Recenzijas

16. decembris 2015 / komentāri 0

Aiz balta apvāka

Uzreiz jāatzīstas, ka Margaritas Ziedas grāmatu “Andris Freibergs” izlasīju nevis vienā, bet vairākos piegājienos. Iemesli tam meklējami gan personiskos paradumos, gan grāmatas uzbūvē. Kuru gan varētu interesēt pirmais apstāklis? Tādēļ vairāk par otro.

Atverot grāmatu, kas apvieno lasāma teksta un mākslas albuma īpašības, tāpat kā lielākā daļa izdevniecības Neputns izdevumu, grūti pretoties kārdinājumam vispirms izšķirstīt bildes. Tās ir liela daļa no grāmatas vērtības – visas nozīmīgāko Andra Freiberga darbu reprodukcijas vienuviet. Jāpiebilst, ka vēl šogad, 2015. gadā, iznāca Andrim Freiberga retrospektīvās izstādes Teātra muzejā katalogs (teksta autore Anita Vanaga). Abos izdevumos uzsvērtas izrādes, kuras kā nozīmīgākās vērtējis pats mākslinieks, tādēļ kopiespaids daudz neatšķiras. Tomēr Margaritas Ziedas rakstītajā biogrāfijā nākuši klāt dokumentāli attēli, vairākas izrādes, kuras autors sev raksturīgajā stilā nevērtē kā veiksmes (“…man pašam par to Krauklīti šodien nav daudz laba ko teikt”, 115. lpp), un pavisam nedaudz attēlu konteksta iezīmēšanai (nodaļā PSRS telpa. Scenogrāfijas izstādes). Tomēr tas ir būtisks pienesums Freiberga mākslas novērtēšanai, īpaši, skatot to attīstībā un kā daļu no plašāka Austrumeiropas teātra fenomena. Esmu pārliecināts, ka tieši tādā aspektā Freiberga karjeras novērtējums turpinās augt arī nacionālā līmenī, jo galu galā – viņš ir teju vienīgais Latvijas pēckara perioda mākslinieks līdz Alvim Hermanim, kura karjeru tiešām var saukt par starptautisku. Šajā sakarā pieticīgi skan Margaritas Ziedas teiktais, ka “Andrim Freibergam pirms Padomju Savienības sabrukšanas vēl izdodas strādāt lielās valsts trīs leģendāros teātros” (185. lpp.). Pielikumos, kas paši par sevi ir vērtīgs informācijas apkopojums, atrodamā Darbu hronika liecina, ka jau kopš 1974. gadā Ļeņingradas Jaunatnes teātrī iestudētā Borisa Godunova un lielā mērā pateicoties arī scenogrāfijas kā izstāžu žanra popularitātei, Freibergs ir viens no reģiona scenogrāfijā ietekmīgākajām figūrām līdzās Dāvidam Borovskim, Sergejam Barhinam, Eduardam Kočerginam. Arī Freiberga patstāvīgā sadarbības partnera režisora Ādolfa Šapiro radošā darbība nav ieliekama vienas lokālas tradīcijas rāmjos, un patiesībā tām maz kā kopīga, turklāt Freibergs nav viena režisora scenogrāfs, kā liecina partnerība ar krievu teātra grandiem pēc PSRS sabrukuma. Protams, minējumi par talanta globālu izcilību ārpus vēsturiski noteiktiem apstākļiem var būt tikai spekulatīvi, bet Freiberga autoritāte komplektā ar Latvijas neparasto redzamību Prāgas kvadriennālē, kas ir reģionāli iezīmēts, tomēr globāls skatuves mākslas forums, veido augšupejošu līkni, kurai sadarbība ar Alvi Hermani 2010. gadu sākumā un Itālijā saņemtā Il Premio ubu (2010) ir skaists apliecinājums, ne pēkšņs izrāviens.

Grāmatas pirmajās daļās autorei labi izdevies portretēt Andra Freiberga personību – galvenokārt izmantojot viņa paša tiešo runu. Var labi pazīt viņa apbrīnojamo stilu – saskatīt būtisko, vispārināt tikai konkrētus, precīzi tvertus impulsus, izvairīties no jebkāda patosa. Arī Freiberga darbos klātesošo sentimentu gribas dēvēt par smalkjūtīgu, dzidru, un tieši tādā intonācijā viņš stāsta par savu bērnību, kolēģiem, draugiem. Neviens netiek noniecināts, tomēr Freibergam izdodas saglabāt skaidru skatu gan uz sevi, gan apkārtni. Viņam ir svešas jūsmīgi liekvārdīgas izpausmes. Ne viscaur grāmatā izdodas noturēt līdzīgu pieeju, īpaši, iesaistoties arvien jauniem un jauniem stāstītājiem. Režisori kā likums runā vairāk par savām izrādēm, iecerēm, kas ne vienmēr pat ir izdevušās. Daudzas liecinieku stāstītās detaļas ir trāpīgas, uzbur uzreiz veselu ainu (“Pēkšņi piebrauc ielu laistāmā mašīna, un izlec laukā Antra Liedskalniņa!” – Valentīna Romanovska, 151. lpp.), bet citas šķiet tomēr nevajadzīgi fragmentējam vēstījuma ritmu. Piemēram, lieka ir Izoldes Cēsnieces stāstītā epizode 252. lappusē, un ne tā vien. Ja grāmatas pirmā puse satur daudz vērtīgas informācijas, piemēram, par mākslinieka ceļa sākumu Rīgas Pantomīmā un Drāmas teātrī, tad uz beigām garie slavenāko izrāžu apraksti liekas jau kaut kur dzirdēti – iespējams, tādēļ, ka tādi arī ir šīs pašas autores nenoliedzami talantīgajos un krāšņajos rakstos periodikā. Tikmēr biogrāfiskam darbam nepieciešamais faktu izklāsts vietumis ir aizplīvurots, piemēram, dēla Kārļa Feiberga figūra pēkšņi izlec 174. lappusē, tad uz rindkopu 215. lappusē, līdz iznirst atmiņu stāstos nodaļā Uz jauno tūkstošgadi (251. – 255. lpp.), tā arī neminot viņa svarīgākos darbus, un apraujas tikai ar mājienu, ka traģiski aprāvies arī mūžs.

Foto – neputns.lv

Labi saprotams ir autores nolūks veidot grāmatu kā polifonisku, mozaīkai līdzīgu stāstījumu summu, no kuras lasītājam jāspēj izšķirt radošas personības raksturīgākās aprises. Tomēr vietumis Margaritas Ziedas pašas balss varētu būt arī skaļāka, stingrāk iezīmējot interpretācijas teorētiskās kontūras. Tik erudītai teātra pētniecei tas noteikti būtu pa spēkam. Kaut gan problēma ir mūžveca: kā pārtulkot specifisko padomju mākslas terminoloģiju mūsdienīgā, kas būtu saprotama arī Rietumu tradīcijā augušam lasītājam? Redzamas atšķirības ir terminu koncepcija, koncepts, konceptuāls lietojumā. Tekstā bieži pavīd termins nosacīts, arī pats Andris Freibergs to lieto, taču nezinošai auditorijai tas prasīt prasās pēc skaidrojuma: zināms, tas nenozīmē ne abstrakts, ne simbolisks, kā to droši vien saprastu iespējamie teksta tulkotāji angļu valodā. Tāpat emocionāls Andra Freiberga mākslas gadījumā vismazāk būtu jāsaprot kā ekspresīvs utt. Vecā padomju kritikas Ēzopa valoda ir novecojusi daudz ātrāk nekā ar tās palīdzību skaidrojamie mākslas darbi. Nenoliedzami erudītās Anaitas Oganesjanas domas, kas aicinātas paskaidrot vēsturiskā un teorētiskā fona aspektus, es labprātāk lasītu raksta, nevis intervijas formātā. Savukārt Andra Freiberga oriģinālās pedagoģijas metodes izklāsts vēl ir nākotnes uzdevums.

Grāmatas vēstījums ir aizraujošs, tomēr tam sekot nepalīdz sadalījums pamattekstā un garos attēlu parakstos, kas tāpat satur pamattekstam raksturīgās pazīmes – interviju fragmentus, faktu izklāstu, tikai nesaistītā veidā. Piemēram, 124. lappusē pamatteksts pārtrūkst burtiski aiz komata, lai turpinātos pēc… 11 lappusēm! Skaidrs, ka dizaina un maketa autoriem Artim un Rūtai Briežiem bijis grūts uzdevums kārtot attēlus blokos, lai nezaudētu ilustrāciju rindas viengabalainību, bet atrastais risinājums neizskatās optimāls. Toties efektīga ir grāmatas ārpuse – melns sējums baltā apvākā, ko gan lasītājs, ja vien patiešām lasa, droši vien noņems, lai saglabātu tīru un neaptraipītu. Kaut kas ļoti freiberdzisks šajā risinājumā ir.

Rakstīt atsauksmi