Par lielajiem jautājumiem
Piezīmes par “Igauņu mūsdienu lugu izlasi” (“Mina Ise”, 2025)
“Vai zināt – igauņi arī mēdz teikt, ka pie kaimiņiem latviešiem viss ir labāk?” šāda frāze 15. maija vakarā izskan Igauņu mūsdienu lugu izlases atvēršanas svētkos Rīgā, Igaunijas vēstniecībā. “Kā tad tā?” mēs samulstam, jo tas visu laiku bijis latviešu monopols. Iespējams, šos abpusējos aizspriedumus var traktēt kā kautrību un pieticību, kā dusmas un bezspēcību, saskaroties ar nejēdzībām pašu valstī. Tad zāle aiz robežām vienmēr šķitīs zaļāka un, kazi, atbrīvos no atbildības kaut ko darīt lietas labā. Aizspriedumi, kā zināms, ceļas no nezināšanas. Tādēļ pirmā latviešu valodā tulkotā igauņu mūsdienu lugu izlase mums piedāvā iespēju kļūt zinīgākiem ne vien par teātra vidi Igaunijā, bet arī par kaimiņu aktualizētajiem problēmjautājumiem sabiedrībā.
Igauņu dramaturgu lugas, kas sarakstītas no 2017. līdz 2022. gadam, ar pārsteidzošu vieglumu un atbrīvotību reflektē par vēsturiskiem notikumiem, skaudri un precīzi atklāj pastāvošās sociālās problēmas un teju pravietiski ieskatās nākotnē. Lietišķa pētnieciska skata pavēršana uz laiku, kas noiets pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, atklāta un drosmīga vēršanās pie nācijai būtiskiem jautājumiem ir galvenās vērtības, kas raksturo izlasē ietvertās lugas.
Pireta Jāksa ar dokumentālo lugu “Tie paši vārdi, meldiņš cits” (2021) ieskatās Igaunijas valsts atjaunošanas anatomijā pirms 30 gadiem. Galvenās darbojošās personas ir divas sievietes [1], kuras paralēli savstarpējai diskusijai par valsts atjaunošanas idejiskajiem un praktiskajiem apsvērumiem lugas gaitā uz skatuves uzbūvē istabu. Ar skrūvmašīnām savienojot koka kārtis un rāmjus, viņas kā no Pandoras lādes velk ārā argumentus par un pret valsts atjaunošanas leģitīmajiem pamatiem, Satversmes ideju, demokrātijas pamatprincipiem, varas izpausmēm u.c. Zīmīgi, ka mājokļa (valsts) celšanā tiek izmantotas padomju laikā ierastās polsterētās durvis un tapetes kā no pirmskara, tā padomju laika. Pēcāk pavīd arī plastmasas logi un linolejs. Pireta Jāksa nemulstot uzdod lielus jautājumus, pie kuriem, pieņemu, daļa skatītāju justos neērti. Jā, patiesi, vai savus ideālus neesam iemainījuši pret mirklīgu pašlabumu? Vai neesam sākuši kurnēt kā izredzētā tauta, 40 gadus pa tuksnesi apkārt klīzdami? Kas pašlaik varētu mūs vienot un likt pārvarēt sīkmanīgos kašķus? Vai tiešām tikai karš vai nopietna krīze spētu mums atgādināt īstās vērtības?
Latviešu skatītājam un lasītājam zināmā igauņu autora Andrusa Kivirehka [2] luga “Tēvzemes bezdelīgas” (2018) saukta par komēdiju, bet kultūras jomas darbiniekiem un lauku dzīves zinātājiem tā nešķitīs. Lugas centrā esošā teātra pulciņa sastāvs – sievietes vecumā no 50 līdz 70 gadiem – atklāj tipisku kultūras un sociālās dzīves ainu kā Igaunijas, tā Latvijas laukos. Proti, kultūras notikumu organizēšana un vietējās kopienas stiprināšana lauku pagastos ar nelieliem izņēmumiem ir vidēja un vecāka gadagājuma sieviešu rūpals. Spītējot skolu un bibliotēku, aptieku un pasta nodaļu skaita sarukšanai, darbaspējīgu un atkarībās nenogrimušu vīriešu un jauniešu aizbraukšanai, sievietes laukos tveras pie kultūras. Nereti viņu cīņa ir bezjēdzīga un groteska, par ko liecina Kivirehka aprakstītā tualetes poda “epopeja” vietējā kultūras namā. Uz tik precīzi un skaudri atklāta sociālā fona absurda liekas teātra pulciņa dalībnieces ideja Igaunijas Neatkarības dienā iestudēt mūziklu par Brīvības cīņām. Tad jau labāk par “laumiņu meitām”, kas sieviešu kolektīvam un sievietēm vispār piederas. Lai arī ar nosacīti labām beigām un dažiem cerīgiem (varbūt naiviem?) pavērsieniem, luga atstāj noturīgi skumju pēcgaršu. Par klāt neesošiem vīriešiem, par nesamērīgi visu varošām sievietēm, apklusinātiem bērniem un daudz ko citu.
Viena no pārsteidzošākajām lugām izlasē ir Mehisa Pihlas traģikomēdija “Vlad i Mirs” (2019). Jā, lugas centrā ir notikumi ap Vladimiru Putinu. Visaptverošas “Putina valstības” dibināšanas plāns izgāžas, un Putins kā parasts mirstīgais ar izpletni nokrīt kādā Jegevas ciema viensētā. Helēnai un Silveram – jaunam pārim, kuri mēģina iedzīvoties laukos, – burtiskā nozīmē no gaisa nokrīt iespēja ietekmēt vēsturi. Grāmatas atklāšanas pasākumā nelielu fragmentu no lugas ataino aktieri Januss Johansons, Eduards Johansons un Elīna Bojarkina [3]. Tajā brīdī mani pārņem silta māju sajūta, jo kāds ir atļāvies bezbailīgi skatīties acīs rupjam un viltīgam pārspēkam un nosaukt to vārdā. Un dara to bez politkorektuma un paaudzēs internalizētām bailēm. Diemžēl pravietiski ir izrādījušies Mehisa Pihlas vārdi par “Putinismus maximus” ekspansiju. Cerams, tikpat pravietiska izrādīsies tā bojāeja. Bet tikmēr nācijas mugurkaula veselības uzturēšanai mums nevajadzētu baidīties publicēt [4] un iestudēt šo lugu.
Henelīsas Notones drāma “Emesis” (2021) ar pārsteidzošu vieglumu lasītāju ievelk tikko vidusskolu beigušu jauniešu realitātē. Frāzes, ar ko apmainās lugas varoņi, ir īsas, aprautas, taču ar to palīdzību Notone meistarīgi atklāj noklusēto un sāpīgo. Līdzīgi kā citi lugu izlasē ietvertie darbi, “Emesis” atklāj kādu sociālu problēmu tās šķērsgriezumā. Šajā gadījumā – kas var notikt ar bērniem, kuru vecāki aizbrauc uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos. Vardarbība, atkarības u.c. mēģinājumi pielāgoties situācijai raksturo fonu, kurā galvenajai varonei Sabīnei nākas ne vien izdzīvot, bet arī pieņemt būtiskus lēmumus par sevi un savu nākotni. Lai arī skarbs un gauži reālistisks stāsts, tas var kalpot kā iedrošinājums mūsdienu pusaudžiem un jauniešiem un kā tiešs atgādinājums vecākiem par viņu atbildību. Ņemot vērā arī valodas lietojumu, kas pietuvināts jauniešu leksikai, un dinamisko lugas struktūru, ar šo darbu ir vērts iepazīstināt skolu jauniešus Latvijā.
Pāvo Pīks ar drāmu “Pāri savai ēnai” (2022) izaicina lasītāja nogurumu pret postmodernismu un sagriež laikmetus, tēlus, vietas un identitātes neatšķetināmā virpulī. Ja lugas lasītājam ir iespēja apstāties, kādu teikumu izlasīt divreiz vai pat sākt lasīt visu no sākuma, tad grūti iedomāties efektu, kādu varētu radīt lugas iestudējums. Pat ja nezina faktu, ka viens no lugas personāžiem atveido igauņu žurnālistu Argo Rīstanu, kurš Igaunijas medijos publicējis izdomātas intervijas ar pasaules slavenībām [5], tas netraucē uztvert apkārt esošās realitātes nosacītību. Viena no trīs galveno varoņu – studenta – vecāki lugas dinamiku piebremzē ar klasiskiem jautājumiem un komentāriem no sērijas “kā gāja skolā?”, tādējādi radot nelielu atsvaru mutuļojošajai lugas struktūrai un virzībai (metamodernisma iezīme?). Neaizsedzot lugas svarīgāko jautājumu par to, kas ir īsts un kam ticēt, lasītājam/skatītājam būs interesantas intelektuālas norādes uz Bodrijāru, Velbeku, Lindemanu u.c.
Futūristisku stāstu par digitalizācijas priekšrocībām un ēnas pusēm piedāvā Sireta Kempbela ar drāmu “Beatrise” (2017) [6]. Tajā aktualizēta ētiskas dabas dilemma par tuvinieku apziņas saglabāšanu čipā un iespējamu pārvietošanu surogātķermenī. Lai arī 2025. gadā nosacīti vairāk zinām par mākslīgo intelektu, izsekošanas algoritmiem un citām digitālajām iespējām, mēs ne tuvu nevaram iztēloties lugā aprakstīto realitāti. Autore asprātīgi notur spriedzi ar dažādu argumentu palīdzību kā no digitalizācijas piekritēju, tā pretinieku viedokļa. Piemēram, kādā epizodē vīrs sievai apgalvo, ka sievas centieni viņu pārtaisīt pēc savas saprašanas (“lai es ceļos agrāk un sportoju, un neizmētāju zeķes”) jau tāda pati apziņas uzlaušana vien ir. Līdz ar to Kempbela mūs mudina domāt un diskutēt par trauslo un situatīvo robežu starp pieņemamo un nepieņemamo digitālajā vidē.
Un visbeidzot – darbs, kas šķietami nerunā par mūsdienām, ir Tīta Aleksejeva drāma “Livonijas rekviēms” (2020). Mīlestība starp Lībieti un Ordeņbrāli 13. gadsimta sākumā Kubeselē uzplaukst par spīti viņu atšķirīgajai reliģiskajai piederībai un galu galā izrādās spēcīgāka par atsevišķām dogmām un ticībām. Lugā saistoši atklātas kristietības nesēju iekšējās pretrunas un šaubas, kas liek citādi paskatīties kā uz krusta kariem, tā uz jebkuru kultūru iespējamo asimilāciju vai integrāciju.
Kaimiņu igauņu mūsdienu lugas ir par lieliem jautājumiem. Neatkarīgi no darbības mēroga un risināmo problēmu būtības lugu autori uzdod individuāli un kolektīvi esenciālus jautājumus. Ja arī dažbrīd jautāti naivi vai pārspīlēti, tie sauc mūs atpakaļ no maldīšanās informācijas un viedokļu labirintos, brīdina no ieslīgšanas nosacītībā jeb vienaldzībā un katrreiz piedāvā ja ne izeju, tad cerību.
Kā zināms, lasot lugu drukātā veidā, lasītājam jābūt vienlaikus režisoram un izrādes vadītājam, aktierim, scenogrāfam, tērpu un kustību māksliniekam. Lai arī šo iztēlošanās darbu neviens nevar paveikt cita vietā, šeit jāuzteic redaktoru Sandras Godiņas un Guntara Godiņa organizētais grāmatas sakārtojums un izcilais tulkotājas Dailas Ozolas veikums. Nevar pārspīlēt precīza un asprātīga (piemēram, “čikiniekā”) tulkojuma nozīmību šī teksta uztverē un sapratnē. Lasot nevar izšķirt, vai igauņu lugu autori aprakstījuši latviešu mentalitāti un notikumus, vai paši savus, jo mēs izrādāmies līdzīgāki, nekā esam pieraduši domāt. Tādēļ, izsakoties Igaunijas Teātra aģentūras literārās daļas vadītājas Heidi Ādmas vārdiem, “cerams, ka šīs lugas, tulkotas dzīvā un izteiksmīgā valodā, atradīs piemērotu izpausmi uz Latvijas teātru skatuvēm un noturēs mūs kopīgā domu un attīstības laukā”. [7]
Rakstīt atsauksmi