Irīna Miķelsone

Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju MSP studente

AKTIERIS RUNĀ: Valts Skuja

JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds pirmajam Liepājas Universitāti absolvējušajam t.s. Liepājas teātra aktierkursam (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Kas ir aktieris? Augstu mākslas Olimpā mītošā būtne, ko parastais cilvēks var sastapt vien mākslas pielūgsmes tempļos vai televīzijas ekrānā? Vai aktieris neatceras sevi bez domām par lomu tēlošanu, bez rakstītā teksta iedzīvināšanas pustumšās zāles priekšā, vai viņš kopš bērnības izsapņo savu ceļu uz teātra skatuvi? Nē! Aktieris ir mūsu visu dzīves pieredzes koncentrāts, kurš visur ir kopā ar mums, absorbē mūsu pārdzīvojumus, balsis, skatienus, kustības un dod tam visam jaunu dzīvi. Viņš ir mūsu pārstāvis TUR, Olimpā. Arī Valts Skuja.

Sāksim ar iepazīšanos. Kas ir Valts Skuja?

Šobrīd mana dzīve ir teātris un viss, kas tajā notiek. Tā ir mana nopietna izšķiršanās par to, ko vēlos darīt. Tas ir ceļš, kurā es sevi apliecinu un realizēju. Mana apzināta izvēle.

Tapšana. Kā un kad nolēmi kļūt par profesionālo aktieri?

Esmu no tādiem cilvēkiem, kuri ir kontaktā ar pasauli. Esmu atvērts visam, kas ap un ar mani notiek, zināmā mērā varētu teikt – uzticos. Varbūt tāpēc man atnāk īstās iespējas, izdaru pareizās izvēles, par kurām pat dažkārt tā īsti un dziļi nedomāju, nesvārstos. Un viss notiek, kā tam jānotiek.

Pēc skolas pabeigšanas man bija jāizšķiras, ko darīt tālāk. Izturoties pret savu izvēli nopietni un apzināti, šāds lēmums ir izaicinājums. Iešana mācīties par kaut kādu ekonomistu vai vēl ko tādu? Nē! Nolēmu dot sev laiku. Apdomāt. Sajust. Ostīt gaisu, ķert vilni. Pēc skolas aizgāju strādāt lidostā. Pēc kāda gada darba burzma sāka spiest, bet lēmums nenāca. Nolēmu iet prom no darba, lai man nebūtu atrunu vai iemeslu, kādēļ nebūtu jāpieņem šis grūtais lēmums. Pienāca jau septembris, un iestāšanās laiks augstskolās beidzās. Liepājas Universitātē ieraudzīju aktiermākslas studiju kursu. Vai es to varētu darīt? Tāds bija mans jautājums. Jā, šo es noteikti varētu darīt. Neko citu – nē. Šo. Tā es kļuvu par studentu.

Kāpēc tu tā izdomāji? Vai pirms tam teātris bija tavā fokusā?

Tā gan nevarētu teikt. Bet dzīvoju aktīvu sociālo dzīvi ar plašu paziņu loku, biju ļoti dažādās kompānijās. No malas skatoties, pat varētu teikt, ka tās vispār neiet kopā. Biju ierauts dažādu dzīvju virpulī. Ik pa brīžam, protams, nonācu saskarsmē arī ar kultūras dzīvi, bet noteikti nebiju ar to totāli aizrauts. Nekad neesmu domājis par teātri kā savas dzīves centru un sevi kā šī visuma zvaigzni.

Taču, norobežojoties no visiem, nonākot dialogā pašam ar sevi, atskārtu, sajutu, ieraudzīju, sapratu, ka tas ir vienīgais, par ko varu saistībā ar sevi domāt nopietni, domāt kā par kaut ko reālu un man interesantu. Un te es esmu. Teātra ģērbtuvē.

Kāpēc izvēlējies studēt tieši Liepājas Universitātē?

Man palaimējās. Ar savu lēmumu esmu diezgan nopietni aizkavējies, un iespēja iestāties un studēt bija palikusi tikai šeit. Un es savu izvēli nenožēloju. Viss notika tā, kā tam arī vajadzēja būt.

Vai pēc diploma iegūšanas juties izveidojies, nobriedis aktieris?

Ne tuvu. Neskatoties uz to, ka esmu apzināti gājis šo ceļu, studiju laikā mani māca un mocīja šaubas – vai es to varu? Vai varēšu veselus četrus gadus šo izturēt? Un es nepadevos. Studiju pabeigšana man bija liels prieks un pirmā uzvara. Taču arī šobrīd esmu nepārtrauktos meklējumos. Pirms katra jauna darba jūtos kā nulles punktā.

Par dzīvi profesijā. Kā vērtē savu ieguldījumu “Spēlmaņu nakts” balvai nominētajā izrādē “Grimmi” (2022, rež. Elmārs Seņkovs)?

Šī bija neatkārtojama kopradīšanas pieredze. Visi izrādes tapšanā iesaistītie aktieri piedalījās ar savām idejām. Mājās lasījām pasakas, domājām, meklējām, ģenerējām, mēģinājām. Pēc tam visi metām savas idejas uz kopējā galda un burtiski uz vietas, mēģinājumos, likām to visu kopā. Vienā pabeigtā formā. Nekas nebija izdomāts iepriekš – viss tapa procesā.

Jā, mums bija nolikti zināmi rāmji – scenogrāfija, režisora nosacījums, ka šī būs mēmā izrāde. Gala beigās, protams, izrādē parādījās vien desmitā daļa no visām tām idejām, ko esam radīšanas procesā izmēģinājuši. Arī manas idejas tur ir. Tā ir neatsverama pieredze. Ar nepacietību gaidu pavasari, kad varēšu iesaistīties vēl vienā tamlīdzīgā projektā. Aktiera pieredzei šāds darbs dod ļoti daudz.

Paturpināsim vēl par lomām: vai šī brīža slodzi teātrī vērtē kā pietiekamu?

Grēks sūdzēties. Esmu pateicīgs par to, ka teātris man uzticas, ka tieku iesaistīts vairākos projektos, ka man ir iespēja strādāt un arī vēlme mācīties, apgūt un spodrināt savas prasmes.

Jautājums, ko uzdod katram aktierim – gan jaunam, gan pieredzējušajam: kāda šodien ir tava “sapņu loma” un kāpēc?

Jāatzīstas, ka šobrīd par to nedomāju. Drīzāk šis ir laiks, kad vēlētos gūt maksimāli daudz dažādas pieredzes, pamēģināt dažādas lietas. Saprast, ko es varu, kas man sanāk labāk, kas – ne tik labi.

Studiju laikā – jā, bija dažādas idejas, ko varētu interesanti iestudēt, parādīt, bet šobrīd tas nav aktuāli. Es teiktu, ka sajūta par lomu, par sevi tajā atnāk tad, kad loma atnāk. Kāds es tai brīdī esmu, kā to varēšu parādīt.

Mākslinieks dzīvo starp diviem poliem – iespaidīgs sasniegums un graujoša izgāšanās. Vai tavā biogrāfijā jau tādi ir?

Mācību laikā izgāšanās sajūta bija visu laiku. Kā jau teicu, dzīvoju kopā ar sāpēm par to, ka nesanāks, ka neizturēšu. Vienā brīdī liekas – jā, es visu sapratu! Bet nākamajā – viss ir pagalam. Paškritika – tā mani ļoti ietekmē. Protams, sevi no malas grūti ieraudzīt, tāpēc tāda sāpju sajūta. Bet blakus ir uzticami cilvēki, režisors, kurš sniedz savu vērtējumu par manu darbu, pozitīvi novērtē labi izdarīto un māk izskaidrot, kā tikt galā ar vājām pusēm. Tas palīdz labāk izprast, kur esmu, kāda virzība tālāk. Bet skaidrs, ka viss vēl ir priekšā.

Kura no aktuālajām izrādēm Liepājas teātrī ir tava mīļākā?

Ja runā par manām lomām, tad tas ir darbs izrādē “YEN” (2022, rež. Dmitrijs Pertenko – I. M.). Tas man no aktieriskā viedokļa bija nopietns darbs.

Režisori. Kāds ir tavs ceļojums pa nezināmām profesionālām teritorijām ar režisoru Dmitriju Petrenko? [1]

Pilnībā piekrītu šim raksturojumam. Mēs katru reizi, katrā jaunā lomā varam darīt visu kā parasti. Izmantot savas stiprās puses un paiet nost, kur ir saskarsme ar vājībām. Taču šis režisors visu pasaka priekšā par mums un neļauj palikt komforta zonā, piedāvā darīt tādas lietas, ko mēs, aktieri, nemākam. Izaicina. Taču viņš labi māk paskaidrot, kāpēc mēs tā darīsim, tā, nevis citādāk, kāpēc vajag lauzt sevi. Tas ir punkts, no kura mēs varam atsperties un attīstīties.

Tavs sapņu režisors, ar ko vēlies pastrādāt?

Mana pieredze ir maza, tāpēc būtu godīgi, ja es pateiktu, ka mani interesē dažādi žanri un režisori. Negribu sevi ierobežot, bet gan otrādi – izmantot dažādas iespējas.

Vai tas nozīmē, ka tu būtu gatavs iesaistīties arī kādos projektos ārpus Liepājas teātra?

Jā, noteikti. Esmu atvērts sadarbībai!

Nedaudz konteksta. Tālās un tuvās nākotnes plāni?

Spēlēt teātrī. Mēģināt ko jaunu un mācīties, uzlabot savas profesionālās spējas. Interesē viss, un labprāt mēģinātu savas spējas arī kino. Esmu par attīstību vairākos virzienos un par eksperimentiem.

Aktierim daudz jālasa profesionālām vajadzībām. Vai lasīšana tev nozīmē ko vairāk?

Lasīšana nav manu vaļasprieku sarakstā. Protams, studiju laikā, kad tāda nepieciešamība bija, cītīgi to darīju. Taču mana iedvesma, materiāls un idejas nāk no dzīves, no dzīviem cilvēkiem, kurus es pazīstu, ar kuriem nonāku saskarsmē, varu novērot, kādi viņi ir, just viņus. No dzīvās pieredzes es radu savus tēlus.

Kas ikdienas dzīvē, tavuprāt, veicina un kavē radošo garu, mākslinieka realizēšanos?

Apkārtējās lietas, protams, ielaužas, un dažkārt šķiet, ka tās traucē, bet vēlāk tās kaut kā pašas atkrīt. Jau mācību laikā un vēlāk, iesaistoties arī teātra darbos, kļuvu arvien aizņemtāks, un viss liekais – kompānijas, kontakti, nodarbes – atkrita.

No vienas puses, ik pa brīžam patiesi traucē sajūta, ka neiet, ka pievilsi režisoru, pievilsi sevi. Bet, kad atceries, ka tas viss no tā, ka tev rūp radošais process, tas motivē un dod enerģiju tikt no šīs krīzes ārā. No otras puses, krīzes un radošas sāpes rūda un iedvesmo tālākam darbam. Protams, traucē arī blakuslietas dzīvē, bet no tām jāmāk nošķirties. To mums skolā arī mācīja.

Paldies, ka atradi laiku sarunai, un drosmi, iedvesmu un radošu spēku Jaunajā gadā!

Kursa vadītājs Herberts Laukšteins: "Valts Skuja ir apbrīnojams. Viņš ir brīnišķīgs jauns cilvēks, kurš absolūti bez kādām bremzēm dzīvoja līdzi visam procesam, kam mēs gājām cauri četru gadu laikā. Un tas turpinās – viņš ir mainījies tik, cik viens cilvēks četru gadu laikā var mainīties – pozitīvā virzienā. Un viņš to turpina darīt – paskatoties viņa acīs, vienkārši redz to gatavību, ka viņš ir gatavs kā sūklis uzņemt dzīvību."