Iekšējo žestu simfonija

“Dzīves bagātībа atklājаs žestu bagātībā. Ir jāiemācās sajust visu – teikumu garumu, to attīstību, pieturzīmes, vārdu izvēli, pauzes, argumentu secību – kā žestus.”

Tie ir Frīdriha Nīčes vārdi, dodot padomus tiem, kuri vēlas būt rakstnieki, taču sacīto tikpat labi var uztvert kā instrukciju horeogrāfiskas izrādes analīzei. Vai apmēram stundu garā žestu kompozīcijā nolasāms stāsts, vai uzrunā valoda, vai ieraugāmi raksturi, vai saredzams autora rokraksts, vai atklājas dzīves bagātība?

Runa ir par horeogrāfes Agates Bankavas iestudējumu “Fafabulala”, kurā dejo Rūdolfs Gediņš un Jānis Putniņš un dramaturģe ir Anna Zvaigzne. Tas ir divu jaunu un spēcīgu vīriešu horeogrāfisks dialogs, ko ar saturu, balstoties savā pieredzē un žanriskajās simpātijās, katrs var piepildīt pats. Viens redzēs drāmu, otrs traģēdiju, trešais – komēdiju, taču taisnība būs visiem, jo žanri šeit cits citu neizslēdz, drīzāk baro. Varbūt tieši tas, cik organiski, ar kādu izdomu un veiklību dejotāji pāriet no viena žanra vai garastāvokļa citā, ir šī iestudējuma redzamākā kvalitāte. Un vai tad tāda nav pati dzīve? - ik mirklis piepildīts ar pretrunīgām domām un sajūtām, ik mirkli (ja dzīvošana vēl nav iedzīta drošā, bet nedzīvā automātiskumā) ir jāizdara kāda izvēle, jāargumentē, jāaizstāvas, jāgūst virsroka vai jāpiekāpjas kaut kā vai kāda priekšā.

Agates Bankavas horeogrāfiskais teksts nepretendē uz lielām atbildēm, arī nejautā, vienīgi turpina šo mūžīgo sarunu, taču par banāliem kļuvušie vārdi te ir ieguvuši citu formu. Tāpēc šo un šai līdzīgās izrādes, kurās pasaule netiek tulkota vārdos, uzskatu par pienesumu ne tikai laikmetīgās dejas, bet arī laikmetīgās dramaturģijas attīstībai un ticu, ka Annas Zvaigznes piesaistīšana ir bijusi dramaturģei iedvesmojoša pieredze. Var just, ka izrāde no šīs sadarbības ir ieguvusi – dramaturgs nav ļāvis dialogam iestigt vai izšķīst, aizvien atrodot tajā jaunus slāņus un paverot attīstības virzienus, dodot horeogrāfei pamatojumu jaunam žestam.

Skatītājam ir ļauts izsekot attiecību stāstam ar tiem raksturīgajiem emocionālajiem izlēcieniem, haotiskajām trajektorijām un groteskajiem atkritieniem, ko spēj izstāstīt tikai dejotāji, kuri izcili pārvalda savu ķermeni un telpu ap sevi. Izpildītāju izvēle ir bijusi ļoti pārdomāta, jo Rūdolfa Gediņa un Jāņa Putniņa fiziskās spējas un drosme ķermeniskajā saspēlē brīžiem izraisa patiesu apbrīnu un rosina minējumus par izrādes varoņu savstarpējām attiecībām. Bez tam dejotāji ir līdzīgi gabarītos, tomēr apveltīti ar atšķirīgu plastiku un temperamentiem. Te nāk prātā citi Nīčes vārdi: “Viedam cilvēkam ir ne tikai jāiemācās mīlēt savus ienaidniekus, bet arī neieredzēt savus draugus.” Ja horeogrāfe, dramaturģe un dejotāji arī nav iepriekš zinājuši šos filosofa vārdus, tad laikam nojautuši vai vēl labāk – domājuši līdzīgi, un tas ietekmē izrādes atmosfēru.

Lai gan uz skatuves redzam divus, man tas tomēr ir stāsts par vienu, un skatuve ir pārvērtusies par šī cilvēka iekšējiem plašumiem. Mēs nonākam telpā, kurā laiks no līnijas pārvērsts par punktu, ir tikai mūžīga tagadne, kurā divi iekšējie “es” pastāvīgi cīnās par to, kurš no viņiem ir īstāks un dominēs skatītāja acīs. Viss ir galvā, kā saka. Viņu, manā, jūsu vai, piemēram, Ludviga van Bēthovena galvā, kura 9. simfonijas daļas ir šīs izrādes muzikālais noformējums. Šī mūzika te skan negaidīti svaigi, uzsit ritmu un pēc vajadzības paspilgtina gan dramatismu, gan komismu, bet tās pārlaicīgais raksturs apliecina stāsta augsto vispārinājuma pakāpi. Bēthovena mūzika ir ļoti precīzs horeogrāfes trāpījums, jo tā ir dzimusi jau gandrīz nedzirdīga komponista galvā un, gluži kā “Fafabulala”, piepilda ar kārtību iekšējos plašumus, lai skaļi uzrunātu pasauli. Un varbūt tieši šīs mūzikas dēļ, par izrādi domājot, man radās vēlme nemitīgi citēt vienmēr laikmetīgo Nīči: “Ir jāpatur sevī haoss, lai spētu dzemdēt dejojošu zvaigzni.”