
Cik tas patiesībā bija vienkārši
Saruna ar Valmieras teātra aktrisi Inesi Ramuti
1978. gadā viņi absolvēja Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti. Latviešu teātra vēsturē viņus dēvē par pirmo Valmieras teātrim izaudzināto aktieru kursu. Pavisam viņu bija piecpadsmit – Ilmārs Apsītis, Uģis Brikmanis, Indra Burkovska, Nikolajs Ērglis, Andris Jozēns, Jānis Kalnups, Valdemārs Karpačs, Uldis Kronbergs, Inese Pabērza, Mudīte Rāka, Haralds Šēnknehts, Ruta Vītiņa, bet tikai trīs no viņiem – Aigars Vilims, Januss Johansons un Inese Ramute – joprojām spēlē Valmieras teātrī. Taču tas tā arī varēja nenotikt. Ar šī kursa nonākšanu Valmierā ir saistīts kāds dumpiniecisks gājiens.
Ar vienu no šiem dumpiniekiem runājoties, sajūta ir tieši tāda – Inese neko neaizmirst. Tajos brīžos, kad viņa stāsta par kādu notikumu, viņa to dara tik dzīvi, ka pēkšņi kaut kur izčab esošais laiks, un es vairs neesmu “Kurtuvē”, bet staigāju viņai gluži vai fiziski blakus visās viņas atmiņās. Nevienā no tām viņa mani neatstāj aiz durvīm, gluži pretēji – ar kāju plaši atsper vaļā un: “Speries tik iekšā!”
Inese, kopš tu 1978. gadā sāki spēlēt tolaik vēl Leona Paegles Valmieras drāmas teātrī, ir pagājis krietns laiciņš. Tomēr, atgriežoties pie paša sākuma, – vai tu atceries savu pirmo darba dienu teātrī? Kāda tā bija?
Redzi, mēs jau kopš 1976. gada bijām saitē ar Valmieras teātri. Trešā kursa beigās Māra Ķimele daļu no mums iesaistīja savā “Mēdejā”, bet lielākā daļa piedalījās mūziklā “Uguns medības ar dzinējiem”, kuru taisīja Modris Tenisons. Mēs ar šo izrādi braukājām apkārt. Bet es tajā laikā pārāk daudz braukāt nevarēju, nospēlēju kādas pāris izrādes, jo gaidīju savu pirmo meitu. 1977. gadā piedzima Elīna (Elīna Cērpa, režisore – M. R.). Un pēc gada mēs jau bijām Valmieras teātra štata jaunie aktieri. Vēl pirms mēs vispār sākām oficiāli strādāt teātrī, mums bija visādi notikumi – uz jubilejām sveikt braucām, bija vairākas tikšanās ar teātra kolektīvu. Kad jau oficiāli ienācām teātrī, tā mūsu kursu uzreiz sadalīja. Toreiz pie iestudējumiem paralēli darbojās trīs ansambļi. Lielākā daļa laikam bija pie Valentīna Maculēviča – [Vladimira] Majakovska “Pirtī”, daļa bija Gunāra Priedes “Žagatas dziesmā”, ko iestudēja [Pēteris] Lūcis, bet es vienīgā no mūsu kursa biju pie Māras Ķimeles – Blaumaņa “Indrānos”.
Zelmiņa, ja?
Zelmiņa. Bet es tā diezgan bēdīgi jutos, jo ar mani kopā nebija neviena mana kursabiedra. Biju pieradusi visu laiku būt kopā ar viņiem. Tagad skatos, kā mūsu tagadējie jaunie aktieri vēl ārkārtīgi grib būt kopā, un viņi arī ir kopā. Gan izrādēs, gan dzīvē. Viņiem visiem tā kursa nabassaite nav pārrauta.
Bet tu nepaliki pavisam viena, tu paliki ar savu skolotāju Māru Ķimeli.
Jā, es paliku ar savu skolotāju.
Tu juties drošībā ar viņu?
Jā, tā varētu teikt, ka drošībā. Bet, redzi, tā vienmēr ir tāda staigāšana pa plānu ledu, strādājot ar Mārīti, jo tu jau nezini, kurā brīdī lūzīsi iekšā un cik ilgi no turienes kārpīsies laukā. Būs, kā saka, tāds stiprs apmulsums, kamēr tiksi atpakaļ uz savas lomas ceļa. Zini, man jau nekas tur nebija jātaisa, es biju jauna meitene, to arī spēlēju.
Tu iesāki vienlaikus gan teātra, gan mātes ceļu.
Nu, jā. Man bija kaut kā viss uzreiz. Vīrs, meita un teātra studijas.
Drīkst zināt, kas bija tava pirmā mīlestība?
Jā, drīkst. Viņš bija vijolnieks. Vijolnieks Jānis. Mēs satikāmies Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā. Nevis tajā Maskačkā, kā tagad, bet tajā Rīgas centra skaistajā, baltajā mājā mēs satikāmies. Mēs tur mācījāmies. Starp mūziķiem. Tur taču spietoja visi Kokari, Dūmiņi, dižgari... Mēs jutāmies izredzēti.
Saistīt savu dzīvi ar teātri tevi ietekmēja tava ģimene, vai arī šo lēmumu pieņēmi pati?
Mans tēvs bija skolas direktors. Mana vecmammas māsa arī bija skolas direktore. Esmu apšaubījusi arī savu vecāku uzskatus... Man ir tendence apšaubīt kaut kādus uzstādījumus, tādus, kas ir it kā neapstrīdami. Man toreiz daudz kas par skolotājiem sabruka... Tēvs mani vienmēr ņēma līdzi uz skolas pieaugušo ballītēm – visu redzēju, visu dzirdēju, kā saka, piedzīvoju a real life action [1]. Vēl tagad atceros to samulsumu, redzot, kā mana iereibusī pionieru vadītāja vajāja pa koridoru fizkultūras skolotāju – tad sapratu, ka dzīvē viss nav tā, kā izskatās no skolas sola klases telpā.
Jūsu kursu gatavoja Valmierai?
Mēs tā kā bijām domāti Nacionālajam teātrim, mūs negatavoja speciāli Valmierai, kā vēlāk Ilzes Pukinskas, Elīnas Vānes vai Gruzdova un Rogas jauniešu kursus. Ne Ķimele, ne Freibergs līdz tam pat par pedagogiem nebija strādājuši. Viņi sāka strādāt ar mums. Lūriņš, kurš pats mācījās 4. kursā, mums bija pedagogs. Un Deičs arī mums bija. Mums bija cits, dramatiskāks tas stāsts.
Pastāsti.
Mūsu stāsts bija tāds, ka mūs uzņēma izcilā pedagoģe Vera Baļuna, kura bija mācījusi Gunāru Cilinski, Antru Liedskalniņu un daudzas citas latviešu teātra leģendas. Mūsu pasniedzēja bija arī kinorežisore Dzidra Ritenberga. Verai Baļunai toreiz vēl nebija 70 gadu, bet man toreiz manos astoņpadsmit likās, ka tik vecs cilvēks nemaz nemēdz būt... (pauze) Redzi, mēdz būt... Un arī Helēna Romanova mums pasniedza. Es zinu, ka tieši, pateicoties Helēnai, es tiku iekšā, jo es viņai nez kāpēc uzreiz patiku. Atceros, Vera ņēma Čehova viencēlienus. Man šķiet, kādu gadu no vietas... Un visu laiku tikai tie Čehova viencēlieni... Un tas mums jau bija šitā – līdz kaklam – vienā brīdī. Blakus tikmēr darbojās Arnolda Liniņa kurss ar Ainu Matīsu. Kad bija tās kursadarbu rādīšanas, viņiem tas viss bija tik interesanti sataisīts – viss bija tādā kustībā kopā ar vārdu, nu, neaprakstāmi skaisti. Turpat blakus vēl arī Šapiro ar savu kursu! Un mēs tikai: “Labdien, Nikolaj Nikolajevič!” Veselu gadu! “Kā jūs jūtaties, Ivan Nikolajevič?” Vera tajā laikā iestudēja Nacionālajā “Zvanu solo”. Un mums bija jāiet tos mēģinājumus skatīties. Tas viss process vilkās ļoti ilgi. Mēs tur sēdējām, sēdējām, sēdējām... Tur bija balkons, un uz to balkonu gāja gulēt tie, kuri vairs nevarēja izturēt. Es vienā brīdī arī jau sāku skatīties uz to balkonu. Es vēl no galvas ar šausmām atceros to pusmiegā no skatuves dzirdēto frāzi: “Lifta šahtā pavadīts mūžs!” Videnieks vai Sebris to teica... Labi teica. Un tad... tad mēs visi viņu sarunājām mest nost.
Vai tā bija, ka Vera Baļuna kā jūsu kursa pedagogs jums neko vērtīgu neiemācīja?
Saproti, esmu pateicīga, ka viņa vispār mūs uzņēma. Es gan joprojām uzskatu, ka viņas lāsts ir pār mums. Ne tā, ka viņa mūs burtiski nolādēja, bet kaut kas ir nācis līdzi. Jo vienmēr katrā kursā ir tādi, kas augstu uzsit, kā Indra Burkovska ar savām filmām, bet no mums pārējiem tā īsti neviens.
Kas notika tālāk?
Mēs visi uzrakstījām iesniegumu konservatorijas vadībai. Ja mums nemaina pedagogu Veru Mihailovnu, tad mēs, viss kurss, ejam prom. Un tie iesniegumi tika ieslēgti vienā seifā, neviens nevarēja vairs atkāpties. Tā bija tāda spēcīga vienotība. Un viņa bija spiesta. Un viņi arī noņēma Baļunu nost. Tajā laikā mums likās, ka mēs ārkārtīgi drosmīgi esam. Un tad, saproti, no mums uzreiz arī atteicās gan Romanova, gan Ritenberga...
Izklausās pēc tā laika lielākā teātra iekšējā skandāla. Tā arī bija?
Bija. Tas bija baigais škandāls. Viņa patiešām arī labus aktierus izaudzināja. Tur nav, ko runāt. Bija jau arī izrādes, kuras viņa savā laikā uztaisīja labi. Tas nav apšaubāms. Mums vienkārši tajā jaunības maksimālismā šķita, ka tieši tā ir jādara, kā mēs izdarījām. Un tad mūs pārspēlēja Valmieras teātrim, kuram tajā brīdī jauniešu akūti trūka. Nu, nebija. Baiba Valante vienīgā bija. Un tā mēs nonācām Valmieras teātrī. Atceros to brīdi, kā Māra nāca pa tām dienesta kāpnītēm...
Tā kā Nacionālais teātris tolaik bija Veras Baļunas teātris, jums tur vairs nebija iespējas tikt uzņemtiem?
Jā. Indra [Burkovska] vienīgā nonāca Nacionālajā. Viņai vienīgajai kaut kā izdevās.
Vismazākā lāsta deva tika.
Laikam.
Pastāsti, kāds bija Valmieras teātra iekšējais klimats, kad jūs tur iegājāt?
Es biju dzīvojusies pa Nacionālo, Daili, Jaunatnes teātri... Un, saproti, es atnāku uz Valmieru, un tā mazā, zaļā mājiņa... Es tiešām… es sāku raudāt. Es tiešām raudāju, kad toreiz pirmo reizi ieraudzīju to Valmieras teātra mājiņu. Pēc visiem galvaspilsētas lielajiem teātriem – tā mazā, zaļā mājiņa... Tur bija baigi labie aktieri, izcili aktieri – Jānis Zariņš, Jānis Samauskis, Roberts Zēbergs, ļoti labs aktieris bija Jānis Dauksts. Viņi visi toreiz jau bija vidējās paaudzes aktieri, pašā plaukumā. Šobrīd mums trupā tāda tipa aktieru nav. Agris Māsēns tajā brīdī tā nemaz tur nefigurēja. No dāmām, kura man pirmajā vietā vienmēr ir bijusi, – Ināra Ieviņa ar savu izcilo “Mēdēju”. Es to izrādi nekad neaizmirsīšu. Protams, Ligitu Dēvicu zināju no “Lietus”. Skaidrīti [Putniņu] zināju no Vampilova “Vasaras rīta”. Zini, tas arī laikam viss. Rutu Birgeri zināju tāpēc, ka mani vecāki savā laikā brauca uz Valmieras teātra viesizrādēm Umurgā, mans tēvs bija sadraudzējies ar viņas vīru, aktieri Uldi Koškinu, tad mēs vienmēr gājām aiz kulisēm draudzēties.
Ko šī brīnišķīgā aktieru plejāde tev iemācīja?
To tā nevar pateikt – “es no viņiem iemācījos to un to”... Piemēram, Jānis Zariņš man burtiski teica: “Vai tu esi to izlasījusi? Inostrankā [2] tu lasīji to un to?” Visi tie literārie žurnāli, kuros bija tulkojumi no ārzemju literatūras. Viņš to visu aumaļām lasīja. Tajā laikā Teātra savienība atmaksāja ārzemju braucienus uz teātriem. Nu, kur tu gribēji. Protams, ne jau uz tālajiem Austrumiem. Un Jānis Zariņš vienmēr brauca, par visu interesējās, vārdsakot, Jānis bija tas, kas tevi visu laiku sildīja intelektuāli. Tas sildīja arī sirdi. Man nekad tāda interese nav bijusi par visu, kas notiek pasaulē, kā tagad, šajos gados... Nupat jau arī ir laiks... bērni izauguši. Bet uz Jāni Samauski tu vienkārši varēji skatīties, skatīties un skatīties, kā viņš spēlēja... Viņš kaut kur bija līdzīgs krievu izcilajam aktierim Inokentijam Smoktunovskim, viņa Hamlets ir labākais, ko es esmu redzējusi. Un es daudzus Hamletus esmu redzējusi. Un viņus uzaudzināja Vera Baļuna. Tā pati. Vera Baļuna, kad bija jaunāka.
Ir, kam Baļuna nākusi arī par labu. Pastāsti par savu pirmo nozīmīgāko lomu. Par to lomu, par kuru droši vari teikt – caur šo lomu tu apjēdzi aktrises profesiju.
Pirmā nozīmīgākā loma man bija Jeļena Andrejevna Māras Ķimeles “Tēvocī Vaņā” (1983). Visas iepriekšējās bija tāda ieskriešanās uz šo lomu. Pirmā pieaugušas sievietes loma. Pirms tam es spēlēju “Sprīdītī” Lienīti, tad ilgu laiku spēlēju kaut kādas galveno sieviešu lomu otrā vai trešā plāna jaunākās māsas... “Tēvocī Vaņā” Jānis Samauskis spēlēja tēvoci un Zēbergs profesoru Serebjakovu... Dace Eversa bija Soņa. Absolūti ģeniāla. Juris Laviņš bija Astrovs. Bet starp to Zelmiņu un Jeļenu tur dažādas lomas. Skuķīši. Meitenītes, kas visiem māca dzīvot. Jeļena ļoti smagi nāca. Es atceros to vienu mēģinājumu... Es šaubos, vai Māra vairs to atceras. Bija viens tāds mēģinājums, kur mēs lugas tekstu jau zinājām, gājām jau “uz kājām” (mēģinot darbībā uz skatuves – M. R.), piemeklētiem kostīmiem, un viņa katram kaut ko saka, un viņa man saka: “Ines, tu man piedod, bet man tev nav, ko teikt. Nekā nav.” Es to nekad neaizmirsīšu. Un tad viņa man vēlāk pateica vienu ģeniālu lietu, ko aktieriem vajadzētu biežāk teikt. Ne tieši to, ko viņa man teica, bet viņa man teica: “Iedomājies, ka tu esi balerīna.” Un viss. Un aizgāja. Cik tas patiesībā bija vienkārši.
Bet Māra Ķimele visā tavā aktrises mūžā ir vissvarīgākā? Vai tomēr ir vēl kāds?
No sākuma, kad viņa atnāca ar mums strādāt uz fakultāti, es Māru pilnībā nesapratu. “No sevis, no sevis... Nerādi...” Es galīgi nesapratu viņas valodu. Tagad tā domāju – ja es fakultātē nebūtu bijusi stāvoklī, man šķiet, ka mani pat būtu izmetuši. Māru pilnīgi ģeniāli uztvēra mana kursabiedrene Inese Pabērza. “Menueta” soliste. Kad man fakultātes laikā piedzima meita, mani izglāba Fēlikss Deičs. Jo viņš arī tika piestellēts mums par pedagogu. Un Deičs paņēma Dostojevska “Brāļus Karamazovus”, un no tā uztaisīja par jaunāko brāli Aļošu. Brat Aļoša. Un viņš man iedeva spēlēt meiteni invalīdu ratiņos, kura pēc tam atsāka staigāt. Es to ļoti labi nospēlēju. Es dabūju piecinieku. Tad sākās diplomdarbu periods. Māra ņēma Ilzes un Krustiņa skatus no “Pazudušā dēla”. Es biju vienīgā no meitenēm, kurai nedeva spēlēt to Ilzi. Kas es par Ilzi?
No kurienes tev šī doma – “kas es par Ilzi”?
Jo es nekad neesmu šīs lomas kārojusi. Es zinu, ka tas nav mans. Ir ļoti svarīgi saprast, vai tas ir tavs vai nav. Tu pati sev pat nevizualizē šīs lomas. Es nezinu, kāpēc. Man tā ir. Man ir cita veida kategorijas lomas. Tās nav manējās. Nav. Vera Baļuna man teica: “Mazais, tu neesi vambs, tu esi travesti.” Meitenītes, kalponītes, lielo sieviešu lomu stutētājas... Tad es sapratu: ā, tad mani fakultātē ņēma kā šādu lomiņu spēlētāju. Protams, Māra to lauza, un es spēlēju Jeļenu Andrejevnu. Zini, kas vēl bija baigi foršais šajā periodā? “Normena uzvaras”. Tā bija Māras Ķimeles izrāde, kur pilnīgi uzplauka deviņiem ziediņiem mūsu Agris Māsēns. Tur viņš bija vienkārši lielisks. Pēc tam viņš man bija partneris Stumbres “Nākošpavasar”, ar ko mēs Ameriku izbraukājām pa latviešu kultūras centriem. Man tās bija pirmās ārzemes. Nu, Māra, jā, tas ir cits plaukts. Tas ir neapšaubāms, un viņa tur paliks mūžīgi mūžos. Ir jau vēl režisori, kuriem esmu ļoti pateicīga par savu lomu pieredzi. Maculēvičs man iedeva galveno lomu “Kabarē”. Maculēvičs man iemācīja punktualitāti – domāju, ka ļoti daudziem mūsu laika jauniešiem iemācīja, ka uz mēģinājumu jānāk laicīgi.
Kāds viņš bija – Valentīns Maculēvičs?
Viņš bija foršs. Toreiz jau bija ķimelisti, maculisti un lūcisti. Mēs, protams, bijām stabili ķimelisti. Maculim bija baigā disciplīna. Es atceros, kā no autoostas ar taksi braucu uz teātri, lai nenokavētu mēģinājumu. Tagad ir tā, ka var piezvanīt un pateikt: “Es tikos nebūšu, es būšu tikos un tikos”, “Ok, sarunāts”. Toreiz tas vispār nebija pieļaujams... Ļoti stingrs Maculis mums bija. Viņam, redzi, tā Maskavas teātra skola. Un visiem, kam, esmu ievērojusi, ir tā Krievijas skola, viņiem viss tā čotka [3]... Viņš, protams, bija jāuzrunā uz “jūs”, ja nemaldos, pat Mudīte [Maculēviča], kas bija viņa dzīvesbiedrene, viņu uz “jūs” uzrunāja darba laikā. Un tad nāca ļoti ilgs periods, kad Māra aizgāja no Valmieras. Tā man bija tāda baigi garā stagnācija. Citiem maniem kolēģiem atkal nē. Daci [Eversu] ar Tāli [Tālivaldi Lasmani] uzreiz paņēma Fēlikss kā pāri varoņlomās. Mēs pārējie vienkārši dauzījāmies pa visādām lomiņām.
Kur šajā ilgajā stagnācijas periodā guvi piepildījumu?
Sāku mācīties maģistrantūrā pie Arnolda Liniņa. Te man atkal jāpasaka, ka esmu ārkārtīgi pateicīga Liniņam un [Ainai] Matīsai īpaši, ka viņi man ārkārtīgi daudz iemācīja ne tikai manā profesijā, bet arī attieksmē pret cilvēkiem. Aina nekad nešķiroja savus studentus. Es biju viņai kā asistente. Elīnas Vānes kursā par pasniedzēju biju četrus gadus. Skolotāju gēns. Sapratu, ka tad, kad esi viņu lokā paņemta, par tevi rūpējās. Arī pa runas līniju es daudz ko no Ainas apguvu. Un tad Mārai ar jauno kursu bija jātaisa diplomdarbs pie mums, tas bija 2002. gadā. Blaumaņa “Pazudušais dēls”. Un “Pazudušajā dēlā” – nezinu, varbūt tāpēc, ka es tur pa Rīgu ņēmos ar viņiem, – Roplainiete man kļuva par neaizmirstamu lomu. Tas vispār bija vistraģiskākais laiks mūsu teātrī – šī izrāde, tās triumfs un tie divi talantīgie jaunieši, kas aizgāja bojā autokatastrofā... Kopš tās reizes neesmu skatījusies Reiņa Suhanova “Pazudušo dēlu” – domāju, ka arī šo, kas sezonas beigās paredzēts, neskatīšos... Man tur ir Brigita [Pauzere] un Ojārs [Ritovs], un es tur neko nevaru uzdarīt. “Pazudušais dēls” bija mūsu kopīgais triumfs. Mēs uzlidojām visi kopā, un pēkšņi, jā, mūs visus nodzina zemē. Viņiem tūlīt, tūlīt bija jābeidz... sportistu leksikā viņi jau bija ieskrējuši stadionā, kad jau ir finišs... Bet, kamēr mēs lidojām, neviens nepalika zemē!
Vai vēlāk ir izdevies kaut ko līdzīgu piedzīvot citās izrādēs?
Nē, tādu pieredzi kā “Pazudušajā dēlā” – tādu vairs nekad. Pēc tam es ilgu laiku esmu spēlējusi, spēlējusi, spēlējusi.... Mums ar Mārtiņu Meieru ir divi bērnu izrāžu projekti bijuši. “Baltā kamielēna sapnītis” un “Bērns vārdā Rainis”. Tā man bija brīnišķīga pieredze. Es pastāstīšu, kā tas “Baltā kamielēna sapnītis” radās. Bija [Viestura] Meikšāna izrādes “Krāsainās pasakas” mēģinājumi. Mums bija etīde uzdota. Man tā etīde nojuka. Un es šausmīgi raudāju pīpētavā. Meiers mani mierināja, un pēc tam viņš man pateica, ka Viesturs viņam teicis, lai mēs abi uztaisām bērnu pasaku. Domājām, kādu tautu varētu ņemt... Es teicu – par mongoļiem! Neviens viņus tā īsti te, Valmierā, nezina, neviens mums nevarēs pateikt, ka tā nav. Mums bija radošās ekspedīcijas. Saucās – sameklēt Latvijā mongoļus. Mēs sameklējām vienu brīnišķīgu mongoļu sievieti. Viņa bija ar latvieti precējusies, business woman [4]... Vismīļākais mongolis mums Cēsīs dzīvo, ar viņu tā īpaši mēs sadraudzējāmies. Bata mums zīlēja. Viņiem tā zīlēšana Mongolijā ir ar tiem akmentiņiem. Kā radās tas “Baltā kamielēna sapnītis”... Bija ātri jādod mārketingam izrādes nosaukums. Man tas sapnītis īstajā vietā un laikā iešāvās prātā. Es saku, zem sapņa visu var palikt.
Pastāsti par to pirmo remontu Valmieras teātrī 1987. gadā, kādā noskaņā tas pagāja?
Samauskis iedzina pudelē garu, izmazgājām skatuvi, atvadījāmies... Tika nojaukta mazā, zaļā mājiņa, un tika uzcelts tas teātris, kas tagad tiek jaukts nost. Smieklīgākais bija tas, ka tas bija tas laiks, kad alkohols bija aizliegts. Mēs visi pie galdiņiem ar termosiem sēdējām. Man ļoti patīk šis otrā teātra remonta laiks. Un, zini, kāpēc? Man nevienu brīdi nav – “ārprāts, ārprāts, cik grūti ir strādāt visā šajā haosā!” Nav grūti.
Mums tagad ir brīnišķīga spēles telpa “Kurtuve”. Ir tas vārds – būs. Viņa būs, tā māja. Viss pārējais mums jau ir. (Pauze.) Jā, kur mēs palikām?
Mēs palikām tur, kur tu spēlēji un spēlēji. Kā Beketa Godo. Gaidīji un gaidīji.
Jā. Kaut kas mainījās, kad uz Valmieru sāka nākt jaunie režisori.
Es iemīlēju Valmieras teātri, kad šeit savas izrādes iestudēja Viesturs Meikšāns.
Un man kaut kā pie viņa patika. Man patika, ka viņā, kā lai to pasaka, kaut kas tāds trausls bija. Kādas viņš tās etīdes uzdeva – mēs taču uz etīdēm strādājām “Straumēnos”... Fantastisks iztēles lidojums. Bet tā nebija, ka viņš visiem patika. Katrā ziņā man ir ļoti žēl, ka Viesturs ir no mūsu dzīves kaut kur citā dzīvē aizgājis. Tad vēl no šiem jaunajiem – Mārtiņš Eihe atnāca. Es biju pie viņa pirmajā darbā “Medus garša”. Un tad es laiku pa laikam esmu pie viņa spēlējusi. Viņa “Meža meitas” man ir būtisks darbs, “Kalendārs” (“Kalendārs mani sauc” – M. R.) man ir ļoti tuvs.
Kādi darbi tevi personiski uzrunā teātrī? Ne no aktieriskās, bet saturiskās – vēstījuma puses?
Man ļoti patīk viss, kas ir ar vēstures lietām saistīts. Man ļoti mīļa bija loma pie Vara Braslas “Atvaros”, kurus Alvis Lapiņš sarakstīja. Tā tēma man patika. Viss, kas ar mums noticis pēc kara, kā tas bija, kā tas mūs izmainīja. It kā tas Eihes lakonisms neko, bet beigās viņš tā visu saslēdz... ne viģiki, ne krāšņu formu, vismaz ne mūsu teātrī... Mums pie Treiņa tagad “Daliņā” būs, bet tur citādi nevar. Kaut kas Eihē ir tāds, kas nav nevienā citā. Nezinu, kā viņš daudz ko panāk... tu nekad nejūti to smago sviedru smaku, tas viss kaut kā nāk viegli... Nezinu, kā Meinardam Liepiņam bija, kad viņš “Kalendāru” mēģināja, varbūt grūtāk nekā visiem pārējiem.
Noteikti grūtāk. Tā arī bija viņa pirmā lielā loma. Ar kuriem režisoriem tev nav gājis viegli?
Nu, man bija ļoti grūti pie Viestura Roziņa tikko iznākušajā “Atraitnes dēlā”. Psiholoģiski grūti. Viņš bija ārkārtīgi jauks, pieklājīgs, pēc mēģinājumiem vienmēr mani uz mājām veda. Es uzskatu, ka viņš ir talantīgs cilvēks, jo viņam ir baigā fantāzija. Man bija grūti daudzu iemeslu dēļ, jo, pirmkārt, es nobijos no tā nosaukuma – fiziskais teātris. Vārda nav, un mēs divi vien. Tur ir pievienotā vērtība. Es sen nebiju tādu cīņu ar sevi izcīnījusi. Mans skatuves partneris Kārlis Zahovskis tur ir vienkārši fantastisks. Cik varu, tik es tur daru. Fiziskā ziņā arī. Otrkārt, es no sākuma iekšēji ļoti protestēju – es ļoti cienu Vītoliņu (izrādes kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu – M. R.), bet tas smagais izrādes kostīma materiāls... vadmala smaga... ar asti (rāda). Tur jākāpj augšā... Es sadzīvoju ar to, jo vizuāli tas strādā. Tur ir tas latviskais kods tajā kostīmā, un tam ir jābūt smagam. Bet pirmā doma man, protams, bija, kāpēc nevarēja kādu vieglāku materiālu... nu, acīmredzot, nevarēja. Viss bija pareizi. Vēl viens faktors, kas mani tur dzina izmisumā, bija mūsu ģeniālais komponists Jēkabs Nīmanis, kurš jau raksta pustoņos... Es tur dziedu. Pamatīga loma. Grūta loma. Es novēlu Viesturam kļūt mazliet vieglprātīgākam, jo es pie viņa reizēm jutos kā skolnieks, kas nav mājasdarbu izpildījis.
Vai tev ir kāds tikai tavs rituāls pirms izrādēm?
Man nav nekādu rituālu. Es tikai nekad neko no rīta nevaru ieēst. Es neēdu, tas arī viss rituāls. Man ir bijušas divas lomas, kur esmu speciāli ļoti ēdusi. Evitas [Sniedzes, tagad Ašeradenas] “Ošos” pie Krodera spēlēju alkoholiķi, nu, bomzeni, tur es tā riktīgi ēdu pirms katras izrādes. Un otra [loma] man bija Anniņa Ābeles “Tumšajos briežos”. Tur es arī tā riktīgi pieēdos, lai es tāda trula un smaga tur būtu. Bet principā es neēdu. Man jābūt no pārtikas pilnīgi tukšai.
Tev ir bijusi loma, kuru esi gribējusi nospēlēt, bet tā arī nav sanācis?
Katrā ziņā, es vienmēr mulstu, kad pie manis atnāk liela loma. Lielas lomas aktierim vienmēr gribas nospēlēt. Nu, Emmija “Emmijas laimē”. To man Māra uzdāvināja uz jubileju 2016. gadā. Es jaunībā ļoti gribēju Dostojevska “Idiota” Nastasju Fiļipovnu spēlēt. Bet tajos gados, kad viņu gribēju spēlēt, es nemaz viņu nevarētu nospēlēt. Jo man atkal būtu kompleksi no tā, ka man ir iedota liela loma... Es ārkārtīgi apbrīnoju mūsu jaunos aktierus. Faktiski jau Elīnas Vānes kursu. Viņi nečammājās, viņi nāca uzreiz gatavi un sevi nešaustīja ar to, vai viņi to varēs vai nevarēs. Un tur ir kaut kāds cits uzstādījums. Viņi ar to nemokās joprojām.
Tavuprāt, kādai ir jābūt aktiera būtiskākajai īpašībai?
Ir jāprot būt pacietīgam. Man nedod to un to lomu, es skrienu prom. Nē, pagaidi. Gatavo sevi tam brīdim, kad tā tava loma nāks. Lasi, sporto, apgūsti kaut ko jaunu... Es saprotu, ir tāds, kurš momentāni var uzlidot. Bet nav jau teikts, ka viņš tur visu laiku noturēsies. Ir puķītes, kas uzplaukst pavasarī, piemēram, krokusi, ir, kas uzzied rudenī – mārtiņrozes. Kura skaistāka? Abas. Tikai katra savā laikā uzplaukusi. Katram ir savs laiks. Mēs, piemēram, nezinām, kam tiek gatavots mūsu Rūdis [Bīviņš]. Es viņu redzēju vienā studentu runas eksāmenā, un viņš ir vienīgais, kurš man palicis prātā. Zālamana sieva viņam uzdeva nogalināt Sulamīti. Es vēl tagad atceros, kā viņš pie tās sienas lēmumu pieņēma... Tāpat arī Toma [Treiņa] izrādē “Ģimenes romāns” viņš ļoti labs bija. Viņā ir kaut kāds traģiskais kodols iekšā – ja kāds īpaši par viņu nepadomās, nesameklēs viņam materiālu, kurā viņš var šo traģisko stīgu realizēt, tad būs baigi žēl. Es ļoti ticu, ka viņam pietiks pacietības sagaidīt šo lomu.
Ko aktieris var ietekmēt?
Mēs jau neko neizlemjam, mēs esam atkarīgi no visa – lomām pie teātra dēļa, pat dežuranta, ģērbēja, rekvizitora, nerunājot par režisoru, direkciju... Ir tādi aktieri, kuri var ietekmēt. Ar savu personības spēku var. Izdari kaut ko vispārības labā, nevis tikai priekš sevis. Tādā sistēmas teātrī, nu, es nezinu, tur ir tik strukturēts viss, ka tev nav jājaucas citu lauciņā līdz tam brīdim, kamēr tev tas netraucē kāpt uz skatuves.
Vismaz šodien mums nekas netraucēja satikties. Paldies tev par šo satikšanos, Inese!
Es vēl gribu pateikt to, ka man riebjas, ka pilsētās cērt kokus. Es, piemēram, apsveru domu, vai vispār balsošu par pašvaldību kā institūciju, kas mūsu pilsētā regulāri cērt kokus. Zini, kā to sauc? Infrastruktūras sakārtošana, ko viņi saprot tikai ar postīšanu. Manuprāt.
Rakstīt atsauksmi