Recenzijas

12. marts 2014 / komentāri 0

Mollijas klusais „Jā”

Iestudēt īru rakstnieka Džeimsa Džoisa slaveno un sarežģīto lieldarbu „Uliss” ir gandrīz neiespējami. Taču pavisam iespējami ir iestudēt kaut vai nelielu romāna daļu. To pierāda Nacionālais teātris, uzvedot uz skatuves Mollijas monologu jeb astoņpadsmito „Ulisa” nodaļu. No 26. februāra Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē skatāma Pētera Krilova režijā tapusī monoizrāde „Mollija saka: jā!” ar Mariju Bērziņu galvenajā lomā. Kāpēc Mollija saka „Jā”? Jo Dž. Džoisa veidotais, Dzintara Soduma tulkotais Mollijas monologs gan sākas, gan beidzas ar vārdu „Jā”. Uz jautājumu, kam Mollija saka „Jā”, var atbildēt ļoti dažādi.

Mollijas monologs ir sarežģīts teksts, kurš veidots apziņas plūsmas tehnikā. Dž. Džoiss atveidojis pēc iespējas precīzāku sievietes domāšanas procesu – domas mijas, jaucas, plūst, pārtrauc viena otru. Domas it kā pašas domājas – bez psiholoģiska pamatojuma un loģikas. Turklāt šim tekstam ir vēl viena īpatnība – visu garo monologu veido vien astoņi teikumi bez pieturzīmēm. Tātad Marijai Bērziņai un Pēterim Krilovam bijusi plaša iespēja improvizēt, veidojot savu interpunkciju, arī teksts vietām ir īsināts. Izrāde iestudēta reālpsiholoģiskā manierē – izvēloties šādu paņēmienu, Dž. Džoisa sarežģītais un daudzslāņainais teksts un vēstījums tiek dekonstruēts līdz vienkāršam, pat sadzīviskam līmenim, tādejādi zaudējot savu unikalitāti. Taču, no otras puses, režisors Pēteris Krilovs un Marija Bērziņa šim tekstam piešķir reālu izpausmes veidu, atskaldot visu abstrakto. Viņi pierāda, ka apziņas plūsmas tehnikā rakstītām domām var piešķirt fizisku izpausmi. Izrādē „Mollija saka: jā!” redzama reāla sieviete, kura domā reālas un iedzīvinātas domas un dara ikdienišķas darbības. Izrādē sadzīviskais līmenis caurvijas ar garīgo un emocionālo. Šādā interpretācijā Mollijas monologs ir ne tikai lasāms, bet arī saklausāms, pat redzams uz skatuves, kļūstot viegli saprotams un uztverams.

Izrāde sākas ar to, ka Marija Bērziņa paziņo – pilnvērtīgai izrādei no skatītāju vidus nepieciešams vīrietis, kura uzdevums būs pasīvi atveidot Mollijas vīru Leopoldu Blūmu – pati Mollija vīru sauc par Poldiju. Skatītāji sarosās, īpaši tramīgi kļūst vīrieši. 27. februāra izrādē uzreiz atsaucās pirmais Marijas Bērziņas uzrunātais kungs, kurš, paprasījis sievas atļauju, bez kavēšanās devās pie aktrises. Skatītāji izrādes sākumā ar interesi vēroja uz skatuves esošo vīrieti, kura uzdevums bija vienkārši sēdēt uz dīvāna un skatīties izrādi, esot uz spēles laukuma. Šis paņēmiens ir interesants, taču mazliet riskants, jo daudziem latviešu vīriešiem raksturīga pasivitāte un nevēlēšanās būt uzmanības centrā. Noteikti citās izrādēs pierunāt kādu vīrieti doties uz skatuves būs daudz sarežģītāk.

Mollija – Marija Bērziņa // Foto – Ojārs Jansons

Izrādes scenogrāfiju veidojusi Kristīne Abika. Uz skatuves pa kreisi atrodas tumsā iegrimis dīvāns, uz kura sēž skatītājs jeb Leopolda Blūma atveidotājs. Aktrise izrādes laikā vairākkārt norāda uz šo vīrieti, tādejādi it kā netieši sarunājoties. Pa labi uz skatuves atrodas pakaramais ar dažādiem apģērba gabaliem, bet uzmanības centrs un galvenā darbības vieta ir Blūmu ģimenes virtuve, kura atrodas aiz plašiem, sīki rūtotiem logiem. Tikpat daudzslāņaina ir arī Mollijas iekšējā pasaule. Logu ārējo metāla palodzi skāris laika zobs un rūsa – arī Molliju laiks nav saudzējis, savā ziņā arī viņas pasaule ir ierūsējusi. Izrādes sākumā Marija Bērziņa atver logus, tādejādi sākot monologu un ielaižot skatītājus Mollijas jūtu un domu pasaulē. Skatuves fonā redzamas vienkāršas, gaiši brūnas ķieģeļu sienas, kas norāda uz pieticīgu mitekli. Vienlaikus šīs sienas ir Mollijas vienmuļās ikdienas cietums, no kura viņa alkst izlauzties. Uz virtuves galda redzami dažādi sadzīves priekšmeti, ar kuriem Mollija darbosies: krūzes, glāzes, svece, pulkstenis un netīri trauki. Tie, kas lasījuši „Ulisu”, sapratīs, ka Mollija uzkopj virtuvi, kurā nakts sarunas risinājuši Leopolds Blūms un Stefans Dedals. Savukārt tie skatītāji, kuri nav iepazinuši „Ulisu”, var vērot un izjust sievietes domu un emociju pasauli, kurā loģiskai secībai un konkrētiem notikumiem nav būtiskas nozīmes.

Savu darbu izrādes tapšanā ieguldījuši arī Voldemārs Dūdums un Linda Ģībiete, kuri veidojuši video un digitālo instalāciju. Skatuves fonā tiek projicēti attēli un īsi video, kuri atspoguļo 20. gs. sākumu jeb laiku, kurā norisinās „Ulisa” darbība. Pirmkārt, šie attēli it kā netieši norāda, ka aktrise Marija Bērziņa viena nespēs aizpildīt spēles laukumu, ir vajadzīgi palīgmateriāli. Otrkārt, attēli novērš uzmanību no aktrises monologa. Treškārt, vairākām projekcijām ir ilustratīvs raksturs. Mollija ir gana spilgts un vitāls tēls, kurš spēj koncentrēt uzmanību tikai uz sevi bez ilustratīviem palīglīdzekļiem.

Marijas Bērziņas Mollija ir pavisam reālistiski atveidota sieviete ar daudzveidīgām emocijām un bagātu iekšējo pasauli. Šī sieviete izrāda dusmas, aizvainojumu, izbrīnu, mīlestību, aizkustinājumu, kašķīgumu un daudzas citas emocijas un rakstura iezīmes. Mollija atrodas gana sadzīviskā situācijā – nakts vidū pēc vētraini pavadītas uzdzīves pārradies vīrs, kurš vēl nekaunīgi uzstāda savas prasības. Mollijas pirmās emocijas ir dusmas un aizkaitinājums. Naktsmiers ir iztraucēts, Mollija miegā izspūrušiem matiem un rīta halātā sāk rosīties pa virtuvi. Nakts ir kluss laiks, kad Mollija, neviena netraucēta, beidzot var sadzirdēt pati sevi. Iedegtā svece izgaismo visdažādākos atmiņu un emociju nostūrus. Viņas domas nomaina cita citu bez loģiska vai psiholoģiska pamata. Šīs ir domas, analīze, atmiņas, vilšanās, cerības, sapņi un vēlmes vienlaikus. Tomēr viņas domām un emocijām ir kāds centrs – izlīkumojot dažādus pārdomu un atmiņu līkločus, viņa atkal un atkal atgriežas pie vīra Poldija.

Mollija – Marija Bērziņa // Foto – Ojārs Jansons

Ja Molliju interpretē kā reālpsiholoģisku tēlu, tad, salīdzinot Dž. Džoisa Molliju ar Marijas Bērziņas atveidoto, jāatzīst, ka rakstnieka varone ir kaislību cilvēks, kurš alkst dzīves baudas, vīriešu uzmanības, sieviešu apbrīnas un skaudības, viņa ir gatava mesties dēkās. Šai sievietei ir ļoti būtisks seksualitātes jautājums. Viņa grib un prot pavedināt vīriešus. Dž. Džoiss diezgan ironiskā kārtā Molliju saista ar Pēnelopes tēlu. Homēra atveidotā Pēnelope gaida vīru, taču Dž. Džoisa un M. Bērziņas atveidotā Mollija gaida, kad beidzot sāksies pilnasinīga dzīve. Nacionālajā teātrī redzamā Mollija savas dzīves piepildījumu gaida mazliet sapņaināk un mierīgāk, viņa ir emocionāli jūtīgāka, smalkāka un ģimeniskāka. M. Bērziņas Mollijai ļoti būtiska ir ģimene – vīrs Poldijs, meita Millija, turklāt sirdī nav sadzijušas rētas par dēla Rūdolfa zaudējumu. Šī Mollija arī nav tik tendēta uz kaislībām un romāniem. Īsti nerodas pārliecība, ka šī sieviete varētu pavedināt par sevi krietni jaunāko Stefanu Dedalu.

Iestudējuma veidotāji ir piešķīruši īpašu nozīmi arī tam, ka Mollija ir dziedātāja – šajā lomā Marija Bērziņa lieliski apliecina savas vokālās dotības. Turklāt dziedājumi gan raksturo Molliju kā radošu personību, gan dažādo monologa tempu. Tomēr izrādes beigās ilgāku laika sprīdi Mollija neveic nekādas darbības, vien sēž pie virtuves galda un turpina savu monologu. Viņa ir noslēgusi apli, atkal atgriežoties pie vīra Poldija, veidojot ar viņu vienu veselumu. Noslēguma daļa ir vienveidīga, zudis stāstījuma temps. Mollija Poldijam saka „Jā”, klusu un mierīgu „Jā”. Logi aizveras, Mollijas pasaule, tāpat kā sākumā, ir redzama, bet nav aizsniedzama.

Rakstīt atsauksmi