AKTIERIS RUNĀ: Kārlis Ērglis
JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds pirmajam Liepājas Universitāti absolvējušajam t.s. Liepājas teātra aktierkursam (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Cik ilgi jau esi aktieris?
Šī ir mana otrā sezona Liepājas teātrī, taču profesionāli uz skatuves pirmo reizi kāpu trešajā kursā, kad vēl studēju. Šo izrādi sauca ‘’Tēbu zeme” (fonds “Initium”, 2019, rež. D. Petrenko – I. D.), tā bija neatkarīgā izrāde, ko spēlējām Rīgā, Tallinas ielas kvartālā. Ar šo izrādi es iesāku savas profesionālās gaitas.
Kad un kā izlēmi kļūt par aktieri?
Es domāju, tā sēkla tika iesēta jau agrā bērnībā, jo biju bērns, kuram patika skatīties multenes un filmas. Atceros, ka ar tēti un brāli skatījāmies filmu “Gladiators” – pēc tam skrēju ārā pagalmā, paķēru koku, iztēlojos, ka tas ir zobens, un savā nodabā cīnījos ar barbariem. Gan jau kaimiņi nodomāja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Bērnībā iztēlei nebija robežu, tad arī viss, manuprāt, sākās. Taču brīdis, kad apjautu savu vēlmi kļūt par aktieri, bija vidusskolā, 10. klasē. To apzinājos diezgan ātri, taču toreiz kaut kā kautrējos to atzīt sev un saviem draugiem, jo manā laikā tas nebija diez ko stilīgi – kāpt uz skatuves un kaut ko muļķoties. Stilīgi bija spēlēt datorspēles vai nodarboties ar kādu sporta veidu. Kad pienāca vidusskolas beigas, bija iespēja startēt gan Latvijas Kultūras akadēmijā, gan Liepājas Universitātē.
Kad startēju Kultūras akadēmijā, iestājeksāmenus neuztvēru diez ko nopietni, jo materiālu apguvu, braucot autobusā uz Rīgu. Kad žūrijas priekšā bija jāskaita dzejolis, man iestājās melnais caurums un neko neatcerējos. Uz profesora Jāņa Siliņa jautājumu, kad apguvu materiālu, nācās atzīties, ka pirms nieka stundas autobusā. Visa zāle sāka smieties, un tā es izkritu. Taču Liepājas Universitātē mani uzņēma. Man paveicās, jo manā gadā bija iespēja startēt divās vietās – ja būtu bijusi viena, tad šodien diez vai varētu sevi saukt par aktieri.
Kā tu raksturotu savu aktiera ikdienu?
Viss atkarīgs no iestudējuma, pie kura strādāju, bet kopumā jādara viss kas. Elmārs Seņkovs mums mācīja, ka aktierim ir jābūt kā dzīvniekam – nepārtraukti jābūt gatavam kāpt sev pāri un lēkt nezināmajā. Tas darba ikdienu padara diezgan raibu.
Taču brīvo laiku es visbiežāk pavadu nesaistīti ar teātri, jo gribas paspēt noilgoties pēc profesijas. Esmu vienkāršs, patīk slinkot, patīk patusēt ar draugiem, dažreiz iziet dabā, izbaudu labas filmas. Dažreiz saņemos un aizvelkos uz sporta zāli – Thai boksa treniņiem. Patīk padauzīt maisu.
Par ko ir viena no tavām nesenajām izrādēm “YEN” (2022, rež. Dmitrijs Petrenko)?
Izrāde ir par jauniešiem... Pārējo var izlasīt programmiņā vai vienkārši atnākt uz izrādi, priecāsimies jūs redzēt! Bet par pašu procesu kopumā – bija jautri! Ļoti izbaudīju to iespēju izdauzīties, meklējot trīspadsmitgadīga bērna domāšanu, daudz domāju pats par savu bērnību. Mēģinājumos bija azarts strādāt un režisoram piedāvāt idejas, jo personāžam ļoti labi strādā iztēle, un tas iedeva tādu lielu rāmi, kurā izpausties.
Kādas ir galvenās aktualitātes, teātra tendences, ko novēro teātrī?
Teātrī aktualitātes nepārtraukti mainās – mainās iestudējumi, režisori, aktieru sastāvi. Teātris ir viens liels organisms, kas plūst un nepārtraukti mainās. Pie tā jāmācās pierast.
Kāda būtu ideālā loma, ko tu gribētu attēlot?
Man tādas vismaz pagaidām nav, un domāju, ka arī nebūs, jo gribu pamēģināt visu, kas pieejams. Gribu iet uz dažādību un savu aktiera “katalogu” ar katru sezonu papildināt.
Jūtu, ka tā kaut ko varu dot gan sabiedrībai, gan arī sev. Mācos būt empātiskāks, kas brīžiem kā jaunam, destruktīvam vīrietim var pieklibot.
Kādas trīs prasmes vai īpašības, tavuprāt, raksturo labu profesionālu režisoru?
Pirmkārt, labam režisoram ir jāprot riskēt. Uzdrīkstēties nezināt, kā būs, jāprot radīt uz vietas, šeit un tagad. Otrkārt, labam režisoram ir jāuzticas kolektīvam, aktieriem. Darbs pie izrādes ir kopdarbs, kuru veidojam kā komanda. Treškārt, kaut kur esmu dzirdējis, ka režisora profesija ir nepārtrauktu problēmu risināšana, tāpēc labam režisoram, manuprāt, ir jābūt ar vēsu prātu.
Kādēļ ir svarīgi aktiera darbu saglabāt kā profesiju, nevis kā brīvā laika nodarbošanos?
Es domāju, ka mēs visi zinām atšķirību starp profesionālo teātri un amatieru trupām. Profesionālā teātrī cilvēki pērk biļetes un maksā par to naudu. Tas uzliek atbildību darbu darīt profesionāli. Šī ir profesija! Šo profesiju ir jāmācās četrus gadus un par to jāsaņem bakalaura grāds. Aktieriem ir sava metodika un ētika, kā mācīties profesiju. Jebkurš var būt aktieris uz vienu izrādi, bet nospēlēt simts izrādes tieši tikpat labi, kā nospēlēji pirmo reizi, – tur jau sākas profesija!
Cik liela nozīme teātra attīstībā ir avangarda teātrim?
Katram teātrim ir jādomā par repertuāra dažādību. Dažādība ir nozīmīga lieta izklaides industrijā. Cilvēkiem ir jādod, ko viņiem gribas, un visbiežāk cilvēki grib vieglu izklaidi, tāpēc ir jāspēlē komēdijas un jātaisa koncertuzvedumi. Taču, manuprāt, viens no teātra galvenajiem uzdevumiem ir arī iet pa priekšu sabiedrībai. Teātrim ir jāprovocē skatītājs uz domāšanu, un šo mēs varam panākt, veidojot, piemēram, Arthouse izrādes, kuras parasti nav vispieprasītākās, taču sabiedrībai var dot un dod ļoti daudz. Tas, manuprāt, atšķir teātri no parasta šova.
Liepājas aktierkursa vadītājs Herberts Laukšteins: "Kārlis Ērglis ir ļoti dziļš jauns cilvēks, kuram ir milzīgas potences. Viņā vēl ir iekšā tāds vulkāns, kas gāzīsies ārā. Tur viss ir kārtībā – viņš ir pareizā procesā."
Intervijas autore – Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju 2. kursa maģistrante
Rakstīt atsauksmi