Viedokļi

Portreta foto  – Agnese Zeltiņa
31. marts 2022 / komentāri 0

Piezīmes par teātri un dzīvi pēc 24. februāra

24.02.

Šodien pamodos un uzzināju, ka ir sācies karš. Pirmā lieta, ko izdarīju – rīta agrumā to darīju zināmu savai mīļotajai. Ir baisa sajūta. Tas ilgi briedušais augonis kā sērga iesprādzis Ukrainā. Visu dienu klausāmies radio, un nekam citam nav ne svara, ne jēgas. Atceļu nodarbību, jo liekas muļķīgi šodien izlikties, ka viss ir kārtībā un turpināt ierastos ikdienas plānus. Vakarā ņemam suni un dodamies uz piketu pie Krievijas vēstniecības. Tas tomēr nav mūsu nācijai ērts un ierasts viedokļa izteikšanas veids – valda mazliet nožēlojams vispārējs biklums, bet saņemos un izbļaustos. Esmu dusmīgs, vīlies un sāpināts.

27.02.

Visas šīs dienas domās esmu bijis Ukrainā. Klausos jaunākos ziņu speciālizlaidumus un tviterī sekoju notikumu attīstībai. Liekas tik absurdi to visu klausīties, vērot tiešsaistē. No vienas puses, tas ir tehnoloģiju brīnums, no otras – pilnīgs ārprāts. Vakar pieskatīju mazos radiniekus. Vecāki zēniem vēl nebija stāstījuši par karu – vairākas stundas skatījāmies multenes un spēlējām galda spēles. Tas bija veselīgi arī man. Noziedoju Ukrainai.

Šodien ieguvu patīkamu pieredzi, veidojot reklāmas materiālus uzņēmumam, kas man ļoti patīk. Šī iespēja tiešām iepriecināja, un arī procesu izbaudīju. Pats veldzējošākais – darbs sevī iekļāva pirts rituālu. Visu dienu pavadīju bez telefona, jo tur vienkārši nebija zonas. Vakarā jau atkal atpakaļ realitātē, kas ir biedējoša un skumju pilna.

28.02.

Ar KVADRIFRONIEŠIEM mēģinājumā daudz runājam par to, kāda mūsu darbam vispār ir jēga šādos apstākļos.

1. Mūsu personīgās un mākslinieciskās problēmas, par kurām izrādē runājam, vairs nav šī vārda cienīgas.

2. Dažas iecerētās ainas tagad šķiet pārāk sensitīvas? Nē, tas nav īstais vārds. Viss šobrīd šķiet jūtīgs un aizvainojošs. Nevis aizvainojošs, bet var radīt nepareizu iespaidu, priekšstatu, ņemot vērā, ka 1000 km no mums tiek bombardētas daudzdzīvokļu mājas.

Pateicām Jānim, lai skaļi nelasa jaunākas ziņas no frontes. Kas gribēs – pats apskatīsies. Kaut ko tomēr cenšamies darīt, mēģināt, un katra šāda ziņa procesu pārvērš balonā, kas nelaimīgi izlaiž gaisu – emocionālais stāvoklis nokrītas par visiem 100%.

Esmu uzņēmies vadīt aktiermeistarības nodarbības. Šodien bija tā smagi. Divi studenti ir no Ukrainas. Es nespēju iztēloties, kā tas ir – iet kam tādam cauri. Viņi neesot bijuši pārliecināti par to, vai uz šo nodarbību nākt, bet pēc nodarbības pateicās par to, ka varējuši mazliet aizmirsties.

Šodien tika izziņoti KKF konkursa rezultāti. Esam ieguvuši gandrīz visu finansējumu izrādes veidošanai. Šo ideju loloju jau sen, un tagad tā kļūst par īstenību – tas mani nedaudz biedē.

3.03.

Šodien mīlestības svētki. Mīlu!

4.03.

Ar KVADRIFRONIEŠIEM nolēmām, ka pārcelsim pirmizrādi izrādei, ko veidojam jau vairāk nekā mēnesi. Tas mums katram un mums kā organizācijai ir bijis svētīgs mēģinājumu process, un darbā ievītas daudzas dziļi personīgas un svarīgas pārdomas, atziņas. Un viss ar tādu foršu humoru. Es dziļi ticu – ja ir smieklīgi mums pašiem, tad būs smieklīgi arī citiem. Sen mēģinājumu procesā nebiju juties tik uzjautrināts – katra diena kā pārsteigums. Protams, neiztiek arī bez radošām mokām, un kara iespaidā tas kļūst kaut kā vēl dīvaināk un grūtāk. No vienas puses – žēl, no otras puses – prieks, ka tas nekur nezudīs un ka darbu pie šīs izrādes pabeigsim pavasarī. Patiesībā par šo izrādi zina tikai retais. Ceru, ka neesmu izstāstījis pārāk daudz. Šodien Annai dzimšanas diena. Briest pasēdēšana un iespēja mazliet aizmirsties no visa tā, kas notiek apkārt.

5.03.

Bijām gājienā. Iepriecināja vienotība, bet profesionālais kretīnisms visu laiku liek saskatīt organizatoriskas lietas, kas gājienu būt padarījušas vērienīgāku un daudz baudāmāku pašiem tā dalībniekiem. Ancei šodien dzimšanas diena – gardi ēdieni un ģimeniska pasēdēšana. Vakaru beidzām ar boli no 30. gadu pavārgrāmatas un dzejas lasījumiem. Tas bija neraksturīgi un jauki. Andrim jākļūst par nerātno dainu vēstnesi!

7.03.

Vakar nekam nebija ne spēka, ne iedvesmas. Pa ilgiem laikiem bija pilnīgi brīva diena. To es lepni izbaudīju uz dīvāna. Iesaku noskatīties filmu Winter of Fire. Neiedomājami, ka ukraiņu tautai kam tādam regulāri jāiet cauri. Man sāk palikt bail, ka esmu pieradis pie kara. Notrulinājies – iespējams, tā ir sava veida aizsargreakcija, iespējams, cilvēcīga vienaldzība. No otrā man ir bail, un sevi par to šaustu. Šodien sapratu, ka vairs nespēju paskatīties video, kur redzami līķi. Ja video redzamas cilvēku mirstīgās atliekas, kaut kas sabriest krūtīs un izslēdzu. Arī informācija, ko patērēju, kļuvusi vienveidīga un vairs neizraisa tādu dopamīna izvirdumu kā pirmajās kara dienās. Muļķīgi un dzīvnieciski, bet tā ir. Lai vai kā – es apbrīnoju ukraiņu drosmi, un man sāp Rietumu pasaules piesardzība, nevarība. Žēl, ka šodien netiku uz piketu.

10.03.

Šonedēļ bija jāspēlē trīs “Ciešamās kārtas” pēc kārtas. Sen tā nebija bijis. Pirms izrādēm KVADRIFRONA telpās izkāru Ukrainas karogu. Izlikām arī ziedojumu kasti. Teātris tomēr ir telpa un vieta laikā, kur viss apkārtējais spēj pagaist. Divas izrādes skatījās skolotāju kolektīvi, un tas bija kaut kas sen nebaudīts. Jau no pirmajām izrādes minūtēm skatītāji apbrīnojami iejutās izrādes atmosfērā, saskatīja tur līdzības ar savu dzīvi – tik grūti nesmieties, spēlējot izrādi, sen nebija bijis. Brīžiem likās, ka no tās enerģijas un prieka pacelsies jumts. Vienā vietā sasmaidījos, atzīstos, bet tas bija tiešām forši, un man par to nav kauns! Nesen man bija uztura konsultācija, un tagad jūtos veselīgāks un apmierinātāks ar sevi. Iesaku pamēģināt.

13.03.

Beidzot pavisam brīva nedēļas nogale. Ar mīļoto un mūsu Laugu bijām kārtīgā pastaigā. Mežs, jūra, saule silda. Un beidzot kaut kripata miera.

16.03.

Šodien bija pirmā tikšanās ar izrādes “TAG” radošo komandu. Biju satraucies, un šķiet, ka brīžam kaut ko bezsakarīgi runāju, bet sagatavošanās nesa augļus, un visi izskatījās mierā ar manu ideju. Pēdējo reizi pats režisēju gandrīz pirms gada, un tāda kā trauksme ir dziļi iekšā saglabājusies no iepriekšējās reizes neveiksmēm un kļūdām. Mīļotā mani atbalsta un mierina. Tas palīdz. Tāda laime, ka man viņa ir. Svētīga ir gan tuvākā cilvēka kritika, gan atbalsts. Pēc visiem darbiem aizbraucām uz Lucavsalu izvēdināt galvu un izlocīt kājas. Mums par pārsteigumu, nonācām aci pret aci ar lapsu kūmiņu. Laikam jau, piknikotāju labestības pieradināts, meklē nākamos labestības apliecinājumus. Tā pa īstam sabijos no Elīnas spiedziena, bet kopumā pārsmējāmies.

20.03.

Pēdējās dienas saspringtas. Parunājos ar Evarta studentiem par NVO un KVADRIFRONU. Vadīju aktiermeistarības nodarbības. Vairāki zvani. Izdarīju pirmās KVADRIFRONA tehniskās lietas. Vakar “BŽS” mazākajiem KVADRIFRONA skatītājiem. Daži no tiem bija īpaši runātīgi, un brīžiem vadības groži slīdēja mums no rokām ārā, bet beigās viss bija labi un skatītāji apmierināti. Tā vismaz paziņas teica. Vakar kursiem bija praktiskā nodarbība – reti ir tā, ka neko jaunu neiegūst, bet šī bija viena no tām retajām reizēm. Vakar vakarā Grīziņkalnā maģiska migla. Šodien bijām pastaigā ar mīļotās ģimeni. Tas palīdzēja aizgaiņāt stresu par rītdienas pirmo mēģinājumu. Pēc atbraukšanas mājās tomēr neesmu mierā un vēlreiz pārskatu savus plānus – ja nu kaut kas vēl iešaujas prātā.

21.03.

COVID! Jau biju aizmirsis, ka ar to vēl jārēķinās. Kamēr mūsu mīļais KVADRIFRONIETIS veseļojas, atceļam izrādes, sazināmies ar skatītājiem un spriežam iespējamos scenārijus. Tam pa vidu pirmais “TAG” mēģinājums. Visa radošā komanda ieinteresēta un strādā savos lauciņos – tā ir bauda. Līmlapiņas krājas, un joprojām spēlējos ar secībām un paņēmieniem.

Saprotam tehniskās vajadzības, aizlienējam, ko varam, lai uzreiz nav jāpērk – kruti, ka apkārt tik daudz atsaucīgu cilvēku. Solās būt jautrs process.

25.03.

Šonedēļ divas reizes “TAG” ietvaros tikos ar jauniešiem no sociālās rehabilitācijas un atbalsta grupas. Daudz pārdomu. Kopumā ārkārtīgi žēl, ka tik daudziem no viņiem jāiet cauri tik daudz un dažādiem sūdiem. Un ne jau viņu pašu vainas dēļ. Esmu laimīgs, ka esmu audzis tik sakarīgā ģimenē ar mīlošiem un ieinteresētiem vecākiem. Tas, ka man nav bijuši šāda veida pārdzīvojumi, arvien vairāk liek domāt, ka man vajadzētu iesaistīties un kaut kā palīdzēt tiem, kuriem tā nav paveicies. Ar jauniešiem parunājām arī par karu Ukrainā. Pārsteidza dažādās izpratnes. Laikam jau tiešām dzīvoju burbulī, un jebkādas novirzes no šiem uzskatiem šokē. Beidzot varu atļauties sev nopirkt labu burbonu, vakarā iemalkot un... padarīt iekrājušos darbus.

Rakstīt atsauksmi