Līvija Pildere

Teātra kritiķe

Intīms čuksts vientulībai

Gaļinas Poliščukas iestudētā Herberta Laukšteina monoizrāde Cilvēks, kas vairās no lifta šīs teātra sezonas kopainā izskan kā čuksts. Intīms vientuļa cilvēka monologs, vērsts uz tā saucamā mazā cilvēka dzīves stūrīšu izgaismošanu. Lielā pasaule ir tur – ārā. Un lai tur arī paliek, stundas un četrdesmit minūšu laikā tā nepazudīs. Liepājas teātra jauniestudējums aicina parunāt par to, kas var zust jebkurā mirklī.  Mūsu vienīgo zemes dzīvi.

Koncertzāles Lielais dzintars Eksperimentālajā black box zālē uz soliņa ar muguru pret skatītājiem sēž vīrs ar cepuri galvā. Krēslainajā telpā viņam pretī esošā kuba metāliskajā atspulgā nevar saskatīt vairāk kā gaišu sejas apveidu. Ir cilvēks – nezināmais, kādus var redzēt sēžam parkos. Vai man tikai šķiet, ka parkos vairāk sēž tieši gados vecāki vīrieši? Un mammas, jaunie tēvi, omas un aukles ar bērniem. Vecākas sievietes pulciņos “burbuļo” kafejnīcās vai pagalmos. Tuvāk mājām, tuvāk pavardam? Vecie vīri sēž pie koku stumbriem, it kā vēloties saplūst ar tiem, lielajiem, stiprajiem ilgdzīvotājiem. Viņi ir vieni ar savām domām pasaulē, kurā citam ienākt nav viegli, lai arī tā nav ar deviņām atslēgtām aizslēgta, kā liecina šis stāsts.

Lugas autors, zviedru izcelsmes somu dramaturgs Bengts Ālforss norādījis, ka viņa monologa varonis ir vientuļš vīrs, kas dzimis 1929. gada 12. novembrī. Daži dramaturga minētie gadskaitļi ļauj izrēķināt, ka šim vīram ir 72 gadi. Darbības vieta ir teātris, par to liecina remarka – “Viņš ienāk iekšā ar manuskriptu rokā, pašķirsta to, brīdi pavēro skatītājus un pēc tam saka: – Ar monologu problēma tāda, ka ir jāiztēlojas pretspēlētājs. Tāds pretspēlētājs, kura nav. Kāds, kas klausās, kaut gan neko nesaka. Un kāpēc tad citādi būtu jārunā? Es dabiski tagad uzrunāju jūs, taču jūs jau manā stāstā nepiedalāties. Ar ko tad es īsti runāju?”

Gaļinas Poliščukas izrādē atklātais spēles princips ir saglabāts. Aktiera tuvumā ir lugas eksemplārs, un, pārģērbjoties atbilstoši izspēlētajai dzīves situācijai un paviesojoties dažādos vecumos, Herberts Laukšteins izstāsta Bengta Ālforsa radītā varoņa dzīves gājumu. Tas strukturēts ap dzīvām un nedzīvām būtnēm, kam viņa mūžā ir būtiska loma: suns Kafka, lifts, kuru nodēvē par Enoku, vīrieša astroloģiskais dvīnis – apburošā aktrise un Monako princese Greisa Kellija, bijušais kaimiņš Matti, striptīza dejotāja un pastniece Diāna vienā personā...

Herberts Laukšteins spēlē aizrautīgi un artistiski, atklājot raksturu, kura izpausmes uzlūkojot, gribas pasmaidīt par mazajām muļķībām, un ir jājūt viņam līdzi par pārdzīvojumiem. Man ļoti patika epizode, kurā vīrs izliekas par suni, kas otrpus durvīm satver pastnieka likto avīzi. Kad apzinies, ka rīkojies stulbi, smieklīgi, kā pieaudzis un garīgi vesels cilvēks nerīkojas. Taču vecums un dzīves apstākļi nav spējuši iznīcināt iekšējo bērnu, kas grib dauzīties, draudzēties, darīt blēņas, jo raksturs ir tāds pats kā mīļajam sunim – priecīgs un nebēdnīgs. Šo vitālo un inteliģento vīru interesē dzīve, kuru viņš vēlas dzīvot tik pilnasinīgi, cik iespējams. Tāpēc ir jādejo Ingas Raudingas iestudētās disko dejas – ar nostalģiju par laiku, kas nenāks atpakaļ, un brīdi, kurš tagad ir noķerts aiz astes un jātur ciet. Tāpēc jāiet sabiedrībā, apmeklējot nepazīstamu cilvēku bēres un kāzas. Herberta Laukšteina varonis šo nodarbošanos atklāj ar bērnišķīgu prieku par gūto pieredzi, kas nepieciešama šādas prakses turpmākai veiksmīgai īstenošanai. Skaudrās skumjas klāt piezogas pēc tam, it kā piesit man pie pleca, uzdodot visādus neērtus jautājumus.

Brīžiem ļāvies rezignācijai, viņš azartiski kā bumbu ķer un izspēlē nākamo atmiņu epizodi. Ir puika, kas baidās kāpt liftā, pēc tam izdomā savu lifta lietošanas taktiku un risina sarežģītās zēnu attiecības ar kaimiņpuiku, kurš iemet viņa dzīvokļa atslēgas lifta šahtā. Kafkas stāstu pavada skumjas par zaudētu labāko draugu, jo viņa vairs nav. Runājot par Greisu, vīrišķīgi siltais skatiens neslēpj mīlestību, bet vairāk stāsta par uzticību, par kādu varētu sapņot visas sievietes. Runājot par kaimiņu Matti, kurš kļuvis par tēlnieku, aktieris atgādina labsirdīgu bezšķirnes suņuku, kuram antipātijas radījušais sugas brālis ar ciltsrakstiem gan dikti krīt uz nerviem, tomēr ir labi audzināts un gandarījumu gūst, maigi, bet indīgi parūcot neesošajā bārdā. Smeldzīgi komiskas ir viņa sarunas ar draugu liftu, no kura ārsts labas veselības vārdā ieteicis izvairīties, pasludinot par ienaidnieku, tomēr draudzība svarīgāka...

Teksts ir smalki sastrādāts, atrodot atbilstošu ārējo darbību, taču izrādes pirmajā pusē šķiet, ka tas veikts pat pārlieku skrupulozi, kālab darbība vietām nekļūst par organisku stāsta elementu. Piemēram, lai attēlotu, cik daudz pakāpienu ir līdz varoņa  dzīvoklim, viņš tos skaita, driblējot bumbu. Vēlāk atkārtots, šis paņēmiens jau bremzē stāsta loģisko virzību.

Pietrūcis sijāšanas darba, kas būtisko nošķir no mazāk svarīgā. Pirmizrādē bija jūtams, ka aktīvā fiziskā darbība (pārģērbjoties, slaukot lapas, pirms katras nākamās ainas grozot scenogrāfes Daces Pudānes izdomāto simbolisko kubu – liftu, mitekli, kolumbāriju) mazliet traucē aktierim to saskaņot ar iekšējo stāsta loģiku.

Herberts Laukšteins kopš 2008. gada nogales ir Liepājas teātra direktors, pirms tam bijis šī teātra galvenais režisors, divu aktieru studiju vadītājs. Bet vēl pirms tam viņš sešus gadus darbojies Roberta Ligera “Rīgas Pantomīmā”, beidzis Maskavas Teātra mākslas institūtu un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Monoizrādē redzams, ka viņš jūt teātri kā dzīvu organismu, labi zina tā iekšējo uzbūvi un droši lieto nepieciešamos instrumentus stāsta patiesības radīšanai. Veikli uzzīmē uz lifta stikla sienas sievietes siluetu, izmanto pantomīmas elementus, pa punktiem seko lomas iekšējās darbības loģikai, trāpīgi spēlē ar intonācijām un iztur klusuma pauzes tā, ka tās ieskanas tur, kur visvairāk sāp.

Emocionālākais izrādes stāsts man bija par kaķēniem, kuru nežēlīgajai nāvei mazais puika bijis liecinieks. Herberts Laukšteins to stāsta tā, ka iztēle visu ekranizē krāsās un smalkās niansēs. Kaķēnu motīvs lugā tiek attīstīts, liekot pieaugušajam vīram sacīt: “Bet tas jau esmu tikai es, neviena cita nav, kas atceras tos četrus kaķēnus. Un, kad es būšu miris, tad neviens visā pasaulē vairs nezinās, ka tie reiz ir dzīvojuši. Mēs visi vientuļi tiekam iznesti cauri naktij, nezinādami kāpēc...” Te ietverta cilvēka dzīves kvintesence un nolemtība. Dzīvs vai miris, tu esi šajā pasaulē, kamēr tevi kāds atceras.