
Ko man gadījās atvaļinājumā piedzīvot...
Rakstīt nekad nav bijis tik sarežģīti kā šobrīd. Negribu šeit atstāt ierakstu, kuram, ar acīm pārskrienot, paliek tāda uzsildītas zupas pēcgarša – nu, nav slikti, bet nu tā. Jo atklātāks esi, jo interesantāk tevī klausīties un tevis rakstīto lasīt. Nezinu, kā ir būt patiesam un interesantam, tā klišejiskā maska „viss kārtībā” ir pieaugusi man klāt. Un es nezinu, kur visā šajā putrā esmu es un kur tas sabiedrībai rādāmais Ingus. Bet nav ko ņemties ap sevi – tagad izlieku sevi un savus vasaras piedzīvojums šeit. Iedomājieties filmas kadru – visuma nebeidzamās dzīles, tālumā mēness, vēl tālāk lēni riņķo asteroīds, tad lēni, rokām vicinoties, garām aizlido izmisis kosmonauts. Pēc brīža atskan vīrieša balss: „Jūs droši vien domājat, kā es nokļuvu šādā visai kutelīgā situācijā?”
Viss sākās 2018./2019. teātra sezonā. Darbs pēc darba, un tad ap Jauno gadu divas personīgas traģēdijas. Kontakts ar zemi ir zudis, realitāte pārvēršas izdzīvošanas šovā, un dienu no dienas mēģini tikt atpakaļ uz zemes, vēlams ar abām kājām. Nezinu, vai tas tāpēc, ka esmu kurzemnieks (iespējams, tas ir pilnīgi vienalga), bet izrādīt savas personīgās emocijas man nekad nav bijis viegli. Grūti paskaidrot, kādai ellei sanāca iet cauri. Bet kam jums mans smagums? Nedomāju, ka jūs spētu man palīdzēt. Nevis tāpēc, ka būtu neienteresēti, bet tāpēc, ka es jūs nelaistu klāt pie līdzēšanas – raksturs tāds. Varbūt vajadzētu ar kādu izrunāties par to, kas un kā ar mani ir noticis. Bet kam tad to stāstīt? Maksāt gudram speciālistam, lai saliek mani pa plauktiņiem, man galīgi nenāk prātā. Pašam jātiek ar visu galā.
Tātad – atvaļinājums, šis nopelnītais atpūtas brīdis. Runā, ka Ulmaņlaikos aktieri esot braukuši atpūsties uz Parīzi, man šogad nesanāca, bet aizbraucu uz laukiem. Plānošanas problēmas. Pirmās atvaļinājuma dienas izdevās pavadīt absolūtā mierā, saņemot burvīgu iespēju atgriezties uz zemes. Klusums bija tas, kas man vajadzīgs. Labākais plāksteris visām kaitēm. Iesaku, īpaši pēc smagām sezonām. Gribēju jau rakstīt par grāmatām, kuras esmu izlasījis, kādu iespaidu tās atstājušas un ko esmu no tām sapratis, bet sabijos – ja nu kāds literāts šo lasa, un tad es savā naivumā būšu aizskāris tikai grāmatas virskārtu, bet plaši un gari izrunājies. Kaut kā neērti paliek domājot vien. Tādā kaunā negribu iedzīvoties, kad kolēģi prasīs: „Patika tev tie „Mērnieku laiki” ko? Bet neeesi tak neko sapratis!” Tāpēc nerakstīšu neko par izlasītajām grāmatām, bet šovasar pirmoreiz noklausījos audiogrāmatu – Mark Manson „Everything is F***ed”. Iesaku brīvbrīžos paklausīties. Bet, ja kāds kolēģis man jautās, kā gāja atvaļinājumā, teikšu – nu, tāpat vien, nekur nebiju, neko neredzēju, meklēju mieru un atradu.
Un vēl par tēmu „šovasar pirmoreiz”. Man bija iespēja piedalīties Valmieras vasaras teātra festivālā. Vispirms paldies Paulai, Katei un Reinim [i]. Protams, paldies arī Znotiņam (tam, kurš Jānis). Viņš ar komandu pārvērta Valmieru par bērnu pilsētu. Izrāde „Stacija Nezinkaskuriens” ir mans lielākais vasaras piedzīvojums – tik vieglu un saprotamu mēģinājumu procesu sen nebija iznācis piedzīvot! Varbūt tas ir tas mistiskais festivāla žanrs? Pēc izrādes runājot ar kolēģiem, tika minēts viens vārds – episki, lasot recenzijas, nu, ne visai... Kam man tagad ticēt, ko? Ticēšu sev un teikšu, ka jūtos priecīgs un lepns par padarīto darbu un doto iespēju. Redzot mazo skatītāju interesi par izrādes scenogrāfiju un dzirdot viņu stāstus pēc izrādes, varu secināt, ka izrāde ir izdevusies. Bet, ja kāds pieaugušais pēc izrādes aizgāja, neko nesapratis vai neuztvēris kādus mistiskos izrādes pavedienus, nu, tas nekas, katrs mēs pa saviem plauktiem, katrs savā dimensijā dzīvojam. Pēc pēdējās izrādes, vācot nost dekorācijas un pārdomājot tikko piedzīvo, radās tāds kā salīdzinājums ar spēlēšanos smilšukastē.
Nobeidzot stāstu par festivālu – staigājot pa Valmieru, radās tāda sen nepiedzīvota kopības sajūta, jo pilsēta pārvērtās par lielu grimētavu, kur uz katra soļa var satikt kādu kolēģi, kurš ir uztraucies, ka tūlīt tūlīt jākāpj uz skatuves, vai priecīgs par redzētu izrādi. Kopības sajūta bez intrigām, aizdomām un to nemitīgo ņemšanos par un ap sevi. Es, protams, nezinu, kā to panākt, bet būtu labi, ja šo pašu sajūtu varētu pārnest uz „Spēlmaņu nakti”.
Un tā – holivudiskas beigas. Ir sākusies jauna sezona un darbs pie jaunas bērnu izrādes, un esmu priecīgs par to!
[i] Izrādes "Stacija Nezinkaskuriens" režisore Paula Pļavniece, māksliniece Kate Krolle un skaņu režisors Reinis Bērziņš.
Rakstīt atsauksmi