Teātris ir māksla laikā un laikmetā
Runāt par laikmetīgo teātri konkrētas definīcijas ietvaros ir grūti, jo laikmetīgs savā pamatā noteikti ir pilnīgi viss, ko teātris rada šobrīd un šodienai. Es varu domāt par tām iezīmēm, kas padara kādu izrādi laikmetīgāku par citām, savukārt, lai par to domātu, ir jāzina, kas ir bijis pirms tam, kādi cilvēki ir definējuši teātra būtību pagātnē un ietekmējuši tā attīstību šodien.
Viena pazīme, kas teātri padara laikmetīgu manā izpratnē, ir tā, ka attiecīgā laika posmā rodas kāda skaidri definēta filozofija par to, kas vispār ir teātris, vai idejisks mērķis, kā tiek veidotas izrādes. Piemēram, Grotovska ideja par Nabadzīgo teātri man šķiet laikmetīga un ļoti vērtīga vēl šodien, un iezīmes no viņa idejām var redzēt arī mūsdienās, kad, veidojot iestudējumu, atsakās no visa liekā, kas nav nepieciešams, lai izrāde notiktu un jēdzieniski tāpat strādātu. Līdzīgi ir ar Pītera Bruka ideju par tukšo telpu – arī viņš, būdams dzīva teātra leģenda, atstājis stipru iespaidu uz mani un manu izpratni par teātri. Par katru no viņiem varētu runāt un domāt stundām ilgi, un par viņu darbu ir atrodama literatūra, ko noteikti vērts lasīt visa veida teātra profesionāļiem, kuri vēlās meklēt savu definīciju tam, kas ir laikmetīgs. Interesanti, ka gan Bruks, gan Grotovskis, gan Kantors kaut kādā ziņā aizsteidzās laikam pa priekšu un spēja ietekmēt teātra skatīšanās un veidošanas principus. Mūsdienu teātrī noteikti var izcelt Ņujorkā strādājošo teātra kompāniju The Wooster Group [1] – viņi, strādājot ar Šekspīra, Čehova tekstiem, rada savā ziņā absolūti neredzētas skatuviskās versijas, piedāvājot skatītājiem jaunu teātra pieredzi. Arī Needcompany un Jans Lauvers, manuprāt, ir izcils piemērs tam, kā kopā pēc vienas teātra filozofijas sadzīvo gan horeogrāfi, gan aktieri, gan vizuālie mākslinieki un visi kļūst vienlīdz atbildīgi un nozīmīgi, izrādes rašanās brīdī atrodoties uz skatuves un darbojoties kopā.
Šos piemērus pieminu, jo tie ir vieni no zināmākajiem mūsdienās un teātra vēsturē, un man šķiet diezgan intriģējoši domāt, kas ir tas, kas viņus padara īpašus arī šodienas kontekstā.
Par laikmetīgumu teātrī es patiesībā gandrīz nedomāju – man nekad nav bijis mērķis radīt izrādi, kura būtu kaut kas pilnīgi revolucionārs vai pretējs visam, kas ir radīts pirms tam. Arī interpretācijas ziņā es nemēģinu radīt pilnīgi jaunu idejisko vai filozofisko domu materiālam, ko iestudēju, jo, ja tur tādas domas nemaz nav, tad kāpēc man izdomāt kaut ko absolūti pretēju? Ja kaut kas ļoti sāp un par to nevar atrast materiālu, vienmēr var radīt pats savu.
Man šķiet, ka teātrī, iestudējot kādu materiālu, vajadzētu domāt par to, ko autors ar šo darbu būtu vēlējies pateikt šodien, proti, kas būtu būtisks šodien, taisot, piemēram, “Makbetu” vai “Tartifu”. Tā ir viena no īpašībām, kas, manuprāt, izrādi padara laikmetīgāku jau saknē. Jācenšas saprast, uz ko šis darbs šodien vērš uzmanību, ņemot vērā mūsdienu sabiedrības iezīmes. Tad jau var strādāt tālāk ar tekstu, atbrīvoties no nevajadzīgā un vērst uzmanību uz to, ko tu kā režisors ar māksliniecisko komandu esi iecerējis. Nereti ar vārdu “laikmetīgs” saprot to, ka izrādes materiālu pārceļ, piemēram, no 19. gadsimta uz šodienu, bet arī tas nav rādītājs – materiāls var absolūti būt pretrunā ar to, ka režisoram ir vajadzība to pārcelt laika izteiksmē.
Man liekas, ka šobrīd viena no svarīgākajām laikmetīgā teātra pazīmēm ir tieši forma. Vismaz man sāk šķist, ka teātris vairāk ir jaunas valodas un pasaules radīšana, nevis sadzīves imitēšana vai ikdienišķā atrādīšana, tāpēc ir krietni interesantāk domāt par tām izrādēm, kuras rada savu pasauli, savu laiku un telpu, neatkarīgu no sadzīviskā laika.
Tas nav vērsts pret teātra politiku vai pret māksliniekiem, kuri strādā, gluži vienkārši mums nav izveidojusies tik stipra tradīcija un patiesībā nav arī tādas finansiālās iespējas, lai veidotu neatkarīgu teātra mentālo telpu. Mani ļoti priecē tie piemēri, kad arī valsts teātros rodas eksperimentāla rakstura izrādes – tie vienmēr, vismaz man, ir lielāki notikumi nekā tradicionāli veidoti iestudējumi.
Katra izrāde, kas top Latvijas teātros, ir laikmetīga. Kāds mākslinieks var domāt par skaistuma saglabāšanu, kāds cits par sociāla rakstura problēmām un vēl kāds – par cilvēciskām vērtībām mūsdienu sabiedrībā. Taču visam pāri stāv tas, par ko mākslinieks izvēlas domāt šajā gadsimtā –ko izvēlas paņemt sev no šī laikmeta, uz ko vērst uzmanību, lai to nāktu un skatītos cilvēki, jo galu galā – teātris tomēr ir tas mākslas veids, kas pieprasa cilvēka klātesamību un domāšanas procesu, un tas arī padara teātri par vienu no skaistākajām parādībām pasaulē. Ir jādomā par šodienu, par šībrīža cilvēkiem un idejām, tāpēc teātris ir māksla laikā un laikmetā. Iespējams, taisnība ir Pīteram Brukam, kurš teicis, ka nākotnē teātris būs atkarīgs no lētām biļetēm, dalītas pieredzes un kopīga prieka, bet to mēs nezinām.
Rakstīt atsauksmi