Viedokļi

Portreta foto – Armands Kaušelis
2. decembris 2022 / komentāri 0

AKTIERIS RUNĀ: Hugo Puriņš

JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds pirmajam Liepājas Universitāti absolvējušajam t.s. Liepājas teātra aktierkursam (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

 

Mazliet izspūris, piesardzīgs, nopietns un apdomīgs – tāds ir jaunais Liepājas teātra aktieris Hugo Puriņš sarunā par un ap teātri. Daudzveidīgāka Hugo personība atklājas lomu sarakstā – Vīrs, Frēders, Pelnrušķītes princis, punduris, trupas dejotājs, Andress. Savas nokrāsas piešķīrusi arī mūzika, ģeogrāfija un futbols.

Vai tu atceries pirmo impulsu, kad saprati ‒ gribu būt aktieris?

Jā, es to atceros ļoti labi. Es biju futbolists, un tajā laikā uz teātri tik vien, cik ar klasi aizgāju. Es arī neteiktu, ka biju aktīvi pret teātri, bet tā nebija svarīgākā lieta dzīvē. Pabeidzu skolu, sāku studēt LU [Latvijas Universitātē] ģeogrāfos, turpināju spēlēt futbolu, un vienu vakaru… Vecāki bija lieli (un ir joprojām) teātra, bet jo īpaši Jaunā Rīgas teātra fani. Un vienu vakaru kāds netika. ‒ Negribi atnākt?Kam tas vajadzīgs? Nu, labi, aiziešu.

Kas tā bija par izrādi?

Tās izrādes jau sen vairs nav, un forši, ja kāds atceras. JRT izrāde “Kārkli” (rež. Gatis Šmits, 2016 – B. V.). Es nezinu, kas tur nostrādāja. Manī notika kaut kāds klikšķis. Mistika ‒ kā aktieri vispār tā var? Man tur riktīgi viss salikās kopā. Atceros, tas bija februārī, un maijā es jau pats pirku [biļetes], paslepus aicināju savus klasesbiedrus, draugus vai [uz teātri] gāju viens. Tajā pašā gadā bija Valmieras kursa uzņemšana. Izdomāju, ka es varētu: es it kā māku dziedāt, it kā arī baigi nešļupstu. Lai man vispār rastos priekšstats, kas tas ir, paņēmu privātskolotāju aktiermeistarībā. Man tas likās svarīgi, lai arī visi citi teica ‒ nē, nekādu priekšzināšanu nevajag. Tiku līdz otrajai kārtai, tā bija tāda vienkārši crazy pieredze. Nu, labi ‒ netiku. Tad izziņoja Liepāju (uzņemšanu Liepājas Universitātes bakalaura studiju programmā “Aktiermāksla” – B. V.). Atceros, bija septembra sākums ‒ iestājeksāmeni. Studijas [Latvijas Universitātē] vēl nebija atsākušās, bet jau sūtīja kaut kādus uzdevumus. Bet es biju Liepājā, kaut kādā koju istabā, negribēju vairs braukt zondēt zemi vai rakties un cerēju, ka mani uzņems.

Kas no studiju posma tev ir palicis atmiņā visspilgtāk?

Tas dzīvesveids – tāda vairs nekad nebūs. Nebija nekā cita, izņemot kursabiedrus un darbu. Visa diena paiet ritenī: 8:00 vai 9:00 lekcijas, pēc tam domā etīdes, sestdienās arī… Tā sajūta. Jā, es atceros tikai to dzīvesveidu. To, ka ir grūti, bet mēs visi turamies kopā.

Ienākot teātrī, kas ir jūsu – jauno aktieru ‒ priekšrocība?

Priekšrocība, man šķiet, jau arī ir tā jaunība, svaigums. Cilvēki to laikam grib redzēt. To nevar nospēlēt. Varbūt pat var, bet… Protams, es nevaru teikt, ka Liepājas teātrī mēs darītu kaut ko tādu, atļautos to, ko nedarītu citi. Visi ir profesionāli aktieri. Bet mēs varam iedot, jā, tādu trakumu, bišķiņ fanātismu, jo mums tomēr nav bērnu. Mēs varam darīt jebko jebkurā laikā.

Kurā brīdī jūs iegājāt teātra ēkā? Jau uzreiz 1. kursā?

Herberts Laukšteins taisīja Ziemassvētku koncertu, un viņš bija izdomājis, ka koncertā burbuļos parādīsies mūsu sejas, tādēļ vajadzēja mūs uz skatuves nofilmēt. Atceros, kā mēs visi gājām. Tas bija tā iespaidīgi. Tu ieej teātrī, nezini, kur vispār iet, kādi tur ir gaiteņi. Nē, nebija tā, ka mēs uzreiz tur gājām ‒ ē, čau, čau! Tas bija ar bijību, tāda svēta vieta. Man liekas, tas arī ir pareizi.

Kā skatītāji taču jūs uz teātri gājāt?

Jā, mēs varējām iet par velti ‒ kaut katru vakaru, ja gribi un ir laiks. Bet [kā aktieri] pārsvarā visi [teātrī] iegājām ar “Purva bridēju” (izrāde “Purva bridējs ugunī”, rež. Regnārs Vaivars, 2019 – B. V.). Tas bija starp 2. un 3. kursu, ja nemaldos, vasarā. Mēs tur gandrīz visi darbojāmies. Iepazinām kolēģus, un tā tas lēnām aizgāja.

Skats no izrādes-pastaigas “Upe” (rež. Kristīne Brīniņa, 2021) // Publicitātes foto

Vai studiju process bija līdzīgs kā JRT jaunajiem aktieriem – kad vecie apmāca jaunos?  Ar jums arī strādāja Liepājas teātra aktieri?

Līdzības ir, bet JRT [topošie aktieri] jau uzreiz tika likti uz skatuves, un skatītāji pirka biļetes ‒ viņi jau spēlēja izrādes. Mums tā nebija. Bet mums daudzi Liepājas teātra aktieri bija priekšmetu pasniedzēji.

To arī es gribēju jautāt.

Kustību pasniedza Mārtiņš Kalita, runu ‒ Inese Kučinska. 

To es nezināju. Zināju, ka ar jums strādāja Herberts Laukšteins, Dmitrijs Petrenko un vēl...

Leons.

Jā, Leons Leščinskis. Un kā jūs tagad teātrī pieņem?

Man liekas, ļoti labi, fantastiski. Jā!

Cik izrādēs jau esi piedalījies?

Septiņās?

Vai tev pirms izrādēm ir lampu drudzis?

Jā, un man liekas, ka bez tā ir baigi grūti. Man liekas, ka visiem tā ir. Tas ir tikai labi.

Saka, ka tā esot līdz pat galam.

Man liekas, jo vecāks paliec, jo lielāks tas paliek. Tas ir kaut kā paradoksāli, bet kaut ko tādu esmu dzirdējis.

Bet vai spēlēt tev kļūst vieglāk vai grūtāk?

Varbūt tas nav labi, bet man ir vieglāk. Tu kaut kā iemācies.

Kāpēc tas nav labi? Man jau liekas, ka tam tā organiski vajadzētu būt.

Tas, ko tu nezini, tevi biedē visvairāk. Bet nu jau tu apmēram zini, ar ko rēķināties. Pilna zāle? Ok, tur vienkārši sēž 500 cilvēki. Protams, uztraukums ir, bet tas nav tāds primārais uztraukums, kad vispār nezini, kas notiks. Tu zini, kas būs, un jā ‒ tas ir satraucoši. Varbūt es uztraukšos vēl vairāk, kad būs monoizrāde vai galvenā loma. Tad nezināšu, kā tas ir, un noteikti uztraukšos vairāk.

Skats no izrādes "Diagnoze – jaunība" (2021, rež. Māra Ķimele). Frēders – Hugo Puriņš, Lūcija – Agnija Dreimane // Foto – Justīne Grinberga

Aktieriem parasti prasa – vai tev ir sapņu loma? Paplašinot jautājumu, vai tev ir sapņu loma, izrāde, režisors, projekts, kurā tu gribētu būt?

Es vienkārši gribu spēlēt – spēlēt un spēlēt. Aktierim ir diezgan muļķīgi domāt par sapņu lomām, jo tas nemaz nav atkarīgs no viņa.

Tu vari gribēt būt Romeo, bet, ja neviens nepiedāvā…

Tad vari sevi tikai sāpināt, sapņojot par kaut kādām lomām.

Kā tu strādā pie lomas? Ar ko tu sāc?

Sākas ar lasīšanu – izejam cauri visam, lai apmēram saprastu… Tomēr tas visu laiku mainās – jo vairāk strādā, jo vairāk mainās. Tāpēc sākumā ir tā, ka visu laiku, cauru diennakti, notiek domāšana. Intensīvs smadzeņu darbs – analizējot, diskutējot ar citiem aktieriem, ar režisoru.

Vai tu meklē, pieņemsim, tēla iekšējo ritmu, domāšanas veidu?

Tas jau sākas vēlāk – kad iet uz kājām. Tu pats vari saprast tēla rīcības motivāciju, bet tieši ritmu – ja to izdomā pirms tam… Nē, tam jārodas dabiski. Par stilistiku un žanru – tas vienkārši nosēžas, tas nāk no režisora.

Kāda ir sadarbība ar režisoru, veidojot tēlu, – vai aktieris ir līdzradītājs, vai tikai pakļaujas režisora teiktajam?

Ļoti dažādi. Režisori ir dažādi. Bet Latvijā jau viņu nav nemaz tik daudz.

Tas ir labi vai slikti?

Tas ir… interesanti. Es teiktu, ka drīzāk labi. Jā, es palikšu pie tā, ka drīzāk labi.

Piemēram, izrādē “Grimmi” skan tevis sacerēta dziesma. Tā ir tava iniciatīva vai režisora piedāvājums?

Režisors bija mums devis dažādus uzdevumus, vēl pirms sākās mēģinājumu process. Viens no tiem bija nodziedāt dziesmu. Es domāju – kāpēc man jādzied kāda cita dziesma? Ņemšu un sakomponēšu pats savu. Bija arī uzdevums katram atrast savu nevalodu, kas izklausās pēc kādas īstas valodas. Es biju uzrakstījis vārdus “latviešu” nevalodā. Vispār tā radās kā apsveikuma dziesma Egonam Dombrovskim – viņam tajā laikā bija dzimšanas diena. Un kaut kā tā dziesma iegāja izrādē…Edgars Mākens, mūzikas autors, to pieļāva – pat teica, ka viņam tā patīk. Nezinu, vai tas bija pieklājības pēc vai tiešām, bet viņš uzrakstīja dziesmas beigu aranžiju. Es pats tik advancēts neesmu. Tātad tā bija mana iniciatīva, kas radās no režisora uzdevuma. Sadarbība.

Tev ir muzikāla izglītība?

Nē. Es mācījos Baldones mūzikas skolā no piecgadniekiem līdz sestajai klasei. Spēlēju čellu, obligātās klavieres. Toreiz man tas viss riebās, īpaši klavieres. Tagad gan man klavieres spēlēt patīk vislabāk.

Skats no izrādes "Grimmi" (2022, rež. Elmārs Seņkovs) // Foto – Justīne Grinberga

Kuru cilvēku viedoklis par tavu darbu tev ir svarīgāks ‒ kursabiedru, kolēģu, ģimenes vai kritiķu? Kuros tu iekausies?

Savā ziņā visu, bet, ja jāgradē… Sākumā tie ir pasniedzēji ‒ viņu viedoklis ir vissvarīgākais. Bet, protams, visu, tu ieklausies visos. Galvenais, kas ir tavā prātā, kā tu to visu izfiltrē.

Vai kolēģi dalās ar savu vērtējumu?

Kad esi students, tad, protams, tevi analizē un pasaka visu, jo tas ir mācību darbs. Tagad tas ir daudz privātāk. Ja gribēs ar tevi parunāt, tad pateiks, bet nav tā ‒ nu, klausies, man tur tā un tā...

Izrāžu recenzijas tu lasi?

Jā!

Kāda ir tava attieksme pret recenzijām?

Man šķiet, ka tas vienkārši ir vajadzīgs. Nevar būt māksla bez kritikas. Bet, lai es analizētu katru recenziju, nē. Dažās ir uzrakstīts ļoti patiesi, dažām es nepiekristu, bet tas jau pat nav par mani ‒ tas kopumā ir labs process, kas notiek. Es tajā nesaskatu pilnīgi neko sliktu.

Vai tev izdodas apskatīties, ko dara kolēģi, aiziet uz kādām izrādēm?

Rīgā mazāk, bet Liepājā ‒ uz visām, loģiski. 

Vai tas tev palīdz ‒ redzēt, kā citi strādā?

Protams, tas palīdz ‒ būt iekšā teātrī. Tu skaties, analizē un vēl vairāk domā. Zemapziņā pieredzi iegūsti, redzot jebko no teātra. Arī vienkārši vērojot dzīvi. Bet teātris... Mani tas vienkārši interesē. Es to nedaru tā ‒ šodien aiziešu paskatīties izrādi tādēļ, ka man to vajag darbam. Nē, mani vienkārši ļoti interesē teātris.

Vai aktierim jābūt intelektuālam?

Man šķiet, ka tas ir ļoti, ļoti liels pluss, ja viņš ir erudīts, intelektuāls. Tas palīdz gan darbā ar lomu, gan sadarbībā ar režisoru. Bet es domāju, ka var būt arī aktieris bez lielas erudīcijas un ļoti labi spēlēt. Galvenais ir viņa emocionālā inteliģence, empātija. Ja tās nav, tad nu gan… Ja nav ne tā, ne tā, tad uz skatuves gan nevajadzētu kāpt.

Kā tu vērtē mūsdienu teātrī notiekošo. Tas ir labs teātris?

Man liekas, teātris atspoguļo sabiedrību. Es nevaru teikt ne jā, ne nē. Es tiešām nezinu, vai Latvijas teātris ir labā līmenī. Iespējams. Man šķiet, ka jā.

Skats no izrādes "Igauņu bēres 1999" (2022, rež. Regnārs Vaivars). Priekšplānā: Īda – Agnese Jēkabsone, Andress – Hugo Puriņš // Foto – Justīne Grinberga

Ko tu dari ārpus teātra?

Mani interesē sports. Tā ir vienkārši superīga atslodze. Es līdz studijām biju totāls sporta fanātiķis un tad kaut kādus divus trīs gadus vispār nepievērsu uzmanību nekam no sporta ‒ vai man pašam nevajadzēja, vai man tas bija ļoti apnicis. Un tad tas piezagās atpakaļ. Es pats nesportoju, vienkārši ļoti aktīvi sekoju līdzi visam, kas notiek Latvijas sportā. Tāpat kā ar mūziku ‒ kaut kā viss dzīvē nāk atpakaļ, tu to saproti, un tas atgriežas.

Tu redzi savu nākotni Liepājā?

Jā, jā! Noteikti, noteikti. Tas ir specifiski, bet man, dzimušam rīdziniekam, tas nemaz nav slikti.

Kā tev šķiet, kāds būs nākotnes teātris?

Man šķiet, ka repertuāra plānošanai vajadzētu būt fleksiblākai. Nevar divus gadus uz priekšu paredzēt, kas būs un kā būs.

Bet var taču veidot laikmetīgu interpretāciju jebkādam materiālam!

Es tikai gribēju teikt, ka vajadzētu režisoriem dot lielāku brīvību – viņš it kā aizrunā sev vietu repertuārā, bet, kad tas brīdis pienāk, tad viņš var iestudēt to, kas tajā brīdī der visvairāk. Tādam vajadzētu būt nākotnes teātrim. Teātrim jākļūst liberālākam un pieejamākam. Lai gan mani teātrim piesaistīja tieši tā aura un noslēpumainība, piemēram, kaut vai tas, kā cilvēki pucējas, bez šīs tradīcijas kaut kas nedaudz teātrim tiktu atņemts. Un es ticu, ka daudzus tas atgrūž. 

Cik liela slodze tev ir šajā sezonā? Vai tev šosezon ir gaidāms vēl kas jauns un aizraujošs?

Jā, sezonas beigās pie Elmāra Seņkova triloģijas pēdējā daļa (“Grieķu mīti” – B. V.), tur es arī būšu. Aktieris ir ļoti noslogots, kad ir jauniestudējums, jo tad katru dienu, izņemot pirmdienas, ir mēģinājumi. Un vakaros vēl notiek izrādes. Tad, kad ir tikai izrādes, ir vēl kādi projekti. Rutīnas nemaz nav.

 

Kursa vadītājs Herberts Laukšteins par Hugo Puriņu: "Hugo ir trenējies futbolā, vārtsarga pozīcijā, un vārtsargs futbolā ir pēdējais cilvēks, kurš vai nu notur, vai nenotur bumbu. Viņam arī ir jātiek galā ar noticēšanu sev – ka radošā procesā var un drīkst kļūdīties – tikai tad tas ir radošs process."

Intervijas autore – Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju 2. kursa maģistrante

Rakstīt atsauksmi