AKTIERIS RUNĀ: Agris Krapivņickis
Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.
Agris Krapivņickis ir viens no pamanāmākajiem LKA 2019. gada t.s. leļļu teātra specializācijas aktierkursa absolventiem. Nebūdams neviena teātra štatā, Agris spēlējis dažādos Latvijas teātros un jau divkārt bijis nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks” – 2019./2020. gada sezonā par Džeisona/Tairona lomu izrādē “Nelabā roka” (ĢIT/LKA), bet 2018./2019. gada sezonā – par Ruduka tēlu izrādē “Kliedzēji” (DT). Patlaban Agris Krapivņickis ir viens no teātra apvienības “EsARTE” dalībniekiem.
Kā elektroinženieris izlēma kļūt par aktieri?
Man bija plāns stāties aktieros, bet pirmajā reizē netiku. Izkritu otrajā kārtā. Tas bija Māras Ķimeles vadītais aktieru un režisoru kurss. Tad sabruka visi mani ideāli un gāju stāties kaut kur, vienalga kur. Strādāju par pārdevēju, bārmeni, viesmīli, arī par ceļu būves strādnieku. Beigās iestājos elektroinženieros, jo vasarā nostopēju vienu vīrieti Lexus mašīnā. Pa ceļam runājām par visādām nākotnes perspektīvām. Viņš teica – ja tagad ietu mācīties, tad par elektroinženieri. Nodomāju – viss, iešu uz turieni (iesmejas). Drīz vien biju pabeidzis otro kursu, palicis vien pēdējais gads. Pa vasarām piepelnījos ceļu būvē. It kā dzīve bija diezgan labi sakārtojusies, viss bija forši salicies pa plauktiņiem, tomēr izlēmu vēl vienu reizi iesniegt dokumentus aktieros un šoreiz tiku. Pabeidzu arī Rīgas Tehnisko universitāti (RTU), studējot pirmajā kursā aktieros. Aizstāvējos uz 9! Prieks, jo tas man ir ļoti daudz devis. Māku ievilkt elektrību savā dzīvoklī. Varbūt (iesmejas).
Paralēli studēt divās programmās ir tiešām apsveicami. Ko no tevis tas prasīja? Pirmais kurss aktieros tomēr ir milzīga slodze – no rīta līdz vakaram esi “Zirgu pastā”.
Bija ekstrēmi. Šaubos, vai tagad to varētu izdarīt. Tāds afekta stāvoklis – ir jāizdara, un vienkārši močī. Man nebija brīvdienu no 24. decembra līdz 17. jūnijam. Nevienas brīvas dienas. Līdzko bija laiks, rakstīju kursadarbu – mājas elektroinstalācijas projektu un, protams, bakalaura darbu. Visas dienas pagāja akadēmijā, tāpēc riskēju nepabeigt RTU. Nedrīkstēju kavēt laboratorijas darbus un praktiskās nodarbības. Lekciju vielu apguvu mājās un ar universitātes kursabiedru palīdzību. Pavasara semestrī kārtoju grūtu priekšmetu pie ļoti stingras pasniedzējas. Viņas ieviestā sistēma – lai dabūtu 4, jāuzraksta darbs bez kļūdām. Man bija tikai viena iespēja, jo nākamajā dienā pasniedzēja devās ārpus Latvijas. Uzdevumu neizpildīju pareizi, bet viņa ļāva nosūtīt atbildi vēlāk. Ir bijis rēcīgi. Esmu skaitījis dzejoļus pasniedzējai, kura mācīja par spuldzēm un lampām. It kā ļoti vienkāršs priekšmets. Pasniedzēja bija jauna, tikko beigusi maģistrus, bet nenormāli stingra. Atceros – pilna laboratorija ar jauniem čaļiem, visi stāv rindā, jo bija kaut kas jāskaita no galvas. Es stāvu priekšā, nepareizi izpildījis uzdevumu. Tāpēc sāku viņai skaitīt Ojāru Vācieti.
Lieliska izvēle!
Viņa neko neteica. Tad skaitīju Imantu Ziedoni. Visi čaļi smejas, sauc “ūūū” un aplaudē. Pasniedzēja skatās uz mani, smaida un saka: “Divi papildu uzdevumi.” (Smejas.) Dabūju pildīt uzdevumus dubultā. Beigās jau viss bija kārtībā. Jāsaka paldies akadēmijas pasniedzējiem, kas mani saprata. Aktieros pirmajā kursā nevarēju atdoties par 120 procentiem. Atceros to vataino galvu puksten 8.20 no rīta, kad dejošanā jādomā par grand battement un visiem franču nosaukumiem baletā. Tu vienkārši nevari, jo esi pārmācījies.
Pieminēji stāšanos Māras Ķimeles vadītajā aktieru un režisoru kursā. Kā tev šķiet, kāpēc tevi toreiz nepaņēma?
Sev esmu nodefinējis, ka pārāk daudz gribēju. Jābūt mazliet vai ļoti vienalga. Parasti jo mazāk gribi, jo vieglāk tas nāk. Ja esi saspringts un iekrampējies pēc vēlamā, tas nenāk dabiski.
Otrajā mēģinājumā biji nonācis līdz stāvoklim, kad tevī valda iekšējs miers?
Jā, vairs nebiju tā iesprindzis. Varētu teikt, ka biju bišķiņ pieaudzis. Pavazājies pa dzīvi, apbružājies.
Pēc paša gribas esi brīvmākslinieks. Šajā saliktenī slēpjas divi brīnišķīgi jēdzieni – brīvība un māksla. Ko tev nozīmē brīvība mākslā?
Te nav jautājuma, vai vēlos būt teātra štatā. Es vēlos būt tur un ar tādiem cilvēkiem, ar kuriem man ir līdzīgs skatījums. Ar kuriem varu kopā augt. Kuriem ir svarīgi tas, ko un kā mēs kopā darām un par ko runājam. Man ir svarīgi runāt par tēmām, kas ir aktuālas. Komanda – tas ir pats svarīgākais, ko varu izvēlēties. Štatā es to nevarētu.
Pieļauju, ka vairāki aktieri izjūt skaudību par iespēju strādāt apvienībā “EsARTE”. Turklāt jūsu izrāde “Divas garāžas” Igaunijā (izrāde tapusi apvienību “EsARTE” un “Vaba Lava” sadarbība, 2021 – A. Š.) pavisam nesen tika spēlēta publikai, kas pandēmijas apstākļos notiek reti vai nenotiek vispār. Kā juties iestudējuma procesā?
Process bija nenormāli foršs. 11. janvārī trijatā aizbraucām uz Tallinu, kur ir burvīgs nevalstiskais teātris Vaba Laba, kas tulkojumā nozīmē “brīvā skatuve”. Teātris ir jauns un izremontēts un atrodas blakus vecpilsētai, kas asociējas ar mūsu Andrejsalu. Tur ir paviljoni un vecas fabrikas, viss kvartāliņš forši sataisīts. “Divas garāžas” ir mana mīļākā “EsARTEs” izrāde. Mēģinājumu procesā sapratām, ka lielākās grūtības sagādā valodas barjera, tāpēc sākām būvēt izrādi pavisam citādi, balstot to uz improvizāciju. Nepārtraukti jākoncentrē uzmanība, jo daudz kas var noiet greizi. Izrāde ir par čaļiem, kuri garāžā dara savas lietas. Neviens īsti nezina, ko viņi dara, bet skatītājiem tiek dota iespēja to ieraudzīt.
Tallinā atkal varēja noķert kaifu par to, ka zāle reaģē. Vai nereaģē. Ka pirmajā rindā ir kāds dusmīgs skatītājs, kurš uzbūvējis enerģijas sienu, un tev jāmēģina tā apiet. Pēc izrādēm runājām, kas bija labi un kas nesanāca. Saproti, ka tavas izjūtas ir tādas pašas kā igauņu aktieriem. Esat mēģinājuši atrast, ielauzties un meklēt ko jaunu. Jā, nu, redz, šī ir viena no iespējām, ko sniedz nevalstiskais sektors. Protams, esot ar Elmāru (Elmāru Seņkovu, režisoru un apvienības “EsARTE” dibinātāju – A. Š.) šķiet, ka nedrīkst pieļaut kļūdas, jo viņš taču nedrīkst kļūdīties. Tas ir aplami, bet, manuprāt, šāda sajūta tiek radīta. Jaunam aktierim tas ir ārkārtīgi grūti. Risks mēdz būt sāpīgs, tev daudz ko nepiedod.
Minēji improvizāciju – tev jau iepriekš ar to bijusi pieredze teātrī TeaTree. Kādas ir tavas attiecības ar improvizāciju šobrīd?
Ar improvizāciju nodarbojos laikā, kad vēl nestudēju aktieros. Liekas, tobrīd mācījos RTU 1. vai 2. kursā. Domāju, ka improvizācija ir tā, kas mani atvēra un iedeva brīvību, vieglumu, pieredzi. Varu uziet uz skatuves un vienkārši būt, darīt kaut vai stulbības. Man liekas, tas ir vērtīgi, jo atbrīvo, liek sevi pārvarēt un ātri domāt. Aktierim uz skatuves ir jādomā veikli, un improvizācija tādā ziņā trenē. Improvizācija ir ārkārtīgi svarīga arī teātrī izrādes laikā, kad aktierim vajag sajust lomu un materiālu. TeaTree teātrī pārtraucu darboties, kad iestājos aktieros, bet arī tagad tur viss turpinās.
Tev ir darba pieredze teātrī, bet aktīvi darbojies arī mūzikas lauciņā. Ja būtu jāizvēlas – teātris vai mūzika –, tu spētu to izdarīt?
Jā, spētu! Esmu jau izvēlējies – tas ir teātris. Nevar sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Teātris ir mana profesija, mūzika ir mans hobijs. Neesmu gājis mūzikas skolā. 8. klasē sāku dziedāt vokālajā ansamblī, jo man patika viena meitene. Viņa pēc diviem mēnešiem aizgāja no ansambļa, bet es paliku dziedāt līdz pat vidusskolai. Kad pēc skolas beigšanas sāku dzīvot Rīgā, man piedāvāja kļūt par grupas Skinny Cheese dalībnieku. Ar grupu tiekamies brīvdienās. Tagad gan nesanāk, jo nedrīkst pulcēties. Kad spēlēju kāzās, to reāli izbaudu un atdodos par 1500 procentiem. Katram setam ņemu līdz citu kreklu, jo lēkājot tas paliek galīgi slapjš. Ja spēlēšana kļūtu par darbu, tad vairs nebūtu kaifa. Laikam esmu skaidri novilcis robežas. Ja man kam jādod priekšroka, tad to dodu teātrim.
Aktierim jāizmanto potenciāls, ko sniedz viņa vokālās dotības. Vai nostādīto balsi un muzikalitāti esi izjutis kā priekšrocību?
Protams, šīs dotības palīdz. Var gadīties loma, kuru iespējams novērot reālajā dzīvē, un tad vajag precīzi kopēt balsi. To nevar izdarīt, ja balsi nedzird. Šo prasmi var uztrenēt tikai mūzikas ceļā. Piemēram, Matīss Budovskis to dara vienkārši lieliski. Viņam ir pateicīgs balss tembrs, turklāt viņš burvīgi spēlē klavieres. Tas ir bonuss, jo šādi var plašāk variēt ar tēliem, būt krāsaināks. Mums, leļļu aktieriem, 3. un 4. kursā tika dots uzdevums – fonā skan multenes, pašiem jārada tām teksts un pēc tam jātrenējas multenes ierunāt, atdarinot visādas balsis. Runas nodarbībās bija jāatdarina, piemēram, vārnas, bija jāsaprot savas balss iespējas, jāmeklē tās galējās pozīcijas.
Tava un kursabiedru priekšrocība citu aktieru vidū ir leļļu un objektu teātris. Jo vairāk runāju ar leļļu kursa pārstāvjiem, jo lielāka neizpratne pārņem par Leļļu teātra vadību, kas ir nemainīga tik daudzus gadus. Kāds ir tavs viedoklis?
Nesaprotu, kāpēc vajadzēja uzņemt leļļu kursu, ja nebija pamata pārmaiņām vai jaunai virzībai Leļļu teātrī. Vadības nostājas dēļ mūsu kurss nevarēja īstenot savu potenciālu. Mani kursabiedri, kas šobrīd strādā teātrī, kopā ir radījuši tikai vienu darbu divu sezonu laikā – Rūdolfa Apses izrādi “Nāve ēnā” (režisora diplomdarba izrādi, kurā spēlē arī kursa absolventi Elīna Bojarkina un Rihards Zelezņevs, 2020 – A. Š.). Šaubos, vai viņi izvēlējās radīt tikai vienu izrādi. Žēl, ka tā. Bet zivis sāk pūt no galvas. Nav jāgaida, kad nāks un mēģinās jauni mākslinieki, jāgaida cilvēks, kas var sakārtot un piesaistīt. Esmu runājis ar iepriekšējā leļļu kursa pārstāvjiem. Lelles un objekti viņu radošajā darbībā nepazūd, jo leļļu aktieri ir mācīti domāt par objektu un to, ko ar to var izdarīt.
Tu nākotnē sevi redzi kā leļļu aktieri?
Vai es redzu sevi Leļļu teātrī? Šobrīd ne. Ne kā aktieri. Bet lelles noteikti ies man līdz. Man ir daudz ideju, tikai vajag sagaidīt īsto brīdi. Bieži strādāju ar Matīsu [Budovski], mums lelles ir pamatvajadzība. Matīss lasīja lekcijas Liepājas teātra aktieru kursam, divreiz braucu viņam līdzi. Bija forši, tas atsauca atmiņā mūsu studiju laikus. Lelles un objekti ir kruta lieta. Žēl, ka mums nebija iespējas attīstīt teātri un sevi tajā. Bet domāju, ka iespēja vēl būs.
Vai “EsARTE” domā par kādiem jaunumiem, ko piedāvāt skatītājiem?
Domājam visu laiku. Šis tas lēnā garā top. Kas, kur un kad – nav ne jausmas, jo situācija nevalstiskajam sektoram ir sarežģīta. Grūti, ja nav savu telpu. Naudiņas ir tik, cik ir. Bail domāt, kā būs tad, kad teātri vērsies vaļā. Vispirms jau žēl izrāžu. Domāju, ka būs ļoti labi materiāli, bet plūsmā tie pašķīdīs. Izrādes būs saražotas tik daudz, ka netiks spēlētas, un mākslinieki nevarēs nopelnīt tik daudz, lai izdzīvotu. Būs ļoti grūti. Tam jāgatavojas, neko darīt.
Stāstot par “Divām garāžām”, minēji prieku, kas pārņēma. Kas tevi iepriecina teātrī un vispār šajā drūmajā laikā?
Šajā laikā to nevar dabūt – tas ir kontakts ar cilvēku. Lielākais prieks ir cilvēks. Ka vari dzīvē sarunāties, pieskarties. Nesen ar režisori Paulu Pļavnieci veidojām izrādi (“Jūlijs un Jūlija”, 2021 – A. Š.). Zālē ienāca cilvēki maskās, un es distancējos, negāju viņiem klāt. Bailes manī jau ir iedzītas. Igaunijā visi dzīvojām teātrī, katram sava istabiņa, bet bijām kopā. Pazuda distancēšanās, jo bijām vienā burbulī. Varēja komunicēt, būt brīvs, pieskarties. Pasakaini. Cilvēciskais kontakts ir svarīgs, un tas tik ilgi nav bijis. Jau ir aizmirsies, kā tas ir. Kad atkal šo kontaktu izjūti, tas arī ir tas vislielākais prieks. Un, kad uz izrādi atnāk skatītājs... Atceros, nospēlējot “Garāžas” pirmizrādi, jutos tik... (Meklē vārdus.) Manī vienkārši plūda enerģija. Un es atkal atcerējos, kāpēc šo darbu daru. Šajā laikā nepārtraukti parādās jautājums, vai nevajag mest mieru. Gadu nespēlēt skatītājiem – tas ir ilgs laiks.
Novēlu, lai drīzumā atkal ir iespēja peldēties enerģijā un priekā, ko sniedz teātris. Bet ko tu novēli sev un saviem kursabiedriem?
Nepadoties. Nepārtraukt meklēt, jo tajā brīdī, kad beidzas meklēšanas process, beidzas teātris. Nepārtraukti radīt. Kaut vai savā galvā. Šobrīd nepārtraukti radu galvā. Brīžiem liekas, ka esmu sajucis prātā (smejas). Neļauties aizmirst, kāpēc teātris ir svarīgs. Un būt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem ir forši būt kopā. Radīt ar viņiem. Jo teātris ir radīšana. (Klusē.) Un satikties ar mani, kad būs iespējams!
Intervijas autore – LU HZF Baltu filoloģijas BSP 3. kursa studente
Rakstīt atsauksmi