AKTIERIS RUNĀ: Jana Ļisova
Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.
Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Eva Škenderska: Kur, tavuprāt, slēpjas aktiera profesijas vilinājums, un cik ļoti priekšstati atbilst realitātei?
Jana Ļisova: Vismaz mani vilināja tāda aina – dzīve bez rutīnas, pacelties virs sadzīves problēmām, pētīt cilvēka dabu, dzīves jēgu, mīlestību. Viena lustīga un krāsaina dzīve! Ja cilvēks apzināti stājas aktieros, pieļauju domu, ka ir bijusi kaut minimāla patīkama pieredze ar skatuvi un gribas turpināt to darīt. Kāpēc neturpināt visu mūžu prieku nesošu, piedzīvojumiem bagātu nodarbi, kas tev padodas, un par to vēl saņemt naudu? Aktiera profesijā tu neesi starpnieks – tu radi ar visu savu ķermeni un prātu, tu pats esi darba instruments un rezultāts, nevis kāds gatavs produkts ārpus tevis. Cilvēks, kurš domā: “Ko es tur iešu, man bail, mani nepaņems, es nekam nederu, mani biedē skatuve…”, diez vai jutīs aktiera profesijas vilinājumu. Uz aktieriem nāk cilvēki, kuri domā: “Lūdzu, uzņemiet mani, ticiet, man šeit ir jābūt. Es sevi redzu teātrī, jo…”, un tad katram ir sava vīzija.
Tiem, kas nāk bez gaidām, uzburtām ainām, nav iesmaržots skatuves kulišu gaiss. Tiem ir mazāk putu uz lūpām un stresa sviedru no centības parādīt sevi uz visiem simts. Mazāk baiļu un vilšanās iespēju. Bet tās ir tikai manas domas, noteikti daudzi amata brāļi man nepiekritīs. Realitāti veido pats cilvēks. Var mainīt realitāti, līdz tā atbildīs cerētajam vai vismaz tuvosies tam. Jo reāli gandrīz nekas nav tā, kā biju iedomājusies, un arī nebūs, jo kā Rīga nekad nav gatava, tā arī tam tornim, kuru aktieris būve uz debesīm, nekad nebūs gala. Bet mani mierina doma, ka zinu, kas man jādara, un katru dienu viens ķieģelis tiek iemūrēts.
Kā studijas mainīja tavu izpratni par teātri un tevi kā personību?
Aktieros stājos trīs reizes (Jana LKA iestājās ar trešo reizi, starp vidusskolas beigšanu un studijām RKT aktierkursā iegūstot amatierteātra režisores izglītību Kultūras koledžā – E. Š.). Tajā laikā salīdzinoši strauji mainījos vizuāli un garīgi, es teiktu – tie bija trīs dažādi cilvēki, bet ar vienu sapni. Ar spītību un neatlaidību. Kā auns ar pieri sienā. Tagad pieļauju domu, ka tas bija likteņa brīdinājums, ka varbūt nevajag. Bet tad pats fakts, ka beidzot tiku uzņemta, bija viens spilgts un pārlaimīgs notikums.
Par studijām – patīkami apzināties, ka iemācījos labi runāt, rakstīt un lasīt krievu valodā. Nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu – kļuvu par aktrisi, turklāt vienlīdz labi varu spēlēt gan krievu, gan latviešu valodā. Mūsu kursa meistari (Igors Koņajevs un Jeļena Čornaja – E. Š.) ar lielu atbildību un kaisli pievērsās mūsu audzināšanai. Viņi spēja nolasīt, kas mēs bijām, kas esam un kas būsim. No mums tika noņemta atbildība par savas personības meklēšanu, jo pasniedzēji taču zina labāk, viņiem ir liela pieredze. Stingrā disciplīnā katram bija jāseko savam gaismas staram. Katram tika iedalīts ampluā, eksperimenti nebija aizliegti, bet to kaislīgā analīze tikai motivēja turēties pie sākotnējā iedalītā ampluā. Kopumā studiju gadi bija ārkārtīgi piepildīti, lai gan morāli grūti izturami, tajā pašā laikā arī aizraujoši, azartiski. Mēs bijām ļoti vienoti, sekojot vienam patiesības un morāles kodeksam. Mūs gatavoja profesijai, kurā darba grūtības un slodze jāmīl vairāk par reālo dzīvi.
Meistari mūs ļoti mīlēja un mīl, vēlot pašu labāko katram, bet arī rūpēm un vēlmei pasargāt nepieredzējušos, nenobriedušos prātus ir jābūt saprātīgām robežām. Rezultāts ir ārkārtīgi individuāls. Nedaudz harmoniskāk studiju gadi aizritēja tiem kursabiedriem, kuru potenciālais ampluā sakrita ar viņu pašu redzējumu par sevi, kuri spēja identificēt sevi šajā raksturā ilgtermiņā.
Tālākais darbs pēc studijām droši vien vēlreiz mainīja priekšstatu par to, ko nozīmē aktiera profesija.
Pēc studijām man bija grūti noticēt, cik lielā mērā aktieris pats ir atbildīgs par lomas izveidošanu, jo režisori rēķinās, ka to iemāca studiju laikā. Ka esmu tiesīga piedāvāt, meklēt, kļūdīties, arī totāli izgāzties mēģinājumu procesā. Turklāt tas var pat būt jautri! Un tas viss ir īstākais un dabiskākais izrādes tapšanas process.
Kas ir svarīgākie pieturas punkti līdzšinējā karjerā? Tu esi strādājusi ar pietiekami dažādiem režisoriem – sākot ar jūsu pedagogiem, vēlāk ar pietiekami dažādiem latviešu režisoriem. Kā tas mainījis tevi kā aktrisi?
Nozīmīga sadarbība un skola piedzīvota ar Andri Kalnozolu (izrāde “Aizvakar vienmēr”, 2016 – E.Š.), Vladislavu Nastavševu (“Melnā sperma”, 2015 – E. Š.), Mārtiņu Eihi (“Taņas dzimšanas diena”, 2016 – E. Š.), Elmāru Seņkovu (“Krietnais cilvēks no Sečuānas”, 2017 – E. Š.), Viesturu Kairišu (“Karalis Līrs”, 2017 – E. Š.), “Neatkarības bērnu” (2015) radošo komandu un komponistu Arturu Maskatu (“Mīlas svētība”, 2015 – E. Š.). Katra no šīm pieredzēm man atklāja un pierādīja, kādus rezultātus var panākt, strādājot ar savstarpēju cieņu un mīlestību. Apstiprinājās uz visiem simts, ka bailes nogalina radošuma dzirksti. Vēlme izdabāt, izpildīt režisora gaidas aktierī kultivē verga garu, nevis personību. Jo uz skatuves vibrē personības.
Esi strādājusi gan dokumentālā teātra projektos, gan izteiktās formas izrādēs ar izteiksmīgu spēles veidu, arī dramaturģijas klasikā. Vai tev ir kāda īpaši tuva teātra niša vai žanrs?
Pēc studiju beigām ilgu laiku veldzēju slāpes pēc kaut kā vienkārša, dabiska, mierīga, maksimāli pietuvināta ikdienai. Man ļoti patika dokumentālie projekti, atklāju sevī talantu atveidot dažādu valodu akcentus. Tad bija posms, kad dzīvē bija nepieciešamība kontrolēt emocijas, turēt sevī vulkānu, tad savukārt formas izrādes bija īstā vieta, kur izlādēties. Izteikti tuvas nišas man nav, jo gribas izmēģināt maksimāli daudz, gribas, lai sanāk.
Dana Bjorka, stājoties teātra direktores amatā, intervijās daudz runāja par to, ka Krievu teātra izrāžu spēles veids un estētika atšķiras no latviešu un Eiropas kritikas un skatītāju gaumes. Vai un kā, tavuprāt, atšķiras izrādes un mākslinieku redzējums, arī publika un publikas gaidas no teātra?
Atšķiras, un tas ir gaumes un izglītības līmeņa jautājums. Izglītības līmenis manā skatījumā ietver arī prāta atvērtību un emocionālo inteliģenci, kuru laikam īsti nevar iemācīt. Ja teātra mākslinieciskā vadītāja, direktora, trupas un skatītāju estētiskās un morālās vērtības un gaume satiekas vienā punktā, tā ir veiksme.
Visi grib gūt estētisku un emocionālu baudījumu. Kā Krievu teātra, tā arī citu teātru skatītāji. Tikai viļņu frekvence atšķiras katrā teātrī, un tas ir dabiski, nekā slikta tajā nav.
Vai tev ir kāda sapņu loma?
Šobrīd man sapņu lomas nav. Studējot Kultūras koledžā, izlasīju Brehta “Krietno cilvēku no Sečuānas”, kopš tā brīža sapņoju nospēlēt Šen Te/Šui Ta. Daļēji sapnis īstenojās, Elmārs Seņkovs šo lugu iestudēja Krievu teātrī. Noliecu galvu Jekaterinas Frolovas priekšā par Šen Te iemiesošanu. Par šo lomu viņa tika apbalvota ar Lilitas Bērziņas balvu, domāju, ar to viss ir izteikts. Varbūt to nevar redzēt pašā izrādē, bet darba process ar Elmāru manī raisīja neskaitāmas atziņas par profesiju, kliedēja maldīgus priekšstatus un stereotipus, skaidri atklājās, kādu rezultātu var sasniegt saliedēts, atvērts kolektīvs, domubiedru komanda un kas var notikt pretējā gadījumā. Galveno lomu nenospēlēju, bet kopumā izrādes tapšana bija viena no manām vērtīgākajām pieredzēm šī teātra sienās.
Kādam, tavuprāt, jābūt aktieriem – kādas īpašības, kvalitātes, rakstura iezīmes palīdz šajā profesijā? Noprotu, priekšstats par ideālo aktieri, ko tev rādīja studiju laikā, atšķiras no tavām šībrīža domām.
Studijās par nozīmīgākajām aktiera īpašībām tika saukta drosme, maksimāli izteiksmīgs ķermenis, žesti, balss, maksimāla emociju ekspresija. Vienmēr ļoti labs garastāvoklis, staigājoša enerģijas bumba, kas gatava gāzt visu un visus gar zemi. Pēc studijām sākās pirmā pieredze ar citiem režisoriem. Mācību laikā mūs nekur nelaida, jo nebijām vēl izskoloti un kāds varētu mūs sabojāt. Tad nu man nāca atklāsme, ka visus tēlus nevar spēlēt tādā hipertonusā, kas rada muskuļu spazmas visā ķermenī. Kā spēlēt nogurušu, vecu vai melanholisku cilvēku, kurš runā klusi vai nerunā nemaz?
Mūsu meistari mums iemācīja, ka aktiera instruments ir ķermenis, un, lai instruments skanētu, tam jābūt brīvam, trenētam – lai visas ķermeņa daļas rezonētu, elpotu. Par to esmu bezgala pateicīga meistarei Jeļenai Čornajai, kura atklāja mums elpošanas-uzmanības-balss vienotību. Tas ir labākais, ko esmu ieguvusi no studijām. Bet vijole, bungas, ērģeles nevar skanēt vienādi, nevar.
Kāds reflekss tiek iestrādāts topošajam aktierim, ja skolotājs viņa roku neatlaiž un spēlē viņa vietā? Kas notiek eksāmenā – neticība saviem spēkiem, bailes kļūdīties, vēlme izdabāt. Varbūt labāk tomēr ļaut ātrāk uzsist savus punus to četru gadu laikā, lai jaunais aktieris kļūtu par personību, un tad var pagriezt stūri viena ampluā sliedēs, ja ir tāda dabiska vēlme.
Tāpēc man personīgi ir bauda vērot aktierus, kuru personības enerģijas lauks plūst pāri skatuves rampai, piepilda ar sevi telpu, vienkārši sēžot vai runājot, bez spilgtiem žestiem un skaļiem toņiem. Tā ir maģiska spēja, ko veido aktiera harisma un profesijas tehniskās iemaņas. Labs aktieris noteikti iekustina skatītāju. Labs aktieris var sev uzticēties, jo neiet un nebliež – kā būs, tā būs, kāds šodien garastāvoklis, tā arī nospēlēšu. Viņš zina, ko darīt, – labāk vai sliktāk, tas ir tikai normāli. Un labs aktieris ir arī labs partneris, jo domā par otru, ieklausās, reaģē, sadzīvo.
Cik daudz seko līdzi teātra procesiem ārpus pašas darba?
Regulāri iepazīstos ar jaunumiem citu teātru mājaslapās, lasu recenzijas, apmeklēju kolēģu izrādes. Noteikti jāredz, ko piedāvā festivāls Homo Novus. Šobrīd teātris ir sintezējies ar citām mākslām un jaunām vidēm, man patīk, ja teātris atspoguļo šodienu, saplūst, teātris var notikt arī frizētavā, lai arī var likties, ka tā nemaz nav izrāde. Noteikti neesmu tas variants, kas ilgojas pēc skaistām, saprotamām dekorācijām, ilustratīviem tērpiem, izrādēm, kuras mēģina vismaz teātrī saglabāt skaistumu un tīrību šajā briesmīgāka laikmetā.
Kā tu raksturotu brīvmākslinieka un štata vietas priekšrocības un trūkumus? Tev ir bijusi dažāda pieredze – ko nozīmēja pāriešana ārštatā pirmoreiz, kad tas nebija pašas lēmums, un kāpēc šosezon pati izlēmi turpmāk strādāt kā brīvmāksliniece?
Būt vai nebūt štatā – tā ir dzīvesveida izvēle. Štata vieta – tā ir stabilitāte, režīms, bet arī spēja pielāgoties un ar prieku pieņemt katru lomu. Es, liekot roku uz sirds, nevaru teikt, ka visu pieņemu un līdz ar to arī izpildu ar prieku. Skumji iesmaidu par sevi, jo šī īpašība neliecina par profesionālismu. Kāpēc? Redz, Latvijas aktieru zieds viss ir štatā…
Kad mani (kopā piecus jaunos aktierus – arī Ņikitu Voroņinu, Artūru Trukšu, Anastasiju Rekutu-Džordževiču un Pāvelu Griškovu – E. Š.) kursa vadītājs Igors Koņajevs atstāja aiz strīpas, beidzamais impulss bija mana aktīvā interese par dzīvi ārpus Krievu teātra sienām. Man piedāvāja neatkarīgus projektus ārpus teātra, beidzot mēs drīkstējām, un es ļoti gribēju visu izmēģināt un apvienot darbus. Protams, atstādināšana bija, maigi sakot, nepatīkama, bet – vai nu tu iekļaujies kopējā redzējumā un pakļaujies mākslinieciskajam vadītājam, vai arī tevi atzīst par trupai neatbilstošu. Bet pēc pāris mēnešiem Eduards Cehovals (RKT tābrīža direktors – E. Š.) atrada iespēju uzņemt mani atpakaļ štatā. Tagad ārštatu izvēlējos ne tik priecīgu ģimenes notikumu iespaidā – lai pati varētu plānot, izvēlēties, cik daudz savas radošās enerģijas veltīt ģimenei, cik darbam. Brīvmākslinieks pats meklē darbu un ir atbildīgs tikai savā priekšā. Šobrīd šādā dzīves ritmā varu vislabāk un produktīvāk strādāt – ja daru, tad no visas sirds.
Vai tev ir kādi viedokļa līderi – līdzcilvēki, jomas profesionāļi, kritika –, kuru vērtējums, domas ir svarīgas, varbūt palīdz turpmākajā darbā pēc izrādes?
Tā kā mēģinājumu process man paiet diezgan mokoši un pirmizrāde ir viena no manām sliktākajām izrādēm, ar ko jau esmu samierinājusies un vairāk nekrītu panikā, tad pirmā tikšanās ar skatītāju ir traumatiska. Tu ielaid sev vēl nedrošā teritorijā vairākus simtus cilvēku. Pēc pāris mēnešiem nomierinos, sāku tvert izrādes kopumu. Līdz pirmizrādei ir sagatavošanās, pēc tam sākas īstais darbs un lomas attīstība. Manā gadījumā tā ir, jo nevaru ātri piedāvāt, kamēr neesmu visu sapratusi ar prātu – strādāju vairāk racionāli, nevis intuitīvi. Es pati arī esmu sev visbargākais kritiķis, tāpēc kolēģu mierinājuma vārdi, ka būs labi, ka ir redzams lomas potenciāls vai perspektīvas, ir jauki, bet fakts paliek fakts. Protams, ir svarīgs kolēģu, tuvāko draugu, māsas viedoklis. Izteikta līdera nav, bet skats no malas vienmēr palīdz un ir nepieciešams. Lasu arī kritiku. Manā pieredzē kritiķi visbiežāk ir nākuši uz pirmizrādēm, tad arī vērtējums par mani ir atbilstošs tam, kā raksturoju savas sajūtas pirmajās izrādēs.
Vai tev ir formulējums, kas ir teātris? Ko tu pati sagaidi no teātra – gan kā aktrise, gan skatītāja?
Teātris ir viena lustīga padarīšana! Neapgalvoju, ka pati to izjūtu uz savas ādas, bet man šķiet, ka tā tam vajadzētu būt. Teātris nedrīkst atstāt vienaldzīgu, tā ir darbības māksla. Kad skatos citu izrādes, gribot negribot tās vērtēju, un ir prieks, kad redzu, cik viegli amata brāļi un māsas spēlē. Bet kā skatītāja gribu ļauties teātra burvestībai, gribu identificēties ar tēliem. Citreiz pēc izrādes apmeklējuma esi gatavs kalnus gāzt, kad uzlādējies no talantīgas aktierspēles piedzīvošanas. Citreiz, samalts putekļos, ieķēries krēslā vai mēģini skaļi neraudāt izrādes laikā. Tā ir bijis pēc Džilindžera “Hananas” (Liepājas teātris, 2010 – E. Š.) un Eihes izrādes “Mana māsa” (Dailes teātris, 2017 – E. Š.).
Vai teātris var ko mainīt skatītājā – ietekmēt viņa viedokli, ja tā, piemēram, ir sociālpolitiski aktīva izrāde?
Ja cilvēks nāk ar vēlmi tikt ietekmēts, mainīts, nevis, sakrustojis rokas, gaida pārsteigumu, tad teātris noteikti var mainīt.
Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:
“Jana Ļisova. Janu es atceros jau no iestājpārbaudījumiem, un jau pēc pirmās kārtas es nodomāju, ka viņa būs ļoti laba aktrise. It kā ļoti mierīga, nosvērta, bet tajā pašā laikā uz skatuves viņa ir ļoti iespaidīga. Jūtams, ka viņā ir liels iekšējs spēks, vajag tikai to izmantot pareizajā virzienā. Jana ir arī ļoti smalka, skaistām, gudrām acīm. Ar viņu vienmēr ir ļoti interesanti sarunāties – uzzināt, ko viņa domā. Lieliski kā aktrisei, ka viņa var spēlēt gan krievu, gan latviešu valodā.”
Šeit Janas Ļisovas profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā
Rakstīt atsauksmi