Paula Štrama

RTU Liepāja Baltu filolģijas, kultūras un komunikācijas BSP studente

Niks "Gaisma" Cipruss

Saruna ar gaismu mākslinieku Niku Ciprusu

Pieredzi krājis un stiprinājis, strādājot Latvijas Kultūras akadēmijā, veidojis gaismas dizainu dažādos nozīmīgos projektos, piemēram, koncertuzvedumam “Es vēlos sev ko pastāstīt” (XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos), Latvijas Literatūras gada balvas (2018), Purvīša balvas (2024), beidzamo gadu Rīga IFF, “Lielais Kristapa” (2024), “Spēlmaņu nakts” (2024) u.c. ceremonijām, koncertiem, izstādēm un festivāliem. Sadarbojoties ar dažādiem režisoriem, veidojis gaismas dizainu izrādēm Mihaila Čehova Rīgas krievu, Valmieras un Liepājas teātrī, Dirty Deal Teatro un citviet.

Dienā, kad zvanu ar piedāvājumu intervijai, Niks saka, ka Liepājā, kur tobrīd strādā Matīsa Budovska izrādes “Rītausma Vakaros” radošajā komandā, būs vēl divas dienas. Tā mēs nākamās dienas pievakarē, kas sevi cienīgi iezīmē rudens laikapstākļos, dzeram kafiju un sarunājamies. Lai arī laiks mūsu sarunai ir limitēts, šķiet, ka tas ir iekapsulējies bezsteigas stāvoklī, kas mūs pavada visā intervijas garumā. Runājām par skaistāko gaismu, projektiem un par to, kas notiek uz un aiz skatuves. “Varbūt tāpēc teātrī gaisma ir tik skaista, ka skatītājs to redz dzīvē. Viņi ir klātesoši tajā brīdī un redz to skaisto gaismu,” iezīmē Niks, bet man ir aizdomas, ka šo viņš domā par visu kopainu, ja esi klātesošs. Sakiet gaismas veidotājiem, ka gaisma ir skaista, ka tā vienkārši ir labi iederējusies. Tas ir svarīgi – to pēc intervijas es piefiksēju arī pati sev.

Kas tev patīk darbā ar gaismām? Vai vari nosaukt kādu vienu īpašu lietu tavā ikdienā?

Jebkur, kur ir cilvēki, ir ļoti svarīga atmosfēra vispār, un man liekas, ka tieši ar gaismām – vienalga, vai tas ir teātris, koncerts vai kas cits, – rodas tā atmosfēra. Tas droši vien arī ir galvenais, kas man patīk gaismā – ka es varu veidot un uzburt šo atmosfēru. Teiksim vienkārši – jā, es pamanu apgaismojumu, tas ir tāds profesionālais kretīnisms, pamanu apgaismojumu arī kafejnīcā, koncertā, kur es nestrādāju, nu, pilnīgi vienalga kur, arī ārā.

Šovakar (saruna notiek 2024. gada 16. novembrī – P. Š.) Liepājas teātrī ir pirmizrāde “Rītausma Vakaros” Matīsa Budovska režijā.  Kādas ir sajūtas izrādes priekšvakarā, par ko uztraucas gaismu mākslinieks?

Parasti nav satraukuma pirmizrādes dienās. Tā kā darbs ir izdarīts, ir bijusi vismaz nedēļa vai desmit dienas uz skatuves, ir bijis pietiekami daudz laika, un satraukumam vairs nav par ko būt. Viss – vairs nekas nav manās rokās, un tad vienkārši visam ir jāsaslēdzas un jānotiek izrādei.

Pastāsti, kā veidojas gaismu mākslinieka sadarbība ar konkrētu skatuves projektu? Pie tevis atnāk, piemēram, re, Matīss (Latvijas Nacionālā teātra aktieris un režisors Matīss Budovskis – P. Š.), un…?

Tas ir ļoti, ļoti atkarīgs no katra projekta. Ir tādi, kas uzrodas pēdējā brīdī, ar pēdējo brīdi es domāju kādu mēnesi pirms, un tad, ja ir brīvs laiks, tad tu ielec pašā mēģinājumu procesa vidū, daudz ko nezinot, daudz ko nesaprotot. Gaismu mākslinieks bieži vien nav pirmā lieta, ko meklē režisors. Nu, skaidrs, viņš grib lugu, bieži vien ar to viņš sāk – vai ar scenogrāfiju, vai telpu, un tad tālāk tiek pielasīts komponists, gaismu mākslinieks, kostīmu mākslinieks, un tad tas ir ļoti, ļoti atkarīgs no katra režisora. Teiksim, šajā gadījumā Matīss man teica par šo, šķiet, pirms pusotra gada, uzreiz tajā dienā, kad viņam piedāvāja šo projektu taisīt, vēl neko nezinot un lēnām salasot visu komandu. Piemēram, šajā gadījumā mēs ar Matīsu esam ļoti tuvi draugi, un tad tas ir kaut kādā mērā citādāk. Mēs daudz runājām par izrādi, es biju klāt, kad viņš ar Klāvu (režisors un dramaturgs Klāvs Mellis – P. Š.) rakstīja lugas materiālu, tad sazinājāmies ar Kristapu Kramiņu, kad viņš taisīja scenogrāfiju. Attiecīgi laiks pie šīs izrādes ir ļoti, ļoti ilgs, un esmu bijis ļoti, ļoti iekšā. Bet ir citi procesi, kad es tiešām uzrodos, kad jau ir bijusi maketa pieņemšana, scenogrāfija jau ir izdomāta, viss jau ir izdomāts, un tad es parādos fināla posmā. Tā ka tiešām – viss ir ļoti atkarīgs no katra darba.

Cik ir bijis īsākais laiks, kad esi “ielēcis” kādā projektā?

Citos projektos specifika ir citādāka, jo var “ielēkt” ātrāk, bet tādā teātra projektā droši vien ir sanācis, nezinu, kādas divas nedēļas pirms. Kamēr netieku uz skatuves, ir ļoti daudzas lietas, ko es nevaru darīt. Bet, nu, skaidrs, režisors vai režisēt, aktierus var ieģērbt kostīmos, komponists var rakstīt mūziku, bet man vajag to telpu, lai sāktu gaismot.

Kā tu zini, ka vēlies strādāt ar šo konkrēto projektu?

Es vismaz vienu reizi gribu pastrādāt ar katru režisoru, laikam tik vienkārši. Lai tad pēc tās vienas reizes saprastu, vai mēs esam domubiedri un mums ir pa ceļam, vai varbūt mēs kaut kā nesaslēdzamies cilvēcīgi. Arī tas, kas vēl ir radošajā komandā, kāds ir materiāls, teātris – tas viss jau kaut kā iespaido. Bet, protams, pats būtiskākais ir, vai to laika ziņā var “pacelt”, vai es tikmēr neesmu otrā Latvijas galā vai ārpus Latvijas.

Gaisma ir ļoti specifisks darba instruments. Kā notiek darba process, kurā mirklī tas ir vairāk individuāls process un kā pāraug par vienu no svarīgākajiem izrādes kopainas elementiem?

Tas arī ir ļoti atkarīgs no radošās komandas. Ir scenogrāfi vai režisori, kas ļoti grib būt gaismas radīšanas procesā ar savām idejām, galvā jau ir izdomājuši daudz ko, un ir tādi scenogrāfi, kas godīgi pasaka: “Es no gaismas neko nesaprotu, es uzticos tev.” Abi varianti man liekas pilnīgi okey. Matīsa gadījumā – viņu interesē gaisma, vizuālā puse, ir reizes, kad viņš pasaka: “Es tev 100% uzticos, dari, ko tu gribi.”  Bet viņu interesē, kā tas rodas un kādi ir varianti. Kopumā tas ir ļoti atkarīgs no radošās komandas, bet tas ir diezgan individuāls darbs, parasti ar idejām vai ieteikumiem no scenogrāfa vai režisora. Bieži vien, protams, arī muļķīgām, bet es zinu, ka arī man reizēm ir muļķīgas idejas, ko es vienkārši pamēģinu un kas nestrādā, bet tu esi pamēģinājis.

2023. gadā žurnāla “Teātra Vēstnesis” eseju sērijā “Kā tālāk dzīvosim” [1] raksti, ka gaismu mākslinieka paveiktais nereti paliek dziļi ēnā. Kā tev šķiet, gaismu mākslinieks ar savu devumu ir kaut kas līdzīgs iestudējuma “pelēkajam kardinālam”?

Jā, bet tas tā nav tikai šajā jomā. Protams, aktieri ir tie, kas ir skatuves gaismās, un tad aktieriem tiek pievērsta vislielākā uzmanība, bet man liekas, tādi pelēkie kardināli ir arī scenogrāfi, kostīmu mākslinieki, komponisti, gaismu mākslinieki. Un es arī nesaku, ka tas vienmēr ir slikti, ja kopdarbs ir izveidojies ļoti labs. Man liekas, ka teātrim kopumā ir divi uzdevumi – vai nu tu raudi, vai smejies, kaut kādas spilgtas emocijas. Ja vienā izrādē var dabūt abus, tad man liekas – vispār ir izcili. Raudi nevis aiz skumjām, bet aiz pārdzīvojuma vai prieka asarām, ne tāpat vien, vienkārši aiz skumjām raudi, tā arī gluži ne. Ja var radīt izcilu izrādi, kas tevi aizkustina un kurā tu pat nevari izcelt vienu tādu elementu, kas tev tur paticis, tad visi ir izdarījuši ļoti labu darbu. Ja visi izceļ tikai gaismu, tad vai nu esmu pārspīlējis ar kādiem pašmērķīgiem efektiem, vai nu tie citi elementi ir bijuši vājāki, kas arī nav veiksmīgs komandas darbs.

Šī, protams, būs iedomāta situācija… bet, ja visi striķi trūkst un nekas neliekas pa vietām, ir kāds “drošais” paņēmiens, ko izmantot ārkārtas gadījumā?

Man liekas, ka nē. Man nav bijis tā, ka ar gaismām viss ir tik slikti, ka nav, kur likties. Ir bijušas reizes, kad tā ir ar pašu izrādi – tad tu vienkārši mēģini kaut kā glābt, lai pēc kaut kā izskatās, bet tāda varianta, kas vienmēr nostrādās, nav. Katra telpa ir atšķirīga, katra scenogrāfija, katrs tērps, katrs materiāls iestudējumos. Pilnīgi viss katru reizi ir atšķirīgs, nav divu vienādu situāciju, nav vienas formulas, kas strādā – īsti nē. Tumsa... Bet tumsa patiesībā jau vienmēr strādā. Man liekas, ka teātrī vispār ir divi tādi maģiskākie brīži – izrādes sākums, kad zālē nodziest gaismas un vēl nav ieslēgusies skatuves gaisma, un tad otrs brīdis, kas visbiežāk, ar atsevišķiem izņēmumiem, ir izrādes beigas ar blackoutu, tas ir – ar tumsu. Tas laikam ir tas maģiskākais brīdis, tas mazais brītiņš starp to, kad izrāde ir beigusies, un tad ir kaut kādas sekundes, līdz skatītāji sāk aplaudēt. Tā nav atbilde uz jautājumu, es vienkārši tā iedomājos, ka tas, kas laikam vienmēr strādā, ir tā tumsa – kaut kādā brīdī, kaut kādā mērā…

Kritika it kā pašsaprotamajam. Jau minētajā esejā tu raksti, ka gaisma ir pašsaprotama un ka tai pietrūkst uzmanības. Tavuprāt, nezināšana ir šķērslis, lai par to runātu profesionāli dziļāk. Vai ir kaut kas manījies šajā nelielajā laika posmā? Kas, tavuprāt, ir gaismu partitūras kvalitātes kritēriji, kam vajadzētu pievērst uzmanību?

Tādos lielos vilcienos sakot – nē, nekas nav mainījies uz labo pusi, ar kaut kādiem pozitīviem izņēmumiem. Man ir bijis, ka kritiķis, ko es nepazīstu, pēc izrādes uzraksta man ziņu ar “paldies”, ka izrādē ir bijusi laba gaisma, kurā arī man šķiet, ka ir labas gaismas. Tātad kaut ko viņš spēj saprast un novērtēt, kas nav tik slikti, bet kopumā, lasot izrāžu recenzijas, nē, nepaliek labāk. Tas pats, ko es teicu pirms diviem gadiem – ir teātra tēmas, kurās kritiķi fantastiski orientējas un dara to daudz labāk par mani un daudziem citiem, bet kaut kādos vizuālajos aspektos – par scenogrāfijām, par gaismām, tur droši vien ir kā ir – kādam labāk, kādam ne tik, bet kopumā līmenis nav augsts. Tas nav tikai par gaismām, bet vispār par kaut kādām vizuālajām komponentēm, attiecīgi – kritiķi pamana kaut ko, kas tajā brīdī efektīvi izceļas, nevis to, ka gaisma labi iederas. Tu jautāji, ko vajadzētu pamanīt? To jau var jautāt arī par jebkuru citu elementu. Vajadzētu pamanīt kvalitatīvus aktierdarbus vai ļoti labas izrādes, tad tieši tik vienkārši – vajadzētu pamanīt, ka ir laba gaisma.

Kā tu vērtē šobrīd Latvijas skatuves mākslā notiekošos procesus? Iedomājies savu pozīciju, kur esi aiz gaismu pults, kas ir tie procesi, kas no tava skatpunkta izgaismojas?

Man liekas, katrā teātrī notiekošo var vērtēt citādāk. Jau iepriekš minētajā eseju sērijā “Kā tālāk dzīvosim?” minēju par tehnoloģiju ienākšanu teātrī – izrādes aizvien vairāk aiziet tādā kino estētikā ar dažādiem kino paņēmieniem, “dzīvām” kamerām un ekrāniem. Tā ir tāda viena aktualitāte. Vēl viena ir, ka, pateicoties “Skolas somas” projektiem, ienāk izrādes bērniem un jauniešiem, jo, ja mēs runājam par to, cik maz Latvijā cilvēki apmeklē kultūras pasākumus, tad to noteikti vajag radināt no bērna kājas, un skaidrs, ka bērns neies uz pieaugušo izrādi. Vajag bērnu un jauniešu izrādes, uz kurām iet, un tā ir pēdējo gadu tendence, kas iet uz gaišo pusi – ka to dara ne tikai “Istabas teātris” ar [Jāni] Znotiņu, bet to sāk darīt arī valsts teātri.

Ņemot vērā, ka tehnoloģijas straujiem soļiem ienāk arī teātra vidē, kur, atsaucoties uz tevi pašu, prasās daudz intīmāka vide, vai tas atstāj nospiedumu arī tavā darbā? Kā tu saskaņojies ar digitālajiem risinājumiem, vai mainās izrādes elementu “lomu svarīgums”?

Atsaucoties uz šī vakara pirmizrādi “Rītausma Vakaros”, arī šeit tiek izmantots daudz tehnoloģisku risinājumu – ir LED gaismas, LED lentas, visādi bezvadu signālraidītāji, projektors. Attiecīgi – ir ļoti daudz tehnoloģiju, par kurām pirms pieciem, desmit, piecpadsmit gadiem mēs varētu tikai sapņot, bet tur vajag sabalansētu kopainu. Bet tā nav vienkārši kaut kāda efektu “bliešana”, tās ir gaumīgas lietas, ko tu izdari tehnoloģiju atbalsta ietvaros.

Manu darbu tehnoloģijas ietekmē tā, ka tas ir ērtāks un ātrāks, un ar plašākām iespējām. Teiksim – ja kādreiz bija prožektors un tam mainīja krāsu, ieliekot iekšā filtriņu, tad, kad nepatika krāsa, varēja likt citu filtriņu. Šobrīd lielākoties es to izdaru ar pirkstu uz touchscreen ekrāna pultī, biežāk tie ir LED prožektori, kuriem es varu izvēlēties starp miljoniem krāsu iespēju. Attiecīgi – tad vienā ainā tas var būt sarkans, vienā zaļš, vienā… iespējas vienkārši kļūst daudz lielākas, nekā tās bija kādreiz.

Bet ienāk arī viss multimediālais – ekrāni, kameras. Kas notiek ar gaismu šajā gadījumā, kam pievēršas vairāk – mākslīgajam ekrāna apgaismojumam vai gaismai?

Jā, mēs vienkārši esam pieraduši pie ekrāniem visapkārt – mājās, datorā, telefonā, kas mums gandrīz visu laiku ir blakus vai rokās. Ieraugot ekrānu uz skatuves, mēs automātiski skatāmies uz to, un tas paņem mūsu uzmanību. Tur ne tikai gaisma paliek ēnā, bet tas ļoti ietekmē arī gan pašu izrādi, gan aktierus, gan visu citu. Tāpēc es esmu ļoti… negribu teikt “pret”, tas ir tāds ļoti skaļš vārds, bet es ne vienmēr atbalstu ekrānus, projekcijas vai tamlīdzīgas lietas izrādēs. Man liekas, to var izdarīt ļoti gaumīgi un labi, bet to var izdarīt arī slikti.

Valmiera – Rīga – Liepāja, it kā savāds jautājums, bet vai katrai no šīm pilsētām ir sava gaismas specifika, vai var jaust atšķirību starp lielpilsētas teātriem un reģionālajiem teātriem?

Viens ir tas, kas loģiski atšķiras, piemēram, tehniskais nodrošinājums – attiecīgi, ir teātri ar jaunāku aparatūru un lielākām iespējām šajā ziņā. Bet tās asociācijas droši vien veidojas ar iepriekšējiem projektiem. Teiksim, Liepājas teātris man vispār saistās ar kaut kādu siltu gaismu. Ja man tā liek pateikt – jā, Liepāja man saistās ar siltu gaismu. Attiecīgi īsti atšķirību nav, tas vairāk ir atkarīgs no pieredzes.

Kas tevi vairāk uzrunā – lielpilsēta vai reģions, kas ir lielāks izaicinājums?

Liepājas teātris jau nav mazāks par kādu Rīgas teātri. Protams, ka Rīgā projektus veikt ir daudz ērtāk, es pats dzīvoju Rīgā, varu vairāk izskriet, kur vajag, un vakarā gulēt savā gultiņā un aizskriet kaut kur pa vidu, ja man vajag. Atbraucot uz Liepāju, tu te dzīvo desmit dienas, tu esi Liepājā, tu esi prom, bet tā man ļoti, ļoti patīk Liepāja. Tikko man vajadzēja Matīsu šur un tur aizvest, pabraukājāmies – tik skaistas ieliņas, vecās mājas. Citos projektos esmu iepazinis Liepāju, bet tas kaut kā piemirstas. Ārpus jūras un citām apskates vietām vienkārši ir daudz skaistu ēku, arī Liepājas teātris, man liekas, ir ļoti, ļoti skaista ēka, gan no iekšpuses, gan no ārpuses.

Vēl par Liepājas teātri. Mana mamma mani kādreiz ļoti daudz veda uz teātriem, vispār viņai var teikt lielu paldies par manu interesi par teātri. Tad arī no tiem laikiem ir palikušas siltas atmiņas tieši par Liepāju, par labajām izrādēm, ko redzēju Liepājā padsmit vai divdesmit gados.

Ko tu atceries no Liepājas teātra repertuāra?

Priecājos, ka salīdzinoši daudz ir sanācis redzēt. “Hanana” (2010, rež. Dž. Dž. Džilindžers) un “Pūt, vējiņi!” (2011, rež. Dž. Dž. Džilindžers), kas aizvien ir manā teātra izrāžu TOP 5 vai TOP 10, bet arī daudzas citas tur ir bijušas – “Spēlē, Spēlmani!” (2011, rež. Valdis Lūriņš), “Ragana” (2011, rež. Dž. Dž. Džilindžers).

Cik daudz tu pievērs uzmanību gaismām, ja tas ir teātra izrādes ieraksts?

No vienas puses, es nevaru nepaskatīties uz gaismu, tāds ir profesionālais kretīnisms, no otras puses, cilvēka acs atšķiras no kameras acs, un, protams, ir, kad gaismo televīzijas pasākumus, ir svarīgi, kā tas izskatās kamerā. Teiksim, bieži ir piecsimt cilvēku klātienē, kamēr piecdesmit tūkstoši to noskatīsies ierakstā, un tad tas ir ļoti svarīgi. Teātra izrādes tu netaisi kameras acij, un, ja “Teātris ZIP” tās grib nofilmēt, tiek veiktas nelielas korekcijas no teātra puses vai no gaismotāja puses – tiek pataisīts nedaudz gaišāks, bet kopumā izrāde ir taisīta klātienes skatītājam. Tādēļ vērtēt gaismu pēc video ieraksta teātra gadījumā būtu ļoti slikti. Vispār – es ļoti priecājos par “Teātri ZIP” kā projektu, man liekas, tas ir lielisks cilvēkiem ar kustību traucējumiem, vecākiem cilvēkiem, trūcīgākiem, ļoti daudzām sabiedrības grupām šis projekts tiešām ir ļoti, ļoti noderīgs, bet tas nevar aizstāt dzīvu teātri, tas ir pilnīgi kaut kas cits.

Kas notiek pēc tam, kad izrāde vai koncerts jau nonācis skatītāju rīcībā, vai gaismu mākslinieks domā par to, kā klājas viņa “bērnam” – gaismu partitūrai?

Droši vien gribētu ik pa laikam padomāt par katru izrādi vai aiziet to kaut kad noskatīties vēl, bet projekti pēdējos gados ir saradušies teju katrā Latvijas galā, tāpēc īsti vienkārši nav iespējams gan par katru padomāt, gan, kur nu vēl, aiziet vēlreiz noskatīties. Visbiežāk jau sanāk tos pamest tādā kā likteņa, nē, gaismotāja varā. Tas ir tas, kas notiek pirmizrādes posmā: tu izveido izrādi un atstāj visus tos norādījumus vietējiem gaismu tehniķiem, operatoriem teātrī, kas pēc tam to izpilda viens pret viens, kā tu to esi iecerējis. Tie kopumā ir ļoti labi cilvēki, profesionāļi, un viņi izdara to, ko tu esi iecerējis, tāpēc uztraukuma, ka kāda izrāde pēc mēneša vai gada izskatīsies vizuāli sliktāk nekā pirmajā vakarā, man nav. Attiecīgi – es piedomāju par tām izrādēm, ieraugot kaut kur plakātus, paskatos, cik izpārdota ir kāda izrāde, un pārdzīvoju, ja kādu ņem nost no repertuāra.

Ir kāds sirdij tuvāks gaismošanas projekts, kas aizvien ļoti palicis atmiņā?

Tas nav ļoti sen, piemēram, Valmieras Vasaras festivālā šogad bija izrāde “Šķirsts” (2024, rež. Matīss Budovskis), tā droši vien ir palikusi labi atmiņā. Arī, paskatoties uz kādiem vecākiem projektiem, ir tādi, par ko ir prieks, bet kopumā laikam jau vairāk, ka nē. Ja, piemēram, pagājuši divi gadi, tu kaut kā padomā, varbūt to es darītu citādāk. Tas arī ir iemesls, kāpēc izrādes pēc pirmizrādes ir jālaiž vaļā, jo es esmu kaut kādā mērā ideālists, un tad man liekas – ja es nelaidīšu vaļā, es visu laiku gribēšu nākt un mainīt, nu, tad jau tā var mainīt mūžīgi tonīšus un visu ko, tā ka vienkārši ir jāpalaiž vaļā. Tāpēc arī es nevaru pateikt, ka kāds projekts ir bijis ideāls, labāk var vienmēr. Jebkuru izrādi tagad es gaismotu citādāk.

Kura, tavuprāt, ir skaistākā gaisma?

Labs jautājums. Sveces gaisma, laikam. Es domāju par visiem tiem saullēktiem, saulrietiem, par visām tām klišejām – un laikam jau vienkārši iedegt sveces gaismu. Bet ir ļoti daudz skaistu gaismu – es droši vien nevarētu darīt savu darbu, ja man liktos, ka nav daudz skaistu gaismu. Arī, teātri veidojot, tu jau neradi īsti neko jaunu, tu vienkārši pārnes kaut kādas dabā redzētas lietas uz skatuves – tu pārnes gan to saullēktu, gan saulrietu, gan gaišo dienu vai tumšo nakti.

Kā tu paturi atmiņā gaismu, ko vēlies pārnest savā darbā?

Es varu nobildēt. Bet gaismā ir kaut kas ļoti, ļoti skaists, to īsti nevar iemūžināt. Attiecīgi, pieņemsim, rakstnieks uzraksta grāmatu, tā ir uzlikta uz papīra, iemūžināta, tur nekas nemainīsies. Bet varbūt tāpēc teātrī gaisma ir tik skaista, ka skatītājs to redz dzīvē. Par laimi, skatītāji nedrīkst izmantot telefonus izrāžu laikā, viņi ir klātesoši tajā brīdī un redz to skaisto gaismu, un tad man gaismā liekas ļoti, ļoti skaists fakts, ka tu īsti nevari viņu iemūžināt. Es ļoti bieži nobildēju, ja man kaut kas liekas skaists. Protams, tas neizskatīsies ne tuvu tik iespaidīgi, tik labi kā dzīvē, bet kaut kāda tāda reference tev paliek, un viens, protams, ir nobildēt, otrs ir vienkārši iemūžināt atmiņā. Nu, teiksim, izrādēs ir kaut kādas tādas pārneses vietas, kā es viņas saucu, gaismu bildes, kas ir galvā, un dažas no tām es atceros, es par tām domāju un es tās ielieku izrādē. Ir kaut kādi skati, ko esmu dzīvē kaut kur redzējis, un tad, ja es jūtu, ka tas piestāv tai ainai, es to uzlieku uz skatuves. Lielākā ietekme nāk no vienkārši kaut kādām dabā redzētām lietām.

Tu nogursti no gaismas?

Jā, no gaismas nogurstu fiziski. Viens ir tas, ka nogurst arī prāts, jo tas jau ir tāds prāta nodarbināšanas process, bet es nezinu, vai tas ir profesijas dēļ, bet tā es vispār nogurstu no, piemēram, spilgtas saules. Man šķiet vienkārši neinteresanti, ja ir gaiša diena. Labāk ir kaut kādas tumšākas noskaņas un… arī teātri jau no gaismas nogurst. Es domāju, arī aktieri ir priecīgi iziet dienasgaismā. Es domāju, ka komponistam arī ausis nogurst un viņš grib klusumu. Jā, komponists grib klusumu, gaismu mākslinieks – tumsu.