“Patriarha rudens” raža

Rudens ir ražas svinību laiks. Lai arī lauksaimnieki klimata pārmaiņu izraisītas neražas dēļ šogad nav īpaši svinīgi noskaņoti, gluži pretējo varētu teikt par Latvijas Kultūras akadēmijas un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja rīkoto festivālu “Patriarha rudens”, kas šogad notika jau desmito reizi. Nedēļas garumā no 30. septembra līdz 6. oktobrim interesentiem tika piedāvāta plaša programma ar vērtīgām lekcijām, diskusijām, meistarklasēm, LKA studentu filmu skati, performancēm, laikmetīgās dejas priekšnesumiem, dzejas lasījumiem un visdažādāko formu teātra izrādēm, tai skaitā Bratislavas Skatuves mākslas akadēmijas un Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas viesizrādēm.

Programmas pārbagātības un visādu studentveidīgu iemeslu dēļ diemžēl nepaguvu apmeklēt visus pasākumus, kurus būtu gribējusi, un lielās skumjās akadēmijas pagalmā noklausījos sarunas par to, cik daudz lielisku notikumu esmu palaidusi garām. Tomēr vismaz daļu festivāla izdevās piedzīvot, un tālāk daži teikumi par redzēto.

Teātra mākslas maģistrantūras absolventu diplomdarbu izrādes

Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē bija skatāms Diānas Kaijakas veidotais Ritas Kalnejais lugas “Šī skaistā nākotne” iestudējums. Lugas uzbūve ir interesanta, bet sarežģīti uztverama, jo kopā salikti divu dažādos laikos dzīvojošu pāru stāsti, starp kuriem nav tiešas sižetiskas sasaistes. Tomēr režisore visai veiksmīgi atradusi šo tēlu saskares punktus. Jaunais pāris – Madaras Bores Elodija un Kārļa Reijera Otto – ar vecāko pāri – Indras Burkovskas Alvīni un Voldemāra Šoriņa Paulu īpaši efektīvi satiekas ainā, kur visu četru izrādes varoņu pamīšus izteiktās frāzes, nepārklājoties un citai citu neietekmējot, veido vienotu vēstījumu nenoteiktā laiktelpā. Neskatoties uz izrādes mulsinošo formu, jauniešu tiekšanās vienam pēc otra un dažādie mīlestības izpausmes veidi, ko viņi spēj atrast par spīti tam, ka apkārtējo pasauli plosa karš, tik tiešām ir skaisti.

Rīgas cirkā savu diplomdarba izrādi “LV vs RU” rādīja Reinis Boters. Latviešu un krievvalodīgo attiecības mūsu sabiedrībā ir ļoti provokatīva tēma. Tomēr tam tā nav jābūt, un radošās komandas veikums tam ir apliecinājums. Divās atšķirīgās valodas telpās augušie aktieri Jānis Kronis un Igors Nazarenko ar saviem personiskās pieredzes stāstiem skatītāju priekšā sacenšas, kuram ir gājis sliktāk (sūdīgāk). Skatītājiem, paceļot roku, jābalso par katra raunda uzvarētāju. Veicot šo nelielo līdzdalības funkciju, skatītājā veidojās ne tikai informatīva, bet arī gandrīz fiziska sapratne par to, ka visiem tik tiešām ir gadījušies gan slikti, gan kaunpilni, gan vienkārši notikumi, neatkarīgi no tā, kādā valodā bijis viņu pirmais izšļupstētais vārdiņš. Tas it kā šķiet tik pašsaprotami, tomēr pat ar visasāko prātu apveltīti indivīdi mēdz iekrist šajās informācijas kara uzstādītajās sabiedrības šķelšanas lamatās. Izrādes pēdējās dziesmas laikā, kas bija krievu valodā, mana krēslu rinda saskaņoti līgojās mūzikas ritmā, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka man blakus sēdēja gan krievvalodīgie, gan latvieši, tātad vismaz vienas skatītāju rindas ietvaros tika panākta saticība un bezaizspriedumu kopābūšana.

Tikai pēc festivāla beigām izdevās noskatīties vēl vienu skates programmā iekļautu izrādi – koka ēku renovācijas centrā “Koka Rīga” rādīto Ievas Džindžas interaktīvo projektu “Filmu vakars”. Par spēles laukumu tika izmantoti “Koka Rīgas” ekspozīcijas dzīvokļi, kuru interjerā skatītājs kļūst par lūgtu viesi simulētā filmu vakarā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Tuvā paziņu lokā, ko spēlē neprofesionāli aktieri Karīna Bērziņa, Patrīcija Kolāte, Kristers Ozols un Uldis Siliņš, vienā no dzīvokļiem skatītāji nosit laiku ar dažāda veida spēlēm, sarunām un citām nodarbēm, gaidot kāda Arņa atnākšanu. Izrādes darbība notiek dažādās telpās – vairākās istabās, blakusdzīvoklī, gaitenī, kas šos dzīvokļus savieno, un pat bēniņos. Viesi paši var lemt, kuram izrādes varonim vakara gaitā sekot, ietekmējot vai pasīvi vērojot notiekošo, varbūt mēģinot saprast viņa nozīmi un motīvus kopējā stāstā. Es gan būtu gribējusi atrasties kādā starptelpā, no kuras varētu vismaz nojaust visu varoņu attīstību, jo brīžos, kad visi satikās, bija kaitinoša sajūta, ka esmu palaidusi garām kaut ko ļoti svarīgu. Bet tas “Filmu vakaram” piešķīra arī neviltotu realitātes efektu, jo arī realitātē, esot ciemos, nevar sadalīties trīs daļās un būt četrās vietās vienlaikus. Šajā izrādē netrūka autentiskuma, un tas liek novērtēt radošās komandas ieguldīto darbu tēmas izpētē, kā arī izvēlēto vietu. Atmosfēra bija tik niansēti dabiska, ka vislabāk jutās tieši šo laiku pieredzējušie izrādes apmeklētāji, un bija pārsteidzoši, ar kādu entuziasmu cilvēki iesaistījās piedāvātajās interakcijās.

Dramatiskā teātra režijas mākslas bakalaura programmas 3. kursa studentu izrādes

Par festivāla galveno balvu – unikālu petrolejas lampiņu no režisora Pētera Pētersona kolekcijas – līdz ar maģistrantūras absolventiem sacentās arī seši LKA Dramatiskā teātra režijas mākslas 3. kursa studenti ar savām iepriekšējā semestrī tapušajām izrādēm. Visos gadījumos tie bija 2. kursa studiju noslēguma darbi, apjomā nelieli, 30-40 minūšu gari uzvedumi par brīvi izvēlētām Fjodora Dostojevska darbu tēmām, kā aktieriem piedaloties pārsvarā jauno režisoru kursabiedriem. “Dostojevska cikls” tika rādīts divas dienas pēc kārtas LKA Teātra mājā “Zirgu pasts”.

Endīnes Bērziņas izrādē “Bulbulis” pēc tāda paša nosaukuma stāsta motīviem īpaši saistoši likās telpas un gaismas risinājumi. Garā, šaurā telpā galvenais “dekorācijas” elements ir vairāki telpā reāli esoši lieli logi. Izrādes darbība risinās mirušo pasaulē, un katra no loga ailēm uztverama kā kapa vieta, kurā aktieri, stāvot kājās, spēlē mirušos. Pārsvarā izrāde risinās tumsā, prožektoram izgaismojot tikai galveno varoni. Pārējie “miroņi” runājot iespīdina sev sejā lukturīšus un, beidzot runāt, tos atkal izslēdz. Dinamiskais gaismas izmantojums palīdz fokusēt uzmanību, jo citādi garenajā spēles laukumā un pustumsā droši vien būtu grūti atrast konkrētās balss īpašnieku.

Klāvs Kristaps Košins savas “Brāļu Karamazovu” versijas centrā izvirzījis trīs brāļu savstarpējās attiecības, dramatizējumā rādot ģimenes konflikta saasināšanos, tēva nāvi un slepkavības atklāšanas mēģinājumus, kas galu galā satuvina nelaiķa atvases. Skatuves izkārtojums ir minimālistisks. Rindā novietoti pieci izgaismoti krēsli, kuros sēžot jau daļēji atklājas brāļu, tēva un Smerdjakova attiecības, jo dēls, kurš visvairāk attālinājies no tēva, arī sēž no viņa vistālāk. Tieši šīs vienkāršības dēļ iestudējumā liela nozīme ir aktierspēlei. Pārnestas nozīmes darbības, piemēram, vienam no brāļiem neprātīgi dzenoties no viena skatuves gala līdz otram un atlikušajiem diviem mēģinot viņu satvert un noturēt, piešķīr izrādei dinamisku enerģiju, kas piepilda tīro un lakonisko telpu. Ievērības cienīga ir arī topošā režisora spēja ietilpināt būtisku romāna tēmu pārdesmit minūtēs, vienlaikus padarot sižetu viegli saprotamu un interesantu.

Annas Klišānes iestudējumam “Noziegums un sods. Lielās līnijās” ir visai mazs sakars ar romāna “Noziegums un sods” saturu, jo izrāde veidota kā “teātris teātrī” un šī romāna vietā varētu būt jebkurš cits darbs. Uzveduma centrā esošā jaunu teātra mākslinieku kompānija no garu pasaules varētu izsaukt vienalga kādu rakstnieku, kuram atrādīt savu topošo izrādi un lūgt padomu, kā to pabeigt. Mani aizrāva izrādes smalkā pašironija un ekspresīvās etīdes, kuru fona mūzika bija uzgriezta tik skaļi, lai, pat ļoti cenšoties, nevarētu saklausīt skatītāju iespējamo sašutumu par tik brutālu un drosmīgu atļaušanos saplosīt Dostojevska diždarbu.

Izrādē “Saimniece K” režisore Elīza Dombrovska skatītājus ieved estētiski piesātinātā sapņu ceļojumā. Apvienojot Dostojevska stāstus “Saimniece” un “Krokodils, neparasts gadījums jeb notikums Pasāžā”, iestudējuma autore galvenā varoņa sapņaino realitātes uztveri savdabīgā veidā savij ar ārējiem sižeta pavērsieniem. Jāteic gan, ka pašu izrādes stāstu un tēlu sistēmu bija grūti uztvert. Iespaidīgi izmantota telpa: spēles laukuma robežas paplašinātas līdz pat “Zirgu pasta” iekšpagalmam, zālē sēdošajiem skatītājiem tur notiekošo vērojot caur stikla durvīm. Tas pastiprina sajūtu par ļoti trauslu vai pat neeksistējošu robežu starp sapņiem un realitāti.

Savā iestudējumā “Noziegums un skudras” Jurģis Lūsis rāda videomateriālu, kurā tuvplānā filmēts izbērts skudru pūznis, ko pats režisors ietekmē, lejot virsū dažādus šķīdumus un kādu skudru arī nospiežot. Kā noprotams, sākotnējā izrādes versijā skatītājiem bijusi iespēja vērot skudras dzīvajā plānā, bet oktobrī skudras, paspēdamas paglābties no režisora, jau ir aizgājušas gulēt, tāpēc “Patriarha rudens” skatē palicis tikai video un tā priekšā uz galda izbērta zemes čupa. Droši vien ir jābūt kādam cēlam mērķim vai dižai idejai, lai skatītājam videoprojekciju ar skudru mocīšanu pasniegtu kā teātra izrādi. Iespējams, ka manas prāta spējas nesniedzas ne tik lielos plašumos, nedz dziļumos, bet es nevarēju saprast šo neapejamo nepieciešamību tik nežēlīgi izturēties pret neaizsargātiem kukaiņiem. Atzīšos gan – arī īpaši necentos šo darbu uzlūkot kā analizējamu mākslas faktu, jo mani domāšanas procesi atdūrās pret nepieļaujamu vardarbību, izslēdzot vajadzību iedziļināties un pat nepieļaujot iespēju, ka šādi līdzekļi varētu būt attaisnojami.

Mārtiņa Gūtmaņa izrāde “PRET” veidota, iedvesmojoties no Dostojevska stāsta “Piezīmes no pagrīdes”, un ir interesants vienas personas pārdzīvojums ar jūtamu dziļuma dimensiju. Tas gan droši vien vairāk ir gaumes jautājums, tomēr beigas, kad aktieris mēģina notēlot, ka zaudējis saprātu līdz ar izrādē spēlēto varoni, ļoti samulsina. Henrija Arāja atveidotā Henrija Arāja (kuru ir pārņēmusi izrādes spēlētā loma) dibenvaigiem pašiem par sevi droši vien nav nekādas vainas. Bet, skatoties, kā šīm ķermeņa daļām tiek iedotas lomas un kā, tās kratot, tiek izspēlēts ikdienišķs dialogs, rodas intensīvas pārdomas. Vai vajadzētu pastāvēt robežām, kas māksliniekam jāievēro, īstenojot savas idejas, kaut vai aiz cieņas pret skatītājiem? Pirmajām rindām šī aina piedāvāta īpaši intīmā tuvplānā, tāpēc es tiešām priecājos par savu vietu pašā aizmugurē.

Paralēlā programma

Liekas visai jocīgi, ka visi pasākumi, kas nepiedalās skates programmā, nokļūst zem virsraksta “Paralēlā programma”, ņemot vērā, ka festivāla būtība nav sacensībā, bet radošuma un studentu veikuma svinēšanā.

Līdzās skates izrādēm skatītājiem bija iespējams apmeklēt arī Laikmetīgās dejas mākslas 2. kursa studentu dejas performanci “CITUR”, LKA Nacionālās filmu skolas darbu skati, Ojāra Vācieša dzejas lasījumus “Lūdzami, nekāpiet laukā!” Valmieras teātra 3. kursa aktieru izpildījumā un vēl citus lieliskus notikumus, no kuriem dažus man izdevās piedzīvot.

Festivāla atklāšanas dienās Teātra muzejā notiek LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūras un Laikmetīgās dejas mākslas studentu kopdarbs “Apslēptā dzīve izbrīna un centienu galaktikās”. Mēneša garumā studenti piedalījās krievu horeogrāfa un performances mākslinieka Oļega Suļimenko vadītajās meistarklasēs “Skatuve. Skatītājs. Aktieris”, pētot aktiera, skatītāja un skatuves būtību un to arī atspoguļojot performancē.

Performances pirmās minūtes pārsteidz ar apjausmu, ka viss jau ir sācies, pirms skatītājam to ļauts saprast. Cilvēki čupiņās, pārīšos un vienbūšanā Smiļģa mājas pagalmā pacietīgi gaida programmiņā norādīto sākumu, līdz performances dalībnieki, pēc ārējā izskata būtiski neatšķirdamies no skatītājiem, šķietami dabiskā veidā pa vienam sāk nākt klāt un stāstīt stāstus. Pēc tam skatītāji aicināti sekot māksliniekiem muzeja iekštelpās, kur no pagraba līdz trešajam stāvam dažādās vietās turpinās performances. Skatītājam dota izvēle – vai nu paspēt redzēt pa daļiņai no visa, vai tomēr iedziļināties konkrētos darbos. Šī pašu atbildība turpinās arī nākamajā sekcijā “Gadatirgus”, kur dalībnieki prezentē savas idejas par nākotnes teātri. Ieņemot vietu starp izstāžu zāles eksponātiem, studenti, izmantojot dažādas ēdamas lietas, ar objektu teātra elementiem stāsta par nākotnes skatuvi. Mijiedarbībā ar muzejā izstādīto Latvijas Nacionālā teātra vēstures ekspozīciju radās vienlaicīgs ceļojums nākotnē un pagātnē, atrodoties tepat tagadnē. Šajās mazajās performancēs iesaistīts arī skatītājs, piemēram, turot nākotnes prožektoru čupa čup konfektes veidolā un tā palīdzot radīt nākotnes skatuvi. Performanču laikā gadās arī pa kādai abstraktai mākslinieka refleksijai. Orientēties palīdz meistarklases atslēgas vārdi – aktieris, skatītājs, skatuve, jo programmā nodrukātā karte rada mirklīgu apjukumu un sajūtu, ka šī norise būs labirints, kurā ne tikai jādomā, kā neapmaldīties, bet arī – kā tur ko atrast. Tomēr, ļaujoties notikumiem un sekojot cilvēku plūsmai, nepieciešamība izprast pasākuma infrastruktūru zuda. 

Performanču cikla un vienlaikus festivāla atklāšanas dienas noslēgumā laikmetīgās dejas mākslas studenti un citi dalībnieki rāda dejas izrādi, kas no visiem festivāla notikumiem uz mani atstāj visspēcīgāko iespaidu. Izmantotie mūzikas elementi veicina meditatīvu noskaņu, bet lielākoties dominējošais klusums rada ķermeņa kustību izraisītu dabisku skaņu fonu. Vērojot apbrīnojamo kompozīciju, bailes no ieslīdēšanas neatgriezeniskā transā maigi pāraug dvēseliski visdziļā eiforijā. Šoka stāvoklī par izjusto vēl labu laiku nebija skaidrs, kā labprātīgi atgriezties sadzīviskajā ikdienā.

Divus festivāla vakarus Kaņepes kultūras centrā norisinājās “Festivāla sarunu klubs”, kurā visiem ieinteresētajiem bija iespēja iesaistīties diskusijās ar festivāla dalībniekiem. Sarunas vadīja Drāmas un teksta studiju 2. kursa studenti, par to, lai diskusijas būtu mērķtiecīgas un jēgpilnas, rūpējās Didzis Ruicēns. Gaisotne bija reizē saspringta un atvērta. Izskanēja dažāda veida novērtējumi, kā arī jautājumi par neskaidro dalībnieku darbos, uz kuriem pat paši mākslinieki dažos gadījumos atbildes vēl tikai meklē. Šāda veida pasākumi ir ļoti nepieciešami, lai komunikācija starp skatītāju un radošo komandu nebeigtos līdz ar izrādes noslēgumu.

Festivāla nedēļas otrajā pusē LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūras studenti, piedāvājot klausīties pašu veidotās audiolugas, kas tapušas dramaturga Ivo Brieža vadībā, aicina interesentus pastaigā pa Lāčplēša ielu. Fantāziju intervencēs pilsētā “Ko glabā Lāčplēša iela?” apmeklētāji tiek vesti cauri pagalmiem, krustojumiem, graustiem un stāvvietām līdz konkrētiem punktiem, kuros apstāties un vērot austiņās dzirdamās lugas darbības vietu. Fascinē radošais veids, kā nekontrolējamu ielas vidi pakļaut savam sižetam tā, lai šķistu, ka šie neatkarīgie objekti kalpo tikai un vienīgi lugas vajadzībām. Interesanti ir mirkļi, kad austiņās skanošā informācija tiešā veidā sakrīt ar neparedzamiem gadījumiem uz Lāčplēša ielas, piemēram, remarkā kādam pieejot pie loga, realitātē var ieraudzīt, ka vienā no pretējās mājas logiem tiešām pakustas aizkari. Tagad konkrētās audiolugās apspēlētās pilsētas vietas ir ieguvušas pavisam citu nozīmi, un tā vietā, lai ikdienas steigā aiztriektos tām garām, ir jauki vismaz pamest skatu to virzienā vai pat pasmaidīt. Šie darbi joprojām ir pieejami tīmeklī – izejiet pastaigāties!

Kopumā festivālā mani sajūsmināja jauno mākslinieku drosmīgie formu meklējumi. Visa veida interakcijas teātrī mani biedē, un iespēju robežās no šādiem iestudējumiem bēgu kā no uguns. Tomēr lielākoties festivāla izrādēm un performancēm ar interaktīviem elementiem bija kas kopīgs – skatītājs tika cienīts, nevis provocēts, un katram tika dota izvēle, cik lielā mērā iesaistītes, darbi bija uztverami arī savu komforta zonu un vērotāja lomu baudošiem cilvēkiem. Daži festivāla brīži man likās pārlieku, gribētu teikt, pat pašmērķīgi, izaicinoši, bet lielākoties piedzīvotais iedrošina turpmāk būt atvērtākai dažāda veida pieredzēm.

Raksta autore – LKA Drāmas un teksta studiju bakalaura apakšprogrammas 2. kursa studente