AKTIERIS RUNĀ: Toms Veličko
Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.
Rēzija Veronika Laumane: Kā izlēmi kļūt par aktieri – vai tas bija bērnības sapnis?
Toms Veličko: Nē, tas noteikti nebija bērnības sapnis. Tā ideja laikam, man pašam neapzinoties, sākās, kad mācījos 12. klasē Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā un bija jārīko Žetonvakara izrāde, ko nāca taisīt Krišjānis Salmiņš un Oskars Morozovs no Valmieras teātra. Pieteicās aptuveni 50 līdz 60 paralēlklasesbiedri, 12. klašu skolēni. Mēs uzvedām Rūdolfa Blaumaņa lugu “Ļaunais gars”, un bija sacerēts klāt ļoti daudz lomu – vējš, akmens utt. Pirmajā nedēļā daudz improvizējām, un tā bija mana pirmā pieredze ar improvizācijas spēlēm un dialogu veidošanu. Tajā brīdī atbira kāda puse darboties gribētāju. Palikām 30 cilvēki, kas tāpat bija ļoti daudz. Un tad man iedeva lomu, kur bija paredzēts, ka man būs jāsaka viens teikums. Gribēju tā kārtīgi, bet sanāca lielākoties sēdēt malā visu izrādes mēģinājumu. Skatījos, kā galvenie spēlē. Nekautrējos izteikt Krišjānim Salmiņam savas domas, un viņš man arī jautāja. Tad pavisam nejauši kādu nedēļu pirms pirmizrādes galvenās lomas atveidotājs atkrita un lomu iedeva man. Nedēļas laikā, nesaprotu – kā, apguvu milzīgu teksta apjomu un izveidoju tādu lomu, ka pēc tam Krišjānis un Oskars, arī citi cilvēki nāca klāt un teica, ka šī ir lieta, ko man vajag pamēģināt. Patiesībā viņu dēļ esmu šeit [aktiera profesijā] nonācis. Viņi man iesēja to domu pakausī.
12. klasē, kad bija jāizlemj, ko darīt, nemācēju neko un tajā pašā laikā mācēju visu, tāds bija mans uzskats. Biju parastais divpadsmitklasnieks, kurš nezināja, ko darīt pēc skolas beigšanas. Manā gadā aktieros neuzņēma. Nolēmu, ka pamēģināšu gadu Kultūras koledžā teātra novirzienā, un, ja man apniks, iešu kaut kur citur. Iestājos uz pasākumu vadītājiem, gadu mācījos, gāju uz Kultūras koledžas teātra pulciņu un sapratu, ka tas mani ievelk, aizrauj. Pagāja gads, un mēģināju iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā.
Kā gāja iestājeksāmenos, vai bija kādi pārdzīvojumi?
Jā, bija ļoti jautri un satraucoši. Pirmkārt, tu atver durvis un ieej tādā kā Nārnijā, kur nesaproti, kas tevi sagaidīs – tā baiļu sajūta un neziņa... Visu laiku ir tāds kā tremolo. Jūti, ka vide ir ar tādu enerģiju piesātināta. Bet, tagad analizējot, kāpēc es, iespējams, tiku uzņemts, domāju, ka gāju ar vienkārši super milzīgu pārliecību. Bet ne jau iedomīgi vai lecīgi. Tas, ko mēģināju darīt, – es sevi neanalizēju, nekritizēju un neapstādināju. Galvenais ir pārliecība. Tas, kā tu to izdari, pat ja nezini, ko dari. Piemēram, ja tagad jātēlo zilonis. Kā viņš piedzimst un pieaug, mazs ziloņu bēbis. Ko? Kas jādara? Bija tāda sajūta, ka kāds mūs nes cauri. Nu, labi, skaties. Es tagad esmu zilonis. Ar tādu pārliecību, ka es zinu, kā to darīt. Ar bezbailību.
Visa nedēļa bija traka. Patiesībā tajā piektdienā man jau bija jābrauc strādāt uz festivālu Positivus. Nebiju iedomājies, ka iestājeksāmeni būs tik ilgi. Biju domājis, ka pamēģināšu, izkritīšu un braukšu strādāt. Uz Positivus sanāca aizbraukt tikai sestdienas vakarā, jo sestdien vēl notika pēdējā iestājeksāmenu kārta. Piektdien jau biju draugiem paziņojis, ka braukšu ar viņiem, teicu – zinu, ka noteikti izkritīšu, jo dejošanā biju diezgan tizls. Dziedāju pilnīgi garām, žūrija smējās. Izgāzos. Bet tiku tālāk. Un sestdien vakarā paziņoja rezultātus.
Kādi cilvēki bija žūrijā?
Galvenie bija Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs. Bija arī citi pasniedzēji – režisori Mihails Gruzdovs, Indra Roga, Ruta Vītiņa un citi. Bet patiesībā, manuprāt, pārliecība par sevi man varēja rasties tāpēc, ka pirms tam es par teātri neko nezināju. Savā mūžā biju redzējis kādas trīs izrādes, jo pamatskolā bija jābrauc ar klasi skatīties, tāpēc man nebija ne jausmas, kas tie par cilvēkiem, izņemot Gundaru Āboliņu, kurš man likās kaut kur redzēts. Ar viņiem runāju nebaidoties. Man nebija priekšstata par viņu autoritāti, tāpēc man bija vieglprātība, kas brīžiem arī atmaksājās.
Pirmajā kārtā ir jāiet ar dzejoli. Nezinu, kādā romantiskā prātā es biju, bet izvēlējos paša sacerētu dzejoli, ko uzrakstīju 16 gadu vecumā. Pusē jau kāds no žūrijas sāka smieties – nezinu, vai viņi mēģināja mani izsist no sliedēm, bet savu 19 pantu dzejoli aizcīnīju līdz galam. Beigās izrādījās, ka biju viens no retajiem, kuru pēc trešā pantiņa neapstādināja. Brīžiem nesapratu, ko no manis prasa. Piemēram, kad dziedāšanā bija jānotur toņi. Tā arī pateicu, ka nesaprotu. Kāds smējās, mēs sākām runāties.
Vai atceries, kādi bija tavi pirmie iespaidi, tikko uzsākot studijas?
Jā, uzreiz sapratu, ka nekam citam laika vairs nebūs. Lekcijas bija no astoņiem rītā, nebeidzās ne trijos, ne piecos, ne sešos, bet pēdējā lekcija, kas bija aktiermeistarība, sākās sešos un gāja līdz bezgalībai. Un tā bija katru dienu. Aktiermeistarība beidzās ap deviņiem, vēl bija jāsagatavojas nākamajai dienai. Principā tas nozīmēja dzīvot “Zirgu pastā”. Apjoms ir milzīgs, bet tad sāc darīt, izveidojas kolektīvs – viens par otru, ceļamies un darām. Tā pagāja pirmie mēneši, pagāja gads un izveidojās jau citas sajūtas. Bet sākums bija šokējošs. Un citiem jau arī nevar ieskaidrot, ka tev nav laika. Kā – nav laika? Ko tad jūs tur darāt? Ākstāties uz skatuves. Daži draugi vēl tagad joko. Bet saprotu to apjomu. Es pat uzskatu, ka aktierus akadēmijā vajag paturēt vēl ilgāk. Jā, darīt bija ko.
Tu jau nedaudz pieskāries priekšstatiem par aktieriem. Vai un kādi tev pašam sākotnēji bija priekštati par aktiera profesiju, un kā tie mainījās studiju laikā?
Studiju laikā priekšstati mainījās katru mēnesi. Tu saproti, ka neko nesaproti. Tas ir process, kurā tevī kaut kas mainās. Šķiet, ka esi kaut ko sapratis, bet pēc kāda laika tu jau to pilnībā apgāz. Varbūt tas ir labi, ka tā. Tas nozīmē, ka manī vēl ir kaut kāda dziņa meklēt. Aktiera profesija ir viena liela meklēšana. Tu meklē cilvēku, rocies sevī, meklē emociju, domu, konkrētību, atbildes. Ja tu man tagad pajautātu, kas ir teātris, es nevarētu atbildēt, jo rītdien, iespējams, atbilde būtu cita. Labi, šodien es saku – tas ir dzīves spogulis.
Kā studijas izmainīja tavu personību?
Noteikti izmainīja. Es teiktu, ka studijas man ļāva pašam sevi atklāt. Nav daudz tādu studiju, kurās tevi izgriež kā slapju veļu gan fiziski, gan garīgi. Nepārtraukti satiecies pats ar saviem kompleksiem. Tu esi pilnīgi kails uz skatuves citu priekšā. Bija nodarbības, kurās mums visiem, aplī sēžot, uzdeva šausmīgi intīmus jautājumus. Jā, atklāju daudz par sevi, varēju apzināties sevi. Un tad ir iestudējumi, kuros atkal pilnīgi pretēji – sevi ir jāmaina. Es vairs nedrīkstu būt tāds, kāds esmu. Studiju gados pats vairāk atklāju, kas es biju tajā brīdī, bet pēc studijām, kad sākās patstāvīgā dzīve, kur nebija salikts gatavs grafiks, sāku apzināti vai neapzināti sevī kaut ko izmainīt, saprast, kas nestrādā, ja gribu teātra vidē eksistēt profesionāli. Tad bija lietas, ko vienkārši nākas sevī mainīt un pieņemt, pat ja neesi ar mieru.
Vai teātris ietekmē arī tavu personīgo dzīvi? Vai ārpus teātra dzīve tev eksistē?
Tā ir lieta, ko sev katru dienu atgādinu un ko mēģinu mācīties – ka, izejot no teātra, atslēdzu sev smadzenes un esmu tas Toms, kas iet satikties ar draudzeni, taisa kopīgas vakariņas, mazgā drēbes, dara sadzīviskās lietas un dzīvo savu dzīvi. Gribētu teikt, ka esmu to apguvis, bet tā nav. Man vienkārši palīdz tas, ka pa dzīvi esmu mazliet pofigists. Ja spēj nenest darbu līdzi uz mājām, tad tu tiešām esi profesionālis, bet to, manuprāt, ir neiespējami izdarīt. Katru dienu ir jāatgriežas uz skatuves, jāiet cauri mēģinājumiem, un gribot negribot, aizejot mājās, smadzenes pieslēdzas teātra dzīvei. Kad izeju ārā, mēģinājums manā galvā nebeidzas. Spēju to nodalīt, man ir brīvdienas, kad soma netiek aiztikta, bet tāpat reizēm attopos, ka aizdomājos par mēģinājumiem, par lomu. Man patīk, ka tas pilnībā neizslēdzas.
Mēģinājumi neapnīk?
Kaut kādā ziņā tur ir sava rutīna, bet tas ir pilnībā normāli. Cilvēkam vajag rutīnu. Jā, tas ir it kā katru dienu darīt vienu un to pašu, bet ir jāmāk apmānīt savas smadzenes, lai domātu, ka dari to pirmo reizi. Un tad, kad tas sanāk, tā ir brīnišķīga sajūta. Tā laikam ir tā sajūta, pēc kuras es tiecos teātrī un izrādēs.
Runājot par dzīvi ārpus teātra – lasīju, ka esi spēlējis futbolu. Vai un kā tas tev palīdz teātrī?
Futbols man ļoti daudz ir palīdzējis teātra dzīvē. Ir daudz salīdzinājumu, kurus, ja esi spēlējis futbolu, sapratīsi. Pirmkārt, bumba ir kā teksts, ko tu pamet. Tu atrodies uz laukuma, kas ir skatuve. Ir vēl desmit cilvēki, kas ir tavi komandas biedri, un ir jājūt, kur ir tavs komandas biedrs. Arī uz skatuves ir jājūt laukums, partneri. Ir jāveido dialogs gan pirms spēles, gan spēlē. Arī pati futbola ikdiena un treniņi man ir iedevuši disciplīnu. Zinu, ko nozīme strādāt līdz spēku izsīkumam. Atdot sevi visu. Arī te es nāku ar atdevi. Zinu, ka mēģinājumos man ir jāatdod sevi visu, lai kārtīgi sagatavotos. Un arī futbols – futbols ir izrāde. Mūsdienās futbols pastāv, jo ir skatītāji. Tas ir padarīts liels, tā ir milzīga izklaide. Arī teātris ir, es ceru, izklaide, bet ar smadzeņu pieslēgšanu. Paralēles var vilkt – un ne tikai ar futbolu. Ar vairākiem komandu sporta veidiem.
Atgriežoties pie studijām, kas, tavuprāt, ir tās lietas, ko augstskola tev neiemācīja attiecībā uz teātri?
Nu, to jau nevar tā iemācīt, bet skola nevar sagatavot reālajai dzīvei. Skolā tu tiec audzēts kā siltumnīcā. Tas ir saprotami. Pēc tam neviens vairs neliks atzīmes un nepievaktēs, tu pats sev esi skolotājs, nav vairs jādzenas pēc budžeta, atzīmes. Vienīgais, kam kaut kas jāpierāda, esi tu pats. Bet ļoti novērtēju sarežģīto grafiku, kas mums bija augstskolā. Tas veidoja motivāciju. Mēģināju atdoties akadēmijai tik daudz, cik vien varēju, lai varētu šobrīd pateikt – jā, es izdarīju, cik bija manos spēkos.
Aktieri, tāpat kā kino cilvēki, studiju laikā dzīvo it kā atsevišķā pasaulē. Vai tas kaut kādā mērā ietekmēja komunikāciju ar citiem, ar ārpasauli?
Nu, jā. Tas ir tāds burbulis. Nebija pārāk daudz laika satikties. Bet tajā laikā nejutu vajadzību un nebija īsti vēlmes arī rauties ārā. Varbūt kādā brīdī gribējās tikt ārā, jo tas ir veselīgi – reizēm aizmirsties un parunāties ar cilvēkiem, kas vispār ar teātri nav saistīti. Man patīk, ka liela daļa draugu ir ne teātra cilvēki, ar kuriem varu atpūsties.
Vai studiju gados tev sanāca spēlēt kādos iestudējumos ārpus akadēmijas?
Jā, tas gan arī bija studiju ietvaros. Mums bija kursadarbi, un tas bija ļoti forši, ka Māra Ķimele mums sarunāja darbus dažādos teātros. Mēs tur miksējāmies. Es biju Valmieras Drāmas teātra iestudējumā “Pazudušais dēls” (2017, rež. Reinis Suhanovs). Mēs bijām pieci kursabiedri un pieci Valmieras teātra aktieri. Tā bija pirmā pieredze – iespēja būt tajā sistēmā, saprast, kā notiek mēģinājumi. Citam sanāca, ka viņus uz izrādēm izķēra jau otrajā kursā, bet es esmu priecīgs, ka man tā nesanāca. Varēju mierīgi nodoties mācībām. Mums bija izrādes arī Nacionālajā un Dailes teātrī.
Kā ir ar atpazīstamību? Netraucē?
Pagaidām es ar to nesaskaros. Priekšstatu līmenī apzinos, kā līdz slavai nonāk, un pagaidām cenšos turēties pretim. Es to nevēlos. Tas izraisa divējādas sajūtas, jo ir taču jāliek par sevi manīt. Ir vajadzīgs, lai tevi pamana, lai nāk un skatās. Ja būsi atpazīstams, būsi pieprasīts. Tā ir tāda vērtības zīme. Bet šobrīd gribu pierādīt sevi darbos teātrī. Labprāt arī strādāju kino. Darbs dara darītāju.
Bet ja tev būtu jāizvēlas – skatuve vai ekrāns?
Nevaru tā salīdzināt. Man ir bijis tikai viens nopietns darbs kino (loma filmā “Kur vedīs ceļš”, rež. Matīss Kaža – R. V. L.). Teātri es redzu ilgtermiņā. Šie četri skolas gadi ir bijuši virzīti tikai uz teātri. Es teiktu – man šobrīd gribas abus.
Tev ir palikusi prātā kāda atziņa no kāda pasniedzēja?
“Zirgu pasts”. 207. kabinets. Tūlīt sāksies eksāmens. Visi jau ir sasēdušies. Esmu pats pirmais sarakstā, un man tūliņ jāsāk etīde. Gatavojos un garām iet Gundars Āboliņš. Viņš tā paskatās un iečukst man: “Tom, galvenais pofig.” Spēt uz skatuves noķert vieglumu un pofigismu, vienkārši iet un darīt ar pārliecību. Tajā vieglumā ir brīvība, un brīvībā ir kaut kas maģisks. Ja skatītājs no malas redz, ka aktieris ir garā un valodā brīvs, viņš ir par simts procentiem koncentrējies savā brīvībā, tad tas ir izcili.
Varbūt vari raksturot, kā notika tava pāreja no studijām uz teātri?
Ļoti sarežģīti. Man bija divi piedāvājumi. No Valmieras un Jaunā Rīgas teātra. Un tā izvēle ir mokošākais. Jo viens ir tas, ko gribi, otrs – vai tas ir tas, ko tev vajag? Es, protams, nesapratu, to saprast var tikai darot. Pēc studijām nonācu JRT. Tur darbojos divus gadus. Pēc tam gads kā brīvajam aģentam. Un šobrīd esmu Dailes teātra aktieris.
Kas varētu būt tavas karjeras spilgtākie punkti?
Visnesenākais iestudējums “Dēls” tepat Dailē Intara Rešetina režijā (2019). Tas bija tik maģiski. Man tieši beidzās darba saistības ar Jauno Rīgas teātri, tajā brīdī man nebija neviena piedāvājuma. Tas bija ļoti dīvains brīdis. Sajūta, ka nav vairs zeme zem kājām. Nezini, ko darīsi nākotnē. Bet viss veiksmīgi sakrita, un saņēmu zvanu no Intara Rešetina, vai nevēlos izmēģināt. Es, protams, gribēju, un man tas bija vajadzīgs. Šis posms man bija ļoti emocionāls, sakrita arī ar nopietnām veselības problēmām. Es ļoti nopietni pievērsos šim iestudējumam, varbūt pat pārāk nopietni, un [Nikolā] lomā atradu jaunas emocijas un citu domāšanas veidu sevī, pilnībā pārtapu par citu cilvēku. Šis bija iestudējums, kuru apzināti nesu uz mājām.
Kas ir bijis tavs interesantākais projekts?
Filma “Kur vedīs ceļš” pie režisora Matīsa Kažas. Bija ļoti grūti. Nakts maiņas, rīta maiņas. Divdesmit četras filmēšanas dienas. Bijām Itālijā, Zviedrijā. Divpadsmit stundu maiņas, četras stundas miegs. Ļoti fiziska filma. Ļoti daudz darbību. Man divus mēnešus bija jāiet zirga jāšanas apmācībās. Es to visu darīju ar nenormālu bērna aizrautību un prieku – viss bija tik jauns, kalni, klintis. Gribu vēl tā.
Ja tev vēlreiz divpadsmitajā klasē būtu jāveic izvēle, vai tu vēlreiz ietu uz aktieriem?
Tā bija neskaitāmu notikumu un likumsakarību ķēde. Ja es nebūtu aizgājis uz Žetonvakara iestudējumu vai palicis tajā mazajā lomiņā ar vienu teikumu, domāju, ka nenonāktu šeit. Bija ļoti daudz kam jāsakrīt. Arī Kultūras koledžā tiku vienīgajā budžeta vietā. Ir tik daudz “varbūt”, ka to tā nevar pateikt. Lai cik salkani tas skan, tā tomēr ir bijusi nedaudz maģija.
Šeit Toma Veličko profils vietnē Literatūra.lv.
Intervijas autore – Latvijas Kultūras akadēmijas Drāmas un teksta studiju 3. kursa studente
Rakstīt atsauksmi