Ansis Bērziņš

Skatītājs

Kolaboracionisms kā seksuāla nieze

Pavisam īsi par Alvja Hermaņa izrādi “Pakļaušanās” Jaunajā Rīgas teātrī. Skatītāja viedoklis

Jaunā Rīgas teātra izrādei “Pakļaušanās” pa priekšu jau vairākus mēnešus vēlās milzīgs reklāmas vilnis. Provokatīvais Mišela Velbeka romāns! Politisks skandāls! Alvja Hermaņa skaļā viesošanās savā teātrī! Politiska izrāde! Alvis Hermanis ir ne tikai izcils režisors, bet arī ļoti talantīgs sabiedrisko attiecību meistars. Kampaņa ir pilnībā attaisnojusies, teātra lielā zāle ir pārpildīta, četras ar pusi stundas sviedrus slaukot, mulsumu un apjukumu slēpjot, skatītāji polarizējas pretējās nometnēs...

Alvja Hermaņa pievēršanās politiskām problēmām ne tikai runātos tekstos un intervijās, bet arī mākslā bija ļoti gaidīta. Arī atsauksmju un viedokļu medijos ir neparasti daudz, tāpēc pakavēšos tikai pie vienas atziņas, kura, manuprāt, šajā izrādē tomēr ir galvenā.

Stāsts, protams, ir dokumentāla fikcija par civilizāciju sadursmi globālā mērogā. Ironiskā, vieglā, bet dedzinoši tiešā veidā. Postmodernās bezjēdzības, tikumiska sajukuma un seksuālas vaļības novārdzinātā Rietumu kristīgā pasaule kapitulē dziļdomīgi smīnošās, Korānā balstītās paštaisnās popkultūras priekšā. Tas notiek franču 19. gadsimta literatūras pētnieka profesora Fransuā personā. Šis tēls ir neparasti trāpīgs un ietilpīgs mūsdienu Rietumu izšķīdušo vērtību pārstāvis aktiera Viļa Daudziņa izcilā interpretācijā.

Ar akupunktūras precizitāti romāna, dramatizējuma un izrādes autoriem izdevies iedurt visdabiskākajā, bet eksistenciāli vissāpīgākajā vietā. Starp kājām.

Izrādē gan ir arī pārsteidzoši poētiska aina ar profesora un studentītes dzimumaktu, kuru ilustrē fantastiska gliemežu pārošanās aina videoprojekcijā, bet ar to arī beidzas profesora prieki. Mirjama aizbrauc uz Izraēlu, jo Francijā demokrātiskā veidā pie varas nāk musulmaņu brālība.

Kad līdz ar vadības maiņu nu jau Islāma Sorbonas universitātē profesors Fransuā aiziet no darba, viņš zaudē visas Rietumu vīrieša “cilvēktiesības” – turpināt literatūras pētījumus un izmantot savas studentes seksuālām rotaļām. Palielinoties intelektuālajam tukšumam galvā, strauji pieaug arī profesora instinktīvās seksuālās vajadzības, līdz visu viņa augumu pārņem neslāpējama nieze. Šo profesora “problēmu” Vilis Daudziņš nospēlē ģeniāli. Sākumā viņš mēģina masturbēt, skatoties uz Izraēlu aizbēgušās studentītes kailajā ķermenī internetā, tad ķeras pie seksa piedāvājumiem tīmeklī, līdz beidzot, nometis apģērbu kā nevajadzīgu vēsturiskās kultūras uzslāņojumu, paliek tikai veļas īsajās biksēs, dzīvnieciski kails vientuļā izmisumā lien, rāpo un valstās austrumnieciskā dīvāna spilvenos, mēģinādams slāpēt savus dabiskos seksuālās niezes instinktus. Ja atceramies, ka to dara augstākā līmeņa intelektuālis, Francijas dižā laikmeta kultūras pētnieks, tad saprotam šo prāta un ķermenisko vajadzību dabisko un nenovēršamo pretrunu. Un Rietumu kultūras nespēku šīs problēmas risināšanā.

Un tad nāk piedāvājums. Nu jau Islāma Sorbonas universitātes rektors, no kristieša konvertējies musulmanis, kuru lieliski spēlē Andris Keišs, aicina bijušo profesoru atpakaļ. “Vai tiešām jūs domājat, ka es pāriešu islāmā?” Fransuā vēl pārjautā, bet rektors pārliecinoši atbild “Jā!”. Viņš iedod Fransuā mazu brošūriņu ar īsu islāma dzīvesveida pārskatu. Protams, ka profesors uzreiz aizkavējas pie nodaļas “Poligāmija”. Viņa universitātes kolēģis Stīvs, arī profesors, kuru vienvirziena ātrrunas stilā izcili amizanti attēlo aktieris Kaspars Znotiņš, jau pārgājis islāmā un atkal strādā augstskolā, “jo viņi nemaz nejaucoties satura poētiskajā analīzē”.

Varētu likties, ka seksa un sarunu par to izrādē ir pārāk daudz, bet patiesībā autori tikai skaļi nosauc islāmiskās invāzijas būtisku un globālu problēmu, kad Korānā nostiprinātās legālās poligāmijas tiesības kļūst redzami pārākas par kristīgās monogāmās mīlestības romantiskajām idejām.

“Kāpēc jūs nemaz nerunājat par pašu galveno – kāds būs jūsu atalgojums, jo no tā taču būs atkarīgs arī tas, cik jums būs sievu...” vēlreiz pārjautā rektors. Tas seksuāli izsalkušo profesoru pilnībā iedzen stūrī. Viņš pieņem islāma ticību un atgriežas universitātē. Kolaboracionisms īstenojas pilnā apmērā. Nav šaubu, ka profesoram Fransuā tagad būs iespējas arī izģērbt viņam apkārt sēdošās, cieši aizsegtās burkās tērptās sievas, apmierināt savu izsalkumu un tikt galā ar neciešamo seksuālo niezi. Cik nevardarbīgā veidā nomainās civilizācijas pamati Francijas intelektuālās izglītības citadelē Sorbonas universitātē! Pornogrāfijas metastāze.

Izrāde ir ironijas un cinisma pilna. Ar pirkstu acīs? Jā, jo zemtekstus mēs vairs nesaprotam.

Par veiksmīgu izrādes elementu jāuzskata arī vēderdejotāju grupas līdzdalība. Lai saprastu, par kādu kultūras pagriezienu ir runa, mazliet vairāk jāieskatās šo sieviešu vibrējošajos vēderos. Tas, protams, prasa zināmu gribasspēku...

Arī tā ir īpaša veiksme, ka izrāde ar Velbeka tekstu paša režisora Alvja Hermaņa tulkojumā iznākusi vienlaicīgi ar romāna tulkojumu latviešu valodā grāmatā (tulkojis Dens Dimiņš). Tas zināmā mērā neļauj spekulēt ar romāna tekstiem.

Lai cik pretrunīgi būtu skatītāju vērtējumi, izrāde nešaubīgi uzrāda būtisku un ļoti vajadzīgu pagriezienu Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskajā domāšanā. Laika ir pārāk maz, lai globālas, agresīvas politiskas spriedzes apstākļos nodarbotos tikai ar pašrefleksiju.