
AKTIERIS RUNĀ: Dāvids Pētersons
JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds t.s. Jaunā Rīgas teātra aktierkursam (2022) – no gandrīz 300 jauniešiem tajā tika uzņemti 18, studijas pabeidza 12, bet šobrīd JRT trupā ir 11 jaunie aktieri.
2022./2023. gada sezonas beigās aktuālā jauno aktieru pārpirkšanas konflikta gaismā jāpiebilst, ka visas ciklā publicētās intervijas tapušas pirms domu apmaiņas starp Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra vadībām, savukārt daži no uzrunātajiem JRT aktierkursa absolventiem no intervijām dažādu iemeslu dēļ atteicās.
Pastāsti, lūdzu, kā nonāci līdz aktiera profesijai!
Pusaudža gados nebiju saistīts ar kultūru, mani neinteresēja grāmatas vai mācības, vairāk ar draugiem tusējos pa rajonu, daudz nodarbojos ar sportu. Pamatskolā trenējos hokejā, pēc tam nomainīju sporta veidu – sāku nodarboties ar motokrosu. Vidusskolā sāku trenēties MMA [1].
Bieži runāju pretī skolotājiem, par ko man tagad ir kauns. Divpadsmitajā klasē, pirms Ziemassvētkiem, mana klases audzinātāja ienāca klasē un teica: “Nu, Dāvid, nāc šurp!” Man likās, ka vajadzēs palīdzēt, bet tad viņa teica: “Somu arī ņem līdzi un visas grāmatas!” Nodomāju: “Nē, nu nē!” Kāpām lejā no trešā stāva, un es pajautāju, kas noticis, bet man neatbildēja; tomēr turpināju jautāt, tad viņa paskatījās uz mani un teica: “Vai tad tu pats nezini?” Nevarēju izdomāt, kura no visām šausmām, ko esmu izdarījis, ir visbriesmīgākā. Atnācām pie direktores, kura man jautāja: “Vai gribi pabeigt vidusskolu?” Atbildēju, ka, protams, gribu, jo man bija plāns iet studēt uz Aizsardzības akadēmiju. Direktore teica: “Nu, mums teātrī trūkst zēnu. Vai negribi pamēģināt?” Domāju par to visu dienu – vai esmu gatavs norīt kaunu un iet mēģināt teātrī, neskatoties uz to, ka skolā visu laiku biju “sliktais puisis”. Nākamajā dienā izlēmu – jā, es gribu gan pabeigt vidusskolu, gan iet uz Aizsardzības akadēmiju. Tad pamēģināju spēlēt teātrī, mēs uztaisījām vienu izrādi, nospēlējām to, un es nodomāju: “Eu, bet šis ir interesanti!” Vēlāk stājos aktieros jau apzināti, un man nemaz nebija domas, ka netikšu Kultūras akadēmijā.
Vai kādreiz esi nožēlojis savu izvēli?
Nevaru teikt, ka esmu nožēlojis. Protams, ik pa laikam domāju par to, kādēļ es piedzīvoju šīs mokas – lomas tik viegli neveras vaļā, nav viegli tikt pie tēla kodola, un, kad tas izdodas, ir gandarījuma sajūta. Ne vienmēr lomas atveras mēģinājuma procesā, citreiz tas notiek, spēlējot izrādes. Arī, izrādi spēlējot, pats galvenais nav aplausi, jo viss, kas notiek līdz tiem, ir visforšākais. Process ir tas, kādēļ es visu šo daru. Man patīk, ļoti patīk.
Pusaudžu gados gāji uz teātri?
Jā, principā diezgan bieži braucu uz teātri ar skolu, reizi pusgadā (smejas), bet domas par aktiera profesiju man vispār nebija. Man ir arī bilde, kur ar māsu maziņi sēžam šajos Jaunā Rīgas teātra krēslos, bet tolaik tie laikam vēl atradās Nacionālajā teātrī. Kad biju maziņš, mani visu laiku veda uz teātri. Tur jāsaka lielu paldies mammai! Kad pirmo reizi iegāju Jaunajā Rīgas teātrī Lāčplēša ielā, spļaudījos: “Nu, kas tas par Jauno Rīgas teātri, ja viss te ir vecs, visa māja brūk kopā!” Bet izrāde man ļoti palika atmiņā – “Otello”.
Vai studiju process tevi sagatavoja tam, kas šobrīd notiek teātrī?
Mums bija citādāks studiju process, nekā ir ierasts, cik es saprotu. Mūs uzreiz iemeta izrādēs, un studiju procesā strādājām ar domu, ka gala rezultāts būs izrāde. Treniņam spēlējām etīdes un analizējām lugas. Biju pieradis pie tā, ka astoņos no rīta sākas nodarbības un tad līdz deviņiem, desmitiem vakarā pa teātri. No vienas puses, biju sagatavots, zināju, uz ko eju, bet, no otras puses, kad tas viss sākās un atradās kāds brīvs laiks, sākumā pat nezināju, kā to aizpildīt (smejas).
Mums ļoti paveicās ar meistarības pasniedzējiem Alvi [Hermani], Gunu [Zariņu] un Vili [Daudziņu]. Viņi ir ļoti daudz devuši, un esmu viņiem pateicīgs par to. Nedrīkst nepieminēt arī “lielos” kolēģus, kuri vienmēr palīdzēs un atsauksies. Jāpiemin arī Pēteris Krilovs – lai gan izrādē “Dublinieši Miera ielā” man nav lielākā loma, tik un tā mēģinājumos sēdēju un skatījos, kā viņš strādāja ar aktieriem. Domāju, ka pilnībā sagatavot tik un tā nevar, pat tagad līdz galam neesmu apjautis, kas tas teātris tāds ir.
Vai kovids kaut kā apgrūtināja studiju procesu?
Es neteiktu, ka apgrūtināja. Bija ļoti jauki mēģināt. Kad varējām tikties, mēģinājām trijatā, četratā, un tie bija ļoti vērtīgi mēģinājumi, jo nevienam nekur citur vairs nebija jāsteidzas. Mēs daudz arī filmējām un dalījāmies ar safilmētajām etīdēm, apspriedām tās. Jāsaka, ka aktiermeistarībā mēs neko nezaudējām, varbūt pat nedaudz ieguvām.
Kura no aktuālajām Jaunā Rīgas teātra izrādēm tevi uzrunā visvairāk?
Katrā izrādē atrodu kaut ko, kas mani uzrunā... vai arī neuzrunā. Esmu izgājis ārā no vairākām izrādēm – ja es nevaru paskatīties, tad kādēļ man būtu jātērē savs laiks? Tas varbūt izklausās iedomīgi, bet tas tā nav, es vienkārši domāju, ja tas ir slikti uztaisīts darbs, tad to nemaz nevajadzētu izlaist.
No aktuālajām izrādēm mani ļoti uzrunāja “Kordēlijas zeme”. Tur kaut kas bija, es pat īsti nesapratu, kas ar mani notika, varbūt tāpēc, ka biju pusslims, nonācu kaut kādā transā. Pirms tās izrādes biju uz kādu laiciņu aizmirsis par lasīšanu, bet pēc tam man ļoti sagribējās lasīt. Mani uzrunāja arī tas cilvēciskums, kas piemīt “Kordēlijas zemei”, tas teātrī ir vissvarīgākais. Abiem šiem varoņiem norisinās aktīvas iekšējās cīņas. Protams, arī “Dzimšanas dienas kūka”. Pēc šīs izrādes gribas zvanīt mammai un runāties, aizkustināja. Savas izrādes no malas skatīties es nevaru (smejas).
Man vispār ļoti nepatīk iet skatīties izrādes, jo rodas sajūta, ka esmu nepareizajā pusē. Es skatos, un man gribas spēlēt. Varbūt tā ir jaunība, kuras dēļ nevaru paskatīties – jūtos kā kucēns, kas grib spēlēt, spēlēt, spēlēt. Visu laiku ir iekšējs nemiers, kura dēļ nevaru nosēdēt. Protams, ir jāskatās, ir jāredz kolēģu izrādes arī citos teātros, jo dzīvot vienā burbulī arī nav labi.
Ja es drīkstu jautāt – vai tev nerodas nepabeigtības sajūta, kad aizej prom no izrādes, kuru skaties?
Tas ir vairāk par aktierspēli. Tas ir pirmais, uz ko es skatos, un, ja es neticu aktieriem, tad manu uzmanību īsti nekas nevar noturēt. Es tagad runāju tā, it kā es spēlētu ģeniāli (smejas), bet, nu, man ir savs filtrs, pēc kura es spriežu. Ja aktieris nav iekšā, bet gan atražo tekstu, tad man nemaz neinteresēs, kas notiks beigās.
Vai tev ir nācies pārkāpt kaut kam pāri savas profesijas dēļ?
Jā, pilnīgi noteikti. Es biju diezgan tiešs, man bija tāds tīņa dumpīgums. Kad iestājos akadēmijā, sapratu, ka tas galīgi nav veids, kā kaut ko izmainīt. Ar agresiju neko nepanāksi. Es laikam pats sev pārkāpu pāri.
Arī mēģinot vai spēlējot lomas, saproti, ka dzīvot tā kā viņi nav pareizi. Dažreiz salīdzini un domā: “Ā, ok, šis nav labi, nav pareizi. Vismaz es tā negribētu”.
Iespējams, arī pēc šīs intervijas jau pēc stundas sākšu domāt par nepieminētiem notikumiem un vairs nedomāšu tā kā tagad. Man vispār šķiet interesanti, ka cilvēki visu laiku kļūst labāki. Tā ir katra paša izvēle, vai kļūt labākam. Ne jau labākam par kādu, bet gan labākam, nekā biju vakar. Ir svarīgi salīdzināt ar sevi, nevis citiem.
Vai ir bijusi kāda izrāde, kas tev ir likusies izaicinošāka par pārējām?
Visas. Neviens tipāžs nav neizaicinošs. Pirmkārt, tu saproti, ka rakstnieks jau ir uzrakstījis to lomu, iedvesmojoties no kāda cilvēka, kas ir eksistējis. Rodas atbildības sajūta par to, ka ir tāds cilvēks un viņam ir dvēsele, un viņš jūt. Tev viņš ir jāuztaisa vislabākais, jo, kā man teica Vilis Daudziņš, kuram to teica Pēteris Krilovs, – tu esi sava tēla advokāts. Nekad nedrīkst tēlu parādīt sliktā gaismā. Piemēram, kad spēlē Jago, tev ir jāsaprot, kādēļ viņš tā dara, viņš arī ir cilvēks. Nav tā, ka viņam ir garlaicīgi un viņš vienkārši jauc Otello galvu. Viņam arī sāp.
Jauna pieredze bija mana latviešu stāsta veidošana par kāvēju. Gāja ļoti grūti. Tajā dienā, kad notika iekšējā pirmizrāde, viņš nomira. Zināju, ka viņš ir komā. Izrādes stāsta beigās runāju par to, kā mans varonis reflektē par nāvi, un man bija grūti, jo es zināju, ka viņš ir nomiris. Jau lielajā pirmizrādē man Vilis [Daudziņš] teica: “Kādēļ tu spēlē tā, ka viņš ir miris? Viņš nav miris, viņš tajā mirklī nebija miris, kad viņš tev to teica”. Man ar to vēl aizvien ir grūti, ir smagi apzināties, ka viņš neredzēja gala rezultātu, iespējams, ja viņš redzētu sevi no malas, viņš citādi domātu par savu dzīvi. Es gribētu, lai viņš redz.
Tev ir kāda autoritāte šī brīža teātrī vai no teātra vēstures?
Man īsti tādas nav, jo visiem atrodu, kur piekasīties. Nav tāda mana ideālā aktiera. Es varbūt nemaz vairs nespēlētu, ja tāds būtu. Man patīk, kā spēlē daudzi: Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Ivars Krasts, Artūrs Skrastiņš, Igors Šelegovskis, Jēkabs Reinis. Man patīk, bet katram no viņiem ir kaut kas savs. Iespējams, ideālais aktieris būtu, ja viņus visus sapludinātu kopā. Man arī ļoti patīk Uldis Pūcītis, kuru tagad var redzēt tikai filmās, un arī Eduards Pāvuls. Es gribētu redzēt viņus dzīvē.
Tavas lomas izrādēs “Jaunie latviešu stāsti” un “Sliktie ceļi”, kā arī daudzsēriju mākslas filmā “Aģentūra” ir saistītas ar karavīriem un armiju. Vai tevi saista šis temats?
Man ļoti interesē šī tēma. Man onkulis bija armijā, es jau no trešās vai ceturtās klases sapņoju par Aizsardzības akadēmiju. Domāju, ka iešu mācīties par virsnieku, man ļoti interesēja doma par došanos misijās uz Afganistānu, Irāku. Līdz divpadsmitās klases otrajam pusgadam visu laiku domāju par armiju, bet, kā jau teicu, tas aizgāja. Varbūt tas ir neizdzīvotais sapnis.
Es kādus trīs gadus biju jaunsardzē, biju pilnībā pārliecināts, ka iešu armijā. Iespējams, mani tur vilināja perfekcionisms, jo armijā ir vienmēr jāstāv taisni, drēbēm ir jābūt salocītām, gultai saklātai un ierocim vienmēr iztīrītam.
“Jaunajos latviešu stāstos” tiešām tika runāts par šo komplicēto vārdu “patriotisms” un Latviju, tomēr “Sliktajos ceļos” bija drusku cita variācija šai tēmai. Vai Ukrainas kara tēmā bija grūtāk iejusties?
Vispār ir grūti runāt par Ukrainu. Neesi tur, bet visu saproti, esi pilnībā par viņiem, gaidi, kaut ātrāk šis viss beigtos. Lai ātrāk viņiem piegādā ieročus, lai viņi ātrāk virzās uz priekšu un atkaro savas teritorijas, lai Putins pazūd no Krievijas – protams, saprotu, ka rindā stāv citi, bet lai arī tur sāktos revolūcija. Protams, ir viegli šeit sēdēt un runāt. Lomas ziņā tu ar visu sirdi vēlies par to runāt un attēlot, bet tu neesi tur bijis un nezini, kā viņi jūtas. Es nekad nevarētu nospēlēt to lomu tā kā kāds, kurš tur patiešām ir bijis un pieredzējis to visu. Pēc šīs izrādes rodas dīvaina sajūta, jo ir tie aplausi, bet tajā pašā laika rodas bezspēcības sajūta, jo es varu tikai runāt par to, ziedot naudu.
Bet jūs darāt ļoti svarīgu darbu, runājot par to teātrī, šī tēma ir jāintegrē kultūrā.
Protams, no vienas puses, par to ir jārunā, bet, no otras puses, kā jau teicu, grūti runāt par šo tēmu. Man vienmēr ir licies, ka mazāk jārunā un vairāk jādara. Arī mēģinājumos man patīk diskutēt, bet visu veido darbs. Tikai caur nemitīgiem mēģinājumiem un kļūdām var nonākt pie izcila rezultāta.
Kura loma tev ir visvairāk nozīmējusi? Kādēļ?
Man visas ir ļoti mīļas. Tie visi ir cilvēki, par visiem esmu tik daudz domājis, tik daudz laika pavadījis ar viņiem. Viņi visi ir mīļi. Visās lomās jau ir kaut kāda daļa no manis. Vienu izcelt es nevarētu.
Kāda būtu tava ideālā loma, ko tu vēlētos nospēlēt?
Man liekas, ka tādas īsti nav. Kad saņemu tēlus, izlasu un uzreiz saprotu – jā, es gribu viņu spēlēt. Pašlaik nav konkrētas lomas, ko es gribētu nospēlēt, es gribu pamēģināt visu: vislielāko ļaundari, labāko cilvēku uz pasaules, apvainoto, cīnītāju.
Kādas ir tavas attiecības ar teātra kritiku?
Sākumā lasīju, bet šobrīd vairs tik daudz nelasu. Dažreiz lasu par izrādi, kad jau esmu redzējis to pats. Kaut kad izlasīju pāris Normunda Naumaņa tiešās un asās kritikas, tas man likās diezgan interesants veids, kā analizēt teātri, meklēt atsauces, ko režisors tieši domājis, no kā viņš ir iespaidojies. Galvenais kritiķis jau ir skatītājs, tas ir pats svarīgākais. Ir patīkami satikt skatītājus pēc izrādes, un viņi saka, ka tā bijusi ļoti laba. Vienu reizi devos mājās pēc izrādes “Krizantēmas”, un uz soliņa sēdēja kungs ar divām dāmām un uzrunāja mani: “Mācītāj Vikāra kungs!” Mums sanāca ar viņu parunāt. Ir ļoti patīkami, kad skatītājs uzrunā tevi, jo mēs jau taisām izrādes skatītājiem. Esam pastāvīgā dialogā ar skatītāju un runājam par aktuālām tēmām, kas nodarbina mūsu prātus. Savukārt, kad spēlēju izrādi, nav laika domāt par skatītāju, jo esmu tajā situācijā, kas norisinās uz skatuves. Skatītājam ir jāzina, ka par viņu tiek domāts mēģinājumu procesā.
Kā tev šķiet, kādas ir aktuālākās tendences mūsdienu teātrī?
Kaut kā viss aiziet prom no aktiera. Koncepts nedrīkstētu būt tas svarīgākais. Ekrāns nedrīkst būt svarīgāks par aktieri, jo aktieris ir tas, kas veido izrādes auru. Kā piemēru varētu izmantot “Oblomovu”, jo, klausoties Viļa Daudziņa dialogu ar Andri Keišu, kas norisinās izrādes beigās, rodas līdzjūtība, kura veidojas, pateicoties tam, ka visu izrādi esi bijis šajā stāstā – jo viņi ir tevi paņēmuši.
Teātra mākslā aktieris un skatītājs jau ir tie divi, kas paliek. Kā agrāk varēja iztikt bez ekrāna un tagad nevar? Domāju, ka bez tā visa var iztikt.
Uz ko, tavuprāt, vajadzētu fokusēties mūsdienu teātrim?
Uz aktieriem. Varbūt tā runā visi aktieri – egoisti (smejas). Aktieris jau velk to visu. Tā jau mēs varētu salikt lellītes, marionetes un kustināt tās. Ja teātrī ienāktu robots, tad viņš nevarētu izdarīt to pašu ko dzīvs cilvēks. Tas ir kaut kāds ķermeņu mistiskais savienojums.
Vai ir kāds jautājums, uz ko tu pats vēlētos atbildēt vai arī kaut ko piebilst?
Es gribētu pajautāt, ko tu velētos redzēt teātrī?
Tu runāji par cilvēciskumu – es laikam vēlētos vairāk redzēt izrādes, kas vēsta par to, kas ar katru no mums notiek ikdienā.
Tādu reālpsiholoģiskumu?
Jā, kaut ko uz to pusi. Paldies tev liels!
Paldies tev!
Rakstīt atsauksmi