AKTIERIS RUNĀ: Kintija Stūre
JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds pirmajam Liepājas Universitāti absolvējušajam t.s. Liepājas teātra aktierkursam (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Ar Kintiju Stūri tiekamies Liepājas Jūrmalas parka Paviljonā. Aiz loga ziema, putenis. Mūsu saruna risinās viegli, ar sajūtu, ka Kintiju pazīstu jau sen un esam satikušās atkal, lai malkotu kafiju un runātu par dzīvi. Kintija – maza auguma, smalka, pilna dzīves degsmes un izstaro gaismu. Tieši tāda, kāda redzama izrādēs.
Pastāsti par sevi – no kurienes esi?
Esmu no Jaunkalsnavas Madonas novadā, piedzimu Ērgļos. Pēc ģimnāzijas pārcēlos uz Rīgu un sāku studēt žurnālistiku. Divus gadus nostudēju un paralēli tam mēģināju stāties Leļļu teātra kursā. Stājāmies kopā ar Matīsu Budovski. Tagad Matīsam ir pirmais iestudējums Liepājas teātrī kā režisoram, un arī es esmu Liepājas teātrī. Nestrādājam pie viena iestudējuma, bet tas nemaina satikšanās prieku. Kalsnava var!
Klasisks jautājums – kā nonāci līdz aktiera profesijai?
Vairāku apstākļu sakritība, un es nonācu Liepājas teātra kursā. Man interesē cilvēki un procesi. Tas šķiet loģisks rezultāts.
Vai vienmēr esi vēlējusies kļūt par aktrisi, vai tas ir tavs bērnības sapnis?
Nē, tas noteikti nav mans bērnības sapnis. Ilgu laiku domāju, ka būšu racionāls cilvēks, pelnīšu lielo naudu, mani ilgi interesēja jurisprudence. Vidusskolas pēdējā gadā izlēmu mācīties medicīnu. Es arī tur iestājos, bet pēdējā brīdī sapratu, ka tie būs meli. Citiem tas sanāk organiskāk – piespiest sevi mācīties un kalt zināšanas, bet es jau nojautu, ka ar sirdi un dvēseli esmu māksliniece, mani saista māksla. Vidusskolas beigu posmā, šķiet, pirmo reizi apmeklēju improvizācijas teātra izrādi, un tas mani patiešām aizrāva. Darboties un spēlēt, it kā neko nezinot, bez definētiem noteikumiem, un situācijas ir tik neparedzamas. Man likās – es arī tā gribu!
Kā tu nokļuvi tieši Liepājas teātra kursā?
Pamanīju, ka notiek uzņemšana Liepājas Universitātes aktieru kursā. Un te klasisks stāsts – kopā ar draudzeni stājāmies, viņa mani pamudināja, es iestājos, draudzene netika. Bet viņai viss ir kārtībā. Pēc izkrišanas no Valmieras kursa iestājeksāmeniem ļoti pārdzīvoju, ko, protams, centos neizrādīt, bet tomēr bija sāpīgi. Toreiz nolēmu, ka darīšu ko citu, bet manu sirdi jau bija iekarojis teātris. Tad nejauši Kaņepē (Kaņepes Kultūras centrā – D. K.) satiku Kārli Arnoldu Avotu, nu jau Dailes teātra aktieri, un viņš mani pamudināja, lai stājos Liepājas aktieru kursā.
Kā saprotu – beidzot aktieru studijas, zemajā startā uz Liepājas teātri. Kā tevi uzņēma teātrī?
Tas bija pakāpeniski, jo jau otrajā kursā man bija iestudējums “Roberto Zuko” (2019) pie Lauras Grozas, tad biju pilnīgi zaļš gurķis, es tak nezināju neko. Man iedod eksemplāru, jārunā dialogs ar Egonu Dombrovski, un es pat nevaru organiski pajautāt repliku – kā tevi sauc? Tāds saspringums, nesaprašana, bet kopumā tajā procesā viss izdevās. Šīs izrādes dzīve ātri beidzās. Bet jau tolaik es jutu ļoti lielu siltumu un atbalstu no kolēģiem.
Trešā kursa beigās bija “Purva bridējs” (“Purva bridējs ugunī”, 2019, rež. R. Vaivars – D. K.), tur mēs bijām viss kurss. Tad, kad kopā ar savējiem nonāc pie citiem savējiem, viss vienkārši notiek! Ir dzirdēts, ka teātrī ir intrigas un konkurence, bet mūsu teātrī neko tādu nemanījām. Un arī – liela daļa no teātra aktieriem bija mūsu pasniedzēji. Mēs jau bijām saskarē.
Vai esi iejutusies Liepājā? Vai jau vari šo pilsētu saukt par savējo?
Tagad jā. Tagad es jūtos kā liepājniece.
Tev bieži sanāk aizbraukt uz mājām?
Cenšos reizi pusgadā, bet manējie brauc uz Liepāju. Tas ir ļoti feini, ka savējie brauc uz izrādi, paciemojas, es saņemu to māju sajūtu, un viņi redz manu darbu, tas ir patīkami. Ir gandarījums. Bet man ļoti patīk aizbraukt uz mājām.
Kādas, tavuprāt, ir aktuālās tendences teātrī? Vai izdodas sekot līdzi arī citu teātru repertuāram, apmeklēt izrādes?
Jā, es sekoju līdzi repertuāram, bet apmeklēt citas izrādes gan nesanāk ļoti bieži, tomēr cenšos. Nav tā, ka mani interesē tikai tas, kas notiek mūsu teātrī, manas lomas, manas izrādes – tas nebūt tā nav. Manuprāt, tas ir viens no aktiera pamatuzdevumiem – sekot līdzi, kas notiek citur, bet skaidrs, ka noslodze ir tāda, kāda tā ir. Īpaši es to saprotu “Spēlmaņu naktī” – ir tik daudz nominantu, un visi kaut ko runā par kaut ko, bet īsti jau nezini, par ko viņi runā. Varbūt esi redzējis mazu video rullīti vai izlasījis recenziju, bet būt klātesošai izrādē – tas ir pavisam kas cits – pievienotā vērtība. Protams, labas recenzijas tevi pamudina aizbraukt uz izrādi un to noskatīties.
Pirms gada viens no lielākajiem pārsteigumiem man bija Lietuvas Nacionālā Drāmas teātra izrāde “Durvis”, ko veidojis režisors un horeogrāfs Jo Stromgrēns. Tieši tāds kustību teātris ar nolasāmu sižetu mani ļoti saista. Novēroju, ka ir starptautiskas sadarbības, starptautiski projekti, un, manuprāt, tas teātra videi dod lielāku pieredzi un plašumu redzēt vairāk. Līdz ar to teātrī ienāk arī lietas, kurās mēs neesam līdz galam gatavi, – tehnoloģijas, piemēram. Tiklīdz ienāk tehnoloģija un tā ir dominējoša, aktiera darbs aiziet otrajā plānā.
Kāda, tavuprāt, ir teātra mākslas loma vai nozīme šajā laikā? Kāpēc cilvēkiem vajag teātri?
Man šķiet, ka latvieši paši par sevi jau ir teātra mīļi, lai gan tas procents, kas apmeklē teātri, ir diezgan maziņš. Mums kaut kā tā teātra kultūra ir attīstīta. Kad sākās pandēmija un tad karš, es daudz domāju – kādu pienesumu es kā pilsonis dodu, domāju, ka varētu darīt kaut ko praktisku, bet tad atkal atgriezos pie domas, ka teātris var kaut ko dot kaut vai vienam zālē, teātris var radīt gaismu. Par tēmām, par kurām bieži nerunā, teātra valodā dažkārt var runāt iedarbīgāk nekā kino. Stāstu stāstīšana ir viens no teātra pamatuzdevumiem. Mēs sākām iestudēt “Grimmus” (2022, rež. Elmārs Seņkovs – D. K.) februārī, tad sākās karš – atceros, visiem bija tāds apmulsums. Kā tagad runāt, kas notiek. Grimmu pasakas ir nežēlīgas – tur ir nāve, briesmas, šausmas, tur ir iniciācijas ceļš, kas jāiziet, bet ir arī gaišais. Pagāja mirklis, mulsums pagāja, un Elmārs Seņkovs mūs iedrošināja, ka tieši tik ciniski un ironiski, bet ar lielu sirdi iekšā – tā ir jāstāsta tas stāsts. Šobrīd nav īstais laiks izskaistināt lietas. Skarbi.
Kāda būtu ideālā izrāde, kurā tu gribētu atveidot lomu? Vai tāda ir?
Sarežģīts, bet labs jautājums. Neko konkrētu nenosaukšu, bet vēlētos izaicinājumu, pilnīgi prom no sevis – kaut ko spilgtu un asu, kaut ko saistītu ar kustību. Šobrīd man ir tā, ka ļoti gribas strādāt, spēlēt teātri. Būtu negodīgi teikt, ka vēlētos spēlēt jebkādu lomu, tā nē, bet ar foršiem režisoriem un foršā komandā, manuprāt, tur viss notiek. Būt starp domubiedriem.
Kuras izrādes tev pašai visvairāk nozīmējušas? Kāpēc?
Pastaigu izrāde “Upe” pie Kristīnes Brīniņas (2020), tas bija ļoti foršs process, mēs satikāmies, nezinājām, kas tur beigās būs. Kristīne jau droši vien nojauta, bet mēs ne. Tas koprades process katram deva telpu, kur pats varēja strādāt. Tas bija izaicinājums, mēs kustējāmies pa pilsētu, un katru reizi izrāde bija citādāka, jo laikapstākļi bija citi, skatītāji bija citi. Patiesībā mums kursā ir tikai viena liepājniece – Agnija Dreimane, bet man liekas, ka ar šo izrādi mēs iepazināmies ar Liepāju, atklājām vietas, saplūdām ar pilsētu.
Kad noskatījos izrādi “Precības”, es nodomāju – tā, tie ir mani nākotnes kolēģi, un viņi var tā! Mēs esam auzās! Tas bija brīnums, kā viņi varēja izstāstīt stāstu tikai ar kustību, bet tas bija tāds iedvesmas avots. Tas bija iespaidīgi. “Latviešu mīlestība” Jaunajā Rīgas teātrī – tā bija fantastiska. Man patīk, ka par nopietnām tēmām var runāt viegli. Caur humoru un caur gaišumu.
“Cietsirdīgās spēles” (2021) veidojām apmēram gadu un astoņus mēnešus, tur bija pandēmija un pauzes pa vidu. Tas bija mūsu diplomdarbs. Režisors Dmitrijs Petrenko bija arī mūsu pasniedzējs, bet gala rezultāts bija brīnums! Tur bija mūsu veidotie rekvizīti, mūsu sagatavotie, sadabūtie kostīmi, un tad tu saproti, ka runa jau nav par to, kā tas izskatās, bet ka mums katram ir lomas izrādē. Mēs zinām, ko darām, un mēs katrs savu tēmu iznesam. Gribētu, lai šī izrāde vēl ilgi dzīvo.
Šajā izrādē tev ir spēcīga loma. Neļa nav vienkāršs raksturs. Kā tu ar to sadzīvo?
Daru to tik ilgi, ka jau liekas – nav tādas lomas, bet tā esmu es. Tad mani dārgie, mīļie kursabiedri nomierina, ka nē – tā neesi tu! Tu esi paņēmis kaut ko no tā visa, bet patiesībā tā ir tikai loma. Es Neļu ļoti labi saprotu. Esmu domājusi par cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši bez mīlestības, un par to, kas no tā cilvēka beigās izveidojas. Esmu ļoti pateicīga, ka Neļas loma man ir bijusi. Tas labais, ko es paņemu līdzi no šīs lomas, ir tas, ka arī ikdienā vajag pārliecināties, kā iet savējiem.
Kā tev šķiet, kas aktiera profesijā ir pats grūtākais? Un kādi ir lielākie profesionālie izaicinājumi?
Man patika, kā “Pīpētavas sarunās” teica Ilze Vītoliņa – ja ir tik grūti, tad varbūt labāk nevajag. Bet izaicinājumi? Pašdisciplīna, brīži, kad egotrips notripo ne tur, kur gribētos, un tu pieķer sevi – ups, es taču esmu palikusi par rūgtu ogu. Tad jānopurinās, un atkal esi forša, saldskāba odziņa. Jāatceras priecāties un dzīvot dzīvi arī ārpus teātra.
Kādas tev ir sajūtas, gatavojoties Čehova lugas “Kaija” iestudējumam?
“Kaiju” esmu lasījusi jau vairākas reizes. Tā ir ģeniāla luga. Ar režisoru Dmitriju Petrenko strādājot, es jūtos droši, zinu, ka viņš mums neļaus iet vieglo ceļu, bet tas nebūs caur elles mokām, tas būs skaisti!
Man personīgi šķiet interesanti, ka esi sarakstījusi arī lugu bērniem. Vai vari pastāstīt vairāk? Kā tu pie tā nonāci? Vai plāno to turpināt arī nākotnē?
Studijās mums bija dramaturģijas kurss. Es neteiktu, ka tajā brīdī baigi spīdēju. Bet, lai vai kā, darīju pa savam. Domājot par repertuāru, kas tiek piedāvāts bērniem Liepājā, man piedzima ideja un ar teātra palīdzību to novedu līdz galam. Rezultātā dzima online izrāde “Sapraši un nesapraši” (2021, rež. D. Petrenko – D. K.). Tagad esmu ceļā uz otro garadarbu TV scenārija formā. Būvēju sev un kolēģiem foršas lomas. Stāsts ir par dzērājšoferiem, bet vairāk es pagaidām neko nestāstīšu.
Ja vēlreiz būtu jāizvēlas – stāties aktieros vai studēt kaut ko citu, vai tu joprojām izvēlētos aktrises profesiju?
Jā, noteikti. Es noteikti izvēlētos šo profesiju. Es zinu, ka varētu darīt daudz ko citu, bet vai es gribētu? Esmu sev nosolījusi, ka brīdī, kad vairs nebūs prieka, es to vairs nedarīšu, bet šobrīd tas man patīk, tas mani baro. Tāda sajūta, ka man tas ir jādara. Bet ir svarīgi arī dzīvot, kaut kur aizbraukt, kādu satikt – tu nevari būt teātrī visu laiku, tas tevi var iztukšot. Pašam ir jāpiepildās, lai dotu kaut ko citiem, to ir svarīgi atcerēties.
Ko vecāki saka par tavu izvēli, par aktrises profesiju?
Mani vecāki, manuprāt, ļoti lepojas ar mani. Viņi dzīvo man līdzi un ir atbalstoši un mīļi. Skaidrs, ka viņi līdz galam nesaprot visus procesus, kam eju cauri, bet, kamēr esmu priecīga, viņi arī ir priecīgi, viņi redz, ka man tas patīk.
Vai teātrī mēģinājumi tev ir katru dienu?
Atkarībā no izrādēm. Tagad sāksies mēģinājumi “Kaijai”. Ja notiek mēģinājumi, tad visas dienas garumā. Kā jau darbs.
Kā var atcerēties tik daudz teksta no galvas?
Vairākus mēnešus strādājot pie izrādes, tas kaut kā ieguļas galvā. Citiem ir vieglāk, citiem tas ir grūtāk, bet man palīdz domu konkrētība un mizanscēnas – konkrēts novietojums uz skatuves, kas ir uzlikts, un es zinu – es stāvu šeit, zinu, ko vēlos panākt, un tāpēc saku konkrēto repliku. Svarīgi ir dzirdēt, ko tev saka skatuves partneris. Ilgi strādājot pie izrādes, tekstu organiski izdodas atcerēties.
Ko tu darītu, ja tevi vienu dienu uzaicinātu spēlēt kaut kur citur, piemēram, Dailes vai Nacionālajā teātrī?
Saprotu, ka to būtu sarežģīti saplānot, bet aktieru rotācija būtu tikai apsveicama. Piemēram, uz vienu iestudējumu esi Dailes vai Valmieras teātrī, bet tavas mājas ir Liepājas teātris. Katrs teātris būtu tikai ieguvējs. Tā ir pieredze, cits apvārsnis, cits plašums. Ja tāda iespēja būtu, es ar prieku to izmantotu. Tas būtu tā vērts. “Purva bridējā” pie mums ir Gints Grāvelis, un tas ir lielisks piemērs. Šis lielais rokstārs ar vēl lielāku sirdi ir pie mums, un tu vienkārši iedvesmojies un apmainies ar labu enerģiju.
Kādas attiecības tev ir ar kino?
Man ir maza pieredze, bet patīkama. Skaidrs, ka mēs esam gatavoti teātrim, tā nav kino skola. Vasarā filmējos latviešu – ukraiņu seriālā “Dzelzs nervi”, man bija maza loma, bet fifīga. Gada sākumā iznāks “Mātes piens”, tur man arī ir epizodiska lomiņa. Kino ir svētki.
Kādu teātri tu vēlies redzēt nākotnē?
Teātri vēlētos redzēt pieejamāku visiem. Ja runājam par to, ka mazs procents nāk uz teātri, tad ir jādomā – kāpēc tā ir. Ir kaut kādi iemesli, kāpēc cilvēki nenāk – nezināšana, finansiālie iemesli, bet tajā brīdī, kad izrādi pārvietojam tuvāk skatītājam, piemēram, pagalma vidū, mēs mainām vidi, lai cilvēki varētu redzēt izrādi. Pie teātra vajadzētu pieradināt jau bērnībā, skolas gados. Teātrim ir jābūt godīgam, tāpat kā labai žurnālistikai – jārāda sava nostāja, nevar palikt kaut kur pa vidu.
Liepājas aktierkursa vadītājs Herberts Laukšteins: "Kintija Stūre ir ļoti darbspējīga, ar labu humora izjūtu. Viņa ir skaista jauna sieviete, viņa raksta – piedalās visā ļoti aktīvi, viņu nav jāpierunā."
Intervijas autore – Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju 2. kursa maģistrante
Rakstīt atsauksmi