“Mūsu pilsētiņa”. Reveranss Liepājai
Liepājas teātrī Gaļinas Poliščukas iestudētās “Mūsu pilsētiņas” literārais pirmavots ir 20. gadsimta klasiķa, amerikāņu dramaturga un prozaiķa Torntona Vaildera (1897-1975) slavenākā luga, kas saņēmusi Pulicera prēmiju. Liepājas teātra skatuvei lugu lokalizējusi Rasa Bugavičute, darbību no 20. gadsimta sākuma pārnesot par simt gadiem tuvāk mūsu dienām un tēlojot laika posmu no 2008. līdz 2015. gadam.
Vispirms tomēr pakavēšos pie Vaildera “Mūsu pilsētiņas”, kas tiek vērtēta kā viena no sarežģītākajām pagājušā gadsimta lugām. Tā sarakstīta 1938. gadā un stāsta par īstenībā neeksistējošu ASV provinces pilsētiņu. Uzmanības centrā ir divas ģimenes. Ārstam Gibsam un viņa sievai ir divi bērni – Džordžs un Rebeka, vietējās avīzes redaktoram Vebam un viņa dzīvesbiedrei arī divi – Vallijs un Emīlija. Viens lugas sarežģītības iemesls ir dramaturga dotā forma – izrāde izrādē. To vada Režisors (stage manager). Viņš ir teicējs, kas stāsta stāstu, raksturo tēlus, organizējot darbību, kā arī pats tajā iesaistās, nospēlējot dažas lomas. Dramaturgs lugas/izrādes laiktelpā ieplūdina mūžību, savijot kopā pagātni, tagadni un nākotni. Pēc Režisora teksta – pirmais cēliens ir ikdienas dzīve, otro sauc Mīlestība un laulība. Trešais – “Es domāju, jūs noprotat, par ko tas būs”.
Uzsverot, ka notiekošais ir iestudēta spēle, Režisors brīvi ceļo laikā gan diennakts, gan gadu desmitu ietvaros. Pirmais cēliens notiek 1901. gada 7. maijā, taču jau pašā sākumā, iepazīstinot ar pilsētiņu un tās iemītniekiem, Režisors ieskatās nākotnē, ieskicējot likteņus. Otrais cēliens notiek pēc trīs gadiem – 1904. gada 7. jūlijā. Šajā cēlienā attēlotajā Džordža un Emīlijas kāzu dienā Režisors arī pagriež laiku atpakaļ, aizvedot uz dienu un sarunu, kad abi jaunieši sapratuši, ka lemti viens otram. Trešais cēliens rāda 1913. gada vasaru, Emīlijas bēres, kurās noraugās mirušie pilsētnieki. Viņi sagaida Emīliju. Bet Režisors ļauj viņai atgriezties vienā pašas izvēlētā savas dzīves dienā, izdzīvojot to vēlreiz.
Izmantojot spēles elementu, dramaturgs ikdienišķo, reālo meistarīgi savieno ar ireālo, pārlaicīgo. Spēle, nosacītība, divas pasaules – tie ir simbolisma estētiku raksturojoši lielumi, kas ļauj Režisorā redzēt noslēpumaino likteni kā leļļu mākslinieku, kas vada savas marionetes.
Tāpat lugā jūtamas tās tapšanas laikā strāvojošās eksistenciālisma vēsmas. Viena ir eksistenciālisma problēma – pašnāvības situācija, ko šeit reprezentē pilsētiņas baznīcas ērģelnieks, kora vadītājs un alkoholiķis Saimons Stimsons, kurš, pēc Gibsa vārdiem, nav domāts mazpilsētas dzīvei, un visbeidzot pakāras bēniņos. Bet noturīgi lugai cauri skan eksistenciālā nolemtība – dzīve beidzas ar nāvi, tas ir neizbēgami. Tas ir jāpieņem. Vailders ļoti siltā cilvēciskā intonācijā saka – novērtē un izbaudi katru savas dzīves dienu, dzīves jēga ir dzīvošana, nevis sapņošana vai kaut kā gaidīšana. Dzīve ir brīnišķīga, diemžēl dzīvie to mēdz saprast pārāk vēlu. To dramaturgs kodolīgi pasaka arī vienā teikumā, kas tiek atkārtots izrādē: “Rīta zvaigzne vienmēr kļūst apbrīnojami spilgta tieši minūti, pirms tai jāpazūd.” Lugas uzbūvē redzami episkā teātra principi (ko Bertolts Brehts tolaik ir sācis fiksēt arī teorētiski) – teicēja loma, stāstīšana par notikumu, epizodiskums, atsvešinājuma efekts, sociālā tematika.
Dramaturģe Rasa Bugavičute ir saglabājusi darbības lēcienus laikā, bet ar tēliem rīkojusies visai brīvi. Tas ir patstāvīgs, Vaildera lugas iedvesmots darbs ar dažiem saskares punktiem tēlu sistēmā, sižeta līnijā un tekstā. Piemēram, Vailderam epizodiskā Rebeka kļuvusi par galveno varoni, kura kā teicējs stāsta stāstu un izspēlē to. Viņas liktenis sakrustots ar Emīlijas traģisko dzīves izskaņu, tēviem mainīti arodi – Rebeka un Džordžs (izrādē – Svens) ir redaktora bērni, attiecīgi Emīlija kļuvusi par ārsta meitu. Izvērsta Konstebla – policista loma. Lugā tikai pieminētā dvīņus dzemdējusī sieviete attīstīta līdz Rebekas māsīcai, kas mirst no vēža.
Diemžēl jaunradītā versija ir smagnēja. Rasai Bugavičutei raksturīgie dzīvie, asprātīgie dialogi papildināti ar publicistiskiem un tūristu ceļvežiem raksturīgiem vēstījumiem ar statistikas datiem un informāciju par pilsētas īpašo šarmu. Tie līdzinās enkuram, kas piesaista kuģi konkrētai vietai un neļauj brīvi peldēt. Bet spilgta nodeva aktualitātei ir Samiras Adgezalovas spēlētā “Liepājas metalurga” darbiniece – pašnāvniece krieviete. Tādējādi ar vienu šāvienu mēģināts trāpīt diviem zaķiem: pievērst uzmanību rūpnīcas – pilsētas barotājas un integrācijas problēmām. Taču sakāpinātā spēle savienojumā ar tekstu rada priekšstatu par politiskajā teātrī sastopamu shematisku tēlu, ko šajā gadījumā varētu dēvēt par Integrāciju. Neveikli atklātas arī “Metalurga” darbinieces un Armanda Kaušeļa policista “attiecības”, sevišķi, kad pašnāvniece izkliedz savas problēmas, bet policists ilgi un mulsi smaida, it kā aktieris būtu aizmirsis tekstu.
Liepājas teātra izrādes radītāji atteikušies no Vaildera piedāvātās izteikti teatrālās formas, savu versiju nodēvējot par “realitāti”, taču psiholoģiska spēle savienota ar nosacītību un abstrakciju, veidojot kokteili ar neviendabīgu masu. Skatoties izrādi, arvien dominējošāka kļūst izjūta, ka režisore laipo starp žanriem. Baidoties no pārliekas nopietnības, aizraujas ar komisma radīšanu. Kāpēc, piemēram, nepieciešams aizkulišu suns, ko uz skatuves “spēlē” dzīvnieka pavada aktieru rokās? Vaildera lugā klātesošā paralēlā pasaule izrādē izskan ar stāstiem par Liepājas spokiem, īpaši apspēlējot Liepājas teātra Balto dāmu. Taču šie spoku stāsti izskan neobligāti kā anekdotes, kam jālīdzsvaro “sausie” fakti.
Vēloties atklāt Liepājai specifisko, rādot cilvēkus ikdienišķās situācijās, ir radīts tipiskais, kas ieiet virspusējības zonā, pietrūkst cilvēciskā apjoma. Personāžs dalās divās grupās. Lielāko veido depersonalizēti tipi ar vairāk vai mazāk skaidru ideju, pie kuriem pieder: krieviete – Samira Adgezalova, policists – Armands Kaušelis, “Rimi” kasiere – Karīna Tatarinova un “Statoil” operators – Pēteris Lapiņš, norūpējušās mātes – Sigita Jevgļevska un Anda Albuže, blondīne – Ilze Trukšāne, nāves iezīmētā – Ilze Jura. Mazākuma spēlē manāma iejušanās tēlā pēc psiholoģiskā teātra principiem, tāpēc viņi ir krietni dzīvāki: Signes Ruicēnas Rebeka, kas izrādes laikā pieaug, izdzīvojot pirmās mīlestības pieredzi, Leona Leščinska ārsts, Viktora Ellera dīdžejs Dinārs. Dzīvas ir Everitas Pjatas Emīlijas un Sanda Pēča Svena pusaudžu naivuma un patiesīguma piepildītās attiecības. Taču nerodas pārliecība, ka tas ir mērķtiecīgi īstenots princips, bet gan labāki vai mazāk izdevušies aktieru darbi ar vairāk vai mazāk skaidriem uzdevumiem un lielāku vai mazāku dramaturģisko apjomu.
Izrādes saraustītais ritms, īpaši pirmajā cēlienā, teatrāli attēlojot Liepājas spēcīgo vēju (kas otrajā daļā ir pazudis), nerada tos vieglos, it kā garām slīdošos pieskārienus, kam pēc sižeta kūleņa trešajā cēlienā vajadzētu sakoncentrēties spēcīgā emocionālā sitienā. Tā vietā jutu moralizējošu intonāciju.
Izrāde paliek atmiņā ar īpašo noskaņu, ko uzlādē Liepājai zīmīgā mūzika, piemēram, Imanta Kalniņa “Pilsēta, kurā piedzimst vējš”. Taču Renāra Kaupera dziesmas “Tu izvēlējies palikt” īsie ielaidumi zīmīgās vietās, atkārtoti nez cik reižu, no ritma veidotājiem diemžēl pārvēršas par apnicīgu banalitāti. Izrādes horizontālais līmenis paplašinās scenogrāfa Aigara Ozoliņa, video mākslinieka -8 un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa efektīgajā kopdarbā. Iekš- un ārskatus savienojošajā skatuves spoguļattēlā ar video palīdzību veiksmīgi izgaist laiktelpas robežas.
Jā, bet jautājums – kā būtu, ja tomēr iestudētu Torntona Vaildera oriģinālu, – rodas visai ātri.
Rakstīt atsauksmi