AKTIERIS RUNĀ: Lolita Stūrmane
JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds t.s. Jaunā Rīgas teātra aktierkursam (2022) – no gandrīz 300 jauniešiem tajā tika uzņemti 18, studijas pabeidza 12, bet šobrīd JRT trupā ir 11 jaunie aktieri.
2022./2023. gada sezonas beigās aktuālā jauno aktieru pārpirkšanas konflikta gaismā jāpiebilst, ka visas ciklā publicētās intervijas tapušas pirms domu apmaiņas starp Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra vadībām, savukārt daži no uzrunātajiem JRT aktierkursa absolventiem no intervijām dažādu iemeslu dēļ atteicās.
Tīmeklī par Jaunā Rīgas teātra aktrisi Lolitu Stūrmani vispirms var atrast ziņas par to, ka pagājušovasar, kāpjot Pirenejos, viņu ir bildinājis Dailes teātra aktieris Niklāvs Kurpnieks. Pēc tam atradīsit saiti uz Satori.lv – Daces Bargās recenziju “Viens vakars, divas recenzijas”, kurā autore analizē Klodīnes Galeā lugas “Es atgriežos no tālienes” iestudējumu Elitas Kļaviņas režijā, un, tikai īpaši meklējot, arī atsauksmes par desmit sēriju filmu “Aģentūra”, jo kuru gan vairs interesē 2020. gada notikumi, taču tā bija pirmā jaunās aktrises kino loma.
Lolita vēl nav pozējusi glancēto žurnālu vākiem, vēl nav atradusi savu režisoru, vēl tikai meklē ceļu, kas viņai būtu droši ejams. Aktrise saka, ka noteikti vēlas nospēlēt Sprīdīti, tāpēc šķiet, ka viņa arī ir tāds Sprīdītis; tāds, kurš vēl pat nav ticis līdz ciņainajai mežmalai, kur šaudās malduguntiņas.
Kas mūsdienās ir prātā meitenei, kura vēlas kļūt par aktrisi? Vai varbūt – vispirms izvēlējies sapni un tikai pēc tam saprati, ka tā ir profesija?
Manai ģimenei tas bija liels pārsteigums, ka esmu iestājusies Latvijas Kultūras akadēmijā, Jaunā Rīgas teātra kursā. Līdz tam nevienam nebiju teikusi, ka dzīvē vēlētos darīt ko tādu. Nebiju piedalījusies ne pulciņos, ne sagatavošanas kursos, vispār nekur saistībā ar kultūru. Es sportoju un darīju mājas darbus – mēs taču dzīvojām lauku sētā, un tur darba nekad netrūkst. Par mākslu neinteresējos, tikai jutu to, ka teātris man patīk. Esmu no Kurzemes, Durbes, ar mammu regulāri apmeklējām Liepājas teātra izrādes; atceros, kā sēdēju zālē un apcerēju – varbūt arī es gribētu būt uz skatuves? Biju tikko beigusi vidusskolu, mamma zināja, ka centīšos iestāties Rīgas Stradiņa universitātē, lai studētu fizioterapiju. Nejauši noskatījos video rullīšus, ko Jaunais Rīgas teātris bija ievietojis Instagram sava kursa uzņemšanai, tie šķita ļoti iespaidīgi, tāpēc nolēmu mēģināt. Kultūras akadēmija bija vienīgā augstskola, kurā iesniedzu dokumentus. Nespēju izskaidrot – kāpēc, taču jutu, ka man tas ir jādara. Man nebija sapņa par aktiermākslu, un, iespējams, tas bija pat labi – nekāda priekšstata par šo profesiju, līdz ar to arī nekādas ilūziju sabrukšanas. Ko cilvēki parasti domā par aktiera darbu un dzīvi? Cik viss ir skaisti? Studējot saproti, ka nebūt tā nav.
Nav skaisti? Tiešām?
Nē, tas ir skaisti, bet nav tik viegli, cik izskatās. Manas ilūzijas nesagruva arī tāpēc, ka man jau sākumā likās, ka būt par aktieri ir grūti. Mamma, cilvēks, kurš ļoti mīl teātri, jau iepriekš bija teikusi, ka nevēlētos, lai viņas meitas kļūtu par aktrisēm. Viņa vēl aizvien saka, ka, redzot mani uz skatuves, esot divējādas sajūtas – milzīgs lepnums, ka esmu “izlīdusi” no laukiem un strādāju teātrī, bet vienlaikus arī ļoti žēl, jo zina, cik daudz man nāksies pārdzīvot.
Teici – tevi uzrunāja JTR video rullītis. Kas tieši tajā bija tik maģisks?
Man ir kauns pat atzīt, bet nezināju, ka ir tāds Jaunais Rīgas teātris, nezināju, kas ir Alvis Hermanis un ko viņš ir dara. Vienīgā reize, kad apmeklēju kādu teātra izrādi Rīgā, bija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailē. Instagram “izlēca” tieši Gunas Zariņas video, kurā noķēru to sajūtu, – visi domā, ka teātris ir bohēma (viņai fonā visi pīpēja un dzēra), bet realitāte ir tieši pretēja. Atzīšos, pat neizpētīju visus rullīšus, apskatījos, kad Kultūras akadēmijā ir iestājeksāmeni, kas ir jāsagatavo. Iestājeksāmenos pēc izskata sazīmēju vien Baibu Broku un Kasparu Znotiņu, jo biju viņus redzējusi filmā, taču vārdus nezināju.
Nu, tas tev ļāva būt dabiskai. Ja zinātu, kurš ar tevi sarunājas...
Iztēlojieties, Alvis Hermanis tur sēž, bet es pat nesaprotu, ka viņš ir galvenais. Ar mums, reflektantiem, “Zirgu pastā”, kur notika iestājeksāmeni, runāja Rita Lūriņa, un man likās, ka viņa ir galvenā. Darīju, ko man prasīja, un viss. Tikai pēc tam uzzināju, ar kādiem cilvēkiem esmu atradusies vienā telpā.
Un kā tagad lauku meitene jūtas teātrī? Un vispār – Rīgā?
Man negribas dzīvot Rīgā! Ļoti gaidu brīdi, kad varēšu dzīvot ārpus tās; gribu savu māju, teiksim, tā, lai stundas laikā varu nokļūt Rīgā. Nespēju iedomāties, kā tas varētu būt – audzināt bērnus Rīgā. Līdzko izbraucu ārā – pastaigāties mežā vai gar jūru –, jūtos labi, ne man galva sāp, nekā, bet atgriežoties tas lielais troksnis, pie kura ar laiku, protams, pierod... Šajos piecos gados Rīgā vairs nejūtos kā svešiniece, tomēr nevēlos to uzskatīt par savām mājām.
Bet teātri?
Nē, teātris arī nav mājas. Tas ir darbs, kaut arī mēs esam kā viena liela ģimene, taču es mēģinu nošķirt ikdienas dzīvi no teātra.
To aktieriem māca?
Īsti nē. Vienkārši pasaka, ka tā vajadzētu būt. Jo nav jau tāda viena pareizā veida, katram ir savs: vienam ir nepieciešams dzīvot teātrī un tikai teātrim, citiem – ne. Man nevajag.
Kur smelies pārliecību, ka teātris tev ir pareizais ceļš? Ka katru dienu tev ir jāturpina iet uz mēģinājumiem, izrādēm, darbu?
Es joprojām neesmu droša, vai teātris ir mans īstais ceļš. Vēl nezinu, vai visu dzīvi vēlos pavadīt uz skatuves, bet pašlaik – ja man ir dota iespēja, par ko ir sapņojuši tik daudzi, nebūtu godīgi to neizmantot. Ir jāstrādā un jādot, cik vien varu atdot teātrim un skatītājiem. Pašlaik pieņemt pārsteidzīgus lēmumus būtu viegli; esmu par to daudz domājusi, īpaši uzreiz pēc studijām – vai tas viss man der, vai es to vēlos. Daudzus kursabiedrus šādas krīzes piemeklēja studiju laikā... Visvairāk domāju par to, ka nevēlētos visu dzīvi atdot teātrim, tāpēc jāatrod vēl kas.
Esi sagatavojusi atkāpšanās ceļu? Tev ir plāns “B”?
Es jau tikai spriedelēju, jo nezinu, kā būs – varbūt tas viss būs uz mūžu? Bet man ir ļoti svarīga ģimene; ļoti gribu būt māte, un man vienkārši ir nedaudz bail, ka, strādājot par aktrisi, apdalīšu savus nākotnes bērnus. Vienkārši – joprojām domāju, vai nevajadzētu izvēlēties citu ceļu, piemēram, ziedoties ģimenei, ja tas būs nepieciešams. Es tāda esmu – māju cilvēks.
Tad jau esi sapratusi, ka aktrises profesija ir ļoti vērsta uz ziedošanos.
Ļoti! Taču mēs, aktieri, daudz saņemam pretī, ja tiekamies ar īstu skatītāju, un, katru reizi nospēlējot izrādi, man pietiek ar aplausiem. Nokāpju no skatuves un esmu piepildīta!
Mazliet iepazīstot sevi, saprotu, ka tā darbam tērēju ļoti daudz emocionālo resursu, un pašlaik to daru ar pilnu atdevi, neslinkojot. Varbūt vēlāk iemācīšos taupīt sevi? Tieši tāpēc vēlos iegūt vēl kādu profesiju; būtu jau sākusi uzreiz pēc Kultūras akadēmijas Stradiņos mācīties fizioterapiju, bet tās ir pilna laika studijas, nevaru savienot ar darbu.
Pastāsti, kāda ir tava diena?
Kad ir jauniestudējums, no rīta līdz pēcpusdienai ir mēģinājumi, tad mirklis atpūtai un vakarā – izrāde. Dienās, kad izrāžu nav, pārnāku mājās, izvedu pastaigā suni, paēdu, jo esmu ēdelīga, citādi kļūstu kašķīga... Man jau nav darbs, kad aizver datoru, aizslēdz biroja durvis un pievērsies privātajai dzīvei; nevaru tik spēji aizvērt plauktiņus, kuri jau ir atvērti... Gatavojoties lomai – tu staigā, domā par iestudējumu, turpini strādāt arī tad, ja neesi teātra ēkā.
Šķiet, ka ir diezgan maz profesiju, kuras var tā vienkārši izslēgt un ieslēgt...
Kad dzīvoju laukos, man tie lauku darbi īsti nepatika, bet nu, kad esi prom... Aizbraucot vasarā pie mammas, ravējot dārzu vai darot citas lauku lietas, uzreiz redzi rezultātu! Aktieris tik ilgi iet uz rezultātu!... Tāpēc man patīk, teiksim, uztaisīt vakariņas. Tas ir darbs, kurā īsā brīdī ieliec visu, un uzreiz redzi rezultātu! Notīri logu rūtis, un ir rezultāts!
Un, tavuprāt, kas ir aktiera darba rezultāts?
Vai skatītājs tevi ir sadzirdējis, vai pamanījis to, ko esi ielicis lomā, izrādē. Vairākus mēnešus strādājot pie izrādes, mēs tik daudz ieliekam savās lomās. To, ko nevar izstāstīt burtiski vai tieši parādīt. Ja skatītājs kaut mazliet, kaut vienu no desmit lietām ir sadzirdējis, tad pietiek. Man tad ir pietiekami.
Vai aktieris bez režisora īsti spēj paveikt savu darbu?
Nenoliedzami, bez režisora nekur! Mūsu teātrī gan ir raksturīgi tas, ka arī pats aktieris iesaistās kā autors, ne tikai kā izpildītājs. Mēs varam dot savu ideju artavu, režisors ieklausās un respektē, un nereti iekļauj izrādē. Nav tā, ka režisors ieliek rāmī – un dari! Bet – tik un tā bez režisora nekas nenotiek.
Tu meklē savu režisoru? Vai gaidi, ka tevi atradīs? Skaitliski visvairāk esi piedalījusies Alvja Hermaņa iestudējumos.
Nezinu, vai esmu atradusi savu režisoru. Manuprāt, es saprotu Hermani. Mums saskan gaumes, saprotu, ko viņš man saka. Jo var jau būt arī tā, ka nesaproti, ko tev saka, kaut arī ļoti centies, tomēr runājat dažādās valodās. Nezinu, vai varu izpildīt to, ko viņš ir iecerējis, bet es viņu saprotu. Tomēr jāņem vērā, ka mana pieredze sadarbībā ar režisoriem ir pavisam neliela. Pēc desmit gadiem pastāstīšu vairāk.
Varētu teikt, ka tu esi pandēmijas laika latviešu kulta seriāla “Aģentūra” atslēgas cilvēks. Reklāmas seja!
Tas bija ļoti labs veids, kā pierast pie darba kino. Kopā ar pazīstamiem un draudzīgiem kolēģiem, kam ir milzu pieredze un kuri var parādīt visādus knifiņus. Citiem jauniem aktieriem pašiem jātiek pie mazajām atslēdziņām, man tās iedeva vecākie kolēģi, nu manā bagāžā ir daudz padomu. Manuprāt, “Aģentūra” bija vērtīgs pirmais kino darbs: mēs paši rakstījām ainas, iesaistījāmies. Gandrīz tāds ģimenes projektiņš, lielā talka, kad pavasarī sabrauc visi.
Kādas ir tavas seriāla mācības? Vai nebīsties latviešu aktieru lāsta, ka teātrī vari spēlēt dižākās lomas, bet tautas lielākajai daļai vienalga būsi meitene no tā seriālā, un viss, uz mūžu?
Šis nebūs tas gadījums! Parasti, kad ar aktieri notiek šī, atļaušos teikt, nelaime, un – jaunības, pieredzes un naudas trūkuma dēļ – viņš piekrīt filmēties seriālam, tas visbiežāk nav tendēts uz aktiermeistarību. Taču “Aģentūra” nav tipisks seriāls, to skatījās tie, kuri apmeklē arī teātri. Un filmējoties man līdzās visu laiku stāvēja meistari; viņi sekoja līdzi, lai savā pirmajā kino pieredzē mēs neparādītos slikti, lai tā mūs pilnveidotu.
Jā, studiju laikā mums bija kategoriski aizliegts filmēties reklāmās, kas tiek rādītas Latvijā. Visiem aktieriem studiju laikā ir finansiālas problēmas, un daudzi pieļauj to kļūdu – nopelnīt ar seriālu vai reklāmu, karjeru noslīcinot pašā sākumā. Tā kā četrus studiju gadus to nedrīkstēja, izaudzināju biezāku raksturu. Joprojām lielākoties nepiekrītu projektiem ārpus teātra. Man ir bijuši neskaitāmi piedāvājumi filmēties seriālos, taču, izlasot scenārija aprakstu, saprotu, ka tas nebūs man.
Seriāls nav tik cildens ceļš, tomēr labāk apmaksāts. Vieglāka dzīve.
Tagad, kad strādāju un man ir alga, naudas dēļ pārdoties... Nelaužos, lai visi mani būtu redzējuši TV3 demonstrētā seriālā.
Atpakaļ pie teātra! Kura no lomām tevi ir aizkustinājusi visdziļāk?
Elitas Kļaviņas iestudētajā izrādē “Es atgriežos no tālienes” tēloju 14 gadus vecu meiteni. Izrāde ir vienā cēlienā, uz skatuves visu izrādes laiku esam četri aktieri – Elita Kļaviņa, Ivars Krasts, es un mazais puisītis Breds Bukovskis. Tik trausla un tīra ir šī izrāde, un mums ir jābūt tik patiesiem un tik dzīviem... Nav tā, ka katru reizi gaidītu šo izrādi, jo to ir smagi spēlēt, bet, kad to izdaru, ir patīkami. Tā ir par vienkāršu ģimeni – māti, tēvu, diviem bērniem, mīlestību, dusmām, ilgām.
Saki, ka emocionāli smaga izrāde. Kā tiec prom no šīm sajūtām?
Mani neviens nav mācījis, un es nekad neesmu cīnījusies; vienkārši noeju no skatuves un atkal esmu Lolita. Vairs par to, kas bija uz skatuves, nedomāju. Man ar to nav bijušas problēmas. Ne reizi.
Viens no šīs sarunas ieganstiem ir vēlme noskaidrot, ko jaunais aktieris domā par mūsdienu teātra aktuālajām tendencēm. Kam vairāk esi pievērsusies tu?
Mūsdienu teātris ļoti daudz runā par politiku, un es uzskatu, ka – jā, šobrīd tas ir pareizi. Cilvēkiem ir jāstāsta un jāstāsta par to, kas šajā mirklī notiek pasaulē, jo tikai tā tie, kuri vēl nedzird, sadzirdēs. Tāpēc uzskatu, ka pašlaik teātrim ir jābūt politiskam. Tomēr baidos, ka nākotnē teātris pārvērtīsies tikai par politiku, aizmirstot gan skatītājus, gan aktierus. Manuprāt, mums ir nepieciešams piedzīvot arī ko ikdienišķu, bet ne mazāk emocionālu un trauslu – kā Kļaviņas izrādē. Ir jānotur līdzsvars. Es ceru, ka tā būs.
Alksti klasikas?
Man ļoti patīk klasika, un es ilgojos pēc tādas teātra izrādes. Tagad iestudē modernas, mūsdienīgas jauno autoru lugas.
Teātra kritiķi gan saka, ka mums trūkstot šodienu atklājošas dramaturģijas.
Mūsdienīgot klasiku? Man tas nepatīk, kaut arī es pat saprotu, kāpēc to darīt. Tomēr man negribas, ka, spēlējot Dostojevski, uz skatuves ir telefoni. Ja spēlējam Dostojevski, spēlējam Dostojevski, ja gribam darboties ar telefoniem, iestudējam modernu lugu! Esmu ievērojusi, ka arī pēc kovida mājsēdes Zoom un video formāta izrādes joprojām ne tikai izrāda, bet iestudē no jauna, turklāt arvien biežāk – retais iestudējums iztiek bez ekrāna uz skatuves. Kļūstam arvien... virtuālāki? Draugi un kolēģi saka, ka esmu piedzimusi neīstajā laikmetā, jo man tik ļoti nepatīk šīs tehnoloģijas. Tāpēc mani tās biedē, ja pat teātra izrādē bez tām vairs nevar. Saprotu – lai jauni cilvēki nāktu uz teātri, tam ir jābūt modernam, tajā uz skatuves ir jādarbojas ātri, jo telefonā arī viss notiek ātri, un, ja uz skatuves viss notiks lēni, zudīs uzmanība, kļūs garlaicīgi... Tāpēc ir jālasa grāmatas un jātrenē uzmanības noturība.
O! Lasīt grāmatas – tas skan tik ekskluzīvi šīm pārpildītajām nedēļām, kurās dzīvojam.
Agrāk lasīju vairāk. Bērnībā, vakaros, kad mamma lika iet gulēt, zem segas ar lampiņu lasīju grāmatu, jo nevarēju nolikt malā, gribējās tikt vismaz līdz nodaļas beigām. Līdz vidusskolas beigām lasīju ļoti aktīvi, studiju laikā bija daudz jāmācās, turklāt jauna dzīve Rīgā, pietika laika vien obligātajai literatūrai. Nu man no jauna ir jāiemīl grāmatas; vakarā sēžu un lasu. Nevis tā – automātiski paņemu grāmatu, bet apzināti.
Drīkstu jautāt – ko lasi patlaban (intervija notiek 2023. gada sākumā – red.)?
Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli”. Tik sarežģīti, tāpēc lasu neierasti ilgi. Ir vārdi, kurus trīs reizes ir jāizlasa, lai saprastu, kā tas ir domāts.
Vai ir kāda īpaša loma, ko sapņo nospēlēt?
Gribu nospēlēt Sprīdīti! Tā ir loma, ko vienmēr esmu gribējusi nospēlēt. Ja ne citādi, tad pati iestudēšu lugu, lai nospēlētu! Arī Nastasju Fiļipovnu, no Dostojevska “Idiota”. Zinu, ka man tā būs jāspēlē. Sieviete, kurai dots ir viss, arī ļoti smags liktenis. Ir interesanti pētīt tos daudzos iemeslus, kāpēc šāda sieviete izlemj piepildīt šādu likteni.
Tev ir 23 gadi. Vai tad mūsdienās meitenes vairs nesapņo par Džuljetas lomu?
Studējot esmu to izspēlējusies fragmentos kopā ar kursabiedru Jāni Grūtupu! Diezin vai mēs sapņojam par skaisto mīlētāju lomām... Es sapņoju nospēlēt tādu ārišķīgu večiņu, vispār – tādus mazliet dīvainus, citādi skaistus cilvēkus.
Vai vari nedaudz pastāstīt par saviem kursabiedriem?
Uzņēma 18, beidzām 13, šobrīd teātrī esam 11. Studējot vārda tiešā nozīmē dzīvojām teātrī, jo kovida laikā tur notika lielākā daļu lekciju. Varbūt tāpēc mums nav problēmu ar zvaigžņu slimību, jo esam izgājuši cauri strīdiem un mīlestībai. Nav jāuztraucas, kā uzturēties vienā telpā.
Tev ir teātra krustmāte vai krusttēvs?
Mūsu teātrī nav tādas krustvecāku tradīcijas, vienkārši pieredzējušie kolēģi mūs paņem un tur savā paspārnē kā vista cālīšus. Ikkatrā dzīves situācijā pēc padoma vai palīdzības varu iet pie visiem, taču Gundars Āboliņš man ir vistuvākais. Runājam gan par dzīvi, gan darbu.
Vai arī tagad pēc izrādes aktrisēm sūta ziedu pušķus?
Reti. Cilvēki vairs nedāvina ziedus. Pat ja palūdz ielūgumu, neatnes... Man vismīļākās ir saulespuķes, nezinu – kāpēc, bet vienmēr tās ir dāvinātas. Taču tas jau nav tik svarīgi – kādas puķes, lai nes visus ziedus, izņemot sarkanas rozes!
Domāju, ka Jaunā Rīgas teātra publika atšķiras.
Arī mūsu teātrī izrādes laikā zvana telefoni, klepo, tin konfektes, apgāž pudeles... Nesen izrādes pēdējā ainā, kurā uz skatuves stāvu basām kājām, kāds vīrietis tik skaļi, ka es arī to dzirdēju, teica sievai – ei, paskaties, kādi tai ir līki kāju pirksti! Un tas notiek laikā, kad uz skatuves nogalina biorobotu...
Es te jūtos labi. Tikai ļoti gaidu jauno teātri.
Šeit Lolitas Stūrmanes profils JRT mājaslapā.
Rakstīt atsauksmi