Nacionālā teātra misija Lietuvā
Rubrikā “Theatricum Balticum” Bernardinai.lt diskusija: vai Lietuvas teātrī pietiek lietuviešu klasikas un daudzveidības?
Lietuvas Nacionāla drāmas teātra (LNDT) jaunās sezonas pirmais jauniestudējums – mākslinieciskās vadītājas Egles Švedkauskaites (Eglė Švedkauskaitė) iestudētā “Ronja – laupītāja meita” – pirmizrādi piedzīvoja jau 6. septembrī. Tika gaidīta ne vien jaunā sezona, bet arī vēsts par to, kurš būs kļuvis par jauno LNDT ģenerāldirektoru. Pēdējos trīs termiņus, no kuriem viens ilgst piecus gadus, šo amatu ieņēmis Martīns Budraitis (Martynas Budraitis). Saskaņā ar Kultūras ministrijas sniegto informāciju tika saņemti četru kandidātu pieteikumi, bet 2025. gada 7. oktobrī publiski paziņots, ka konkursā uzvarējis un direktora amatā atkārtoti iecelts Martīns Budraitis. [1]
“LNDT ir viena no galvenajām iestādēm, kas veicina Lietuvas teātra attīstību. Viens no vadītājam izvirzītajiem mērķiem ir radīt un prezentēt profesionālus skatuves mākslas darbus ar visaugstāko māksliniecisko vērtību,” teikts Kultūras ministrijas paziņojumā.
Iepazīstinot ar Baltijas teātra aktualitātēm, KrodersLV rubrikā “Theatricum Balticum” publicējam dienas laikraksta Bernardinai.lt 2025./2026. gada sezonas sākumā publicēto sarunu ar režisoru Oskaru Koršunovu (Oskaras Koršunovas), kultūras pētnieku Darju Koli (Darius Kuolys) un skatuves mākslu kritiķi Aušru Kaminskaiti (Aušra Kaminskaitė) par to, kādam jābūt nacionālajam teātrim, kāda ir tā misija un kāds vadītājs šim teātrim ir nepieciešams.
“Viena no būtiskākajām demokrātiskas sabiedrības iezīmēm ir neatkarīgas un autonomas kultūras institūcijas, kas runā par sabiedrībai aktuālām tēmām. Diskusija par LNDT repertuāra (ne)pietiekamību ir pastāvīgs pašas iestādes, teātra zinātnieku un sabiedrības dialogs – ministrija neveido iestāžu repertuāra politiku,” vēstīts Kultūras ministrijas paziņojumā.
Oriģinālā saruna Bernardinai.lt lietuviešu valodā lasāma šeit.
Darjus Kolis: “Vāja māksla parasti peld pa straumi līdzi “aktuālajiem notikumiem””
“Pirmais LNDT direktoram izvirzītais mērķis ir “nodrošināt, lai teātris runātu par Lietuvas sabiedrībai aktuālām tēmām, un attīstīt oriģināldramaturģiju”. Teātris vēsta, ka pārstāv Lietuvu un ir nacionāls. Tādējādi atzīstot, ka tas ir nacionālās kultūras daļa,” saka kultūras pētnieks, literatūrzinātnieks un Viļņas Universitātes docents Dr. Darjus Kolis. LNDT vadītājam izvirzīts arī nozīmīgs mērķis “radīt un prezentēt profesionālus skatuves mākslas darbus ar visaugstāko māksliniecisko vērtību”.
“Lietuvas sabiedrībai ir ne vien tiesības, bet arī pienākums izvērtēt, vai LNDT kā nacionālās kultūras veidotājs šobrīd pienācīgi pilda savu lomu. Žēl, ka šādas apspriešanas publiski neizskan. Manuprāt, LNDT varētu labāk pildīt šo lomu, ko uzņēmušies,” dienas laikrakstam Bernardinai.lt komentārus sniedz Kolis. Pēc kultūras pētnieka domām, neatkarīgie un eksperimentālie teātri ir nozīmīga Lietuvas kultūras dzīves sastāvdaļa. Pasaules praksē tie parasti sacenšas ar valsts finansētajiem un nacionālajiem teātriem māksliniecisko eksperimentu brīvībā un drosmē. Taču par oriģināldramaturģiju gādā lielie, valsts uzturētie teātri. Ja tie atstāj tukšu telpu, diezin vai to var aizpildīt neatkarīgās trupas.
Atbildot uz jautājumu, vai LNDT spēj runāt par sabiedrībai aktuālām tēmām un vienlaikus neatstāt novārtā klasikas darbus, Kolis uzsver, ka ir nepareizi pretstatīt klasiku sabiedrībai aktuālajām tēmām. “Mēs taču daļu savas kultūras tekstu dēvējam par klasiku tieši tāpēc, ka šie teksti ir aktuāli vienmēr, nevis īslaicīgi, un tie uzdod fundamentālus jautājumus gan par indivīda, gan mūsu sabiedrības eksistenci. Neizdevies un vājš būtu tāds teātris, kas tikai, vajadzības spiests, “ilustrētu klasiku”, bet nespētu to radoši interpretēt, no jauna izcelt gaismā un, Vītauta Kavoļa (Vytautas Kavolis) [2] vārdiem runājot, “pacīkstēties” ar to. Vāja māksla parasti peld pa straumi līdzi “aktuālajiem notikumiem”, atveidojot dzīvi banāli, primitīvi un sekli. Īsta māksla runā par dziļākām un universālākām tēmām. Un nopietns dialogs ar klasiku – gan tiešs, gan netiešs – bieži vien palīdz to izdarīt. Varbūt tas palīdzētu arī LNDT?” prāto Kolis.
Kultūras pētnieks uzskata, ka Nacionālā teātra attīstībai impulsu varētu dot pat senās un jau pārbaudītās metodes: paša LNDT vai Kultūras ministrijas izsludinātie lietuviešu dramaturģijas konkursi, lugu pasūtījumi spēcīgākajiem lietuviešu rakstniekiem, klasikas interpretācijām veltītas radošās darbnīcas un visbeidzot – kopīgi mākslinieku, teātra kritiķu un literatūrzinātnieku forumi, kuros tiktu apspriestas nepelnīti aizmirstās Lietuvā un trimdā sarakstītās lugas.
“Starp citu, arī teātru vadītāju amatu konkursi, to nosacījumi un ministriju un pašvaldību slēgtie līgumi ar teātru direktoriem var kļūt par iedarbīgu kultūrpolitikas veidu, ja tas tiek darīts prātīgi un rūpīgi,” viņš apgalvo.
Pirms neilga laika sociālajā medijā Facebook Darjus Kolis dalījās ar savām pārdomām par teātri: “Rādās, ka Lietuva nav mūsdienu teātra valodā interpretējusi ievērojamu daļu klasikas darbu, kā arī interesantu un spēcīgu, bet padomju laikos marginalizētu tekstu. Šķiet, ka šolaiku Lietuvā lielāku nozīmi iegūst mūsu klasiskie teksti: Kaža Biņķa (Kazys Binkis) “Ģenerālmēģinājums”, Vidūna (Vydūnas) “Pasaules ugunsgrēks”, Baļa Srogas (Balys Sruoga) “Kazimiers Sapiega” un citas vēsturiskās drāmas. Arī Antana Šķēmas (Antanas Škėma) “Živile”... Ir arī interesanti, bet vēl neatklāti Aļģirda Landsberģa (Algirdas Landsbergis), Kosta Ostrauska (Kostas Ostrauskas) un Jokūba Josades (Jokūbas Josadė) darbi. Vai nebūtu vērts ar svaigu skatījumu jaunā skatuves valodā interpretēt Joza Gruša (Juozas Grušas), Kaža Sajas (Kazys Saja), Joza Glinska (Juozas Glinskis) tekstus un atkal mēroties spēkiem ar Vinca Krēves (Vincas Krėvė) “Šarūnu” vai Justina Marcinkeviča (Justinas Marcinkevičius) “Mindaugu”? Vai arī pēc Rima Tumina (Rimas Tuminas) iestudējuma atgriezties pie Marjus Ivaškeviča (Marius Ivaškevičius) “Madagaskaras”?” piebilst Darjus Kolis.
Oskars Koršunovs: “LNDT nepiedzīvo tos labākos laikus”
Pēc teātra režisora Oskara Koršunova domām, LNDT vajadzētu būt sava veida lokomotīvei citiem teātriem. Taču diemžēl, saņemot daudzkārt lielākas dotācijas, tas neatrodas citu teātru priekšgalā un nerāda neapstrīdamu priekšzīmi. “Pašlaik LNDT nepiedzīvo tos labākos laikus. Lai gan apmeklētības rādītāji nav slikti, tas ir saistīts ar LNDT īpašo statusu, reprezentatīvo atrašanās vietu un ēku, finansiālajām iespējām un atpazīstamību. Visapmeklētākie un sabiedrībā visaugstāk mākslinieciski novērtēti ir vecākie iestudējumi, kas tiek rādīti desmit gadus un ilgāk,” viņš saka.
Režisors uzskata, ka mūsdienās objektīvi novērtēt mākslu ir gandrīz neiespējami. “Kritiķi nenoliedzami ir snieguši daudz bonusu, gaidīdami pārmaiņas un jauninājumus. Viņi it kā joprojām cerīgi gaida, taču ir jūtama vilšanās, īpaši kuluāros un skatītāju vidū. Teātris ir apņēmies eksperimentēt un ieviest jauninājumus, taču nav salāgojis skatītāju gaidas ar saviem mērķiem. Noteiktu teātra un sabiedrības burbuli šīs pārmaiņas apmierina, taču lielāko daļu tās neskar. Teātris kļūst par elitāru parādību, kas vairākumu neaizsniedz. Protams, šāda situācija starp augsto mākslu un sabiedrības vairākuma vajadzībām ir pastāvējusi vienmēr. Taču teātra mērķis ir mazināt šo plaisu, un tas ir profesionalitātes jautājums,” dienas laikrakstam Bernardinai.lt stāsta Koršunovs.
Viņaprāt, LNDT, meklējot jaunu teātra valodu mūsdienu pasaules estētiskajās un ētiskajās koordinātēs, tomēr neko jaunu nav pateikuši. “Mēs zaudējam to, ar ko Lietuvas teātris kļuva slavens pasaulē, – spēcīgu režiju, metaforas, klasiskās dramaturģijas interpretācijas, aktierspēli. Varētu teikt, ka no tā visa apzināti norobežojās kā no senā mantojuma, taču tā vietā nekas jauns nav nācis. Tāpēc paradoksālā kārtā, tiecoties neatpalikt no modes, mēs arvien vairāk kļūstam par provinci. LNDT, pēc ēkas atjaunošanas izvēloties slaveno saukli “Neej uz teātri” [3], nav piedāvājis neko tādu, kas liktu šo saukli ignorēt.
Izrādes turpina iestudēt tie paši Lietuvas režisori un jau agrāk pieaicinātie ārzemju režisori, kam pašiem sevi kvalitātes ziņā neizdodas pārspēt. Visvairāk uzmanības un naudas saņem viesrežisori, savukārt jaunie režisori, izņemot teātra vadītājus, iestudējumiem saņem vismazāk līdzekļu. Būtībā izmaiņas bijušas tikai virspusējas. Netika izvēlēti jauni mākslinieciskie vadītāji, jo viņi jau iepriekš strādāja un iestudēja izrādes LNDT (izņemot Kamili Gudmonaiti (Kamilė Gudmonaitė)), mainījās tikai viņu amatu nosaukumi. Taču īstu vadītāja atbildību, brīvību un varu viņi neieguva. Viss teātris tāpat palika viena cilvēka rokās. Tā ir izveidota LNDT vadības struktūra – gala lēmumus pieņem tikai ģenerāldirektors, kurš nu jau kļūst neizkustināms un mūžīgs. Tā ir ne vien LNDT, bet visu mūsu teātru problēma.
Mākslinieciskie vadītāji ir pilnībā atkarīgi no ģenerāldirektoriem, kuri jebkurā brīdī var viņus atlaist. LNDT gadījumā no darba jau tikuši atbrīvoti daudzi mākslinieciskie vadītāji, turklāt jaunie negatavojas vēl vienam pilnvaru termiņam. Tā nu pasaka, ko dzirdam, kad pievienojas jauni vadītāji, diemžēl ir un paliek tikai pasaka. Teātra aktieri sūdzas, ka viņiem apnicis būt par izmēģinājuma trusīšiem dažādos projektos, jo vairs netiek iestudētas lielas izrādes ar lielām lomām, vairs nav klasikas izrāžu, kurās tiktu attīstīta aktierspēle. Turklāt pati aktierspēle mūsdienu teātrī vairs netiek uzskatīta par prioritāti,” ar kritiku neskopojas Oskars Koršunovs.
“Skaļi izskanējis, ka režijas teātris ir miris. Tagad par režisoru var kļūt ikviens, vai arī šo funkciju var pildīt kolektīvs. Drāmu ir nomainījusi postdrāma. Teātris pašnāvnieciski vairs nevēlas būt teātris. Kritiķi ar prieku konstatē, ka teātris viņiem vairs nav interesants, un labprātāk raksta par laikmetīgo deju,” turpina Koršunovs. Viņš piebilst, ka tās ir vispārējas pasaules tendences. “Tomēr šīs tendences vairāk atspoguļo festivāli un neatkarīgie teātri, nevis repertuāra un it īpaši nacionālie teātri. Pasaules praksē mēs tomēr redzam, ka nacionālie teātri paliek uzticīgi savai būtībai. Tie tiecas pēc inovācijām, bet vēlas arī saglabāt savu bagātīgo tradīciju, vienlaikus aptverot plašu kultūras lauku,” saka Koršunovs.
Pēc režisora domām, neatkarīgajiem teātriem nav tik daudz kapacitātes, lai nosegtu tās nišas, kuras neaizpilda Nacionālais teātris. Turklāt LNDT var autonomi izmantot savu brīvību, radīt inovācijas, starpdisciplināro mākslu un citus eksperimentus.
“LNDT ir pavisam unikāla bāze, dotācija un pats teātris reprezentācijai. Tāpēc tam ir lieliska iespēja atbalstīt neatkarīgos teātrus. Diemžēl tas tikpat kā netiek darīts, ja nu vienīgi par lielu samaksu iznomājot zāles. Līdzvērtīgu sadarbību un kopražojumu noteikti ir par maz. Neatkarīgajiem teātriem ir savas problēmas, kas saistītas ar zāļu trūkumu un finansējumu. Tie ir lemti izzušanai šā vai tā, bet tā jau ir cita tēma,” komentē Oskars Koršunovs.
Aušra Kaminskaite: “LNDT repertuārā patiesi manāma daudzveidība”
Skatuves mākslu kritiķe Aušra Kaminskaite (Aušra Kaminskaitė) norāda, ka nacionālais teātris spēj atspoguļot kopainu un sniegt skatītājiem iespēju redzēt daudzveidīgu teātri. “Nacionālajā drāmas teātrī var redzēt gan klasiskus, gan laikmetīgus lietuviešu dramaturģijas iestudējumus, gan arī klasikas darbus no visas pasaules. Raugoties objektīvi, repertuārā patiesi manāma daudzveidība: ir sastopama mūsdienu un klasiskā oriģināldramaturģija un ārzemju klasika. Ir gan konservatīvāki iestudējumi, gan modernāki. Dažu izrāžu pamatā ir klasisks teksts, citi iestudēti, ievērojot devised (koprades – tulk. piezīme) teātra principus, kad dramaturģija top radošajā procesā. Ir izrādes, kurās vissvarīgākā ir forma, un tādas, kurās vislielākā loma ir aktierspēlei.
Izvēles iespēju patiesi netrūkst. Problēma rodas tikai tad, kad vaicājam: “Vai ar to pietiek sabiedrībai?” Mana atbilde – nepietiek gan. Tāpēc mums ir vairāki teātri – galu galā vienam teātrim nav jāapmierina visas vajadzības. Lai gan Nacionālais teātris tiek saukts par nacionālu, līdztekus tam strādā citi valsts teātri, kurus arī finansē nodokļu maksātāji. Tiem arī ir jāsniedz ieguldījums kopējā sistēmā, lai būtu apmierinātas dažādas sabiedrības vajadzības. Turklāt mums ir arī neatkarīgā skatuve,” viņa stāsta.
Pēc Aušras Kaminskaites domām, teātris nekad nevar izpatikt pilnīgi visiem. “Daļa sabiedrības uzskata, ka visnozīmīgākā ir oriģināldramaturģija, citi – ka būtiskākas ir viesizrādes un izglītojošais darbs. Tas vienmēr ir interpretācijas jautājums. Tā kā teātris ir nacionāls, var izteikt pieņēmumu, ka nacionālās dramaturģijas varētu būt vairāk. Tomēr tas nenozīmē, ka repertuāram būtu jāaprobežojas ar lietuviešu autoru un režisoru darbiem. Mēs esam gan lietuvieši, gan eiropieši – ir dabiski, ka dalāmies praksē ar citām valstīm,” viņa uzskata.
Vaicāta, kādām īpašībām jāpiemīt LNDT direktoram, Kaminskaite atbild, ka, rodoties jautājumiem, viņam būtu jāspēj skaidri, stingri un atbildīgi paust savu nostāju un izjust atbildību pret savu darbu, būtu arī labi, ja direktoram būtu sakari ārvalstīs. Un, protams, viņam labi jāpazīst lietuviešu režisori un aktieri un jāpārzina neatkarīgā teātra lauks. “Svarīgi, lai direktors nav revolucionārs. Teātris šobrīd noteikti nav tādā bedrē, ka būtu nepieciešams visu sagraut un radīt no jauna. Tāds skatījums būtu kaitīgs. Pēdējos gados, piemēram, pateicoties māksliniecisko vadītāju iniciatīvai, jaunu sparu ieguvuši vidējās paaudzes aktieri, kuriem ilgāku laiku nav bijušas ievērojamas lomas. Tas pierādīja, ka mums Lietuvā ir lieliski aktieri – nepieciešams tikai radīt viņiem piemērotus apstākļus un izcelt viņus gaismā. Ja tiktu izvēlēts vadītājs, kurš liktu šķēršļus šim procesam un piešķirtu privilēģijas tikai konkrētiem cilvēkiem, tas būtu ļoti neveselīgi.
Ideālajam vadītājam būtu jāspēj novērtēt jau sasniegto un kopīgi vest komandu uz priekšu. Ja viņš pats nespēj formulēt māksliniecisko virzienu, viņam vajadzētu pieaicināt māksliniecisko vadītāju, kurš to izdarītu. Un direktors vairāk uzmanības varētu veltīt vadībai un finansēm. Tātad ir nepieciešams spējīgs menedžeris, kurš prot arī apvienot un iedvesmot komandu,” dienas laikrakstam Bernardinai.lt stāsta Kaminskaite.
“Teātris nav mirkļa notikumu māksla”
“Uzskatu, ka teātris šajos laikos varētu sniegt ieguldījumu valsts nacionālajā drošībā. Tā varētu kļūt par teātra pagaidu misiju. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsdienās, manuprāt, nav svarīgāka uzdevuma,” teātra funkciju Lietuvā raksturo Aušra Kaminskaite. Pēc viņas domām, teātris jau šobrīd pilda daudzas funkcijas – palīdz atpūsties, aizpildīt laiku, sniedz iespēju cilvēkiem izdzīvot psiholoģiskus procesus, aicina uz pārdomām vai pārmaiņām. Taču stiprināt sabiedrības noturību un kopīgo drošību pašlaik ir ļoti aktuāli.
“Teātrim nebūtu jādzen cilvēki depresijā. Rādot un izgaismojot problēmas, tam vienlaikus jāiedveš cilvēkos cerība un jāmudina rūpēties vienam par otru, jo valsti veido cilvēki. Var kritizēt politiķus, bet teātra būtība slēpjas tajā, ka cilvēki sapulcējas, pasmejas, pavada kopā laiku un reizē kaut ko piedzīvo. Tas arī veido sabiedrību. Būtu ļoti veselīgi, ja teātris palīdzētu stiprināt izpratni, ka ikviens no mums var uzlabot savu vidi un veicināt valsts labklājību. Kā to izdarīt? Manuprāt, vislabākais veids ir mākslinieku personīgie piemēri. Izrādēs var ļoti labi redzēt, kad tās veidotājus patiesi interesējis darbs pie iestudējuma un kad ne. Bet te rodas dilemma – lai mākslinieki iedziļinātos darbā, viņiem jāstrādā pie sev būtiskām tēmām, taču teātrim ir noteikti uzdevumi. Kā salāgot radošo brīvību ar institucionālajiem mērķiem – te jau sākas īstās problēmas,” stāsta Kaminskaite.
Pēc viņas domām, teātris reti kad tieši reaģē uz aktuālajiem notikumiem, bet tas spēj aktualizēt ilglaicīgākas un dziļākas tēmas. “Teātra stiprā puse ir nevis reaģēt uz notikumiem, bet runāt par dziļākiem procesiem – par sabiedrību, cilvēces attīstību un cilvēka pieredzi. Teātris nav mirkļa notikumu māksla. Tas vēsta par ilgtermiņa procesiem, par to, kas veido mūs kā sabiedrību un cilvēci,” uzskata Aušra Kaminskaite.
Teātra misija un nozīmīgums
“Nacionālā teātra misija ir rūpīgi kopt teātra mākslu, uzturot dzīvu tradicionālo, kultūras, pasaules un lietuvisko mantojumu, vienlaikus radot jaunu teātri, kas runā par mūsdienām. LNDT ir jābūt sabiedrības spogulim, kultūras bastionam un vietai, kur satiekas jaunākās idejas, dziļākās politiskās atziņas un jaunākās pasaules kultūras tendences. Teātris vienmēr ir bijusi garīgā dziednīca un dzīves skola. Tādam tam būtu jāpaliek. Teātris savā būtībā ir indivīda un sabiedrības identitātes veidošanās vieta. Mūsu neatkarība un spēja nepadoties ir atkarīga no kultūras pamata, kura viens no stūrakmeņiem ir teātris. Tāpēc LNDT ir īpaša nozīme,” saka režisors Oskars Koršunovs.
Kultūras pētnieks Darjus Kolis uzskata, ka teātrim vajadzētu nosargāt vai atjaunot pretošanās un izturības misiju – nepadoties šo laiku niecīguma un banalitātes priekšā un pretoties dzīves vienkāršošanai un noniecināšanai. “Kā teiktu Česlavs Milošs (Czesław Miłosz): neļaut pagātni un nākotni mērīt pēc tagadnes cilvēka niecīguma mērauklas. Lietuvas teātris bija spēcīgs, kad gāja pret straumi, kad nepakļāvās vienai vai citai konjunktūrai un kad neatkarīgi no apkārtējiem apstākļiem vēstīja par cilvēka un nacionālās kopienas likteni savā mākslinieciskajā valodā,” viņš stāsta.
Pēc Aušras Kaminskaites domām, teātrim nav vienas misijas, bet katrs teātra vadītājs var izveidot savu vīziju. “Es nepiedēvētu nacionālajam teātrim kādu konkrētu misiju. Teātris kopumā ir viena no tām kultūras parādībām, bez kurām cilvēce nespēj pastāvēt. Tā pirmsākumi meklējami jau pirmatnējos rituālos, kad cilvēki izlikās par kādu citu un veica neikdienišķas darbības, tai kļūstot par kopīgu pieredzi. Mūsdienās notiek tas pats, tikai citā formā. Ja teātris ir izdzīvojis gadu tūkstošiem ilgi, tātad tas ir bijis pastāvīgi nepieciešams. Tāpēc ikviens vadītājs var radīt savu misiju, un sabiedrības komentāri vai viedokļi automātiski nekļūst par obligātām prasībām.”
No lietuviešu valodas tulkojusi Kristiāna Caune
Rakstīt atsauksmi