AKTIERIS RUNĀ: Katrīna Griga
Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.
Pastāsti, kāda ir tava ikdiena!
Process ir periodisks, pašlaik mana ikdiena ir samērā intensīva. Bieži nokļūstu laika zonā, kurā lielākā dzīves daļa tiek aizvadīta teātrī. Šobrīd darba un izrāžu ir daudz, tas mani ļoti priecē. Profesionālā ikdiena nebeidzas tikai ar darbu teātrī – tā ir aisberga redzamā daļa, jautājums, kā tu savu darba instrumentu turi tonusā un turpini pilnveidot. Šeit es runāju par ķermeni, prātu un dvēseli. Šobrīd aktīvi veicu dažāda veida fiziskos treniņus gan teātrī, gan ārpus tā. Kustībai un sportam manā dzīvē ir milzīga nozīme. Vēl es apmeklēju vokālās nodarbības, mācos spēlēt saksofonu, daudz lasu, skatos filmas un, protams, tam visam pa vidu mēģinu atklāt savas neiepazītās un noliegtās dvēseles šķautnes. Tiekos ar ģimeni un draugiem, spēlēju izrādes un turpinu apgūt profesiju. Tā ir nekad nebeidzama attīstība. Savas personības kopšana iet roku rokā ar lomu izveidi, runāju gan par cilvēka redzējuma mērogu, gan individualitātes atklāšanu. Reizēm eju pa ielu skrējiena solī un domāju: Kādreiz tas beigsies!? (Smejas.) Patiesībā, kopš sāku iepazīt aktiera profesiju, mans dzīves ritms kļuvis pārsteidzoši intensīvs, bet man tas patīk, nekad nav garlaicīgi. Dievinu adrenalīna pieplūdumu asinīs. Dzīve sākās aiz komforta robežām – es eju, es daru. Protams, pa vidu tam visam ir arī kādas pauzītes.
Liekas – jo vairāk darbu, jo vairāk arī vari padarīt.
Jā, tas gan! Janvārī sākās jauns sevis meklējumu periods, ko man nepieciešams iemiesot, lai varētu doties tālāk. Esmu pamanījusi, ka man šāda transformācija ir ļoti svarīga un nepieciešama. Es bieži radikāli mainu savu domāšanu un ārējos apstākļus. Tas ir neizbēgami, kad nomaini un sakārto vibrāciju savā iekšējā telpā, mainās arī visa ārējā pasaule. Šobrīd cenšos sevi pabarot intelektuālā aspektā, lasu un lasu. Pat nezinu, kā šo lasīšanas manieri varētu nosaukt, – vienkārši nosēdies, vienu grāmatu izlasi, tad nākamo, vienkārši ņem, šķir un lasi. Tas nenozīmē, ka es pirms tam nelasīju, vienkārši šobrīd ir iestājusies akūta nepieciešamība. Man patīk nonākt kontaktā ar gudriem, brīviem un erudītiem cilvēkiem, tad es tiecos līdzi – šeit ir līdzība ar zāles stiebriņu.
Man pašai šķiet, ka esmu nezāle, izspraukšos cauri visiem apstākļiem.
Es tik daudz vēl nezinu, un tas ir skaisti – apzināties visuma mērogu. Mana profesija nav gluži darbs, manuprāt, tas ir dzīvesveids. Redzu, kā aktiera profesija maina manu uzskatu sistēmu un ļauj pietuvoties savai patiesajai būtībai. Tas man ir instruments, kā atklāt sevi un citus cilvēkus, pielaikojot dažādus psihes un fiziskā ķermeņa modeļus. Būtībā tā ir antropoloģija – tas mani ļoti interesē!
Iepriekš jau nedaudz runāji par savu brīvo laiku, bet ko tu dari pilnībā nesaistīti ar teātri? Saprotu, ka tavs brīvais laiks tiek aizpildīts ar sevis attīstīšanu, kas pēc tam noder, veidojot lomas?
Es nemitīgi meklēju, nekad nestāvu uz vietas. Jā, ļoti svarīgi ir atslēgties no ikdienas skrējiena. Dievinu dabu, pirts rituālus, ūdeni, mežu, ceļošanu un sev tuvus un mīļus cilvēkus. Man nav daudz brīvā laika, bet es par to nepārdzīvoju, katrai lietai dzīvē ir sava cena. Kad sāku mācīties akadēmijā, manī plosījās ļoti liela pretestība pret notiekošo, nācās pilnībā nomainīt līdzšinējo, ierasto dzīvi. Brīdī, kad sāc iepazīties ar jaunu pasauli un nezināmo, vienmēr rodas pretestība. Tad tajā visā kaut kā kulies un nav ne jausmas, kur nonāksi. Mana sirds jutās kā zivs ūdenī, es ļoti izbaudīju šīs studijas. Toties, kad ienāc teātrī, sākumā šķiet, ka nekas īsti jau neatšķiras, bet ir gan atšķirības starp teātri un studijām akadēmijā. Ar laiku kaut kā adaptējies. Un pazūd romantizētā sajūta par teātri.
Man patīk ceļot, iepazīt cilvēkus no dažādām kultūrām – tā ir nepieciešamība, tā varu redzēt un piedzīvot pasaules dažādību. Man ir ļoti svarīgi, kādu pienesumu šai pasaulei vai teātrim varu dot no sevis, vajag daudz redzēt, ar visām maņām sajust un būt… Man prātā iespiedies mūsu pasniedzēja Mihaila Gruzdova minētais, ka aktieris patiesībā dzīvi pieredz ļoti maz. Pēc tam par to daudz domāju, un tā tiešām ir. Ja tiek mēģināts iestudējums pēc iestudējuma, nav laika iziet pasaulē, redzēt, uzkrāt sevī informāciju. Šis ir ļoti svarīgs faktors, tāpēc brīvajos brīžos lasu, ceļoju, tiekos ar cilvēkiem un sabaroju sevi ar jaunu dzīvības plūsmu, lai man būtu iespēja dot, citādāk vienā brīdī ir liela iespēja palikt pilnīgi tukšai. Es cilvēku redzu kā trauku, ko vajag piepildīt. Arī savstarpējās attiecībās – brīdī, kad esi mazliet atpūties, iedvesmojies un redzējis pasauli, par sevi parūpējies, komunikācija ar cilvēkiem notiek pavisam citā vieglumā.
Vai teātris un aktrises profesija vairāk bija kā sapnis vai mērķis, vai arī doma par to atnāca nejauši?
Visi trīs varianti atbilst manam gadījumam! (Smejas.) Sešu gadu vecumā uz bērnudārza audzinātājas jautājumu, par ko es vēlos kļūt, atbildēju, ka vēlos būt cirka māksliniece. Nezinu, no kurienes radās šī doma. Bērnībā mani mēģināja vest uz dejošanu, dziedāšanu, teātriem, tomēr nekas no piedāvātā nestrādāja, jo, esot uz skatuves, es pilnībā sastingu, biju ļoti kautrīga un noslēgta. Iestāšanās akadēmijā man bija liels pagrieziena punkts, šajā brīdī redzu divas Katrīnas –pirms uzņemšanas akadēmijā un pēc tās beigšanas. Divi pilnīgi dažādi cilvēki. Atceros, kā 9. klases noslēgumā gāju pa ielu un sarunājos ar sevi, – man bieži patika sarunāties ar sevi, debesīm un mākoņiem. Domāju, par ko lai kļūstu, par ko man mācīties tālāk. Tajā brīdī man ļoti gribējās braukt uz pilsētu, gribējās visu urbāno, dinamisko, laukos vairs negribēju būt. Un vienā brīdī no zila gaisa manī radās doma – jāiet mācīties par aktrisi! Man bija draudzenes, kuras sāka apmeklēt teātra pulciņu, braukt ekskursijās, un es arī ļoti vēlējos. Par teātri pat tik daudz nedomāju kā par ekskursijām! (Smejas.) Sāku apmeklēt teātra pulciņu, un tā es plūdu.
Aktiera profesijas izvēli mani tuvākie ģimenes cilvēki neatbalstīja, tas bija strikts nē. Manī modās milzīga dumpinieciska agresija, tas ļoti sāpēja, pati sev ticēju, bet svarīgākie cilvēki, kas bija apkārt, mēģināja mani atrunāt no izvēles. Pieņēmu lēmumu, gāju uz dzīvību vai nāvi – jūs vēl redzēsiet mani, jūs vēl atcerēsieties, es iestāšos, es pabeigšu un es būšu! Šī apziņa mani virzīja uz mērķi. Tomēr tik radikāli virzītāji ir veselīgi līdz zināmam mirklim.
Pirmo reizi stājoties akadēmijā (t.s. Leļļu teātra aktierkursā – P. K.), mani neuzņēma, pēc tam manī parādījās vēl lielāks spīts. Divu gadu garumā apmeklēju kursus pie Annas Eižvertiņas (teātrī “Skatuve” – P. K.), viņa manī sāka redzēt potenciālu. Manī valdīja protests pret visu pasauli, sevi pašu un savu ģimeni. Būtībā es sevi dedzināju, man pat likās, ka viss pārvēršas ugunsgrēkā. 2017. gada vasarā notika uzņemšana pie Gruzdova un Rogas (kursa vadītājiem režisoriem Mihaila Gruzdova un Indras Rogas – P. K.) – tur stājos uz pilnu banku, neizskatīju opciju, ka mani varētu neuzņemt. Man bija spēcīga intuīcija, jutu, ka šis ir īstais laiks, un bija arī! Paldies, ka man ir bijis tāds mērķis. Zinu, ka tas ir manas dvēseles aicinājums. Nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka kļūšu par aktrisi.
Kā notika iestājeksāmeni?
Iestājeksāmeni vispār atgādināja vienu lielu interesantu atgadījumu (smejas), kas norisinājās vairākas dienas pēc kārtas. Pirmajā dienā bija dažādi runas darbi – proza, fabula, dzeja. Otrajā dienā bija etīdes, trešajā pārbaudīja vokālu un kustības, toties ceturtajā dienā bija kolokvijs. Tur varēja pajautāt pilnīgi jebko. Stāstīju par dzīvošanu laukos, par to, kā kopā ar savu māsu izglābām dzīvību gotiņai, pieņemot dvīnīšu dzemdības, izglābām jaunās radībiņas, un komisijai tas visnotaļ patika. Brīdī, kad paziņoja, ka esmu uzņemta, raudāju, man okeāns lija no acīm. Klāt pienāca kursabiedrs Artis Jančevskis un teica: “Ak dievs, tevi neuzņēma!?” Atbildēju: “Nē, mani uzņēma!” Viņš domāja, ka esmu izkritusi, bet es raudāju… no laimes. Tajā brīdī man nebija ne jausmas, kur nokļūšu.
Kādas vērtīgākās atziņas esi ieguvusi studiju laikā? Varbūt atceries kādu vērtīgu padomu no saviem pasniedzējiem vai kursabiedriem?
Nav vienas konkrētas atziņas. Studiju procesā būtībā salauz iepriekšējo pseidopersonību, ko līdz tam brīdim esi izveidojis. Šis process pārveido iekšējo realitāti, izvāc nevajadzīgo drazu, ko tevī sanesusi iepriekšējās dzīves pieredze, stereotipi, vecāku un skolas audzināšana – visu, kas nav tavs. Pēc tam tiek meklēta tava iekšējā unikālā kodola būtne. Tas nenāk viegli, process ir ļoti mokošs, bet tad, kad redzi, kā pēkšņi sāk pamosties pavisam jauns cilvēks, rodas gandarījuma sajūta. Ir ļoti daudz dažādu faktoru, kas to ietekmē. Reizēm tas nāk no pasniedzējiem – viņi ir ļoti gudri un jau sākumā redz mūsu iekšējo potenciālu, protams, arī no dzīves mācībām un pagrieziena punktiem. Kursabiedri – mēs visi bijām vienā laivā, katrs no savas pilsētas, gandrīz 24 stundas dzīvojām “Zirgu pastā” kā ģimene, jo bioloģisko ģimeni praktiski nemaz nebija iespējas satikt, nerunājot par pārējiem draugiem… Tas ir vēl viens faktors, atkrīt viss iepriekšējais – draudzība, attiecības. Toties cilvēki, kam ir lemts palikt tavā dzīvē, paliek, bet tie, kam lemts aiziet, aiziet. Kursā esam ļoti daudz pieredzējuši, raudājuši, smējušies, ballējušies, mācījušies – spektrs ir milzīgs. Mēs savā starpā viens otru pazīstam līdz kaulam, un šie cilvēki vienmēr paliks ļoti īpaši, tai skaitā arī pasniedzēji. Mūsu kursā – arī Indra Roga ar Mihails Gruzdovs paši to ir atzinuši – ir izveidojusies ļoti spēcīga saikne, kopā tiekamies, svinam dzīvi un svētkus. Kopumā varu teikt, ka nenožēloju nevienu pagātnes lēmumu, arī visus tiltus, ko nācās nodedzināt un atstāt pagātnē.
Pastāsti, kā nokļuvi Dailes teātrī?
Vienmēr esmu zinājusi, ka man vajag plašumu. Telpu, kas tiecas uz augšu. Patiesībā man nebija nevienas konkrētas vīzijas – lūk, šeit, šajā teātrī gribu būt un strādāt! Vienmēr zināju un jutos droši, ka man viss būs labi, vienkārši uzticējos sev un liktenim. Pandēmijas apstākļos veidojām izrādi “Blanša. Baltais mežs” (LKA Teātra māja “Zirgu pasts”, 2020, rež. Mihails Gruzdovs – P. K.), paspējām izrādi parādīt slēgtam cilvēku lokam. Pēc tam man piezvanīja Viesturs Kairišs un piedāvāja darbu Dailes teātrī.
Ko tev nozīmē būt uz skatuves, un kā jūties uz Dailes teātra skatuves?
Atceros pirmo reizi, kad ienācu Dailes teātrī caur dienesta ieeju, jau tad sajutu: Tā! Kas par griestiem! Kāds plašums! Redzēju, ka manai dvēselei, būtnei, būtībai un enerģijai ir, kur būt, respektīvi, ir telpa, plašums, kur izvērsties. Skatuve vispār ir brīnumains fenomens, jo tas, kas notiek mijiedarbībā ar skatītāju, ir kaut kas apbrīnojams. Lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, uz skatuves vari būt vispatiesākais. Jā, tu it kā aizslēpies aiz lomas, bet tik patiesa, cik esmu atļāvusies būt uz skatuves, reizēm neesmu bijusi pat pati ar sevi. Protams, spēlējot lielajā zālē, enerģija, ko iegūsti, ir neizmērojami liela. Tā ir vieta, kur pamostas instinkts, iekšējais bērns, vieta, kur vari dabūt saslēgumu ar kosmosu, ar sevi, kā arī vieta, kurā ir nebeidzamas iespējas.
Tā ir vieta, kur tu vari nogalināt cilvēku, un par to nekas nebūs, tu vari mīlēt, kaislīgi mīlēt, tu vari būt neuzticīgs, krāpt, piedzīvot visus savus slēptākos instinktus, ko dzīvē ne vienmēr vajag realizēt un ne vienmēr ir iespēja tos realizēt. Bieži vien cilvēki paši baidās no šīm dzīvnieciskajām dziņām, bet skatuve ir tā vieta, kur tas viss terapeitiski iedarbojas uz personību. Ir iespēja visu izlaist uz āru un tad justies tīram un saslēgumā ar katru no savām personības daļām. Veidojot lomu, tiek meklēti krustpunkti ar savu dzīvi – kāda ir līdzība, kas rezonē un kas ir atšķirīgais. Loma neizbēgami atstāj aktierī pēdas, esmu ļoti daudz mācījusies no varonēm, ko spēlēju. Tik interesanti dzīvot paralēlās realitātēs un laikos... Reizēm ir tā – beidzas kāds jauniestudējums, kur mēģinājumu laiks ir bijis intensīvs, tu dzīvo un veido šo paralēlo pasauli, tad tas beidzas, tu izej ārā uz ielas un atkal esi citā laikā, atpakaļ realitātē – sadzīvē, un kaut kā viss ir izstiepies, kļuvis garāks, realitāte paņem savu telpu, reizēm to ir grūti adaptēt atpakaļ. Dailes teātris ir vienkārši milzīgs, ēka ar savu vēsturi – vesela valsts, reizēm ir sajūta, ka vari pazust un apmaldīties. (Smejas.)
Varbūt tev ir kāda sapņu loma?
Blanša (Blanša Dibuā Tenesija Viljamsa lugā “Ilgu tramvajs” – P. K.) bija viena no sapņu lomām, lai gan sākumā es tā nedomāju. Gribu nospēlēt Anglijas karalieni Elizabeti un Salomi, ir arī vēl daudzas citas lomas, visu neatklāšu, saglabāšu intrigu sev, jums un Visumam… Noteikti kādu spožu un reālu personību. Lomas atnāk īstajā laikā un brīdī, tā nav sagadīšanās. Tā nav veiksme. Uzskatu, ka veiksme nepastāv parastā veidā, tev jātur sevi tonusā, jāturpina attīstīties, dzīvot. Un brīdī, kad atnāk iespēja, tu būsi gatavs to pieņemt un realizēt. Jāuzdod jautājumi sev un dzīvei.
Vai, pirms kāp uz skatuves, izjūti uztraukumu?
Satraukums ir vienmēr. Toties ar laiku tas ir mainījies un kļuvis veselīgāks. Ir labi, ja ir uztraukums, citādi kaut kas nav pareizi, bet, ja izrādes laikā pārspīlēti satraucas Katrīna, tas nenāk par labu. Tas darbojas pretēji – tu sevi bloķē, nestrādā iztēle, ķermenis ir iežmiegts. Lomai ir jābūt intensīvā saslēgumā, bet tas neizslēdz brīvību. Jāiemācās satraukumu pavērst tā, lai tas strādātu par labu lomai. Uz skatuves nevari būt atslābis kā pelmenis, tev visu laiku ir jābūt uz tādas kā adatiņas. Visas maņas vaļā. Tas ir skaistākais – dzīvā māksla, dzīvi nervi un tehnika!
Bet kā izrādes laikā tiec ar to galā?
Tas ir darbs ārpus izrādes. Pēc dabas esmu ekspresīva, ar ļoti aktīvu un nemierīgu prātu. Tieši domāšanas, emociju kontroles praktizēšana un prāta sakārtošana man ir palīdzējusi visvairāk. Kopumā tā ir liela problēma visā sabiedrībā. Prāts un emocijas nevalda pār tevi, tu tās kontrolē. Iemācies redzēt savus domāšanas modeļus un sistēmas, kurās dzīvo no malas. Pamazām iekšēji sāc justies mierīgs un pārliecināts. Mans pirmais iestudējumu process Dailes teātrī bija pie Regnāra Vaivara, un atceros vārdus, ko viņš man teica: “Katrīn, tavā gadījumā – jo mierīgāka būsi, jo spēcīgāka būs iedarbība.” Vienīgi mierīgāka nav domāts tādā ziņā, ka vienkārši stāvi, neko nedari un esi atslābusi, bet gan kā sieviete, kas ir sajutusi iekšējo mieru, stabilitāti, kā arī pārliecību par sevis teikto. Tam visam apakšā ir daudz darba ar sev un ar lomu kopumā. Pamodināt zemapziņu – tur glabājās lielākie resursi. Domāju, ka šī ir ļoti individuāla profesija, kur katram jāatklāj savas atslēdziņas, savi paņēmieni, kā veidot lomu. Protams, ir vienojošie faktori, tehnikas un skolas, bet beigu beigās paliec tu un tavs autentiskais ķermenis, domāšana un iztēle. Tas jāatklāj pašam.
Vai kādreiz uz skatuves esi aizmirsusi tekstu, vai varbūt esi nelaikā iznākusi vai neiznākusi vispār?
(Smejas.) Protams! Tekstā aizķeršanās gadās bieži vien, pats svarīgākais ir atrast veidu, kā radoši no tā visa izlīst laukā. Reiz bija tāds interesants atgadījums Dailes teātra izrādē bērniem “Inspektors Tutū” (rež. Intars Rešetins – P. K.), iestudējumā man vajadzēja ielekt citas aktrises vietā burvīgajā karalienes lomā. Pirms izrādes biju pārliecināta, ka esmu visu izrādi izkodusi cauri un ka visu esmu izdarījusi, bet pirmā cēliena beigās ir tāds brīdis – maza deja, par ko man pilnīgi nebija nojausmas. Esmu jau pilnībā noģērbusi kostīmu, stāvu vienās zeķubiksēs un dzirdu, ka visus sauc uz skatuves, un domāju: Ak, Dievs! Man jāskrien uz skatuves, ko man darīt? Esmu plika! Pieskrienu pie izrāžu vadītājas, saku, lai viņa ātri taisa man ciet kleitu, uz ko viņa atbild: Nu jau viss, nokavēji, nākamreiz. Jā, ir tādi mazie kuriozi, bet lielu kavēšanu, kad neizietu uz ainu, tādu gan nav bijis, esmu ļoti atbildīga pret savu darbu. Toties aizķeršanās tekstā notiek regulāri, tas ir dzīvais process. Manuprāt, tajā var notikt jebkas. Protams, ir iestrādāta izrādes struktūra, bet brīvo zonu nevajag aizmirst – šeit nerunāju par tekstu, bet par attiecībām ar partneri izrādes laikā.
Manuprāt, tas arī ir tas interesantākais, ka izrāde ir dzīva.
Jā, izrāde ir dzīva, tā visu laiku mainās. Domāju, ka aktierim visu laiku jāmeklē jauni punkti savā lomā, kaut kas jauns, lai pašam būtu interesanti spēlēt. Cilvēkam ir nebeidzami daudz šķautņu.
Esi spēlējusi vairākas lomas gan Valmieras Drāmas teātrī, gan Dailes teātrī, kura no izrādēm tev kļuvusi vistuvākā?
Laikam vistuvākā bijusi diplomdarba loma – Blanša. Beigās sapratu, par ko ir šī loma, respektīvi, par dzīves krustcelēm. Pārejas telpa – viens dzīves posms ir noslēdzies, bet jaunajā vēl netiec ielaists. Stāsts par starptelpu, tukšumu, kurā jāpavada kāds laika sprīdis. Par piedzimšanu un nāvi – gan simboliski, gan fiziskā aspektā. Šī loma man ir ārkārtīgi tuva. Blanša patiesībā bija pirmais darbs, kurā sajutu un sāku apzināties aktiera profesijas ietilpību. Visu, ko tā sevī ietver. Tā bija fenomenāla skola man kā jaunai sievietei un aktrisei. Domāju, ka jebkurš darbs ir svarīgs, jebkura loma bagātina aktieri cilvēciskā aspektā. Es tiešām no sirds mīlu visus savus darbus, katru mazāko lomiņu.
Un kura no lomām tev ir bijusi vislielākais izaicinājums?
Noteikti Blanša, arī loma Regnāra Vaivara iestudējumā “Trīs draugi” (Dailes teātris, 2021; Katrīna izrādē atveido Līzu – P. K.), tas bija izaicinājums, īpaši tikko no skolas nokļūstot tik lielā teātrī. Bet man patīk izaicinājumi. Kad sāku strādāt Dailes teātrī, manī rosījās romantizēta un naiva domāšana par to, kas ir teātris, lai gan tajā brīdī likās, ka esmu nobriedusi un sapratusi tās lietas, tomēr process līdz pilnīgai teātra saprašanai vēl tāls. Es teiktu, ka katrā lomas izveidē ir pīķa punkts, no kura grūti tikt laukā. Vienā brīdī liekas, ka nekas vairāk nesanāk, bet, kad tiec tam cauri, rodas tāda kā lidojuma sajūta. Loma var piedzimt jau mēģinājumu laikā vai arī pēc pirmizrādes – tas ir ļoti individuāli. Patiesībā arī Viktorijas loma Valmieras teātrī (izrādē “Viktorija”, 2019, rež. Indra Roga un Mihails Gruzdovs – P. K.) bija ļoti izaicinoša, jo tā bija viena no pirmajām lomām. Šobrīd atskatoties redzu, ka tobrīd no profesijas sapratu ļoti maz, tas ir normāls attīstības process. Pasniedzēja Roga vienmēr teikusi, lai valdu savus zirgus un neatklāju visu noslēpumu jau sākumā. Tas ir pieredzes jautājums. Lomas veidošana ir ļoti interesants pasākums – sākumā izveido biogrāfiju, iemācies tekstu, notver lomas tēmu, tad sāc intuitīvi virzīties uz priekšu. Es lomas veidoju intuitīvi, vienmēr klausu savam instinktam un iekšējam redzējumam.
Kāds tev ir process, lai ieietu lomā un izietu no tās, – viegls, grūts, bet varbūt atkarīgs no lomas?
Atkarīgs no katra darba. Katrai lomai jāmeklē cita atslēga un sagatave arī pirms izrādēm. Sākot spēlēt repertuāra teātrī, kad izrādes ir gandrīz katru vakaru, problēmas sagādāja pārslēgšanās un uzmanības sadale katrai no izrādēm. Brīdī, kad sapratu, ka man nepieciešams sevi sadalīt, sāku meklēt katrai izrādei savus piegājienus. Vienai izrādei vairāk jāiedarbina ķermenis, citai jāmeklē kāds īpašs pieslēgums emocionāli, citā varu ākstīties un spēlēties. Ķermeni gan iekustinu un iedarbinu vienmēr. Man pat ir bijuši brīži, kad negribas iziet no lomas, tā dažas reizes bijis ar Blanšu. Lomu, tēmu, tekstus tā vienkārši nevar dabūt no sevis ārā, reizēm eju gulēt, un galvā jaucas neskaitāmi teksti no izrādēm. Arī pirms izrādēm ir gadījies, ka pēkšņi domā par citas izrādes tekstiem. Pēc izrādes man ļoti palīdz karsta duša ar tekošu ūdeni, tad tur, notekās, viss arī paliek. Ticu, ka visas manas lomiņas ir iekodētas manās muguras smadzenēs un muskuļu atmiņā, tās tur ir, kad vajag, es tās velku laukā, bet pilnībā aizmirst tās nevaru. Ikdienā cenšos sazemēties un atslēgties no teātra, man palīdz daba, ūdens, lauku darbi – īpaši koku stādīšana, augu kopšana, dzīvnieki, sports, citi cilvēki, viss, kas ir mazliet nost no teātra un lomām.
Kas tev palīdz veidot lomu tās tapšanas laikā?
Protams, tas ir režisors, kā arī mans pienesums. Pati esmu atbildīga par savu lomu. Sākumā darbojos ar tekstu, izzinu, ko tas man pasaka priekšā par lomu. Ievācu faktus. Tālāk lomu veidoju, radot asociācijas, lasot grāmatas, skatoties filmas, klausoties mūziku. Reizēm esmu pamanījusi, ka man daudz labāk raisās domas, ja kustos – skrienu vai dejoju, tad paralēli domāju par lomu. Sēžot pie galda, šī enerģija stagnē, bet neapšaubāmi nepieciešams arī detalizēts galda periods. Lomu palīdz veidot arī mana personīgā dzīves pieredze. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ šī profesija manī tā rezonē, to nevar ielikt nekādās kategorijās, tā ir bezgalīga. Un bezgalīga tādēļ, ka mēs runājam par cilvēku un viņa būtību, cilvēks ir bezgalīgs.
Vai kādā no izrādes mēģinājumu procesiem tev ir bijis jāapgūst kādas īpašas prasmes?
Noteikti dziedāšana Regnāra Vaivara iestudējumā “Trīs draugi”, pirms tam profesionālā līmenī ar to nebiju saskārusies. Protams, akadēmijā bija vokālās nodarbības, bet tas bija citādāk. Esmu ļoti priecīga par iespēju padziļināti apgūt vokālo mākslu.
Jau iepriekš runājām par sapņiem. Ja tev būtu iespēja satikties ar jebkuru personību no jebkura laikmeta, kura tā būtu un kādēļ?
Noteikti ļoti gribētu satikties ar režisoru Fellīni (Federiko Fellīni – itāļu kinorežisors un scenārists – P. K.), mani fascinē viņa filmas. Vēl ar Deividu Linču (amerikāņu kinorežisors – P. K.). Vēl patiesi gribētu satikt savas dzimtas sievietes, kuras dzīvojušas vairākas paaudzes pirms manis, respektīvi, tās sievietes, kuras ir bijušas pirms manas vecmammas. Gribētu redzēt un izzināt, no kurienes nāk mans pirmsākums, piedzīvot viņu personības, ieskatīties viņām acīs, aprunāties un pajautāt, kā viņas ir jutušās sievietes ādā katra savā laika periodā. Jā, to man ļoti, ļoti gribētos… Vienmēr esmu sapņojusi par nokļūšanu senā pagātnē. Reizēm man šķiet, ka viņas stāv aiz manis kā klints – viņas ir mans spēks.
Manuprāt, ikviens, kas redzējis izrādi ar tavu piedalīšanos, zina, ka tev ir ļoti spēcīga balss. Kas bija tavi runas pedagogi? Varbūt ikdienā veic kādus balss vingrinājumus?
Pirmā runas pedagoģe, ar kuru strādāju, bija Māra Liniņa. Ar viņu sākās mani pirmie runas nodarbību soļi, bet tajā pusaudžu vecumā uz to raudzījos ļoti nenopietni. Akadēmijā, protams, mums bija lieliskas pasniedzējas – Zane Daudziņa un Aina Matīsa. Svarīgi ir arī tas, ar kādu dabas doto materiālu ienāc akadēmijā un kā turpini to attīstīt. Balss man vienmēr ir bijusi spēcīga – jautājums, kā šo dabas doto dāvanu izkop. Pie Zanes Daudziņas daudz strādājām ar dažādām tehnikām, īpaši pie balss atvēršanas un nostādīšanas, amplitūdas izvēršanas. Tagad Dailes teātrī pastiprināti pie vokāla strādāju ar Ilzi Dzenīti, jūtu, kā mana balss atveras, nostiprinās, kļūst spēcīgāka un plašāka, vēl biezāka kā līdz šim. Ilze ir fantastiska! Tas ir ikdienas treniņš. Dailes teātrī zāle ir milzīga, tur svarīga ir dikcija, arī balss spēks. Pirms izrādēm vienmēr iesildu ne tikai ķermeni, bet arī runas aparātu. Man ir savi treniņi, ko veicu atsevišķi balsij.
Kādas ir tavas attiecības ar kritiku, varbūt ir kādi līdzcilvēki, kuros ieklausies?
Kritika ir svētīga. Lielākā daļa cilvēku dzīvo, nevis esot pašvērtējumā ar sevi, bet esot citvērtējumā, nepārtraukti dzīvo ar jautājumiem – ko viņš par mani domā, vai es viņam patīku... Veselīgu kritiku vajag, bez tās nevar, un vajag arī iemācīties to uzklausīt. Uzskatu, ka vienmēr vajag paturēt prātā to, kas tu esi, un neļaut kritikai sevi pārmērīgi ietekmēt. Patiesībā man gribētos paturēt sevī stingro pārliecību par saviem spēkiem un vienmēr lūkoties iekšpusē. Vaicāt pēc padoma tiem cilvēkiem, kuru viedoklis man ir nozīmīgs, un pārējos īpaši neņemt pie sirds. Viedokļi vienmēr dalīsies, un to būs ļoti daudz. Kritika ir vērtīga, nekas labs nevar izveidoties, ja paijā tikai pa spalvu.
Kādam, tavuprāt, jābūt aktierim, lai skatītājs viņā ieklausītos un noticētu gan dzīvē, gan uz skatuves?
Atceros Annas Eižvertiņas teikto: “Tevi noliek uz plikiem, melniem skatuves dēļiem – vai nu tu esi harismātisks un nezin kāpēc uz tevi gribas skatīties, vai arī kaut kā paslīdi garām.” Viens faktors ir tas, vai daba ir dāvājusi talantu un kā to pēc tam attīsti, kas, manuprāt, ir ikviena cilvēka pienākums – neizšķiest un pilnveidot dabas dotos talantus.
Vari darīt visu aplam nepareizi, bet, ja tas tiek darīts ar pārliecību, nu tad – jā! Aktierim noteikti jābūt intelektuālam, jāpārzina ķermenis, jāinteresējas par to, kas notiek pasaulē, jāattīsta savs viedoklis.
Kāda ir tava definīcija vārdam “teātris”?
Vieta, kur piedzimt, nomirt un transformēties – pārnestā nozīmē. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu, ka manai personībai ir bezgalīgi daudz seju. Teātris ir tā vieta, kur man tiek dota iespēja katru no šīm sejām iedzīvināt caur lomu. Tā ir milzīga bagātība.
Uzskatu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, un mums katram ir savs liktenis jeb savs ceļš ejams, bet, ja tu nebūtu izvēlējusies iet aktrises ceļu, kas tu tagad būtu?
Man ir bijis daudz opciju. Vecā, labā māksla figurējusi vienmēr. Tomēr man šķiet, ka es varētu būt jebkas. (Smejas.) Pirms teātris mani pārņēma savā varā, man bija daudz dažādu interešu. Man ļoti patika un vēl joprojām patīk medicīna, īpaši psiholoģija, psihiatrija. Arī tad, kad veidojām Blanšu, ļoti padziļināti pētīju cilvēka psihoemocionālos stāvokļus. Patiesībā arī tagad domas par medicīnas studēšanu neesmu izmetusi ārā no galvas, iespējams, kādreiz kaut ko darīšu medicīnas sfērā, bet noteikti nedaudz vēlāk, ne šobrīd. Un vēl ir māksla – glezniecība, apģērbu dizains un dizains kopumā. Jā, man tiešām ir daudz šķautņu, un visas ir mīļas. Zinu, ja uz kādu no tām vērstu savu enerģiju un uzmanību, tad attiecīgajā virzienā labi pilnveidotos.
Kāds būtu tavs vēlējums aktieriem, režisoriem, teātra darbiniekiem un mākslas baudītājiem?
Vairāk dzīvot, pieredzēt pasauli visās tās nokrāsās! Dzīvot šodien, šeit un tagad, un baudīt pasaules sniegto pieredzi, baudīt cilvēkus sev apkārt – tā ir mūsu lielākā vērtība. Domāt plašāk, vērienīgāk. Atļaut sev sapņot – traki, kaislīgi, reizēm pat brutāli. Iemest sevi tādā kā virpulī, ceļot un tikties ar cilvēkiem – par to jau ir tā dzīve! Ienirt mīlestībā! Ienirt nezināmajā! Uzdrīkstēties!
Rakstīt atsauksmi