Oto Jānis Kregzde 19.04.2021

AKTIERIS RUNĀ: Māris Skrodis

runa
Portreta foto – Sandija Veikša

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Gatavojoties intervijai, interneta dzīlēs lasīju, ka esi aktīvs mūziķis, kā arī ilgstoši esi spēlējis florbolu. Līdz ar to šķiet, ka tev ir bijis liels potenciālo nākotnes profesiju klāsts. Kā tu izlēmi kļūt tieši par aktieri – vai tas bija tavs bērnības sapnis?

Bija viens koncerts Ķekavā, kur esmu uzaudzis. Drauga mamma pēc koncerta pienāk un saka: “Māri, tev jāmēģina aktieros!” Bet man nekad dzīvē nebija šādas domas. Man nav bijis problēmu uziet uz skatuves, kaut ko nodziedāt vai norunāt – skolā vadīju pasākumus, tāpat arī mūzikas skolā. Bet tad, kad uzsāku studijas pirmajā kursā (Latvijas Kultūras akadēmijā – O. K.), sapratu, ka aktiera darbs – tas nav tā vienkārši uzkāpt uz skatuves. Tur tev sāk teikt, kā jārunā, kā jāžestikulē. Atceros, ka pirmajā iestājeksāmenā bijām 95 cilvēki. Ļoti daudzi, kuri stājās – gan puiši, gan meitenes –, bija tādi, kas no mazām dienām jau ir gājuši uz Leļļu teātri, paaugušies apmeklējuši lielos teātrus, bet daudzus no tiem, kuri ir kā teātra ābeces, neuzņem. Otrajā kursā mums bija individuālas sarunas ar pasniedzējām Lailu Kirmušku un Viju Blūzmu par to, vai tiešām gribam strādāt šajā profesijā. Es viņām prasīju – kā tad jūs uzņēmāt tos, kuri varbūt kādreiz ir redzējuši teātra izrādes, bet neko vairāk par to nav interesējušies? Viņas uzsvēra, ka šķērslis šo jauniešu uzņemšanai varbūt bija tieši šī pārlieku lielā interese. Viņiem patīk vēsturiskā puse, bet tad, kad tiek uzdots nospēlēt, piemēram, kamieli – viņi to nespēj izdarīt. Un tāpēc varbūt paņēma mūs, tos, kam vienkārši tas šķita viegli izdarāms. Tieši tā mūs pārbaudīja un arī nākotnē pārbaudīs citus. Redzot, ka cilvēks pilnīgu svešinieku klātbūtnē tiešām var kaut ko izpildīt, nedomājot ne par kaunu, ne par ko citu. Man šķiet, ka tā ir svarīga lieta, kam ir jābūt, vismaz uzsākot studijas. Un arī vēlāk to nevajadzētu pazaudēt. Ar kautrēšanos nekas nesanāks.

Domāju, ka skatuves pieredze līdz studijām tev ir palīdzējusi tikt vaļā no kautrēšanās. Teiksim, mūzikas skolā…

Jā, noteikti. Domāju, ka daudziem, tai skaitā man, tas ir jau no bērnudārza vecuma. Arī tam ķiparam, četru gadu vecumā bērnudārzā skaitot dzejolīti, var pamanīt kaut kādas iezīmes – vai viņam ir grūti stāvēt publikas priekšā, vai viņš jūtas pilnībā komfortabli. Man arī mamma ir teikusi – šis nav solo pasākums, vecīt – tev te ir jāpasaka divi teikumi un jāiet atpakaļ. Bet tu kā bērns jūti vajadzību pēc apkārtējo uzmanības, kuru noteikti vajag arī aktierim. Ja tās nebūs, tad būs ļoti grūti būt aktierim, jo uz skatuves ir jāmāk sarunāties un pierādīt, ka tev vajag te būt.

Kādi bija tavi nākotnes plāni līdz brīdim, kad iestājies aktieros?

Kad beidzu pamatskolu, spēlēju grupā un domāju, ka būšu rokzvaigzne (smejas). Bet izglītību tomēr vajag. Tad aizgāju mācīties uz tehnikumu par pavāru, kur ieguvu ēdināšanas pakalpojumu speciālista kvalifikāciju. Mācoties pēdējā kursā, domāju, kur iet tālāk. Mans plāns nebija kļūt par aktieri, bet vadīt un organizēt pasākumus. Bet tad no māsas uzzināju, ka Kultūras akadēmijai ir atvērto durvju dienas un tiks uzņemts leļļu kurss. Iepriekšējā vakarā ar labāko draugu nedaudz sagatavojos un vienkārši gāju. Un tas viss pats tā aizgāja. Nekad dzīvē pats neizdomātu. Joprojām saku māsai milzīgu paldies!

Vai atceries, kas bija tie darbi, ar kuriem iestājeksāmenā uzstājies?

Bija nepieciešams dzejolis, prozas fragments un fabula. Dzejoli zināju, no prozas fragmenta arī kādus četrus teikumus, bet fabulu aizmirsu sagatavot. Bet tad ieraugu –Karamazovu zāles stūrī stāv flīģelis. Lūdzu komisijai – varbūt fabulas vietā varu kaut ko nodziedāt? Piegāju pie klavierēm un sāku dziedāt. Atceros, ka Anna Eižvertiņa vai Aina Matīsa teica – viss jau labi, tikai varēji jau dziedot pagriezties pret žūriju. Domāju, ka ar to arī mana pieredze Kultūras akadēmijā beigsies. Bet redz, palaimējās. Pēdējā kārtā mani no jaunuzņemtajiem Jānis Siliņš nosauca kā pēdējo. Bija sajūta, ka jau esmu kaut ko pabeidzis, lai gan nekas pa īstam nemaz nebija sācies. 

Bet tomēr – bija vairāk nekā septiņdesmit cilvēku, kuri palika “aiz strīpas”.

Jā, tajā reizē gan konkurss bija mazāks, jo tas bija leļļu (specializācijas – O. K.) aktieru kurss. Daudzi noteikti neatnāca, baidoties, ka visa tālākā dzīve būs jāpavada ar lellēm aiz širmja. Tomēr uzskatu, ka tieši šī specializācija papildus dramatiskā aktiera profesijai ir liela pievienotā vērtība, jo leļļu teātrī arī ir jābūt dramatiskajam aktierim. Piemēram, Latvijas Leļļu teātra izrādē “Nāve ēnā”, kurā aktieri visu izrādes laiku pavada otrpus melnajam širmim uz skatuves, to varam izdarīt, jo protam abus spēles veidus – gan ar, gan bez lellēm.

Aizvien biežāk arī dramatisko teātru izrādēs parādās lelles. Tā ir ļoti svarīga prasme, kas nekad nezudīs.

Skats no diplomdarba izrādes "Nelabā roka" (2019, rež. Kārlis Krūmiņš) // Publicitātes foto

Bet vai tevi pašu nebiedēja leļļu kursa nosaukums?

Nē, tobrīd man šķita, ka tas būs baigais rokenrols. Man tie četri gadi pagāja pa kalniem. Man bija vairāk nekā divdesmit gadu, bet nevarēju pielāgoties LKA grafikam, kas nav strikti normēts un nekad nebeidzas vienā laikā. Līdz ar to pirmie divi kursi pagāja aprodot. Vēlāk sapurinājos, par ko man jāsaka liels paldies Vijai Blūzmai, kura man noticēja līdz galam, pabeidzu akadēmiju un strādāju profesijā. Mācoties par aktieri, ir jābūt klātesošam it visā par visiem 100%. Tikai žēl, ka šī atskārsme atnāca vēlāk. Pēc beigšanas man ir gandarījuma sajūta, it kā es būtu noskrējis maratonu. Tā arī ir pievienotā vērtība.

Vai bija pasniedzēji, kuri mainīja tavu domāšanas modeli par teātri un dzīvi kopumā?

Man prātā spilgti palicis vieslektors Duda Paiva, kurš, piemēram, aktierim ieģērbj vienu kāju un rada ilūziju, ka uz skatuves ir divi aktieri. Ļoti lielu iespaidu vispār atstāja ārzemju vieslektori, kuri lekcijās vienmēr pārsteidza ar dažādām jaunām spēles tehnikām un rādīja piemērus, kurus redzot ir šoks – tā arī var? To varēja arī labi redzēt gan etīdēs, gan izrādēs. Ļoti daudz jauku un spilgtu atmiņu palicis prātā no dziedāšanas nodarbībām pie Aritas Orravas. Protams, bija reizes, kad viss negāja tik gludi, taču kopumā bija ļoti iespaidīgi. Vispār mēs bijām dziedošs kurss, pat taisījām mūziklveidīgu programmu “Zirgu pastā”. Līdz ar to bijām ļoti pieprasīti, jo daudz ko pratām.

Jūsu kurss ir ievērojams jau ar to vien, ka divas no studiju procesā tapušajām izrādēm tika nominētas “Spēlmaņu nakts” balvai. Tas ir apliecinājums tam, ka bijāt spēcīgs ansamblis. Vai bija viegli savā starpā sadzīvot?

Manuprāt, jā. Mums mainījās vairāki kursa vadītāji, līdz ar to jau laikus iemācījāmies kļūt patstāvīgi, kas arī mūs atšķir no citiem kursiem. Protams, tāpat jau nedaudz bija nesaskaņas, piemēram, veidojot “Dzīvnieku fermu” pie Mihaila Gruzdova. Tas vispār bija traks iestudējums. Mēģinot “Nelabo roku” (rež. Kārlis Krūmiņš), kas bija komēdija, bija nepieciešams iemācīties strādāt ar reakcijām, kurām bija jābūt zibenīgām, visiem aktieriem īstajā brīdī cieši sadarbojoties. Daudz trenējāmies tieši ar emocijām – to, kā tā paspilgtināt, tas mūs ļoti satuvināja.

Vai izlaidumā, zinot, cik no jums tiks uzņemti Leļļu teātra štatā, nebija nolemtības sajūtas, ejot pēc atestāta?

Sākumā tika solīts, ka gandrīz visi tiks paņemti štatā. Tā tas arī noteikti sākumā bija plānots, veidojot un uzņemot jaunu leļļu teātra aktieru kursu. Taču tad pienāca trešais kurss un bija skaidrs, ka štata vietu skaits ir ļoti limitēts. To bezcerības sajūtu neradīja pati situācija kā tāda, bet gan drīzāk nemitīgie žurnālistu jautājumi. Īpaši tāpēc, ka mēs jau paši nezinājām to, kā būs. Manuprāt, Latvijas Leļļu teātrim tas ir liels zaudējums, jo bijām raduši strādāt kopā. Ir prieks, ka jau tagad tiem no mums, kas tika pieņemti štatā, top jauna tipa izrādes, kuru veidošanā tiek dota liela vaļa pašiem aktieriem. Taču varam tikai iztēloties, kā tas būtu bijis, ja mēs visi tiktu paņemti štatā.

Situāciju, kas toreiz radās, es salīdzinātu ar sliktu uzņēmuma vadību. Tiek investēts, radīts kurss, apmācīti jaunie nozares speciālisti, solot viņiem darba vietas. Bet četru gadu laikā vietas teātrī mums netika atrastas.

Tad jau labāk būtu bijis uzreiz pateikt, kā būs. Bet, tā kā runas par šo jezgu sākās diplomdarbu iestudēšanas laikā, tad, godīgi sakot, bijām diezgan noslogoti, mums nebija laika to daudz pārspriest. Mēs dzīvojām šodienai. Katram jau tas iemesls palikt vai nepalikt Leļļu teātrī bija savs. Es biju parakstījis līgumu ar Rēzeknes teātri “Joriks”, un nākotne šķita skaidra. Tomēr ir neliela sāpe, ka uz Latvijas Leļļu teātra skatuves mēs kā kurss nevienu izrādi nenospēlējām. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, jo tas dod iespēju sajust lielās zāles skatuvi, skatītājus zālē.… Piemēram, tā, kā Alvis Hermanis vada savu kursu un mērķtiecīgi ved to uz lielās skatuves, – tas aktierim dod ļoti labi praksi.

Skats no Rēzeknes teātra "Joriks" izrādes "Rudens sonāte" (2019, rež. Mārtiņš Eihe) // Publicitātes foto

Kā tu nokļuvi Rēzeknes teātrī “Joriks”?

Manu kursabiedru Rihardu Zelezņevu uzrunāja Rēzeknes teātra “Joriks” tābrīža mākslinieciskais vadītājs Iļja Bočarņikovs, kurš arī pastāstīja, ka tiek veidota dzejas izrāde un tiek meklēts aktieris. Tā kā neviens cits no kursa nebija pieteicies, es aizrakstīju pieteikumu. Biju ļoti noslogots, bet piekritu ar nosacījumu, ka varu strādāt tikai tad, ja tas netraucē skolai. Tapa muzikāla dzejas izrāde “Raksti man šovakar” kopā ar Karinu Lučiņinu un Rēzeknes mūzikas vidusskolas audzēkņiem Georgija Surkova režijā. Decembrī man piedāvāja štata vietu, tapa izrādes “Otello” (2019, rež. Antons Kiseļuss), “Rudens sonāte” (2019, rež. Mārtiņš Eihe) un “Saturna vuordā” (2020, rež Edgars Niklasons). Bet tad uzradās Covid-19 pandēmija, notika reformas teātrī, un turpmāk darbs jaunās izrādēs man netika piedāvāts. Uzņēmu to mierīgi, jo tajā brīdī visapkārt notika atlaišanas teātros – Dailē, Nacionālajā… Neko sliktu par šo laiku Rēzeknē nevaru teikt. Arī darbs pie Mārtiņa Eihes “Rudens sonātē” bija ļoti iedvesmojošs. Tur spēlējām kopā ar Sandiju Dovgāni, viņa Evas lomā ir brīnišķīga. Vispār viss šis laiks Rēzeknē man ļoti patika. Bija iespēja strādāt ar četriem dažādiem režisoriem un iepazīties ar aktieriem, kurus vēl personīgi nepazinu. Īpaša sadarbība mums izveidojās ar Esmeraldu Ermali. Liels prieks, ka Mārtiņš Eihe viņu iekļāva šajā izrādē, un par lomu šajā izrādē viņa tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kā “Gada aktrise”.

Kāds ir tavs skats nākotnē?

Šobrīd ir dziļā bedrē (smejas). Manuprāt, šis ir tas brīdis, kad nevajag kautrēties un vajag pat uzbāzties pieklājīgā formā. Jautāt, vai vari būt nepieciešams. Ja nav iespēja tikt uz skatuves, tad kaut iebāzt kāju kultūras durvīs. Ja nebūsi ielicis kāju durvīs – vienkārši nebūs! Pats esmu darījis darbiņus, ko citos apstākļos noteikti nebūtu veicis. Šis ir laiks, kad pavērot pasauli, lasīt grāmatas un krāt pieredzi. Kaut vai iespēja pamainīt dzīvesveidu, pavērot cilvēkus. Priecājos, ka man kā aktierim šobrīd ir iespēja spēlēt – filmējos seriāla “Viņas melo labāk” 9. sezonā, kā arī esmu ticis pie gana interesantas ainas Andreja Ēķa jaunajā seriālā par Latvijā slavenāko narkokurjeru Rolandu Privertu “Nebaidies ne no kā”. Tā bija tik tiešām interesanta darba pieredze. Bija arī projekts kopā ar “Ziedoņa klasi” izrādē “Lācis Andrejs”.

Tāpat ar grupu “Audiokvartāls” [1] šobrīd rakstām dziesmas un esam snieguši live koncertu Facebook. Esam ierakstījuši latviešu Džastina Bībera dziesmai Mistletoe, kas būs Ziemassvētku laika džingls. Skatāmies dīķī, kur ir kāda zivtiņa, un gaidām ar makšķeri, kad varēs izvilkt. Paralēli darbojos korporatīvā grupā “Ballīšu kvartāls”, ar kuru braucam apkārt pa Latviju, spēlējot privātus koncertus, kuri vasarā jau pamazām sāk plānoties. Kaut kādi mazie darbiņi ir, bet visu laiku jādomā par to, kā samaksāt īri  un komunālos. Jācer, ka šis laiks pēc iespējas ātrāk paies, mākslinieki varēs kāpt uz skatuves, bet skatītāji sēdēs tur, kur mēs šobrīd sēžam (intervija notiek kinoteātrī “Splendid Palace” pirms pastiprināto pulcēšanās ierobežojumu ieviešanas – O. K.)

Vai tev ir kāda vēlēšanās – loma, projekts, izrāde, kurā izlikt visas pandēmijas laika sajūtas?

Šajā laikā varētu savākt kopā visus aktierus un kādas trīs reizes pēc kārtas nospēlēt “Otello”, lai kopā atietu no pandēmijas un attīrītos no negatīvās spriedzes. Vispār varētu nospēlēt jebkuru izrādi. Vienkārši pabūt kopā ar kolēģiem uz skatuves, katram savā stūrī ar masku. Kaut vai tikai parunāt tekstu parunāt.

Manuprāt, būs ļoti grūti atsākt spēlēt, īpaši tās izrādes, kas tika spēlētas iepriekš. Atkal no jauna radīt dzīvu izrādi.

Lai vienkārši dzīvo teātris! Lai aktieri ir uz skatuves un ir pilnas zāles ar skatītājiem! To novēlu gan visiem, kas šo rakstu lasīs, gan arī aktieriem, režisoriem un tehniskajiem darbiniekiem. Lai visiem atkal ir darbs un var veidot jaunas un foršas izrādes – gan drāmas, gan komēdijas. Jo aktieris bez skatuves nevar dzīvot. Aktierim vajag skatuvi. Ja skatuves nav, tad aktieri ir jāliek klāt pie sistēmas.

 

 

Intervijas autors – Latvijas Kultūras akadēmijas students


[1] Grupa “Audiokvartāls” nominēta balvai “Zelta mikrofons” kategorijā “Gada debija” par albumu “Runa nav par naudu”.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt