AKTIERIS RUNĀ: Ritvars Logins
JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds t.s. Jaunā Rīgas teātra aktierkursam (2022) – no gandrīz 300 jauniešiem tajā tika uzņemti 18, studijas pabeidza 12, bet šobrīd JRT trupā ir 11 jaunie aktieri.
2022./2023. gada sezonas beigās aktuālā jauno aktieru pārpirkšanas konflikta gaismā jāpiebilst, ka visas ciklā publicētās intervijas tapušas pirms domu apmaiņas starp Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra vadībām, savukārt daži no uzrunātajiem JRT aktierkursa absolventiem no intervijām dažādu iemeslu dēļ atteicās.
Sarunā ar Jaunā Rīgas teātra aktieri (JRT) Ritvaru Tomu Loginu jūtams vecumam netipisks briedums. Lai gan trupas sastāvā šī ir pirmā sezona, kopā ar kursabiedriem viņš uz skatuves kāpj jau piekto, gūstot pieredzi. Šo gadu laikā, piedzīvojot dažādus posmus, viņš ir nonācis vietā, kur bauda to, ko dara, un to novērtē gan skatītāji, gan kritiķi.
“Spēlmaņu nakts” balvu pasniegšanas ceremonijā, mirklī, kad tika nosaukts tavs vārds kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks” (par JRT izrādi “Jaunie Latviešu stāsti” – E. B.) , tu izskatījies patiesi pārsteigts – acis lielas uz visām pusēm. Kādas bija emocijas tajā brīdī un tagad, kad fakts par balvu jau nosēdies apziņā?
Pārsteigums bija patiešām īsts. Parasti, kad saka, ka balva ir negaidīta, visiem vienmēr liekas, ka tā ir koķetēšana. Bet es tiešām negaidīju, jo bija sīva konkurence. Man patiesībā nominācija šķita kā liels novērtējums, likās, ka tas jau ir ļoti daudz. Man tā vakara mērķis bija aizvest Haraldu, manu prototipu, uz “Spēlmaņu nakti” un uztaisīt tos par viņa svētkiem. Izvērtās, ka tie iznāca vēl īpašāki svētki, par ko man baigais prieks.
Vai tev ir sajūta, ka skatītājs nāk uz kādu no tavām izrādēm un gaida, ka viņš ieraudzīs gada labāko jauno skatuves mākslinieku?
Jā, ja to tā pasaka, tas izklausās muļķīgi. Bet, nu, iespējams, tās gaidas jeb, latviski sakot, ekspektācijas... (smejas) Laikam es sajūtu, ka skatītājs vienkārši pieprasa kaut ko tagad – nu, tad rādi šurp! Kad saņēmu balvu, nākamajā dienā teātrī satiku savu pasniedzēju un kolēģi Gunu Zariņu un pateicos viņai – gabaliņš balvas noteikti ir jānoplēš un jāiedod viņai, jo viņa mums arī pasniedz aktiermeistarību. Viņa teica, ka par šādām balvām ir vēl pat lielāks prieks nekā par savām, jo klāt nenāk kaut kāda stulba atbildības sajūta. Es no sākuma nesapratu, kā viņa to domā, bet vēlāk sapratu.
Domāju, ka daudzi varbūt pat nav pamanījuši, ka izrādē “Jaunie latviešu stāsti” tu esi arī viens no mūzikas autoriem.
Jā, tā ir gan. Vilis Daudziņš, kurš ir šīs izrādes režisors, teica, lai es uzrakstu kādu džingliņu, kādu motīvu, kas varētu iet cauri izrādei. Es spēlēju ģitāru un klavieres, bet nekad neesmu mācījies mūzikas skolā, esmu mūziku apguvis pašmācībā.
Šis motīvs patiesībā atradās vienā mēģinājumā, kad man vienkārši vajadzēja kaut ko piespēlēt Elvitai (Elvita Ragovska, JRT aktrise – E. B.), kad viņa runāja dzeju, un es kā Haralds viņai tādu mūzikas partitūru spēlēju klāt. Tad, burtiski improvizējot uz ģitāras, atnāca šis, es to attīstīju, un gala beigās mans labs draugs, kurš Kopenhāgenā studē ritma institūtā par džeza bundzinieku, to vēl samiksēja. Tā tad tapa šis pašradītais gabaliņš. Par ko man milzīgs prieks – Jānis Šipkēvics seniors bija uz izrādi, un viņš ir Haralda ilggadējs kolēģis, viņš atzina šo mazo mūzikas motīviņu par labu esam. Tas man bija tāds spēcīgs kompliments.
Lai gan esi saņēmis balvas un komplimentus, tāpat jājautā – vai jūties labi tur, kur tu esi?
Jā, pavisam noteikti. Protams, ir jau visādi brīži – kad ir sliktas kritikas un tad labas, labi un slikti vārdi. Tas, ko esmu sapratis (un tas laikam nāk tikai ar pieredzi), – arī labi vārdi, protams, ir patīkami, bet, ja tev ir profesionālais kodols un paškritika, reizē arī sapratne par sevi, ka tu kaut ko arī zini, tad vārdi tevi pārāk neizsvārsta – ne labi, ne slikti. Tas laikam arī ir vispareizāk.
Ja tevi meklē internetā, tad dominē tavs pirmais publiskais tēls – skandināvisko garšu pavārs Ritvars Toms Logins. Kā tu nolēmi savu stāstu pārrakstīt?
Man bija 19 gadi, biju pabeidzis vidusskolu un jau kādus sešus gadus diezgan aktīvi ņēmies ar kulināriju. No sākuma paralēli skolai, tad pēc skolas biju strādājis restorānos un aktīvi sācis pats darboties ar saviem projektiem. Šobrīd tas noteikti būtu citādi, bet tajā brīdī, 2017. gada beigās, es sapratu, ka vai nu es braucu prom un braukāju pa pasauli kādus piecus gadus, vai kaut ko kardināli mainu. Jo bija sajūta, ka kaut kas ir sasniegts, kaut kas ir iestrēdzis un jāiet nākamajā līmenī vai jāiet pavisam pa citu ceļu. Tad viens mans draugs 2017. gada decembrī parādīja man reklāmiņu, ka Jaunais Rīgas teātris uzņem kursu. No sākuma teicu: Jā, jā, protams! Viņš saka: atnāc līdzi, es saku: nu, jā, kā tad, kāpēc lai, kāds es vēl aktieris! Lai gan bērnībā gāju uz teātri un teātris man vienmēr ir paticis, domāju, ka bijis tāds bērnības sapnītis.
Tad iedomājos – nu ko es zaudēšu, ja aiziešu? Neko! Iestājeksāmeni bija ļoti intensīvi, trīs dienu garumā. Protams, jau pirmajā dienā, kad ierodies un tev ir jārunā dzejolis un proza, un jādzied dziesma Gunai Zariņai, Baibai Brokai, Vilim Daudziņam, Kasparam Znotiņam un Alvim Hermanim, vari sajusties kā tāds mazs punktiņš, mazs un niecīgs. Bet patiesībā es par to nedomāju, es vienkārši izbaudīju, ka kaut kādā ziņā esmu panācis to, ka viņi klausās mani piecas minūtes. (Smejas.) Tas jau likās kaut kas iespaidīgs!
Kas tev intensīvajā četru gadu ilgajā studiju laikā bija visizaicinošākais?
Vispār aktiera profesija un apmācība ir tāda ļoti dīvaina – tāda substance, kurā vienīgais, ko tu vari mēģināt attīstīt, trenēt un uzlabot, esi tu pats. Tu strādā tikai vienīgi ar sevi, ar saviem blokiem, tikai uz sevi. Līdz ar to kaut kādi brīži, protams, ir bijuši – tas pats ar kritiku, ar brīžiem, kad kaut kas nesanāk, kā tas ir normāli sākumā aktiera apmācībā. Jo visu laiku tevi kritizē – ko tu nevari, ko tu nemāki. Tā ir gan fiziski, gan mentāli nogurdinoša pieredze, kurā tu visu laiku esi iztukšots. Tev visu laiku jādod no sevis kaut kas un kaut kā sevi jāpierāda. Šī pierādīšanas lieta, kas man pašam kaut kādā ziņā nav dabisks stāvoklis, laikam bija visgrūtākais. Jā, un arī tā sajūta, ka tev nekas nesanāk, kas ir arī normāli. Šķiet, tāds mentāls un fizisks nogurums ir tas, kas man nāk prātā, ja jāatceras studijas.
Vai tagad jūties sevi pierādījis?
Nē. Bet tas ir ļoti labi. (Smejas.) Kaut kāda ziņā jūtos mierā ar sevi. Ir tā sajūta, ka esmu uz pareizā ceļa un ir vienkārši jāiet. Nav šīs svārstības – vai es esmu īstajā vietā, varbūt man tas vispār nav jādara, varbūt tas nav mans – šis ir palicis kaut kur iepakaļ.
Ar kursabiedriem pirmo reizi uz skatuves kāpāt izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums” (rež. Alvis Hermanis, 2018 – E. B.). Kāda bija sajūta toreiz un kāda tā ir šobrīd, kāpjot uz tās pašas skatuves?
Toreiz kopā jaucās eiforija ar paniku, tieši atceroties pirmo reizi ar skatītājiem ģenerālmēģinājumā, kur, šķiet, tu pirmo reizi uzkāp pilnas zāles priekšā uz skatuves. Tas bija tāds adrenalīns, ko grūti aprakstīt un kas pēc tam varbūt vairs nav bijis tik liels.
Savukārt tagad ir pilnīgi citādi. Šobrīd, kāpjot uz skatuves, ir sajūta, ka ej pie draugiem, kuri ar to, ka viņi ir nopirkuši biļeti, ir izrādījuši vēlmi atnākt un būt šeit. Man nav baiļu no skatītājiem. Man drīzāk tieši arvien vairāk veidojas attiecības ar skatītāju enerģētiski. To ir ļoti grūti izskaidrot, un tas izklausās pēc kaut kādas buršanās vai kā, bet tā nav.
Šobrīd ir tā sajūta, ka es aizvien vairāk jūtu skatītāju un zinu, kuras pogas varbūt ir jāspiež, lai enerģētiku pagrieztu kaut kādos virzienos. Protams, tas vēl ir tādā salīdzinoši agrīnā stadījā, kā to varbūt dara mūsu pieredzējušie kolēģi, bet katrā ziņā bailes no skatītājiem man noteikti vairs nav.
Tu publiski esi dalījies ar daudz dažādu ēdienu receptēm, bet, kāda, tavuprāt, ir labas izrādes recepte?
Laba izrāde ir tāda, kas tev noteikti nekādā veidā nemēģina pamācīt, nemēģina tevi iegrožot domāšanas veidā, bet konfrontē tevi pašam meklēt atbildes. Tev dod vienu pusi, otru pusi, un tev pašam ir iekšējs konflikts, tev pašam ir jāsaprot, kam tu piekrīti un kam tu nepiekrīti. Varbūt tas ir tieši tādā intelektuālā līmenī. Izrādei jābūt arī aktuālai, un tas nenozīmē, ka ir jābūt tikai mūsdienu dramaturģijai. Tā var būt jebkāda, bet tai jābūt par šodien aktuālu tēmu. Bet reizē ir jābūt arī kaut kam sirdij – kaut kādam emocionālam pieslēgumam, manuprāt. Bet tas ir ļoti gudri jāizdara, jo mūsdienu skatītājs ir cinisks un viņu nevarēs tik viegli apmānīt. Visspēcīgākā iedarbība ir, kad kaut ko izdara caur pretējo, kad pilnīgi negaidītā brīdī tevi pārsteidz ar kaut ko siltu vai kaut ko pretēju. Bieži vien tas ir traģikomēdijas žanrā, jo smiekli ļoti atver skatītāju. Tad ir tas kūlenis, kur tev kļūst nedaudz žēl, ka esi pasmējies, jo patiesībā tas ir kaut kas ļoti sāpīgs. Traģikomēdija ir ļoti spēcīgs žanrs tādā ziņā.
Jūsu kurss ir uzsācis un noslēdzis studijas interesantā laikā – jūs sākāt vēl pirms Covid-19 pandēmijas, līdz ar to piedzīvojāt it kā “normālo” teātri, tad mēģinājumus meklēt citādas izpausmes formas laikā, kad teātra zāles bija aizslēgtas. Taču pandēmija nav vienīgais, kas ir ietekmējis teātri pēdējo gadu laikā. Kādas, tavuprāt, šobrīd ir aktuālās tendences teātrī?
Jā, pasaule ir pilnīgi cita, salīdzinot ar 2018. gadu, cilvēki ir citi, un domāšanas veids ir mainījies. Šobrīd vairāk par visu es jūtu, ka cilvēkiem tomēr ļoti ir nepieciešams tas kamīns, pie kā pasildīties. Kaut kāds siltums, cilvēcība un kaut kādas pamatvērtības. Viss pārējais pasaulē notiekošais, kas tev visu laiku sit ārā pamatu zem kājām, visu laiku nāk vēl klāt, un tad vajag to balansējošo, pretējo, kas tevi kaut kā sasilda un rada māju sajūtu. Laikam tas ir tas, kas šobrīd cilvēkiem ir vajadzīgs.
Kas ir tas teātris, kādu tu vēlētos redzēt nākotnē?
Šis ir labs jautājums, jo par to es daudz domāju, un par to daudz domā arī mani kolēģi un kursabiedri JRT. Loģiski ir tas, ka mūsu paaudzei ir jānāk ar kaut ko savu un jaunu. Man nav atbildes uz šo jautājumu, bet es domāju, ka atbilde šobrīd ir tieši šīs jaunās teātra valodas meklēšana. Man nav ne jausmas šobrīd, kāda tā ir, bet loģiski, ka arī pasaule, kura tik drausmīgi strauji mainās un pilnībā gāžas vienā un tad otrā grāvī, to ietekmēs. Loģiski, ka tas būs kaut kas cits. Bet kas tas ir, man nav ne jausmas.
Tas droši vien ir normāli, ka, kaut ko meklējot, mēs vēl nezinām, kā tieši izskatīsies tas, ko atradīsim. Bet kāds šobrīd ir tas meklējumu ceļš? Kā tu centies atrast to jauno valodu?
Šobrīd tas, protams, ir domu līmenī un ideju līmenī, mūsu kolēģu sarunās. Loģiski, ka kaut kādā ziņā tā “jaunā vecā māja” (JRT ēka Lāčplēša ielā – E. B.) arī būs kaut kāds grūdiens tam. Pēc gadiem 10, 15 mūsu paaudzei būs jānes viss repertuāra smagums. Šobrīd tas ir tiešām tīri domāšanā un diskutēšanā, un tam vēl ir brīdis, bet tas ir jāiesāk. Līdz ar to tas šobrīd nav tādā aktīvā darbā, drīzāk pasīvā prātošanā. Bet es domāju, ka tas ir laika jautājums.
Tu esi minējis, ka labprāt nospēlētu Hamletu. Vai tā joprojām ir tava sapņu loma?
Atkal atsaukšos uz savu pasniedzēju Gunu Zariņu – viņai nav tādas sapņu lomas, jebkurā lomā viņa var nospēlēt to, ko viņa vēlas. Lielā mērā es piekrītu. Šobrīd es sliecos uz to, ka man nav tādas sapņu lomas, man nav nekas konkrēts, ko es vēlos nospēlēt, jo nevēlos ar savām gaidām sašaurināt šo iespēju lauku. Līdz ar to man nav tādas sapņu lomas.
Kas tad ir tas, ko tu vēlies nospēlēt katrā no savām lomām?
Katrā lomā tas ir kaut kas cits, kas tajā brīdī man ir svarīgs. Bet galvenais, ko meklēju katrā lomā un ar ko mēģinu sākt, ir tēla iekšējās dvēseles atrašana, tēla ilgas. Pat ja tas ir ļoti grotesks varonis, varbūt komisks varonis – kaut kā atrast to veidu, kā ļaut skatītājam uztvert viņa nepiepildītos sapņus. Patiesībā tādos lielos vilcienos tas, kas skatītāju interesē aktierdarbā, ir – vai viņš spēj emocionāli pieslēgties, vai viņam vispār rūp tas varonis. Pēc tam ir ļoti daudz citas lietas, protams, kas arī ir svarīgas, bet, ja skatītājam varonis nekādi neinteresē un emocionāli nav nekādas piesaistes, tad tu kā aktieris vari darīt jebko, bet vajadzīgais nebūs panākts.
Sākot jebkuru lomu, vajag atrast tēla dvēseli un viņa ilgas, un tad ir divi ceļi, kurus iet. Vai nu darīt visu, lai šīs ilgas sevī noliegtu un teiktu “man viss ir labi”, vai arī tieši pretēji – meklēt veidu, kā šīs ilgas piepildīt.
Tu stāsti par tēlu meklēšanu, procesu, kādam tu ej cauri, lai atrastu dvēseli, kura tev tajā brīdī ir jāiemieso. Ja kāds šobrīd censtos meklēt Ritvaru šādā ceļā, kā tev šķiet, kas būtu tas, ko atrastu?
Labs jautājums. Par sevi grūti teikt. Noteikti tur būtu vēlme sevi izpaust, vēlme pašizpausties, vēlme spēt turpināt iesākto. Tas man nāk prātā.
Studiju procesa laikā tu sacerēji stāstu “Brīvība”. Vai tu pats kā aktieris šobrīd jūties brīvs? Vai kaut kas tevi ierobežo?
Es teiktu, ka jūtos visnotaļ brīvs. Jā. Katrā ziņā kā aktieris tik brīvs vēl neesmu juties, cik tagad jūtos vienkārši savā priekā par profesiju. Protams, tas nāk arī ar darbu un dažādiem grūtiem posmiem jebkuras izrādes iestudēšanā, kas ir pilnīgi normāli. Bet šis prieks un pateicība par iespēju to darīt, vispār būt tur, kur esmu, un līdz ar to arī kaut kāda baudīšana, spēles prieks – tas man noteikti šobrīd ir.
Pateikt, ka tev ir vienkārši prieks par savu profesiju – manuprāt, tas ir ļoti skaisti. Varbūt tu vari atšķetināt, kas ir tās detaļas, kas veido šo prieku?
Primāri tā ir iespēja ķimerēties sevī un domāt… tas ir mēģinājumu process, kur darbs tev dod iespēju ļoti intensīvi domāt par kādu tēmu, par ko ikdienas skrējienā vienkārši nedomā, bieži vien par pamatlietām. Tas ir pirmais, kas man rada prieku. Otrais – radīšana. Izrādes tekstu, tēlu radīšana, kopradīšana ar kolēģiem. Atsevišķs kaifs ir, kad šķiet, ka pašam ir sanācis un ir precīza konkrētība tēlā un tajā, ko mēs spēlējam. Tad ir šis spēles prieks un teātra klātesamības, neatkārtojamības lieta – tu esi uz skatuves, neko nevar montēt vai vēlreiz nofilmēt, ir tikai šis brīdis un tavs partneris. Kaut kas piedzimst, kaut kas var noiet šķērsām vai notikt citādāk, un tu esi un dzīvo tajā brīdī, kur tev ir jāreaģē un jābūt ļoti klātesošam. Tad tas beidzas, izrāde beidzas un šis brīdis nomirst. Bet šis te brīdis, kur dažkārt piedzimst kaut kas pilnīgi neticams, – tā ir tāda narkotika!
Tu stāsti par vienreizējamību teātrī, bet biji arī starp Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominantiem kategorijā labākais aktieris galvenajā lomā par darbu daudzsēriju drāmā “Krimināllieta iesācējiem”. Kādas sajūtas tevī raisa kino darbi?
Man ļoti patīk kino specifika. Man cilvēki ir jautājuši – ja man būtu jāizvēlas viens, kas tas būtu – teātris vai kino? Es to nevaru nodalīt, izvēlēties vienu, man šķiet, ka tie viens otru tik ļoti papildina. Kino ir iespēja strādāt pa milimetriem. It īpaši, ja ir tuvplāni, tur līdz tādiem smalkumiem var aiziet, kas teātrī vienkārši nav iespējami, tāpēc ka teātrī jāspēlē ar citu enerģētiku, tas jādara ar lielākiem triepieniem, bet kino var pārfilmēt, var paskatīties, var kaut ko izmēģināt uz vietas, viss ir pa mazām ainiņām. Tev nav jādomā trīs stundu nogrieznī, bet tu vari domāt 20 sekunžu nogrieznī. Vispār man kino specifika – tas, kā jāstrādā ar partneri, ar kameru, ar visu, – man ļoti, ļoti patīk, jā.
Vai tev kā jaunajam aktierim kādā brīdī ir bijušas sarkanās līnijas, ko tu sev esi nospraudis, kurām tu kā aktieris nevēlētos kāpt pāri?
Varbūt tēla ietvaros, kad mani vedina darīt kaut ko, bet es saku – nē, mans tēls tā vienkārši nedarītu. Tas ir tādos mazākos mērogos. Bet tā strikti, ka es kā aktieris, kā cilvēks tur neiešu vai to nedarīšu, vēl nav bijis, jo, iespējams, man vēl nav doti tādi uzdevumi.
Vai tev ir bijis kāds brīdis, kad tu esi gribējis nokāpt no skatuves?
Jā, mācību laikā man ir bijis daudz brīžu, kad man licies – viss, nu jāiet prom. Bet tas laikam ir normāli jebkurā profesijā, kur visu laiku šķiet, ka varbūt ir jādara kas cits. Bet tad jau tas pāriet un atkal šķiet, ka viss ir pareizi, viss ir, kā tam ir jābūt.
Es priecājos, ka šie kalnainie brīži ir noslēgušies ar to, ko tu minēji sākumā, – ka tu šobrīd jūties mierā tajā vietā, kur tu esi. Varbūt tu vari pateikt, kas ir tavs pārredzemais nākamais solis, kur vēlies nonākt?
Patiesībā es vēlos neiesūnot kādā konkrētā solī vai stadijā. Visu laiku būt ceļā, jo tas miers, ko es arī minēju, katrā ziņā nav pasīvs – tas ir aktīvs, kustībā. Vienkārši ir kaut kāda mierīga sajūta tajā, ka es kustos pareizajā virzienā. Laikam tas ir pats galvenais – neieslīgt stāvoklī, kurā man šķiet, ka esmu kaut ko sasniedzis un tagad var atslābt. Visu laiku būt ceļā – patiesībā par to jau arī, visticamāk, ir šī profesija – vienmēr sniegties pēc kaut kā nesasniedzama.
Es noteikti novēlu, lai tev ceļš visu laiku turpinās!
Liels paldies tev!
Šeit Ritvara Logina profils JRT mājaslapā.
Skaista intervija! Labi jautājumi.