AKTIERIS RUNĀ: Agnija Dreimane

JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds pirmajam Liepājas Universitāti absolvējušajam t.s. Liepājas teātra aktierkursam (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Rakstītā vārda spēks – tas pavisam noteikti ir attiecināms uz jauno aktrisi Agniju Dreimani, kura skolas laikā atmiņu kladītēs rakstīja, ka vēlētos kļūt par aktrisi.

Kāds ir bijis tavs ceļš līdz teātra skatuvei?

Noteikti nebiju plānojusi kļūt par aktrisi, kaut gan, atrodot bērnībā rakstītās atmiņu klades, ko pamatskolā visi cits citam deva aizpildīt, uz jautājumu “kas tu gribētu būt?” man bija ierakstīts, ka vēlos būt aktrise. Man jau gan šķiet, ka tajā brīdī tā bija tāda ašā doma, kas pirmā ienāca prātā, jo es par to pēc tam vispār nedomāju. Pēc vidusskolas nezināju, ko vēlos darīt. Sāku studēt franču valodu, pēc tam psiholoģiju. Paspēju arī pastrādāt Anglijā. Pa vidu visam vēl ieguvu arī grāmatvedes izglītību. Kad atkal pienāca tas gads, kad vajadzētu stāties augstskolā, iegūt kaut kādu izglītību, man mamma atsūtīja avīzes rakstu par to, ka uzņem jauno aktieru kursu Liepājas teātrī. Tajā brīdī likās – jā! Šo es gribu! Tās bija tādas spēcīgas emocijas! Es arī kaut kā vienmēr esmu bijusi uzticīga Liepājai. Tā es arī šeit nokļuvu!

Vai tu kādā brīdī esi šo izvēli nožēlojusi?

Nē. Nu, protams, ir dažbrīd šaubas par kaut ko, bet, manuprāt, šobrīd man tas tiešām ir vajadzīgs un esmu īstajā vietā. Ar tādu domu es arī dzīvoju.

Kas tevī ir mainījies, kopš esi aktrise? Kam ir nācies pārkāpt pāri?

Domājot par aktrises profesiju, man šķiet, ka man šī vairāk ir kā tāda sava veida terapija. Pašterapija. Ar katru lomu, ar katru izrādi saproti, ka visu, ko piedzīvo, tu it kā izlaid caur sevi. Un tad tu kaut ko atklāj par sevi, uzzini kaut ko jaunu. Caur visu to sevi vairāk sāc apzināties.

Cik steidzīga un aizņemta ir tava dzīve teātrī? Kam šobrīd gatavojies?

Šobrīd ir tāds intensīvais laiks, jo Liepājas teātrī notiek Ziemassvētku koncerti (saruna notiek 2022. gada decembrī – M. V.). Tie ir katru vakaru, brīvdienās vēl pa diviem koncertiem dienā. Vēl man šobrīd ir iespēja strādāt pie jauniestudējuma “Kaija” (2023, rež. Dmitrijs Petrenko, aktrisei jauniestudējumā uzticēta Ņinas loma – M. V.). Tā arī tā diena paiet – no rīta ir mēģinājumi, vakaros koncerti. Cenšos atrast laiku un apmeklēt arī sporta zāli, uzturēt sevi formā. Katru rītu es to nedaru, bet cenšos vismaz divreiz nedēļā. Un vakaros, pēc koncertiem vai izrādēm, eju mājās un atkal mācos tekstus! Aktiera profesijā ar aizņemtību vispār ir interesanti – mums ir tā nosacītā sezona no septembra līdz jūnijam, bet tas ir atkarīgs no tā, cik aizņemts esi. Var būt brīvi mēneši, un var būt arī tādi, kad tu guli tikai piecas stundas.

Cik viegls vai sarežģīts tev ir tekstu apgūšanas process?

Tas ir ļoti atkarīgs no paša teksta. Diezgan bieži cilvēki jautā, kā var atcerēties tik apjomīgus tekstus, bet tas jau notiek pilnīgi dabiski un pakāpeniski! Tev ir loma, un tu kādu laiku ar to lomu dzīvo. Tu neredzi tekstu kā atsevišķus vārdus, kas jāatceras, bet gan kā veselu kopumu, kā stāstu. Un, lai šo kopumu ātrāk un precīzāk tvertu, tu liec klāt savas sajūtas un emocijas, lai tas būtu loģiski un dabiski. Tu iemācies burtiņus un tad meklē jēgu, kopsakarību.

Vai ir kas tāds, ko tu labprāt mainītu savā profesijā?

Šī man ir otrā sezona teātrī, esmu pilnīgs iesācējs. Es vispār tikai tagad sāku aptvert, kas un kā notiek, tāpēc man ir grūti pateikt, ko es mainītu. Brīžiem, kad man kaut kas nepatīk, tā vienkārši ir aizsargreakcija, un ar laiku, kad tai tiec pāri, apzinies, ka tā tam vienkārši ir jābūt un ka tā ir pilnīgi normāla reakcija uz kaut ko jaunu. Bet nav nekā tāda, ko es gribētu izmainīt.

Kāds ir tavs līdz šim lielākais sasniegums kā aktrisei?

Esmu daudz ko iemācījusies, un pirmais, kas man nāk prātā, ir tas, ka beidzamajā izrādē (“Igauņu bēres 1999”, 2022, rež. Regnārs Vaivars – M. V.) es spēlēju vijoli. Bez mūzikas skolas izglītības es noteikti to tik īsā laikā nebūtu apguvusi. Tas ir bijis viens no lielākajiem izaicinājumiem un arī sasniegumiem.

Vai tu izjūti kolēģu savstarpēju konkurenci?

Man gribētos teikt, ka mēs esam ļoti draudzīgi. Visi ir labvēlīgi un ļoti sirsnīgi cits citu uzņem. Protams, ka ir kaut kādas baltās skaudības, kad kādam iedod lielāku lomu. Bet patiesībā citreiz ir tā, ka, skatoties uz to lomu, kuru tu būtu gribējis sev, tu saproti, ka tā loma nebūtu bijusi tev. Es ticu, ka man tiks tas, kas man ir vajadzīgs. Vislielākā konkurence jau droši vien ir ar kursabiedriem, jo esam vienā vecuma grupā. Tur arī pastāv lielāka iespēja savstarpēji konkurēt. Es drīzāk cenšos no visiem kaut ko mācīties. Skatos uz Inesi [Kučinsku] un Leonu [Leščinski] ar pavērtu muti, jo viņiem tik ātri izdodas visu aptvert un saprast. Es esmu pateicīga, ka varu no viņiem mācīties.

Kādas, tavuprāt, ir aktuālās tendences teātrī?

Es, protams, varu atbildēt tikai par sevi. Un man saistībā ar teātri aktuāls ir tas, ar ko es šobrīd nodarbojos. Mums tagad galvenais režisors ir  Dmitrijs Petrenko, kurš vairāk pievērš uzmanību jauniešu izrādēm un nopietnām, smagām un patiesām tēmām.

Kāds ir tavs redzējums – kā nākotnē mainīsies teātris?

To nevar paredzēt, bet vispār teātris jau visu laiku mainās. Nekas nestāv uz vietas. Man ir interesanti to visu vērot un būt tajā visā.

Ar ko, pēc tavām domām, Liepājas teātris atšķiras no citiem teātriem?

Manuprāt, Liepājas teātrī ir ļoti liela dažādība. Ir bērnu, jauniešu izrādes, kustību izrādes, mūzikli… Man šķiet, ka Liepājas teātrī var sastapt gandrīz visa veida žanrus.

Padalies ar kādu kuriozu no skatuves dzīves!

Laikam nekas tāds vēl nav bijis. Nu, labi… Es vienreiz gandrīz nokavēju uznācienu. Ir tāda lieta, ka tualetē nevar dzirdēt, kad tevi pasauc. Es atskrēju brīdī, kad jau uzreiz un pa taisno bija jākāpj uz skatuves.

Kā tev šķiet, vai ir iespējams iemācīties vai iemācīt mīlēt teātri?

Es nezinu, vai “iemācīties” un “iemācīt” būtu pareizie vārdi, bet iemīlēt teātri var. Laikam būtu vajadzīgs tikai kāds, kurš aizved uz īsto izrādi – uz tādu, kas cilvēkam varētu patikt. Jo tā var būt tiešām viena vienīga izrāde, kas norezonē, un cilvēks vienā mirklī var iemīlēt teātri. Bet tai tiešām ir jābūt ĪSTAJAI izrādei.

Ko teātra pasaulē visvairāk mīli tu?

Es laikam teiktu, ka mīlu to, ka man ir iespēja šeit būt, jo tas laikam iekļauj arī visu pārējo. Es varu kāpt uz skatuves, dziedāt, dejot, mīlēt, ienīst un būt.

Liepājas aktierkursa vadītājs Herberts Laukšteins: "Agniju es vairākkārt studiju laikā esmu sūtījis pie boksa maisa, lai iet un visu to, kas ir viņā iekšā, iebliež boksa maisā – un viņai iekšā ir ļoti daudz. Viņai ir ļoti bagāta emocionālā pasaule, bet viņa sevi ļoti bremzē – lai palaiž sevi vaļā, lai noķer sajūtu, ka nav sevi jātur “pareizos” rāmjos. Viņai ir ļoti brīnišķīgs vokāls, bet vēl ir jāpiestaigā pie boksa maisa."

Intervijas autore – Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju 2. kursa maģistrante