Elza Ozola

Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju MSP absolvente

Nest dialogu sabiedrībā

Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 6. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. Kroders.lv, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.

“Vairs nevienu” – teātra izrāde skolas vecuma jauniešiem. Norises vieta – Valmieras Valsts ģimnāzija. Režisors Dmitrijs Petrenko, dramaturgs Nils Sakss Konstantinovs, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Mīnus Astoņi, komponiste Anna Fišere. Lomās: Valts Skuja, Kintija Stūre, Karīna Tatarinova.

Elza Ozola: Kā dzima ideja izrādei “Vairs nevienu”?

Dmitrijs Petrenko: Ideja par izrādi radās pusaudžu psihoterapeitam Nilam Saksam Konstantinovam. Nils savu ideju piedāvāja Jānim Znotiņam, Valmieras Vasaras teātra festivāla Bērnu un jauniešu programmas vadītājam. Kā izrādes režisoru viņš saredzēja mani. Kad tikāmies un Nils iepazīstināja ar lugas ideju – pašnāvība pusaudžu vidū, uzreiz sapratu, ka šī ir ļoti aktuāla tēma, par ko runāt. Jau ļoti ilgu laiku vēroju, ko Nils dara savā profesijā, un redzu, ka viņš ir ne tikai psihoterapeits, bet arī cilvēks, kas pret pusaudžiem izturas ar mīlestību un sapratni. Šāds profesionāļa redzējums ir ļoti noderīgs teātrim.

Nils savu ideju attīstīja lugā, bet ar nosacījumu, ka mēģinājumu laikā kopā ar aktieriem to mainīsim un pielāgosim. Principā viņš uzrakstīja pamatu mūsu darbam. Mēģinot meklējām formu, lai to labāk izstāstītu pusaudžiem. Arī Nils spēlēs vienu no lomām – pats sevi, psihoterapeitu, tā ka šī viņam būs debija. Kad piedāvāju spēlēt izrādē, viņš atzina, ka esot domājis par piedalīšanos. Domāju, ka Nils kā savas jomas profesionālis ļoti labi apzinās, ko darīt, tāpēc šāda doma šķita pievilcīga.

Kāds ir izrādes vēstījums, ko vēlaties nodot skatītājiem?

Galvenokārt mēs, radošā komanda, vēlamies runāt par tēmu, kas joprojām ir ļoti marginalizēta, par kuru ir kauns runāt. It kā liekas, ka teātrī var runāt par visu, nav tādu tabu tēmu, bet mūsu sabiedrībā joprojām ir lietas, par kurām labprātāk izvēlamies paklusēt. Piemēram, pusaudzis atklāj, ka viņš domā par pašnāvību. Visbiežāk viņam netic. Iespējams, pieaugušie domā, ka jaunajam cilvēkam vienkārši pietrūkst uzmanības. Respektīvi, pusaudzim neuzticas, viņu nedzird. Tādēļ izrādē gribam to akcentēt. Ja tiešām ir notikusi situācija, kurā bērns vai pusaudzis atklāj, ka domā par pašnāvību, tad ko šādā brīdī darīt, kā reaģēt, kā palīdzēt. Tāpat vēlamies parādīt, ko var darīt skola, profesionāļi, draugi vai paši pusaudži.

Kādēļ izrādes norises vietai izvēlējāties Valmieras Valsts ģimnāziju?

Man Valmieras Vasaras teātra festivāls patīk ar to, ka tur notiek site-specific izrādes (mākslas darbs, kas radīts, lai pastāvētu noteiktā vietā. – E. O.), kas piesaistītas konkrētām lokācijām. Arī studiju gados man patika radīt darbus dažādās lokācijās, ārpus skatuves. Šī ir lieliska iespēja atkal atgriezties pie tādas formas, jo izrāde var notikt gan klasē, gan gaitenī, gan aktu zālē. Manuprāt, skola ir ļoti spēcīga telpa, tajā ir sava enerģētika. Daudziem skola saistās ar ierobežojumiem, bailēm, ar sava veidu sodīšanu, arī ar nespēju saprasties. Līdz ar to pietuvinātība realitātei paredzama ļoti augsta.

Cik plašai auditorijai paredzēts viens izrādes seanss?

Telpā atradīsies līdz 40 cilvēkiem. Līdzīgi kā realitātē – ja skolā notiek kaut kas ārkārtējs vai psiholoģiski smags, tad darbs ar psihologu vai terapeitu noris klases ietvaros. Mēs vēlamies modelēt šādas situācijas, tāpēc vietu skaits ir ierobežots.

Ko jums kā režisoram nozīmē dalība Valmieras Vasaras teātra festivālā un arī fakts, ka šī ir Liepājas teātra izrāde?

Valmieras Vasaras teātra festivālā ar Liepājas teātra jauno aktieru kursu (Liepājas teātra 8. studija – E. O.) esam piedalījušies ar izrādi “Upe”, bet tā bija kursa diplomdarba izrāde. Līdz ar to šī būs pirmā reize, kad Liepājas teātris sadarbojas ar festivālu, un tajā piedalāmies kā Liepājas teātra mākslinieki. Tas ir liels prieks un gods, bet arī liela atbildība. Valmieras teātra festivāls ir Latvijā reta parādība, kad no sākotnēja viena kultūras notikuma ir izaudzis festivāls, kas notiek katru gadu. Tam ir izveidojusies sava auditorija, līdz ar to arī prasības pret repertuāru.

Kā režisoram man ir prieks par iespēju nest dialogu sabiedrībā. Taču tā arī ir ļoti liela atbildība, jo svarīgi ar pusaudžiem runāt par sarežģītām lietām nekoķetējot. Bieži vien ir priekšstats, ka pusaudži ir pavirši, ar uzmanības trūkuma problēmām, bet to nedrīkst pārprast, nedrīkstam arī uz to skatīties no augšas, tādēļ svarīgi atrast pareizo pieeju. Manā mākslinieciskajā biogrāfijā ir vairākas radošās veiksmes tieši stāstos pusaudžiem, tāpēc nebaidos runāt par šīm tēmām.

Izrāde var izdoties mākslinieciski laba, bet svarīgi, lai tā ir noderīga un lai parāda, ka par šādām problēmām var runāt, jo cilvēks tajā visā nav viens. Atklātība maina mūsu kā indivīdu attieksmi. Un, ja stāstu izdodas nodot, tad tas ir ļoti liels solis uz priekšu sabiedrības izglītošanā.