Mēs vairs nebaidāmies iekļūt telefona austiņu aizsargjoslā un nedzirdēt citus, bet tomēr tik ļoti baidāmies palikt vieni, it sevišķi cilvēku pilnā bārā, kuri ienes tajā savu mums nevajadzīgo vientulību. No daudzām vientulībām top iestudējums par sapņu sabrukšanu, par akūtām bailēm atrast ierastajā kaut ko šausminoši jaunu – kurš varēja iedomāties, ka fiziski stiprs, trenēts roka dziedātājs Fredijs ir ne tikai gejs (pie tā nabaga Bens kaut cik pierada otrā cēliena vidū), bet arī babajs, tātad austrumnieks, melnais... ne-mūsējais. Google atklāsme par Fredija izcelsmi bija smagāka nekā sitieni ar nūju pa seju – baltais eiropietis, īstais vīrs Fredijs taču bija palicis par vienīgo iespēju atjaunot spēkus.

Izrāde izaicina skatītāja spēju pieņemt Citādo, bet nepieļauj vairāku smalku informatīvu kampaņu kļūdas – nemāca, neveido kompleksus, neveicina alerģiju, bet Austrumu preču tirgotāja personā uzdod jautājumu par būtiskāko – par mūsu bailēm pieņemt to, ka sistēmas, struktūras un shēmas mūsu prātos īsti nestrādā, jo, ierāmējot pieredzi, neizbēgami atstājam daudz ko ārpus tās. Bens ir pakļauts tik daudzām pārmaiņām, ka var likties – viņš slēpjas no skatītāja – arī telpiski, uzkāpjot uz skatuves, pazūdot, kustoties ap striptīza stabu, pārvēršoties par Frediju, naktskluba sargu, policistu, beigās viņš tomēr atkal atgriežas autobusā, jo daudzi, ļoti daudzi Beni, īsti neuzticoties premjera grāmatā aprakstītajam veiksmes stāstam un ņirgājoties par reemigrācijas programmas utopiju, dodas pa to pašu ceļu, varbūt ātrāk nonākot galamērķī, varbūt dzīvojot telefonā saspiestajā dzimtenes telpā. Iestudējuma spilgtākās ainas, kurās aktieru kustība uz skatuves ir akrobātiski agresīva un plūstoši daudznozīmīga (autobusa nakts aina, kad ķermeņi pārvēršas par Beklina darbu tēliem, saplūstot vienā lielā migrantā, Austrumeiropas monstrā, kas atbaida un tomēr ir tik lēts) ienes Latvijas teātra telpā tik reti sastopamu mūzikla valodu, kas vēsta par mūsu nedrošību un tieksmi pēc vides, kurā maksimāli viss ir saprotams. Tomēr, par nelaimi, drošība, iluzora jebkurā laikmetā, arī mūsu iedomātajā ideālajā pagātnē, neienāk mūsu apziņā un traucē ieraudzīt blakus kāda cita cilvēka bailes, cerības, viņa vērtību bez mūsu pierakstītām nozīmēm.

Dzīves un nāves mūžīga sintēze ir šī iestudējuma centrālais saturiskais avots. Dzīve ir šķietami nevērtīga, ekspluatējama, par grašiem pārdodama un izlietojama zemeņu plantācijās – dziesmas „Zemeņu lauks” naivisma vietā garas stundas citos laukos.

Dzīve, kas sadzīvo ar nāvi, kas nemitīgi lūr apkārt (vairākās ainās daudzi no varoņiem spēj potenciāli atņemt dzīvību citiem), pieņem arī naivas mākslas formas – ukraiņu pāris rozā un oranžos mājas tērpos, gaidot bērniņu, atgādina cilvēkēdājus svētdienas rīta idilles reklāmā, bet to pārtrauc koka nūja un ilgstoša auss asiņošana, kas beidzas ar pierādījumu, ka mīla un rūpes mīt visai nepiemērotās vietās. Šī īsā, dinamiskā, traģikomiskā aina galu galā aizrāva skatītājus, un viņi pavadīja Oksanočku un viņas vīru – sentimentālu bandītu – ar skaļiem aplausiem.

Maza cilvēka lielie sapņi

Izraidīšana var būt dažāda – izraida mītiskus tēlus no viņu paradīzes, antīkas vai kristīgas, musulmaņu vai kādas mazas cilts Ēdenes, par ko zina tikai viszinošākie antropologi. Izraida intelektuāļus un disidentus, jo tie ir lasījuši aizdomīgi daudz grāmatu un turpina domāt par spīti bailēm. Bet, izrādās, izraidīt var arī nesamērojamie rēķini par apkuri, vecmāmiņas niecīgā pensija, parādi un vēlme nopirkt jaunu mēteli trešajam bērnam. Šie apstākļi, mūsu kapitālisma versija, savā pirmatnējā, mežonīgā skaistumā izraida stingrāk un nežēlīgāk kā auksta kara totalitārie režīmi, jo padara dzimteni par neciešamu teritoriju, kurā negribas un nevar palikt.

No Dailes teātra izrādes "Izraidītie" // Foto – Jānis Deinats

Katram no „galvenajiem” varoņiem ir savs sapnis – suns, māja Saulkrastos, anarhistu revolūcija vai arī iespēja atkal sastapt elegantu angli, kurš, izrādās, nav varmāka, bet cilvēks, kas meklē atbrīvošanos no sāpēm par dēla bojāeju, kurā, pēc viņa domām, vainīgs kāds kolektīvs polis, visu poļu polis, kas turklāt vēl smaidīja un lamājās. Šķiet, ka brīdī, kad Bens ieklausās angļu džentlmeņa stāstā, kopā ar sāpēm pazūd arī pats Bens – nav vairs policista, nav vairs imigranta, nav vairs svešas telpas – kas paliek?

Paliek līdz šim spilgtākais Dailes teātra iestudējums šajā sezonā, ko mēģināju aprakstīt nevis recenzijas žanrā – nevar aprakstīt vairāk nekā piecu stundu feijerisku ainu secību, kurā grupas „Queen” dziesmas, Harija Potera sāga un ukraiņu multiplikācijas filmas savienojušās atpazīstamu zīmju tukšumā –, bet kā eseju par domu un nozīmju mudžekli mūsdienu bezrobežu un vienlaikus aprobežotajā telpā. Kur vēl mēs spētu īstenot savus sapņus, ja ne telpā, kurā tie katru dienu sabrūk!