Rita Lūriņa

Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore, Ph.D.

Teātra jēga ir dialogā

Latvijas amatierteātru skate “Gada izrāde 2024”: procesi, rezultāti, perspektīvas

Redzamie un neredzamie cipari

2025. gada 17. un 18. maijā Jūrmalā (Jūrmalas teātrī un Jūrmalas Kultūras centrā) norisinājās ikgadējais amatierteātru skates fināls. Tajā tradicionāli piedalījās desmit reģionu skatēs augstāko punktu pakāpi vērtējumā ieguvušās izrādes. Nebūtu godīgi apgalvot, ka visi izvēlētie iestudējumi būtu absolūti veiksmīgi un sniegumā nevainojami. Bet teātris ir spēle, un viņa augstība Gadījums, kā arī zināms veiksmes faktors arī šeit savu procentu bija pielicis. No piecdesmit diviem iestudējumiem, kuri šogad tika parādīti Latvijas reģionu skatēs, atlasīta piektā daļa. Ar astīti. Daudz vai maz? Iepriecinoši vai ne pārāk? Salīdzinājumam – pagājušajā gadā izrāžu kopums pārsniedza septiņdesmit. Tātad šogad par divdesmit mazāk.

Labā ziņa: finālā Jūrmalā tika pārstāvēti visi Latvijas novadi: Vidzeme (Jūrmalas bērnu un jauniešu teātris, Jūrmalas teātris, Alūksnes Tautas teātris “Slieksnis”, Jaunais Miltu teātris), Kurzeme (Liepājas Neatkarīgais teātris, Talsu Neatkarīgais jauniešu teātris “Es un mēs”), Zemgale (Jelgavas Jaunais teātris), Latgale un Sēlija (Rēzeknes Tautas teātris, Līvānu novada Kultūras centra amatierteātris, Jēkabpils Tautas teātris).

Vēl viena labā ziņa: Latvijā kopumā darbojas ap četrsimt amatierteātru, diasporas neskaitot. Teātri spēlē vairāki tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Tātad tie eksperti, kuri vērtēja un vētīja reģionu dalībnieku sniegumus, patiesībā redzējuši tikai nelielu daļu no kopuma, tāpēc var tikai aptuveni nojaust, ko spēlē Latvija, kad nemeklē profesionālās mākslas baudījumus “lielajos teātros”. Vai arī patiesībā nemaz nenojaust, jo novadu izrāžu vērtētāji jau atsijājuši plašākai auditorijai vērtējamos no lokālu prieku nesošiem. Tāpēc “Gada izrāde” amatierteātrī savā ziņā ir uzskatāma par izņēmumu kompāniju, kas visai maz raksturo vispārējo Latvijas iedzīvotāju teātra spēlēšanas saturisko un kvalitatīvo spektru. Un tomēr – fakts, ka teātri spēlē visur Latvijā, paliek neapstrīdams, un zināmas kopīgas tendences saskatīt ir iespējams.

Repertuārs un kopsaucēji

Šī gada finālistu repertuāra kopums bija ļoti dažāds, sākot no pasaules un latviešu klasikas autoru lugu izvēles līdz mūsdienu autoru dramatizējumiem. Atšķirībā no profesionālo teātru prakses pārrakstīt lugas atbilstoši režisora vēlmēm, visu finālistu iestudējamos bija vērojama pietāte pret autora tekstu. Gan Šekspīra traģēdijas “Makbets” (Jelgavas Jaunais teātris, režisore Antra Leite-Straume), gan Raiņa tautas dziesmas “Pūt, vējiņi!” (Talsu Neatkarīgais jauniešu teātris “Es un mēs”, režisors Mikus Krastiņš) iestudējumos aktieri runāja dzejas pantmērā, nezaudējot domas līniju un tēla darbības loģiku. Improvizāciju atkāpes nepieļāva arī Harija Gulbja lugas “Olivers” (Jūrmalas teātris, režisors Imants Jaunzems) ansamblis, kā arī Andrusa Kivirehka “Igauņu bēru” (Jēkabpils Tautas teātris, režisore Inta Ūbele), Māriņa Zīverta “Tvana” (Alūksnes Tautas teātris, režisore Daiga Bētere), Vadima Koša “Atsaldētā” (Līvānu novada KC amatierteātris, režisors Oskars Bērziņš) un Agnētas Pleijeles “Dažu vasaras vakaru” (Liepājas Neatkarīgais teātris, režisore Daina Kandevica) aktieri. Arī iestudējumos, kur vārds izskanēja stāstījuma formā – Arvja Kolmaņa “Taksista stāstos” (Rēzeknes Tautas teātris, režisore Māra Zaļaiskalns), Elenas Ferrantes romāna dramatizējuma “Pieaugušo melīgā dzīve” lasījumā (Jaunais Miltu teātris, režisore Līga Milta), kā arī pēc Luīzes Pastores mākslas detektīva “Svešinieka atnākšana” (Jūrmalas teātra bērnu un jauniešu studija, režisors Juris Jonelis) motīviem veidotajos iestudējumos –, autora vārds tika cienīts un vairumā gadījumu arī skaidri un sadzirdami, ar labu dikciju izrunāts. Tas nozīmē, ka režisoru un aktieru darbs, tēlu gribas darbības un domas loģikas, kā arī savstarpējo attiecību procesu un notikumu sakarības meklējot, bijis mērķtiecīgs un produktīvs.

Vienojošas izrādījušās arī visos desmit iestudējumos izraudzītās tēmas: cilvēks ar visām viņa vājībām, ilgām un centieniem pēc mīlestības un piepildījuma. Un jautājumi par to, kā dzīvot, kā nejusties vientuļam, kā atrast un nepazaudēt savējos, kā tikt vai netikt pāri varas un naudas pārbaudījumiem, jautājumi par mūsu tautas un katra indivīda ētiskajām un morālajām vērtībām un sirdsapziņu.

Iespējams, ka finālistu izrāžu kopumam pietrūkusi formas dažādība, drosme eksperimentēt, izvairīšanās no ierastiem ceļiem. Te varētu piekrist – spilgta, negaidīta, pārsteidzoša forma tiešām nebija prevalējoša, tomēr var būt arī, ka skate apliecina – šobrīd svarīgāka par oriģinālas formas meklējumiem ir vēlme pēc sirsnīgas, iejūtīgas sarunas. Galu galā – teātra jēga ir dialogā. Uz to rosināja visas desmit izrādes.

Par veiksmi un balvām

Teātra brīnums rodas laikā un vietā, kur labvēlīgi sastājušās zvaigznes ļauj uzplaukt visiem iestudējuma komponentiem – radošuma brīvībai, partnerībai, kur mūzika, scenogrāfija, kostīmi palīdz atdzīvoties iztēles radītai pasaulei un skatītājs dzīvo vienā elpā ar aktieri. Mēdz sacīt, ka mājās pat sienas palīdz. Tas noteikti tā ir, īpaši amatieru teātrī, kur pirmie un galvenie skatītāji ir sava novada, savas pilsētas iedzīvotāji. Tāpēc tik atšķirīgas mēdz būt novadu un reģionu skašu izrādes: piemērošanās svešai telpai, uzstāšanās svešam skatītājam, stindzinošā atbildības izjūta spēj sasaistīt jebkuru, pat vispieredzējušāko skatuves mākslinieku ne tikai amatieru vidē. Un jāteic – arī finālskate nebija izņēmums un ķibeļu bija gana. Piemēram, līvāniešu “Atsaldētais” savās mājās spridzināja un sprakšķēja ugunīgā temperamentā, sildot gan savējos, gan Rīgas “ciemiņus”. Jelgavnieku “Makbets” bija spiests pusi dekorācijas atstāt āra lietū, jo tās nebija iespējams iedabūt pa Jūrmalas Kultūras centra šaurajām durvīm, samierinoties ar nekorekto mizanscēnu un gaismu risinājumu. Kuram gan tobrīd daļa par to, kā aktieri, piemērodamies jaunajiem apstākļiem, bez kārtīgas samēģināšanas stūrē savas lomas uz svešas skatuves. Arī talsenieku vējš, agrā rītā no mājas izbraucis, pirmajā cēlienā pūta uzmanīgi un pavēsi. Savukārt Rēzeknes taksistu svētdienas vakars, acīmredzot saguris no divu dienu gaidīšanas un tehniskajam ķibelēm izrādes laikā, tā arī neieguva trauslo sirsnību, kāda tiem piemita, kopā ar skatītājiem dzīvojot uz Līvānu Kultūras centra skatuves.

Neraugoties uz visiem minētajiem un neminētajiem sarežģījumiem, katrā finālskates izrādē uzmirdzēja pa teatrālam brīnumam, tādēļ arī ekspertu vērtējumā pateicību par veiksmīgi nospēlētu lomu ir krietni vairāk nekā citus gadus. Un, lai gan rezultātu kopums jau publicēts Latvijas Nacionālā Kultūras centra mājaslapā, ar nelieliem komentāriem atļaušos to uzskaitīt arī šeit:

1. Harija Gulbja “Olivers” (režisors Imants Jaunzems) jūrmalnieku izpildījumā skanēja ironiski piezemēti. Bija interesanti vērot četru aktieru saspēli, visnotaļ artistiski, ar lielu sirsnības devu aizstāvot savu varoņu sapņus par laimi. Darbība bija konkrēta un – ak, vai! – cik ļoti motivācijās saprotama. Diemžēl līdz galam nepārliecināja situācijas, kurās Evelīnas Lankovkas Inese varētu noticēt Nika Mihailova Olivera romantiskajiem “uznācieniem”. Toties bezgala simpātiskas bija Mārtiņa Kagaiņa Mārtiņa rūpes par savas sirdsdāmas godu un likteni. Mārtiņš Kagainis – Gada aktieris 2. plāna lomā.

2. Līvāniešu iestudētā Vadima Korša komēdija “Atsaldētais” priecēja ar savu dinamiku, humora izjūtu, dejiskumu, krāsainību. Diemžēl Jūrmalas izrādē neizdevās pieslēgties tai artistiskās brīvības pakāpei, kāda izrādei piemita Līvānos. Daļa aktieru savu uztraukumu kompensēja ar pārspīlēti ārišķīgu darbošanos un uzsvērtu emocionālu pozēšanu. Neapšaubāma izrādes veiksme – pats iestudējuma režisors ģimenes galvas Ābrama lomā. Par veiksmīgu tēlojumu 2. plāna lomā Oskars Bērziņš ieguvis ekspertu atzinību.

3. Režisores Māras Zaļaiskalns iestudējumos vienmēr valdzinājusi prasme ikvienu stāstu padarīt sirsnīgu, personīgu, vēl ilgi pēc noskatīšanās atstājot pārdomu pēcgaršu. Turklāt viņas aktieriem ir tā laime spēlēties visdažādāko raksturu amplitūdā. Arī “Taksista stāstu” galvenā vērtība – spilgti aktierdarbi. Šajā izrādē aktieris Jānis Pampe pārsteidza ar komiski briesmīgo sieviešu romānu rakstnieka tēlu. Tāpēc Jāņa Pampes veikumam Gada epizodes vērtējums.

4. Alūksniešu iestudētais Mārtiņa Zīverta “Tvans” režisores Daigas Bēteres koncepcijā – mistisks un intriģējošs. Gada aktieris Aivars Millers savu lomu – meistaru Valdemāru – veidojis plašiem triepieniem, ļaujot noticēt gan gleznotāja talantam, gan aristokrātiski elegantajai sakāves atziņai, piekāpjoties Dzintara Strodāna dr. Fiasko spēles noteikumiem.

5. Liepājas Neatkarīgā teātra iestudējumā “Daži vasaras vakari” (režisore Daina Kandevica) būtu gribējies, lai atsevišķu ansambļa dalībnieku spēlē mazāk dominētu emocionāla jūtināšanās un niansētāk tiktu izspēlētas lielās ģimenes savstarpējās peripetijas. Beate Bērziņa Tanjas lomā priecēja ar dabiskumu, skaidru, precīzu, mērķtiecīgu darbību. Tādēļ Beatei Bērziņai ekspertu atzinība par veiksmīgu tēlojumu 2. plāna lomā.

6. Pie Talsu Neatkarīgā jauniešu teātra “Es un mēs” vēl atgriezīsimies šī apskata noslēgumā, jo tas patiesi ir unikāli, kad vidusskolēnu kolektīvs sava klasesbiedra vadībā iestudē izrādes, kas iegūst augstākos novērtējumus. Finālskates izrādē “Pūt, vējiņi!” bija daudz labu, emocionālu aktierdarbu. Tomēr vislielāko ekspertu atzinību ieguva Ciepas lomas atveidotāja Ance Bērziņa, kļūstot par Gada aktrisi 2. plāna lomā.

7. Jaunā Miltu teātra iestudējums “Pieaugošo melīgā dzīve” īpatnējā lasījuma-spēles kompilācijā risināja pieaugšanas tēmu. Izrādes centrā – pusaugu meitene Džovanna un viņas attiecības ar radiem un vienaudžiem. Izrādē aktieru ansamblis, sēžot nekustīgās mizanscēnās vai pieceļoties un panākot pāris soļu pretim varonei, izrunāja (lasīja) tekstus, savukārt Katrīnas Rudzītes Džovanna dzīvoja darbībā, jutīgi, nepastarpināti reaģējot uz dzīves notikumiem un situācijām. Ļoti sarežģīts uzdevums, ņemot vērā izrādes garumu un pārējā ansambļa stacionaritāti. Gada aktrise – Katrīna Rudzīte par “Džovannas” lomu izrādē “Pieaugušo melīgā dzīve”, režisore Līga Milta. 

8. Jelgavas Jaunā teātra iestudētais Šekspīra “Makbets” (režisore Antra Leite-Straume) bija pārsteidzošs gan ar savu telpisko risinājumu, kostīmiem, grimu, gan rūpīgi veidoto kustību partitūru. Ļoti sarežģīts uzdevums bija veicams abiem galveno lomu atveidotājiem – Jurim Bandeniekam Makbeta lomā un lēdijai Makbetai – Ievai Vācerei. Mūžīgajā tēmā par varaskāri, skaudību un bailēm gribētos saprast, kā, kurā brīdī iet bojā cilvēks, tomēr jelgavnieku iestudējumā atbildes nebija. “Makbeta” iestudējumam Gada balvas par horeogrāfiju (Annika Andersone), grimu (Baiba Maido un Aiga Sproģe) un kostīmiem (Annika Andersone un Veronika Osipova).

9.  Jūrmalas teātra bērnu un jauniešu studijas veikums izrādē “Svešinieka atnākšana” (režisors Juris Jonelis) ir uzteicams no vairākiem skatpunktiem. Pirmkārt, interese par latviešu mākslas vēsturi un kultūru nebūt nav pašsaprotama jauniešu vidē. Tāpēc “Svešinieka atnākšana” būtu jāspēlē Latvijas skolās pēc iespējas biežāk un vairāk. Otrkārt, izrādes veidotājiem un dalībniekiem izdevies apvienot darbības telpu, rekvizītus un aktierus tik vienotā vizuālā kompozīcijā, ka no tās nav iespējams atdalīt kādu vienu atsevišķu komponentu. “Iekāpšana” un “izkāpšana” no gleznas izrādās pavisam vienkārša, ja sekojam kādam intriģējošam izziņas procesam. Iestudējumam “Svešinieka atnākšana” Gada balva par vizuālā tēla risinājumu (Ineta Sipunova).

10. Jēkabpils Tautas teātra izrāde “Igauņu bēres” (režisore Inta Ūbele) amatieru finālskatē startēja vispārliecinošāk. Uzmundrinošais igauņu dancis un precīzi iezīmētais temporitms jau no paša izrādes sākuma ievirzīja darbību pareizā gultnē, neļaujot aktieriem šaubīties, atkāpties vai nobīties. Ekspertiem nācās secināt, ka no Jēkabpils teātra ansambļa nav iespējams izcelt kādu vienu veiksmīgāko vai spilgtāko personāžu – visu aktieru darbība uz skatuves bija konkrēta, spilgta un pamatota. Arī prasme ar vieglumu runāt par smagām tēmām (Andrusa Kivirehka lugā ietverti arī nesenās pagātnes notikumi mūsu kopējā vēsturē), ko itin vienkārši varētu traktēt raudulīgi sērīgā noskaņā, jēkabpiliešu izpildījumā skanēja viegli, bez lieka sentimenta. Izrādei “Igauņu bēres” amatierteātru 2024. gada finālskatē trīs balvas: labākais muzikālais noformējums (Aigars Godiņš), labākais režisors (Inta Ūbele), labākais ansamblis – Jēkabpils Tautas teātris.

11. Visbeidzot: Gada izrāde 2024 – Talsu Neatkarīgā jauniešu teātra “Es un mēs” Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” iestudējums (režisors Mikus Krastiņš). Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētā profesore, režisore, amatierteātru finālskates eksperte Aina Matīsa izrādi novērtēja, sakot: “Talantīgi veikts darbs.” Savukārt LKA profesors, režisors un finālskates ekspertu komisijas priekšsēdētājs Elmārs Seņkovs televīzijas intervijā atzina: “(..) gribētu uzteikt iestudējumu “Pūt, vējiņi!”, kurā tiek izmantota klasiskā forma, tajā pašā laikā parādot [to] jaunu, dzīvu. Ir interesanti vērot, kā Raini dzird jauni cilvēki. Tas ir liels notikums, jo parasti Rainis biedē, bet jaunajiem aktieriem tas ir pa spēkam.” Talsu Neatkarīgā jauniešu teātra ansamblis izrādi veidojuši saviem spēkiem, arī tērpi un scenogrāfija, pašu izdomāta un zīmēta, bija realizēta, vien savējiem – vecākiem un skolai – piepalīdzot. Lielais dzirnu rats izrādē griezās, simboliski kuldams gan Daugavas viļņus, gan likteņus. Gada balva par labāko scenogrāfiju – iestudējuma “Pūt, vējiņi!” veidotājiem Jānim Bērziņam un Mikum Krastiņam.

Par perspektīvu

Latvijas amatierteātru fināla skate “Gada izrāde 2024” noslēgusies. Kāds pārbraucis mājās, neapmierināts ar sevi, pasauli un ekspertiem, kāds laimīgs un gandarīts. Viss ir subjektīvs. Svarīgi, ka process, ko sauc par teātra spēlēšanu, neapstājas. Šī gada finālistu režisoru plejāde iezīmējusi cerīgu tendenci – līdzās pieredzējušajiem vecmeistariem lasāmi jauni vārdi. Gada aktieru nominācijās iezīmēta simboliska līnija – labākās aktrises balvu saņēmusi viena no jaunākajām skates dalībniecēm, bet gada aktiera novērtējumu – viens no vecākajiem kungiem. Jo teātris jau arī ir paaudžu spēle, kur satiekas, lai runātu par būtisko. Kā reiz teica aktieris Ēvalds Valters: “Tā tam būs būt!”

Latvijā vēl arvien ir vairāki tūkstoši teātra spēlētāju. Tas ļauj domāt, ka spēles prieks un paaudžu satikšanās vienā skatuves placī, lai runātu, smietos un dzīvotu, tik drīz nebeigsies. Uz šis optimistiskās nots tad arī savu stāstījumu beidzu.

Ar sirsnīgu sveicienu visiem Latvijas amatierteātru kolektīviem – fināla skates “Gada izrāde 2024” eksperte Rita Lūriņa