Reinis Dzudzilo

Scenogrāfs

Memento Sirenos

Uz pelēka fona, baltiem burtiem mana datora ekrāna darbvirsmā ir uzrakstīts “MEMENTO”.

Šis latīņu vārds “atceries” mani pavada jau trešo nedēļu un vērš manu uzmanību uz atmiņu, atcerēšanos un zināšanu. Tam ir pavisam personīgi iemesli. Bet, lūk, tas vērš arī uzmanību uz tagadni, kad saku sev: “Memento Sirenos!” Es atrodos Viļņas autoostā, 13. sēdvietā, un tūlīt pametīšu Viļņu. Kad autobuss sāk braukt, es dodos Sirēnu dziesmu atcerēšanās ceļā. Ar muguru skatā pret Viļņu, bet ar seju pret Rīgu, es vēršos atpakaļ. Acis šobrīd ir manā pakausī. “Sveiks, pagājušais!” es saku. Kroders.lv redakcija lūdza, lai uzrakstu festivāla dienasgrāmatu, kam atsaucīgi piekritu. Festivālā dienasgrāmatu apzināti nekad neesmu rakstījis, un arī šajā gadījumā tā gluži neatbilst formātam, jo vēršas uz vienu dienu – šo, kurā fiksēju atmiņas rakstveidā, nevis katru dienu uzreiz pēc izrādes. Pēc izrādes bieži sekoja vai nu nākamā izrāde ar kafiju vai bez tās pa vidu, vai sarunas ar citiem festivāla viesiem. Es nekoncentrējos uzreiz uz refleksiju, bet vērsu uzmanību uz dzīvi. Lai gan, protams, refleksijā es arī varēju satikt dzīvi.

“Es divi/ Mēs, kliķe” (Savoj krūvoj) LOW AIR Viļņas pilsētas Dejas teātris, idejas autore Airīda Gudaite, režisors Jons Tertelis

Piecas minūtes pirms izrādes sākuma, skatītājiem blīvi pulcējoties foajē, pie manis pienāk divas jaunietes un saka: “Mēs skaitīsim līdz trīs, un uz “trīs” jums ir jāveic kāda mīļākā dejas kustība. Viens, divi, trīs!”, un es kustos. Bez mūzikas. Šeit arī beidzas mūsu saruna un kustība, vien dažas pieklājības frāzes: “Kā jūs jūtaties?” Un vēl pēc dažām minūtēm tepat foajē šīs un vēl citas jaunietes, un vēl citas, un vēl divi jaunieši sāk dejot. Ritms, basi un vārdi Don’t want no short dick man ^[1]. Ar spēcīgu enerģiju un pārliecību telpā ienāk kustība. Foajē kļūst par klubu. Neliels ievads, un esam aicināti doties iekšā jau citā kustības zālē, kas paredzēta izrādei pēc prologa. Mēs esam aicināti ieiet jaunu cilvēku kopienā, komūnā, kliķē, kurā uzticēšanās dēļ ir iespējama atklātība. Viņi un izrādes veidotāji uzticas un ir uzticējušies cits citam un uzticas arī man, skatītājam. Trausli un drosmīgi jauni cilvēki. Pieredzu to caur ķermeņa valodu. Tāpat caur atsevišķu ķermeņa daļu: muti, kura izrunā vārdus, gan tieši uz skatuves, gan aizkadrā, ierakstā iepriekš pateiktus. Jautājumi un atbildes, un dalīšanās ar dažādām pieredzēm jauniešu dzīvē. Priecīgas un sāpīgas vietas. Piemēram, par seksuālo traumu sabiedriskā vietā, kur svešinieks melnās brillēs un melnā lietussargā saulainā dienā uzliek roku uz kājas jaunietei, kura šajā dienā pirmo reizi dzīvē uzvilkusi legingus, un cik ļoti pēc šī vardarbīgā, mēmā akta jauniete ir traumēta. Izrādē ķermenis atbrīvojas no kautrības, un ar šo aktu paralēli atbrīvojas no traumām. Tiek izteikts apgalvojums, kam seko: “Es arī”, “Man arī”, “Man arī tā ir noticis”, un ar šo kopīgo pieredzi, tās izvēršanu uz āru notiek kolektīva dziedināšana. “Es arī” aiziet arī līdz smieklīgām lietām, līdz spēlei un kolektīvam priekam.

Tā, piemēram, kliķe mūzikas pavadība izdejo mūsdienu popmūzikas seksualizētās kustību klišejas, kurās, kā jau klišejās, ir tik daudz atpazīstamā. Atceros kolektīvu guļošas rindas virzību no vienas telpas stūra līdz otram, desmit cilvēkiem kļūstot par vienu kustīgu zemi. Atceros roku žestus virs galvām kā ziedošus augus, neapstājoties atkārtojuma cilpā. Daudz paļāvības, maiguma. Izrādes fināls pienāk ar Jamie XX skaņu ceļu “Gosh”. Tieši ceļa apzīmējumu šeit gribu lietot, jo tas ietver izrādes tiecību, kustību, kas ar milzīgu gravitāciju dodas vienā virzienā. Šo fona skaņu, kas top par tuvplānu ķermenim, es pazīstu, ar to, tāpat kā arī ar Romānu Gavrasu, kurš ir šī klipa režisors, mani sen iepazīstināja mana Krista. Šis fināls mani aizved uz vairākām vietām. Tagad es ceļoju daudzos laikos. Gan personīgās atmiņas, gan dziesmas, gan klipa vizualitātē, gan tajās tagadnēs, kas veidojas izrādes vakarā. Šeit sajūtu mākslas estētisko iedarbību. Attīrīšanos caur līdzpārdzīvojumu. Šo izrādes ceļu es eju tagad(nē), iekļūdams tieši šo jauniešu kliķē tieši šajā 22. septembra vakarā, jo es pats esmu jaunietis savā tagadnē, kurā pagātne nekad nebeidzas. Bet reizē tā mirst ikreiz, kad vairs nav tagadnes. Esmu atbrīvots un skumjš reizē, un caur manām acīm šajā brīdī ar gravitācijas spēku virzās mazas vienības. Daudz laimes dzimšanas dienā! Dzimšanas dienas kūka ar svecēm uz trešajiem aplausiem tiek uznesta, lai sveiktu, iespējams, vecāko kliķes pārstāvi, jaunieti, kurai paliek 18 gadi. Un es negribu pamest šo dzimšanas dienu, jo es kopā ar viņiem šobrīd svinu arī savu – tas nekas, ka es piedzimu martā un pagājušajā gadsimtā. Svinības diemžēl nevar turpināties, nākamās izrādes tuvums spiež, un caur skatītājiem ar aicinošo rokas žestu dodas festivāla organizators, norādot, ka strauji jāsteidzas uz nākamo.

“Jauna cilvēka atmiņas” (Jauno žmogaus memuarai), Valsts Jaunatnes teātris, režisore Egle Švedkauskaite

Šī ir izrāde, kas pieprasa steigu. Mazāk par divdesmit minūtēm. Ātri soļi cauri pilsētai. Manī joprojām ir sajūta, ka iepriekšējās izrādes telpa jāpamet pienākuma pēc. Bet tāda ir festivāla programma. Saprotu. Es steidzos. Jaunatnes teātra arhitektūru un nokļūšanu līdz zālei pieredzu kā pavirši organizētu telpu. Šīs nākamās izrādes nosaukums it kā ceļo laikā un turpina iepriekšējās izrādes saturu.

Priekškars atveras lēni. Skatuves centrā, pavisam tuvu priekškaram, guļ ģērbts vīrieša ķermenis, un uz viņa vēdera atrodas pelēks, smags akmens. Tas nospiež. Šo prologu pavada miglaina, noslēpumaina, akā iekritusi mūzika. Tā noteikti ir veidota kā atmiņu metafora. Pēc šīs metaforas seko izrunāti vārdi, un sākas teātris. Ir dažādi veidi, kā lietojam vārdu “teātris”, tieši tāpat kā vārdu “izrāde” vai vispār vārdus, kuri dažādos kontekstos, pat citreiz vienā un tajā pašā kontekstā, tiek lietoti atšķirīgās nozīmēs. “Jauna cilvēka atmiņas” sākas ar izlikšanos. Kaut tēls ar horizontālu ķermeni un to nospiedošu smagumu ir skaists sākums, aiz ķermeņa organizētā skatuve, mūzika un drīz arī valoda, kura iznāks no darbojošamies ķermeņiem, ietvers pārāk lielu mimēzi, nevis jaunatklājumu, ar kuru būtu jānodarbojas dzīvajai mākslai, ko sauc par teātri. Virs skatuves levitē Viļņas koncertu un sporta pils arhitektūras fragments, jumta un fasādes daļa, protams, ne reālajā izmērā, bet attiecībā pret skatuvi pietiekami liela, lai neizskatītos pēc miniatūras. Šo ēku atpazīstu, jo iepriekšējā vakarā, kad tikko ierados Viļņā, festivāls “Sirenos” man sākās ar audiogidu tieši pie šīs ēkas. Celtne tika uzbūvēta padomju okupācijas laikā uz senākajiem Viļņas ebreju kapiem. Te izpaužas PSRS cieņa pret vēsturi. Tā kā metafora drūmi karājas virs šīs izrādes galvenā personāža, jaunā fiziķa Leona Ciparja apziņas un zemapziņas. Tomēr tā paliek vien dekorācija, netapdama par scenogrāfiju. Pārāk daudz atdarināšanas, nevis patiesas zinātkāres, zināšanas. Pārāk maz kustības un transformācijas. Trūkst atklājuma. Uzreiz jāsaka, ka es redzēju tikai vienu cēlienu no diviem, jo pēc pirmā ļāvos igauņu kolēģu vilnim veikt bēgumu un saskarties ar patiesību ārpus teātra.

Izrādes valoda ir lietuviešu. Vārdu bija daudz, teksts bija labi uzrakstīts. Titru mašīna atradās tur, kur tā atrodas vairumā teātru, tas ir, tieši virs skatuves portāla. Un nevis mana lasīšana, kuru es apzināti uz ilgākiem laika posmiem pametu, bet izrādes struktūra aicināja uz kalpošanu naratīvam. Kinorežisore Laila Pakalniņa reiz kādā no sarunām intervētājam teica apmēram tā: “Ja jūs gribat ieraudzīt izcilu kino, izslēdziet tam skaņu, un izcils kinematogrāfs arī bez skaņas būs izcils.” Protams, tas, kas veidots pārī ar skaņu un ir vārda un no tā izrietošas jēgas pavadīts, nevar tikt atsevišķi vērtēts bez šī būtiskā elementa. Bet šajā gadījumā, izslēdzot vārda saprašanu, jo man, nesaprotot lietuviski, vienkārši tiek dota tāda iespēja, es ieraudzīju uz izdzirdēju tik daudz novirzīšanos no tonalitātes, tik daudz neticības un izlikšanās. To dara tieši šī tiekšanās uz psiholoģisko realitāti, kura salūst savā neticībā un nepiepildītībā. Vienīgi vecākajam aktierim dzīvošanu tekstā un vārdā novēroju kā absolūti organisku. Piedod man, jaunais cilvēk, ka devos no tevis un taviem atmiņām prom, bet varbūt tas viss tāpēc, ka pirms tam es satiktu citus desmit jauniešus kliķē, kuri bija ticības, drosmes, trausluma un patiesības pilni, un viņu gribu sarunāties virzīja nepieciešamība, nevis pienākums.

Dodoties prom no izrādes uz festivāla bāru, kas atrodas tieši vienā stāvā ar jumta terasi, no kuras paveras opera un pilsētas panorāma, es satieku “Es divi/ Mēs, kliķe” veidotājus. Tā ir horeogrāfe Airida Gudaite (Airida Gudaitė), režisors Jons Tertelis (Jonas Tertelis) un producents Laurins Žakēvičs (Laurynas Žakevičius), kurš pats arī ir horeogrāfs un kopā ar Aridu ir deju kompānijas LOW AIR dibinātāji. Klāt ir arī viena no izpildītājām. Kaut kā ziedošana bieži aizved pie kaut kā cita, ko iepriekš neesam ieplānojuši. Mūsu saruna ar režisoru izvēršas gara un aizraujoša. Saruna aizved arī līdz citam Jonam – filmu veidotājam Jonam Mekam. Es ceru, ka šī izrāde pavisam drīz varētu būt Rīgā, jo gaidīt nevar – jaunieši drīz būs kļuvuši par veciešiem. Kaut gan man un Kristai ir mīļa draudzene, kura ir piecas reizes vecāka par astoņpadsmitgadīgo, un, ticiet man, viņa ir tik jauna, ka astoņpadsmit svecītes būs tieši laikā.

“Kā visur, kā visi” (Kaip visur, kaip visi), Valsts Jaunatnes teātris, režisors Nauberts Jasinskis

Izrāde sākas pie Užupes ģimnāzijas. Mans ceļš uz notikuma sākumpunktu ved divdesmit minūšu gājienā. Es lēnam dodos caur pilsētu. Cik skaista ir Viļņa! To jau es zināju, bet no jauna pieredzu vēlreiz. Cik pilsoniski aktīvi ir žesti, kas pauž atbalstu Ukrainai. Kanālmalā dzelteniem ziediem, visdrīzāk krizantēmām, izveidots monumentāls uzraksts: “Slava Ukrainai!” Mazliet šķībs kā Pizas tornis afišu stabs uz Marionio ielas askētiski un pārliecinoši iezīmēts divās krāsās. Tāpat Ukrainas karogi sadzīviski kā izžauta veļa karājas logos un balkonos. Pie viesnīcas, kurā uzturos, atrodas pamesta ēka ar milzīgu murāli, sievieti ukraiņu tautastērpā. Autobusi, kuru tablo parādās maršruti, starp pieturām titrē uzrakstu “Slava Ukrainai!”, un tā joprojām pilsētā aktīvi redzams atbalsts Ukrainas neatkarībai. Mācīsimies no kaimiņu brāļiem un māsām, es sev saku, ar kuriem sēžam uz viena un tā paša Baltu valodas zara!

Esmu nonācis pie ģimnāzijas, saule spīd tieši sejā, un jau esmu ievadīts idejā par ceļu, gatavs doties jaunajā. Kad esmu saņēmis austiņas un viena gida pavadībā sākas maršruts, kas mūs vedīs uz vietu, kuru skar pilsētas ģentrifikācija, pašā sākuma, pēc pirmajiem soļiem, man diemžēl ir jānovēršas no vērojuma. Austiņās skan lietuviešu valoda, teksts ir blīvs, un, lai to saprastu, man ir jāvēršas mobilajā ekrānā, kurā teksta upe slīd strauji, bet stikla ekrānā atspīd saule, tajā parādās debesis, ēkas, koki. Uzbūvētais izrādes scenārijs un režijas pieredzējums slīd ārā no uzmanības loka. Pēc brīža notiekošais vienkārši sāk kaitināt, jo jūtos aplaupīts. Kāpēc šis teksts, ņemot vērā, ka tā ir balss, kura skan austiņās, netika ierunāts arī angļu valodā? Tas taču būtu tik vienkārši! Par jauno režisoru Naubertu Jasinsku (Naubertas Jasinskas) iepriekš neesmu dzirdējis, bet esmu dzirdējis par otru izrādes veidotāju – tas ir Eiropā atzītais lietuviešu vizuālais mākslinieks Augusts Serapins (Augustas Serapinas), kurš piedalījās arī Rīgā RIBOCA2. Mana interese par to, kā viņš attieksies pret redzamo pasauli, bija liela, jo viņš šajā darbā apzīmēts kā vietas izlūks un scenogrāfs.

Nonākot līdz vietai, kura iespējami drīz jau būs pavisam citādāka nekā pašlaik, šodien ieraugāms mazdārziņš, reljefaina ainava un dažas zemē grimstošas ēkas. Ieejot šajā zaļajā teritorijā, par tās vārtiem kļūst divi mājas iemītnieki ar dzērienu atkarībā grimstošiem ķermeņiem. Ausīs turpinās audio gids, un subtitri turpina novērst mani no redzamā. Apstāšanās punktos teritorijā tiek izspēlētas pseidosadzīviskas darbības. It kā šie cilvēki organiski šeit piederētu un veiktu kādas dīvainas darbības. Slapju avīžu uzlikšana uz soliem; elektrības pievilkšana no mājas stūra; butaforisku akmeņu nešana un to nolikšana pie ābeles; mākslīga ugunskura iekurināšana, uzpūšot liesmas kā peldobjektu un tam pievienojot gaismas ķermeni; vīngliemežu ķermeņa sulas atspiešana pret papīru, veicot par to pierakstus, un citas savādas izspēles.

Es atrodu vērojamu prieku dažās detaļās – aktieru kustībās, profilos; vārdos, kurus mirkļiem izlasu ekrānā; dabā, ābelē, kas atrodas man blakus un no kuras paņemu ābolu; saulē, kas šodien skaisti spīd. Skaisti ir uzbūvēta arī marga no koku zariem, kur vertikālie iedurti zemē, bet horizontālie ar izolācijas lenti saistīti savā starpā. Ar šo margu sākas izrādes pēdējā aina un izrādes gals virzās augšup, mēs nonākam līdz skatam, kurā paveras plašums un ainava ar apbūvēto un vēl neapbūvēto Užupes teritoriju. Austiņas ir jānovelk, izrāde ir galā, un brīvā solī dodamies atpakaļ, kā nu kurš. Arī šeit saredzu neatrisinājumu režijā. Proti, līdzīgi kā arhitektūrā vai jebkurā citā organizētā notikumā, ir jābūt sagatavotam ceļam atpakaļ, bet šeit izrādes dalībnieks, skatītājs, tiek pamests. Un tā nav apzināti pārliecinoša rīcība no izrādes veidotāju puses.

“Guļošie” (Miegantys), Lietuvas Nacionālais Drāmas teātris, režisors Oskars Koršunovs

Izrāde “Koriolāns”, kas veidota pēc Šekspīra lugas, tiek atcelta aktiera slimības dēļ. Kovids. Bet vakars gatavo sapņošanai. 4 stundu 30 minūšu izrāde “Guļošie” notiek Lietuvas Nacionālajā Drāmas teātrī. Tajā pirmo reizi iegāju no rīta. Virs ieejas atradās trīs mūzas, kuras tajā rītā bija noliekušās pret ielu, gluži kā uz ielas naudu lūdzošs kungs, atrodoties uz ceļiem slīpu muguru un izstieptām rokām turot krūzīti, vērsdamies pie garāmgājējiem.

Tā ir Oskara Koršunova izrāde ar Marjus Ivaškēviča dramaturģiju, Gintara Makarēviča scenogrāfiju, Arta Dzērves video, Viļus Viļuša gaismu, un režisora asistente ir Egle Švedkauskaite, “Jauna cilvēka atmiņu” režisore. Ieiešana teātrī arhitektoniski ir aicinoša. Tāpat arī zāle ir atsaucīga uzreiz. Lieliska ir tās attiecība ar skatītāju. Parters ir frontāls pret skatuvi, un katra nākamā rinda ir vismaz 30 cm augstāk, tā ļaujot redzēt visu, pilnu izrādes kadru. Neviens cits ķermenis, kas sēž tev priekšā, neapgrūtina redzamību. Uz skatuves redzamā telpas struktūra ir intriģējoša. Ar “pamošanos” sākas izrāde. Un tai vajadzēja izdarīt pavisam nedaudz, lai apliecinātu savu bezgaumību, didaktiku, seksismu, priekšstatu par nākotni un patētiku. Žēl aktrišu. Starpbrīdi satieku Maiju Doveiku, un ar to sākas interesantākā daļa. Izrādās, ka šī luga savulaik rakstīta Latvijas Nacionālā teātra trupai un viens no tēliem (Maija) rakstīts tieši Maija Doveikai. Šo lugu Ivaškēvičs rakstīja un paredzēja Kirila Serebreņņikova iestudējumam, kas tomēr beigās tika nomainīts uz “Tuvo pilsētu”. Otro cēlienu vērot tāpēc ir interesantāk, jo redzu, cik Maija līdzīga Maijai (Doveikai), cik Lolita atgādina Lolitu (Cauku), cik Dita līdzīga Ditai (Lūriņai) un tā tālāk. Tomēr kopumā izrāde, kurā šķietami tiek izspēlēta iedomāta, distopiska nākotne, tomēr liekas muļķīga. Varbūt varu saskatīt kādu interesantu konceptu dramaturģijā, tāpat atsevišķos kostīmu fragmentos.

Skatoties “Guļošos”, atceros Suzannas Kenedijas nākotnes teātra praksi un iestudējumu “Sievietes nepatikšanās” (Woman in Trouble )Berlīnes Volksbühne teātrī, kur izrādes valodas forma, nosacītība, estētika, dramaturģijas asprātība, jaunā realitāte un aktieru jeb performeru eksistence un doto uzdevumu atrisināšana radīja hipnotisku iespaidu, spēcīga mākslas darba klātbūtni. Šī miega izrāde ir pilnīgi pretēja, tā kļūst par pagātni jau pirms divdesmit gadiem. Šķiet, ka tai nekad nav piederējusi tagadne.

Big Pharma, Joza Miltiņa Drāmas teātris, režisros Artūrs Bumšteins

Dodoties iekšā izrādes telpā, esmu aicināts uzvilkt baltas bahilas. Un, ja vēlos, varu nopirkt izrādes programmiņu, kas ir dizainēta kā zāļu paciņa. Es to vēlos, bet aizmirstu. Šis darbs ir veltījums depresijai un tās ārstējošām zālēm. Līdz ar Covid-19 ēru depresiju slimnieku skaits pasaulē ir ievērojami pieaudzis, tieši tāpat kā farmācijas piedāvātie antidepresanti. Šīs izrādes subjekts ir Venlaflaxine. Desmit aktieri un desmit balsis ved cauri šo zāļu lietošanas instrukcijai. Kopā tie ir seši paragrāfi. Re, gandrīz kā sešas radīšanas dienas. Izrādes režisors Artūrs Bumšteins (Arturas Bumšteinas) ir arī komponists. Tas viņš ir visupirms. Tomēr viņš ir arī vizuālais mākslinieks, tāpēc izrāde veidojas no dramatiskā teātra atšķirīgā tradīcijā. Un man, kā dzimušam teātrī caur vizuālo mākslu, šāda tradīcija ir ļoti tuva. Naratīvs nav tik svarīgs. Svarīgs nav KAS, bet KĀ.

Šī izrāde kļūst par rituālu, par meditāciju. Skatītāji sēž divās rindās, ieskaujot taisnstūra spēles laukumu no trim pusēm. Visas šīs puses noslēdzas ar skatītājiem un paklāju. Ceturtajā pusē parādās izpildītāji, kuri pēc kolektīvas instrukcijas lasīšanas, pa vienam pakāpeniski pārtraukdami lasīt, novelk apavus un iekāpj paklāja laukumā, lai apgultos uz tā. Un tā caur labi organizētām balsīm, kompozīciju, kurā brīžiem parādās pavisam tiešas atsauces reliģisku tekstu lasījumiem katoļu un pareizticīgo baznīcās, mēs pieredzam ceļojumu Venlafaxine medikamentā. Kas tas ir, kādam nolūkam to lieto, kas jāzina pirms tā lietošanas, brīdinājumi, citu, paralēlu zāļu lietošana, zāļu lietošana kopā ar alkoholu, grūtniecība un barošana ar krūti, transportlīdzekļu vadīšana, iespējamās blakusparādības, u.c. jautājumi ar tūlītēji sniegtām atbildēm. Vai ir kāds cilvēks, kurš lietotajām zālēm būtu izlasījis visu instrukciju no pirmā līdz pēdējam burtam? Es ticu, ka ir. Zāļu instrukcijas esmu lasījis fragmentāri, vienmēr pārlecot pāri paragrāfiem, kas it kā uz mani neattiecas. Šajā vokālajā performancē mēs saskaramies ar pilnu instrukcijas scenāriju, ar sakrālu misi. Katram oratoram, solistam, ansamblistam līdzās atrodas vara zvans. Tas ir kā rokas pagarinājums. “Šeit un tagad” tiek izzvanīts ik palaikam gan individuālos žestos, gan kolektīvās kaskādēs.

Septembra sākumā Rīgā ar Kristu Dzudzilo prezentējām “Suņa sirds” vizuālo dramaturģiju jauniestudējumam ^[2]. Lūk, tajā vienā no ainām kā divdimesionālu zīmi esam ielikuši Asklēpija zizli, ap kuru vijas čūska. Šo zizli un čūsku ieskauj sešstaru zvaigzne, ko mēs pazīstam kā Dzīvības zvaigzni jeb Neatliekamās palīdzības dienesta atpazīšanas zīmi, kas vairumā ieraugāma uz spilgti dzelteniem transporta līdzekļiem. Lūk, ejot šai semiotikai cauri, vēlreiz atceros, ka tieši zālēm (angļu valodā tas ieraugāms uzskatāmi – vārds drugs apzīmē gan zāles, gan narkotikas) ir nāvējoša (inde) iedarbība. Proti, pavisam vienkārši – konkrēta zāļu lietošana nogalina cilvēkā konkrētu slimību. Bet Dzīvības zvaigznes seši staru gali katrs apzīmē neatliekamās medicīnās darbības. No agrīnas atklāšanas līdz galīgai aprūpei. Seši lietošanas instrukcijas paragrāfi, sešstaru zvaigzne, kāda sakritība.

Šie desmit performeri, kuri pārsvarā atrodas guļus vai sēdus pozīcijā uz paklāja, top par kopienu, top par vienu. Viņus vieno rituāls, uzrakstīta instrukcija, kopēja slimība, un to, izsakot caur balsi, pavadošas skumjas un prieks. Viens no balss ķermeņiem – viņa – vienā brīdī pārvietojas četrrāpus un dodas garām pirmajai rindai, kurā atrodos arī es. Rāpojot aizskar sēdošos skatītājus ar savu galvu, pleciem un gurniem. Ārprātīgi skumji. Cilvēka siltais ķermenis paiet garām kā maigs suns. Un tajā brīdi viņa nes sevī depresiju. Kad viņa aiziet pāris metru uz priekšu, es sevi nodarbinu ar jautājumu, kāpēc es viņu nenoglaudīju, ar pieskārienu apliecinot rūpes un sapratni?

“Svētki” (Šventė), OKT/Viļņas Pilsētas teātris, režisore Kamile Gudmonaite

Izrāde “Svētki” ir darbs, kas veidots kopā ar cilvēkiem, kuriem ir kāda invaliditāte. Un šie svētki, kurus sauc par izrādi, ir sevis svinēšana, daloties ar savu esību, personīgo pieredzi ģimenē un sabiedrībā. Caur sāpīgiem un smieklīgiem atgadījumiem. Šādi akti ir atbruņojoši un absolūti nepieciešami, un teātris kā forums tam ir ideāla līdzjūtības vieta. Teātra telpa Viļņas Pilsētas teātrī, kas vēl pirms neilga laika nesa Oskara Koršunova vārdu un kurā notiek izrāde, ir necila, bet dalībnieku nostāšanās skatītāju priekšā un nekautrēšanās no savas invaliditātes ir tik cēla. Un tas ir tik pareizi, ka festivāls “Sirenos” šo izrādi iekļāvis savā programmā. Lai izgaismotu to realitāti, ko “veselie” bieži vien ir aizstūmuši tālu prom un padarījuši neredzamu. Kad akla jauniete gariem, skruļļainiem matiem stāsta par savu bērnību, kurā viņu pazemojusi māsa, sakot, lai viņa beidz gultā kratīties un ka viņai nevajadzēja piedzimt, jauniete šo ainu noslēdz ar smaidu, kratīšanos un galvas apļošanu smagās mūzikas pavadībā. Lūk, kāda skaista, apzināta atbilde!

Slovēņu “Tēvocis Vaņa” (Dėdė Vania), Viļņas Valsts Mazais teātris, režisors Tomijs Janežičs

Kad esmu nonācis līdz vietai, lai pieskartos atmiņām par izrādi Viļņas Pilsētas Mazajā teātri (it kā pats Čehovs būtu iedevis nosaukumu teātrim), es sen jau neesmu autobusā. Ir pirmais oktobris, saule krīt apvārsnī. Pirms vairākām stundām esmu nodevis savu balsi, lai gan vārds “nodot” šeit lasās tik neatbilstoši balsošanas aktam, demokrātijai, Latvijas Saeimas vēlēšanās. Par vēlēšanām un ilgām, par piepildīšanām un nepiepildīšanām Čehovs, kā zināms, raksta ļoti virtuozi. Un skumjas kļūst par mīļām māsām. Šī ir viena no skaistākajām teātra zālēm pasaulē, un es tajā ar savu ķermeni esmu pirmo reizi. Templis mākslai. Arkveida griesti ar tūkstošiem zaļu stikla sešstūru blokiem noklāj visu jumu virs skatītāju zāles. Aiz arkveida portāla sākas slovēņa Branko Hojnika scenogrāfija. Scenogrāfijai šeit ir nemainīgs telpas koncepts. Tā sēž labi, un tajā labi sēž aktieri. Jau no paša sākuma uz motorollera laiski atsēdies Vaņa. Visas izmaiņas, kas attieksies pret telpu, nāks no aktieru darbībām pret to.

Tā ir simfonija izcilam orķestrim. Ar asprātību, banalitātes apzinātu lietojumu, totālu teatrālismu, pilnīgu reālpsiholoģiju – vai drīzāk to varētu nosaukt par ticību, par nebaidīšanos nāves. Bezgala smieklīgi un bezgala skumji jau ne pirmo reizi šajā festivālā, bet šeit tas notiek ar citādāku teātra artikulāciju nekā iepriekš. Cita starpā iezīmēšu vienu aktieru parādīšanos uz skatuves, to pirmo iekāpšanu telpā. Pie skatuves tiek uznesta plastmasas kaste, kas pilna ar māliem, un dāmas spicām kurpītēm un kungi nespicās kurpēs ieceļo telpā caur šo kasti ar pie kurpēm pielipušiem dubļiem, bet, lai šo ainu vēl izkāpinātu, tik uznestas baltas, aprakstītas lapas, kurās kā čībās jeb kā slidās iekāpj (precīzāk, kurām uzkāpj) aktieri. Un, runājot dialogus, sākas gracioza daiļslidošana laukos. Ar nebeidzamu enerģiju ir apdāvināti visi šī iestudējuma aktieri, kuri kā strūklakas visu izrādes laiku pārvar gravitāciju, nemitīgi salutējot: “Dzīvo, dzīvo, dzīvo!”

Ar šādiem vārdiem “Live! Live! Live!” noslēdzu arī savu 20 minūšu referātu “Kājas, uz kurām kustas scenogrāfija” “Sirenos” festivāla atklāšanas dienā, kad, teātru kritiķu Laumas Mellēnas-Bartkevičas un Kristīnas Steiblītes uzaicināts, piedalījos Baltijas Drāmas foruma konferencē, stāstot par scenogrāfijas dzīvo dabu un Dzudzilo Kristas un Reiņa māksliniecisko praksi. Šī gada festivāla un konferences tēma bija ķermenis. Festivāla direktore Kristīna Savickiene tam iedevusi nosaukumu Kūnas – “ķermenis” lietuviešu valodā. Paldies tev, festivāla ķermeni, ka biji pilns dzīvības!