Dostojevskoloģija
Subjektīvas skatītāja pārdomas pēc Māras Ķimeles un izcila aktieru ansambļa veidotās izrādes „Noziegums/Sods. Pēc Dostojevska” Jaunajā Rīgas teātrī noskatīšanās vakarā pirms pareizticīgo Lieldienām.
Gribas saukt šo izrādi par gotiski [i] skaistu. Nāves un izmisuma tēmas, bezcerība un cerības noliegums, spoki un asinssūcēji (spoki tiešā, asinssūcēji pārnestā nozīmē) un, jā, cilindrs un svārki pēc Vakareiropas modes ( a la Søren Kierkegaard) kopumā veido drūmu, bet reizē viegli ironisku iespaidu par uzburtajiem Krievijas eiropeiskākās pilsētas 19. gadsimta iedzīvotājiem. Dzīvokļa izīrētāja izrādē ir vāciete, viesnīcas īpašnieks – ebrejs, bet izmisušie un sāpju plosītie, tie ir - jā, tie ir krievi. Krievu personāžu raksturi un Dostojevskis gotiskajiem elementiem pievieno pareizticīgo katedrāles plašumu un nebeidzamo liturģiju [ii]. Tiesa, attālinātu liturģisko dziedājumu atskaņojumu, kas nebeidzas visu izrādes laiku (vismaz tāds iespaids man radās), ir pievienojuši izrādes veidotāji, taču tas izdarīts tik līdzsvaroti un delikāti, ka netraucē, bet palīdz emocionāli uztvert uz skatuves notiekošo. Nepārtrauktību simbolizē arī viscaur virs skatuves pakārtās virves, kas Dostojevska romānu nelasījušu izrādes skatītāju (mani, piemēram) var uzvedināt uz domām, ka, ja uz skatuves ir izkārta virve, tad kāds no izrādes varoņiem tajā noteikti... . Taču, nē, ja noskatīsieties izrādi līdz beigām, tad redzēsiet, ka šis scenogrāfijas elements spēlē divējādu lomu – gan gotiski drūmo, gan pareizticīgi cerīgo – kā saikni ar debesīm.
Šīs pārdomas izprovocēja izrādes centrālais tēls Raskoļņikovs (atveido Edgars Samītis), viņa domu un izjūtu pasaule, pastrādātā dubultslepkavība un attieksme pret nodarīto. Viņa attieksme pret cilvēkiem. Raskoļņikovs „šķiro” cilvēkus. Tādos, kas ir utis, gnīdas un kurus var nogalināt, un tādos, kurus vērts pacensties cienīt un mīlēt. Kas ir šis Raskoļņikovs, kuram Dostojevskis piespriež sodu un dāvā piedošanu? Sagadījās, ka izrādes noskatīšanās sakrita ar laiku manā ikdienā, kad lasu monogrāfiju par savu iemīļotāko no krievu filozofiskās domas pārstāvjiem – Nikolaju Berdjajevu ( Николай Бердяев, Nikolai Berdyaev). Monogrāfijas autore Olga Volkogonova apgalvo, ka Berdjajeva grāmata Миросозерцание Достоевского („Dostojevska pasaulsuzskats”, Prāga, 1923) ir viens no labākajiem „dostojevskoloģijas” paraugiem. Berdjajevam sarakstīt šo grāmatu ir bijis principa jautājums, jo: „Dostojevska daiļrade ir krievu vārds par vispārcilvēcisko... . Izprast pilnībā Dostojevski – nozīmē saprast kaut ko ļoti būtisku krievu dvēseles struktūrā, pietuvoties Krievijas noslēpuma atminējumam”. Berdjajevaprāt, Dostojevskis attēlo no ikdienas izkritušu cilvēku, nevis mietpilsoni, bet brīvlaistu dumpinieku, kura brīvība diemžēl izrādījusies bezsaturīga un tukša. Tāda brīvība neizbēgami noved pie personības degradācijas, ieperina svelošu kaiti sirdsapziņā un noved, galu galā, pie vardarbības (tas nozīmē pie brīvības noliegšanas). Berdjajevs, sekojot Dostojevskim, brīdina: „ja viss cilvēkam ir atļauts, tad cilvēciskā brīvība transformējas par verdzību sev ... . Cilvēka veidolu satur kopā augstāka realitāte, nekā viņš pats”.
Velni. Apzīmējums, ko lieto Berdjajevs, un pazīstama Dostojevska romāna nosaukums. Mēģinot aptvert ļaunuma dabu, Berdjajevs rāda, ka ar velnišķīgu individuālistisku vai kolektīvisku ideju apmāts cilvēks ir spējīgs īstenot jebkuru cietsirdību un necilvēcību ( Breivīks!?) „Ja Dieva nav (konkrētam cilvēkam), tad (viņam) viss ir atļauts” - un Raskoļņikova tēls ilustrē ateistisku dumpi, patvaļu un apsēstību. Teiktajam jāpiekrīt, un Krievijas vēsture diemžēl to apliecina. Taču, atgriežoties pie izrādes tēla, mēs redzam, ka Soņas mīlestības un ticības stiprināta, Raskoļņikova sirdsapziņa tomēr liek viņam pakļauties likumam un saņemt sodu, taču viņš saņem arī mīlestības apsolījumu, kas seko viņam pat uz katorgu. Šajā ziņā Raskoļņikova tēlā simboliski atainota Ādama grēkā krišana, izraidīšana no paradīzes un tai sekojošā piedošanas un mīlestības vēsts.
Lai gan gotiskais virves elements paliek bez cilpas, pašnāvību nošaujoties izdara otrs velnišķīgi apmātais, ar atkarībām sirgstošais Svidrigailovs. Izrādes gaitā Svidrigailovs izmet Raskoļņikovam jautājumu: „Neticat, ka cilvēks var mainīties?” Raskoļņikovs netic (ak, vecais Ādams), bet vai viņš izrādes beigās mainās? Izrādes vēstījums ir – jā, mainās. Vai mainījās revolūcijas nežēlību un šausmas īstenojušie vecie Krievijas revolucionāri (to skaitā ne tikai krievi, bet arī latvieši, ebreji, poļi un baltvācieši), divu vai pat triju revolūciju dalībnieki? Jā, iespējams, mainījās, bet neko labot vairs nepaspēja, jo tika nogalināti brīvajā un laimīgajā staļinisma ateistiskajā sistēmā. Totālu velnišķīguma hegemoniju Dostojevskis savos romānos vēl neparedzēja, un Raskoļņikovam tiek dāvāta iespēja mainīties, pārdomāt.
Vēlāk man vaicāja: „Kā izrāde?”. Atbildēju, ka izrāde bija ļoti laba, kā reiz’ uz Pashu (iegadījās izrādi noskatīties pareizticīgo Lieldienu priekšvakarā) un īsumā atstāstīju, ka Raskoļņikovs izdarīja noziegumu, bet pēc tam tomēr pieteicās policijā un dabūja 8 gadus katorgā, taču tās skaitījās laimīgas beigas, jo Soņa viņam sekoja uz katorgu. Un vaicātājs apstiprināja: „Jā, tās ir laimīgas beigas. Pēc tiesas un taisnības, un ar mīlestību.” Precīzs vērtējums!
Rakstīt atsauksmi