Zanda Zaļakmene-Laguna

LU Latvistikas BSP absolvente

AKTIERIS RUNĀ: MATĪSS KUČINSKIS

Saruna ar aktieri Matīsu Kučinski jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”

Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.

KrodersLV  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.

Ar Matīsu Kučinski tiekamies septembra pirmdienā, kad mēģinājumu nav. Nesen ir notikusi iestudējuma “Indulis un Ārija” pirmizrāde, un tikko sākušies mēģinājumi izrādei “Bastardi”, kurā Matīss spēlē nozīmīgu lomu. Par nozīmīgiem notikumiem Matīsa kā aktiera un cilvēka dzīvē arī šī saruna.

Kā tu šodien jūties?

Labi, man ir šodien brīvdiena.

Kāda būtu tava ideālā brīvdiena?

Man ļoti maz sanāk būt mājās ar mammu un māsu, tāpēc laikam man ideālā brīvdiena būtu kaut kur aizbraukt ar viņām, pavakariņot, pavadīt mazliet laika [kopā].

Pētot informāciju par tevi internetā, var atrast, ka agrāk salīdzinoši nopietni esi nodarbojies ar sportu. Kā no sporta nonāci līdz teātrim?

Vidusskolā spēlēju futbolu, kādu laiku arī florbolu – bija tāds mikslis starp abiem, bet beigās paliku pie futbola. Tomēr mani vienmēr ir interesējis kas vairāk. Skatījos Disney Channel, mani ļoti aizrāva, kā tur jauni aktieri darbojas. Būt par aktieri man šķita vilinoši, bet tajā laikā neko nedarīju, lai šo sapni piepildītu – neapmeklēju teātra pulciņus, jo tas “nebija stilīgi”. Paliku pie futbola.

Viss mainījās 12. klasē, kad mūsu žetonvakara izrādi taisīja Krišjānis Salmiņš no Valmieras teātra. Viņš iestudēja “Liliomu”, un man tika galvenā loma – Lilioms (kas ir ļoti amizanti, ka viņš taisīja šo lugu, un tagad es esmu Nacionālajā teātrī). Tas bija ļoti interesants process. 12. klase man bija nevis matemātika, angļu valoda un gatavošanās eksāmeniem, bet eksemplāra apgūšana, teksta mācīšanās. Mani tas tik ļoti aizrāva, ka skola palika ne tikai otrajā, bet pat trešajā plānā. Daudzi neticēja, ka es varēšu to izdarīt, jo es biju tāds, kas kaut ko iesāka un drīz pēc tam pameta malā. Tomēr es to izdarīju, un man bija gandarījuma sajūta, mēs izrādi nospēlējām, man patika, cilvēkiem patika, un es no tā guvu sava veida baudu.

Tad bija doma, ka es varētu stāties [Latvijas Kultūras akadēmijā], bet tajā gadā nebija uzņemšanas. Kad pateicu vecvecākiem – omei un opim, kas man ļoti svarīgi –, ka gribu kļūt par aktieri, viņi ieteica vispirms iegūt “kādu normālu profesiju”, un tad es varēšu iet aktierēt. Iestājos Sporta akadēmijā, gadu tur nomācījos, un tas bija briesmīgi, man bija sajūta, ka vispār neesmu savā vietā. Tad bija tāda situācija, ka biju tikko izmests no vidusskolas, vairs nebiju Valmierā (es esmu no Valmieras), Rīgā arī nejutos kā mājās, un turklāt studēju vietā, kur negribēju būt.

Pēc tam no akadēmijas izstājos, un tieši tad sākās kovids. Lieliski... Es aizgāju uz Kultūras koledžu, bet negāju uz aktieriem, jo domāju: ja iešu uz aktieriem, tad tikai akadēmijā. Iestājos multimediju producēšanā, nomācījos tur gadu, bija labi, bet nebija nekas īpašs, tāpat nejutos līdz galam labi. Nākamajā vasarā bija uzņemšana uz Seņkova kursu, bet tas bija kovida gads, un bija jāiesūta video, kur runā prozu. Es toreiz pat īsti nezināju, kas ir proza (smejas), un sākumā domāju, ka vispār nesūtīšu. Bet viena vidusskolas draudzene mani pārliecināja: “Tu taču visu laiku to gribēji – vismaz pamēģini!” Bija pēdējā video iesūtīšanas diena, es pat neiesūtīju prozas gabalu, iesūtīju video, kur runāju pats savu sarakstīto dzejoli, kuru noperformēju arī tā, it kā tā būtu dziesma. Domāju – būs, būs, nebūs, nebūs. Kad atnāca rezultāti, izrādījās, ka man ir 100% un esmu ticis tālāk!

Nākamajā dienā bija jādodas uz Rīgu, bija jāsagatavo proza, dzejolis un dziesma. Prozu atradu internetā – pirmo, kas patrāpījās, dzejoli paņēmu to pašu, ko biju runājis video, bet dziesmai izvēlējos “Prāta vētras” dziesmu “Rudens”. Komisija nemaz neprasīja prozu, es norunāju dzejoli, un tad man palūdza nodziedāt. Redzēju, ka citi reflektanti ir ļoti kautrīgi, tāpēc nolēmu, ka man jāizceļas. Dziedot “Rudeni”, piegāju pie Zanes Daudziņas, skatījos viņai acīs un dziedāju (dzied): “Kad barojām pīles…” Tad tiku tālāk, un pēdējā kārtā mums paziņoja, ka esam uzņemti. Tā bija ļoti laba sajūta, jo beidzot dzīvē bija piepildījies tas, ko esmu gribējis. Tas tāds kopsavilkums manai tikšanai no sporta līdz akadēmijai (smejas).

Sportā iegūtās prasmes un zināšanas tev noderēja studijās?

Protams, vispirms jau komandas darbs. Mums arī akadēmijā teica, ka sports iet roku rokā ar teātri. Futbolā tu apzinies savu pozīciju, kā tu iekļaujies komandā, tāpat arī teātrī jāzina, kā tu iekļaujies konkrētajā izrādē, kāda ir tava loma.

Jums studijas notika hibrīda režīmā?

Sākumā bijām klātienē, bet tad uznāca kaut kāds [kovida] vilnis atkal, un mēs darbojāmies caur Zoom. Mums bija ļoti daudz bezpriekšmetu uzdevumi jāfilmē, piemēram, kā tu atskrūvē vaļā lēcu trauciņu, ieliec lēcu, vai jebkādas citas darbības, un pēc tam to pašu bez konkrētā priekšmeta. Koncentrējāmies arī uz novērojumiem, mums bija jāiet filmēt cilvēkus, un pēc tam jānofilmē, vēlams tajā pašā vietā, cik precīzi vien varam, it kā mēs būtu tie cilvēki. Mēs kopā ar kursabiedriem gājām meklēt novērojumus un runājām, tas lika vairāk novērot pasauli. Kaut kādā ziņā tas bija ļoti vērtīgi.

Kas bija vērtīgākais, ko ieguvi studijās, un ko tās ļāva uzzināt vairāk par sevi?

Tas būs klišejiski, bet jaunus draugus, domubiedrus. Mani nevar salīdzināt – kāds es ienācu akadēmijā un kāds esmu izgājis no tās. Mēs ļoti daudz analizējām situācijas, kāpēc dzīvē kaut kas notiek, kāpēc cilvēki rīkojas tā, kā viņi rīkojas. Izklausās dīvaini, bet tu iemācies filtrēt telpu, filtrēt cilvēkus. Tāpat arī daudz vairāk dzirdēt sevi, kāpēc es kaut ko gribu vai negribu. Pēc akadēmijas joprojām domāju par to, kas es esmu.

Kuri pedagogi snieguši vērtīgākas atziņas un mācības par aktiera darbu?

Protams, visvairāk darba sanācis ar Elmāru [Seņkovu]. Bet pirmajā kursā mums mācīja arī Pēteris Krilovs. Bija kaut kāda etīde, ka es ienāku telpā, kaut ko tur baigi pārdzīvoju, rādu kaut ko. Pēc etīdes Pēteris saka visiem pārējiem, kuri skatījās: “Matīss domā, ka mēs visi esam riktīgi stulbeņi. Viņš domā, ka mēs nesapratīsim, ja viņš vienkārši spēlēs, nevis rādīs.” Tad es pats sajutos kā stulbenis. Bija vēl viena etīde, kur manam draugam sabrauc kaķīti un mēs kaķīti vedam uz Rīgu pie veterinārārsta, atnāk ārsts un pasaka, ka kaķītis ir jāiemidzina. Mēs tur kaut ko spēlējām, spēlējām, bet Pēteris norādīja, ka to var parādīt ļoti vienkārši ķermeniski. Mums nesanāca, pienāca Pēteris ar tādiem piepaceltiem pleciem, gaidīja it kā ārsta atbildi, un pēc atbildes viņš vienkārši nolaida plecus. No malas skatoties, mums viss par šo situāciju kļuva skaidrs.

Savukārt Elmārs mani tā “ņēma priekšā” par teksta analīzi, katra teksta pamatošanu. Mēs taisījām Blaumaņa “Raudupieti”, man bija dialogs ar partneri. Partneris kaut ko pasaka, viss kārtībā, es pasaku savu frāzi, un Elmārs: “Stop! Neticu.” Un tā ar katru manu tekstu. Es nesapratu, ko viņš no manis grib, tas bija ilgi, bet beigās viņš mani “salauza” uz labo pusi. Un milzīgs paldies viņam par to. Tad es sāku saprast, ka teātris nav tekstiņš, tā ir doma, un ne tikai tekstam, bet arī tēlam. Mums arī teica, ka būs daudz pedagogu, bet no katra mēs paņemam kaut ko, katram jāveido sava patiesība, jo pedagogi dod tikai instrumentus. Akadēmijā tev iemāca alfabētu, un pēc tam teātrī tu tikai mācies likt kopā vārdus un teikumus.

Runājot par studiju laiku, kura no lomām tev visvairāk ir palikusi sirdī?

Bendžamina loma “Moceklī”. Tā bija pirmā izrāde, pirmā lielā loma, un man gāja tik ļoti grūti. Man ļoti ilgi nevērās vaļā čakras, es nevarēju nokasīt savus iestrādātos štampus. Elmārs ļoti veicināja pašiem domāt un piedāvāt, kādu tu gribi tēlu veidot. Es ļoti ilgi gaidīju no Elmāra, lai viņš man kaut ko piedāvā, bet Elmārs padeva roku tikai tad, kad pats kaut ko piedāvāju. Es to asociēju ar kāpšanu kalnā. Tu uztaisi caurumiņu kalnā, Elmārs var ielikt tur roku, pavilkt tevi augstāk, un tad jūs abi kāpjat kopā. Mums šai izrādei bija divi sastāvi, paralēli Aleksandrs Bricis spēlēja “Māceklī”, man bija sajūta, ka es ļoti iepalieku, jo darba apjoms bija tik liels pie tādas lomas, ka nezināju, pie kā pieķerties. Tad es vienkārši apsēdos un sarakstīju, kas katrā ainā notiek ar manu tēlu, un centos izveidot tēla līniju. Tas bija mans pirmais tā saucamais melnais darbiņš. Domāju arī par to, kādi varētu būt Bendžamina rekvizīti. Izdomāju, ka mans varonis raksta Bībeles tekstus uz rokām. Mēs bijām skolā vērot jauniešus, un es redzēju, ka puiši raksta sev uz rokām, man šķita, ka tā ir tāda aizrautība... Tā loma bija smaga, pat murgos pie manis nāca Dievs un kliedza uz mani… Šī loma man lika saprast, ka aktiera melnais darbiņš ir ļoti nozīmīgs un ka lomas veidošana nebeidzas līdz ar mēģinājuma beigām, bet turpinās arī ceļā uz mājām un no rīta mostoties.

Pārlecam tagad uz Nacionālo teātri. Tu saņēmi piedāvājumu strādāt Nacionālajā teātrī jau, kad biji 3. kursā, vai ne?

Jā, trešā kursa beigās.

Pirms tam jau biji domājis, kurā teātrī gribētu nokļūt?

Jā, kad es nācu uz Rīgu, ļoti gribēju uz Daili. Man šķiet, tas visiem ir tāds… Bet jau studiju laikā sapratu, ka iešu pie tā, kas tiešām gribēs pieņemt mani savā kolektīvā, jo es esmu komandas cilvēks. Man patīk būt piederīgam komandai, vietai, telpai… Un es domāju, ka būšu lojāls tai komandai, kas mani izvēlēsies. Šeit [Nacionālajā teātrī] ir mājīgi.

Vai tu atceries brīdi, kad saņēmi piedāvājumu strādāt šeit?

Es saņēmu zvanu. Es biju “Zirgu pastā”, mēs taisījām izrādi. Zvana svešs numurs, es paceļu, zvana [Nacionālā teātra] direktors un aicina uz kafiju. Es biju apstulbis ļoti labā ziņā, nezināju, kur likties. Tad es aizgāju, apsēdos pie galda, kur bija pārējie, un es nevarēju noturēt to prieku. Pārējiem teicu, ka zvanīja direktors un aicināja uz kafiju… Visi priecājās, mums jau kursā visi ļoti priecājās par to, ka kāds kaut kur ir paņemts [strādāt].

Kā tu jūties Nacionālajā teātrī? Vai jūti piederību šai mājai, ņemot vērā, ka nebiji domājis nokļūt šeit?

Jā, no sākuma bija dīvaini. Otrajā kursā Elmārs mūs šeit veda uz mēģinājumu telpu mēģināt “Mācekli” un “Mocekli”, un, kā jau teicu, process bija ļoti grūts. Tad nu sākumā šī vieta asociējās ar tā brīža sajūtām, un tās nebija pašas labākās sajūtas. Bet ir pagājis kāds laiks, un tagad es šeit jūtos tiešām labi.

Kura loma no tām, kas tev šobrīd ir, šķiet visvairāk “tava”?

Uģis [“Indulī un Ārijā”].

Kāpēc?

Tā man bija pirmā saskarsme ar Indru Rogu, pirmā saskarsme ar Raini. Process bija tik emocionāli pārsātināts ar informācijas gūzmu, kas nāca uz mūsu pusi. Un Uģis ir ļoti svarīgs tēls… Es atceros, ka mums studiju laikā stāstīja, ka ir tie, kas ir spēlējuši induļus, tie, kas ārijas, tie, kas uģus… Nu, tās ir dažas lomas, kuras atceras. Es šo uzdevumu ņēmu ļoti personīgi. Uģim balts ir balts un melns ir melns, bet tas nav viss, kas ir par viņu. Es centos sasaistīt viņu ar savu dzīvi, kas ir par tēva figūras meklēšanu, par cenšanos sevi pielīdzināt kādai vīrieša figūrai. Vēlāk tu tiec sāpināts, bet Uģis tajā pašā laikā turpina turēties pie Induļa. Man tā ir mūžīga piederības meklēšanas sajūta.

Par Uģi es arī gribēju parunāt. Tu lasi recenzijas?

Jā, dažreiz sanāk. Man nepatīk, bet, jā. Es gribu izskaust, ka es lasu, bet es esmu jauns, mani interesē, ko citi domā. Es to visu neņemu personīgi, bet emocionāli pārdzīvoju par daudz ko. Es esmu tāds sapņotājs, man gribas, lai viss ir labi.

Henrieta Verhoustinska recenzijā par šo izrādi raksta: “Matīss Kučinskis redz Uģi kā vilcēnu, kā patstāvīgi domājošu jaunu cilvēku, kurš izvēlējies uzticību savai autoritātei – Indulim. Viņā ir daudz rotaļības un vitalitātes.” [1] Tu vari viņai piekrist?

Vispār, jā. Viņā ir daudz vitalitātes, naivuma. Uģis ir vienkārši tīrs. Nezinu, vai tik tīras dvēseles mūsdienās vēl ir. Lugā arī ir teksts, ko saka Indulis par Uģi: “Pusbērns, pusjauneklis, kā ūdens skaidris, / Tik tieši, gaiši tek kā pļavā strauts, / Kā mana sirdsapziņa reiz.” (Rainis “Indulis un Ārija)” Pēc izrādes man uzrakstīja Jānis Siliņš (teātra zinātnieks, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs – Z.Z.L.), kurš man nekad iepriekš nebija rakstījis, – viņš teica, ka šodien Uģis bija ļoti konkrēts. Tad man bija tāda miera sajūta sirdī. Vēl neesmu runājis ar Māru Ķimeli, bet man ir svarīgi zināt arī viņas domas. Arī Līga Ulberte teica labus vārdus, un tas mani nomierināja. Vienmēr svarīgi, ko domā mūsu kursa papucis jeb Elmārs, un arī viņš pēc šīs izrādes izteicās atzinīgi, tas vienmēr uzmundrina.

Parunāsim par izrādi “Bastardi”. Par ko tā ir? Kāda ir tava loma?

Es esmu Niks Pērle. Es nezinu, cik daudz varu stāstīt (intervija notiek pirms jauniestudējuma pirmizrādes 2025. gada 14. novembrī – Z.Z.L). Darbība notiek elitārā skolā, kur jaunieši tiek audzināti pēc konkrētiem principiem, iet uz labām atzīmēm. Tur ir konkrēta sistēma, rutīna, stingrība, vērtības. Niks Pērle, mans tēls, ir pats labākais, visvairāk novērtētais atzīmju skalā, un viņam ir interesantas attiecības ar tēvu. Niks meklē tēva atzinību, viņš grib, lai tēvs viņu redz. Šis tēls lugā ir par brīvības meklējumiem, sevis atrašanu, izzināšanu, pieņemšanu un nebaidīšanos. Mums pasaulē apkārt ir tik daudz apstākļu, kas dažkārt neļauj mums būt pašiem, neļauj izteikt savu viedokli. Manuprāt, tas ir par savas personības neapslāpēšanu, par nebaidīšanos būt pret sistēmu, kura dažkārt mēdz mūs “presēt” tādus, kā viņiem vajag.

Nacionālajā teātrī ir noturīga tradīcija jaunajiem aktieriem izvēlēties savus krustvecākus. Vai esi atradis sev krusttēvu?

Man ir sava teātra krustmāte. Nezinu, vai tā tas ir pieņemts, bet man ir teātra krustmāte Laura Siliņa. Mēs sākām kopā strādāt jau manā studiju laikā, bet joprojām satiekamies, parunājamies par teātri. Laura ir mans domubiedrs, kā arī ļoti labs draugs, viņa man daudz palīdz.

Kādā žanrā tu gribētu strādāt?

Es ļoti gribētu pamēģināt spēles teātri, lai varētu iztrakoties. Es jau tā esmu traks, bet ko traks trakam padarīs (smejas).

Kādu tu gribētu redzēt savu nākotni?

Nākotnē es gribu vēl joprojām būt Nacionālajā teātrī. Gribu spēlēt labās izrādēs. Būt laimīgs. Būt starp labiem cilvēkiem.

Sarunas noslēgumā uzdošu pāris ātros jautājumus. Mīļākais citāts no kāda darba? Vai pirmais, kas ienāk prātā?

Nāk prātā tikai Trepļeva teiktais (Antona Čehova “Kaijā” – Z.Z.L.): “Dzīvi jārāda nevis tādu, kāda tā ir, un ne tādu, kādai tai jābūt, bet tādu, kādu to var iztēloties sapņos.”

Labākais kompliments, ko esi saņēmis kā aktieris?

Tu labi smaržo (smejas).

Ko tu dari, lai “izlādētos” pēc intensīvas izrādes?

Auksts aliņš.

Ja skatītājs pēc izrādes grib tev pateikt “paldies”, ko tu gribētu, lai tev atnes – ziedus vai kaut ko citu?

Vīnu. Sarkanu.

Šeit Matīsa Kučinska profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā.