Elizabete Šiklova

LKA Drāmas un teksta BSP studiju programmas studente

AKTIERIS RUNĀ: Elza Rūta Jordāne

Saruna ar aktrisi Elzu Rūtu Jordāni jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”

Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.

KrodersLV  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.

Seņkova studisti – vasarā absolvējušais aktieru kurss – trīs gadu garumā bija mani akadēmijas līdzgaitnieki, tādēļ man ir ļoti mīļa sajūta tikties ar Elzu Rūtu Jordāni uz sarunu trešdienā pēc “Spēlmaņu nakts” starp Elzas mēģinājumiem. Studiju laikā viņa sāka strādāt Latvijas Nacionālajā teātrī, un šī ir Elzas pirmā sezona pēc absolvēšanas. Viņai pirmizrādes rit viena pēc otras, bet iekšēji Elza gatavojas Kristīnes lomai Ineses Mičules izrādē “Ugunī”, kas pirmizrādi piedzīvos 12. martā. Elzai ir atmiņā paliekoša āriene, rudi, čirkaini mati, skanīga balss, viņa darbam pieiet ar apzinātību un lielu sirds siltumu, kas kā uguntiņa kuras un dod viņai šķietami neizsmeļamu enerģiju darboties.

Kā tu pašlaik jūties?

Mana automātiskā atbilde visiem, kas man to jautā, ir – darbīgi. Šī ir mana pirmā pilnas slodzes sezona Nacionālajā teātrī, šis ir laiks, kurā mācos saprast profesiju. Pašlaik (intervija notiek 2025. gada novembrī – E. Š.) man katru mēnesi ir pirmizrāde – sākot no septembra līdz decembrim. Konstanti ir mēģinājumi un izrādes. Esmu ļoti priecīga, ka man ir šāda iespēja – iznākot no akadēmijas, uzreiz darboties profesijā. Man ir iespēja mācīties sabalansēt savus fiziskos spēkus, iekšējo enerģiju un to, cik daudz vietas es domās atvēlu teātrim. Gulēt aiziet varu. Šobrīd visgrūtāk ir ar dziesmām, jo, ja man kādā izrādē ir dziesmas, kā Stabulnieka koncertā (“Dievišķās nejaušības”, rež. Marija Bērziņa, 2025 – E. Š.), tad man tās dziesmas skan pat miegā. Tagad tuvojas Ziemassvētku koncerts, un es, nākot uz šejieni, dungoju vienu dziesmu. Man vēl ir jāmācās “izslēgt ārā” mūziku.

Kā bija pieredzēt “Spēlmaņu nakti” ar nominētu un nu jau godalgotu izrādi?

Šī “Spēlmaņu nakts” man paliks atmiņā ar jauku un mīļu sajūtu. Man liekas – tas tādēļ, ka šis ir pirmais gads, kad skaitos kā profesionāle, nejutos kā tāda, kas stāv maliņā un nezina, vai var pieiet klāt. Kā arī mīļi bija redzēt lielāko daļu no kursa – tie vairs nav nemitīgi diendienā satikti cilvēki, tagad mēs tiekamies reti, un ir interesanti parunāt, kā viņiem iet.

Par pašu “Spēlmaņu nakti”… Tad, kad uztaisījām “Dauku” (LNT izrādi “Dullais Dauka”, rež. Jurģis Lūsis, 2024 – E. Š.), man bija stipra nojauta, ka būs nominācija, vismaz Jurģim kā jaunajam māksliniekam. Bet patiesībā man bija pārsteigums, ka izrāde šo balvu arī ieguva.

“Dullais Dauka” bija tava pirmā izrāde Nacionālajā teātrī, vai tās laikā tu tiki pie līguma?

Nē, nē. Tas stāsts bija tāds, ka man piezvanīja par “Dauku”, tad, neatceros precīzi, vai nu es jau biju tikusies ar režisoru vai ne, bet dažas dienas vēlāk Vītols (LNT direktors Māris Vītols – E. Š.) zvanīja un teica: “Paklau, uz kafiju atnāksi?” Noliekot telefonu, sapratu, ka tā kafija būs līgums, precīzāk, aicinājums uz līguma parakstīšanu.

Pie viņa kabinetā?

Jā. Apzinoties, ka Agatei [Marijai Bukšai] jau bija izteikts piedāvājums vai viņa jau bija parakstījusi [līgumu], tad es uzreiz zvanīju Elmāram [Seņkovam]: “Elmār, Elmār! Ko darīt?”

Tas bija trešā kursa beigās?

Jā, tur tā lieta. Bija tikai piedāvājums strādāt pie “Daukas”, tad gāju pie direktora, viņš pateica, ka būs kopumā trīs izrādes. Tad es sapratu – trīs izrādes, paralēli akadēmija un bakalaurs – būs traki. Bet es gāju ar tādu lūgumu, ka vēlos piedalīties kursa diplomdarbos. Man tas bija ļoti svarīgi, lai būtu noslēgts aplis ar kursabiedriem. Lai būtu sajūta, ka mēs kopā izdarām šo darbiņu, un viss. Mans lūgums tika sadzirdēts, jā, man bija “Degošie” (rež. Matīss Kaža, 2025 – E. Š.) un koncerts “Izlaiduma gads” (rež. Mārtiņš Meiers, 2025 – E. Š.).

Kā jūs ar kursabiedriem jūtaties Nacionālajā teātrī? Tāda mazā ģimenīte lielajā teātrī vai viendabīgi iekļaujaties?

Ar puišiem šobrīd mums nav daudz darbu kopā. Bet ar Agati esam vienā grimētavā. Ja mums ir kopā izrāde, tad tiekamies tur. Ja kaut kas, tad uzrakstām arī puišiem. Kopības sajūta ir uz skatuves – kad spēlē, tas vēl arvien ir kursabiedrs.

Ar ko tu esi grimētavā?

Oi, ar daudzām. Esmu ielikta vislielākajā grimētavā. No sākuma, ienākot teātrī ar “Dauku”, es viena staigāju uz mēģinājumiem, jo Ivars Puga un Kārlis Reijers nav manā grimētavā. Mums arī mēģinājumi nebija parastos laikos, kas nozīmē, ka mēs ātrāk gājām mājās, bieži vien arī ātrāk nācām uz darbu. Līdz ar to, esot tajā milzīgajā grimētavā, kurā ir vieta 12 sievietēm, sākumā bija sajūta, ka esmu viena pati un nezinu, ko es varu darīt. Paralēli visi kaut kur dzīvo. Bija sajūta, ka māja ir liela, bet esi viens pats.

Tas varbūt nostiprina raksturu, ka pati atrodi savu vietu teātrī.

Jā, es par to biju priecīga. Zinot mani, ja es būtu mazākā grimētavā, tad būtu ierāvusies sevī. Bet tagad visu laiku kāds ir klāt un pajautā: “Kā tev iet?” Esmu sapratusi, cik šis jautājums ir svarīgs.

Tev ir sanācis strādāt ar vairākiem režisoriem pagaidām pa vienai reizei, tikai ar Matīsu Kažu divreiz, tu arī spēlē visās Nacionālā teātra zālēs. Visi šie procesi noteikti ir ļoti atšķirīgi.

Zini, ir jaunības maksimālisms, īpaši, kad tu tikko esi pabeidzis akadēmiju, tu gribi nospēlēt visas lielākās lomas tagad un šeit. Bet es arī redzu citu acīs, ka ir tāda vilšanās – kāds sakars? Kāpēc man tagad nav tā vai šitā? Es jau iepriekš no procesa uz procesu cenšos atrast vismaz vienu lietu, par ko esmu pārliecināta pašā darbā. Pirmkārt, mērķi – kāpēc vispār te strādāt. Un otrkārt – izaicinājumu sev. Ko saprast, pierādīt. Tā es mēģinu nepieļaut šo vilšanos.

Piemēram. Man oriģināli nebija domāta Kristīnes loma (“Ugunī”, rež. Inese Mičule, 2026 – E. Š.), tādēļ, uzzinot šīs sezonas repertuāru, sapratu, ka man nebūs lielu lomu, bet man būs darbīga pirmā sezonas puse. Tas ir ļoti labi, jo viena no lielajām lietām, ko es apzinājos, sākot spēlēt teātrī, ka es nemāku pārslēgties no izrādes uz izrādi. Tas nav tā vienkārši, ka es atnāku uz darbu un – būs. Ir jāsaprot savs sagatavošanās process – tas ir konkrēts vai katrai izrādei citāds. Vai, vienkārši uzkāpjot uz skatuves, to sajūtu dabū caur partneri. To es uzliku kā vienu no saviem mērķiem, par ko man ir šī sezona – par mācīšanos spēlēt visdažādākajās zālēs, stilos, materiālos. Plus man vēl ir divi koncerti, tāpēc man bija tāds yes! Man pašai ļoti patīk mūzika, vokāls, bet esmu slinks cilvēks. Es ikdienā to tiešām netrenēju. Lai gan tagad man ir tāda maza vēlme atsākt klavieres spēlēt… (Iesmejas.) Jā, tagad, kad man ir koncerti, man ir “Viss par Ievu” (rež. Ināra Slucka, 2025 – E. Š.), kur man pēkšņi ir jādzied, man pašai ir prieks, ka es jūtu, ka tur kaut kas notiek, ka es trenēju balsi.

Tev tagad ir vairākas izrādes, kur spēlē daudzas lomas, – kā tu tām gatavojies?

Katra izrāde ir citāda. Ja runā par vairāku tēlu izrādēm, ir ļoti interesanta atšķirība. “Dauka” ir stabila izrāde, kurā ir grūti kaut kam noiet greizi – tēli nāk ārā uz skatuves, kad vajag. Es mēģinājumos viņus iegrožoju, sapratu, kādi viņi būs, un tagad viņi dzīvo savu dzīvi. Es viņus īsti atsevišķi netrenēju. Lai es noskaņotos “Daukas” pirmajai ainai, es klausos radio ieraksta fragmentu, kur runā Daukas mamma. Paklausos to sākumam, tad pārējie varoņi “aiziet”.

Bet ar “Ko var cilvēks” (rež. Roberts Dauburs, 2025 – E. Š.) ir citādi, tā ir arī salīdzinoši jauna izrāde, un es tiešām nevaru saprast, kāpēc varoņi nav tik patstāvīgi. Šajā izrādē man arī ir svarīgs sākums, tikai šoreiz es to atrodu caur gaitu – visu ceļu no aizskatuves līdz aktieru zālei es iedzīvinu mana tēla Baibas gaitu.

Metode, ar kuru Dauburs strādāja, bija interesanta. Veselu mēnesi mēs no rītiem lasījām tekstus vai klausījāmies intervijas. Tad mēs uzrakstījām, kādi priekšmeti mums ar lasīto asociējas, un uz vakara mēģinājumu nesām trīs priekšmetus, nolikām tos uz skatuves un improvizējām ar tiem uz apli – viens aiziet, otrs, trešais aiziet. Divas stundas konstanta improvizācija ar priekšmetiem. Ar nelielu domu par izrādi, bet nedomājot, ka tas ir pats galvenais.

Tad jums jau bija materiāls?

Jā. Mēs to lasījām no rītiem. Pēc improvizācijas katrs sarakstījām uz līmlapiņām to, kas palicis atmiņā un licies interesants, piemēram, “uzvelk tēva cimdu un apskauj sevi”, tad likām to uz kopīgām A1 lapām. Pēc mēneša režisors bija salicis trīs A1 lapas ar darbībām, kas katram no mums jādara, kāda ir mūzika, kādi rekvizīti, kādi scenogrāfijas elementi. No tā improvizāciju mēneša, kur mēs palasījām, paanalizējām, padarbojāmies ar priekšmetiem, pēkšņi uz tām lapām bija uzzīmēta izrāde. Tu tā skaties… labi.

Kad vēl biji pirmajos kursos, kāds tev bija priekšstats par laiku pēc studijām?

Man liekas, pirmajā kursā man bija skaidra izpratne par teātri. Tad otrajā kursā man bija lūzums. Bet mani tā labi salauza, jo es sapratu, ka es neko nesaprotu. Trešajā jau bija “Pašnāvnieks” (rež. Toms Treinis, 2024 – E. Š.). Tur spēles veids nebija no vieglajiem, bet bija ļoti interesanti to iepazīt. “Pašnāvnieks” bija tas brīdis, kad es sāku saprast, kā tas varētu izskatīties ārpus akadēmijas – ka tas būs konstants darbs. Nevarēs tā – es to tekstiņu saprotu, viss kārtībā.

Kādas bija lietas, ko akadēmijā tu nesaprati, bet tagad, ar to sastopoties, izproti labāk?

Sākoties šai sezonai, bija sapratne, ka ir jāstrādā ar sevi. Kaut vai ar balsi, elpu, dikciju. Nevar vienkārši – es esmu pabeigusi akadēmiju, tagad es esmu darbā, un viss. Konstanti ir jābūt formā, jo forma var pazust jebkurā brīdī. Ar izrādēm vien ir grūti panākt stabilitāti.

Šķiet iespaidīgi to apzināties otrajā sezonā.

Apzināties – jā. Vai es to daru, tā ir cita lieta. Man šobrīd zemapziņā ir sajūta, ka es būšu sērkociņgadījums. Tas diezgan ātri uzsvilst, kas ir forši, un tad – pazūd. Lai šo sajūtu mazinātu, man ir patīkami apzināties to, ko es nemāku. Tas man palīdz neaizdegties no prieka par sasniegto. Tomēr, atzīšos, bieži rezultātā iznāk, ka es neko nedaru, jo esmu pārāk daudz izdomājusi lietas, kas jādara.

Tev “Ugunī” sēž pakausī?

Sēž, sēž. Man ir liela atbildības sajūta. Esmu izlasījusi “Ugunī”, “Purva bridēju”, citas Blaumaņa noveles. Mani pārsteidza tas, ka lasot es sāku saprast, kur ir tā citādība Blaumaņa valodā. Kad vienu izlasi, ir tāds “jā, foršs stāstiņš”. Var redzēt, ka tur ir psiholoģiski veidoti tēli, katram var izsekot viņa līnijai. Bet tagad es sāku pamanīt arī veidus, kā viņš to dara. Es ļoti ceru, ka man tas palīdzēs. To nekad nevar pateikt, cik daudz tas tev palīdz, ka tu zini. Kuras ir tās robežas, kas neļaus izdarīt maksimumu. Akadēmijas laikā mums minēja par diviem aktieru tipiem: ir domājošais aktieris, kurš visu analizēs caur galvu un caur to pieslēgsies savai emocionalitātei, un ir bērna tips, kurš vienkārši noticēs. Es noteikti neesmu tas bērna tips. Tomēr ir brīži, kuros, ja tu kaut ko nezini, tas palīdz noticēt.

Tas vēlāk arī ir darbs – atsijāt, ko paturēt galvā, ko ne.

Jā. Tas būs izaicinoši. Šajā iestudējumā ir paredzēts spēlēt caur tīrību, bez scenogrāfijas, īpašiem kostīmiem vai rekvizītiem. Tā būs tīra aktiermeistarība uz lielās skatuves.

Ar iekšējo uguni.

Jā, tas būs pārbaudījums.

Tu teici, ka pirmajā kursā tev bija pārliecība par to, kādam jābūt teātrim. No kurienes tā pārliecība radās?

Es visu laiku esmu bijusi ar mākslinieciskām domām. Mākslu skolā gāju no 2 gadu vecuma. Zīmēju, dziedāju, tad atmetu zīmēšanu, aizgāju pavisam uz vokālu Mūzikas skolā, tad pametu vokālu, aizgāju uz teātra nodaļu. Paldies Ārijai Liepiņai-Stūrniecei, kas nodrošināja šādu iespēju. Siguldas Mākslu skolā bija teātra nodaļa, kas pastāvēja paralēli mākslas un mūzikas nodaļām. Tā bija tiešām ļoti strukturēta, nopietna programma. Mēs kopā ar Agati [Mariju Bukšu] tur gājām. Tur bija ļoti daudz kursu: laikmetīgā deja, aktiermeistarība, vokāls, mūzikas instrumenti, grims, teātra vēsture, tērpu vēsture, vēl arī video apstrāde. Tā šķita kā maza akadēmija, un no turienes man bija sajūta, ka es saprotu, kas ir teātris. Man ir ļoti mīļas atmiņas, spēlējot Pepiju Garzeķi.

Man Agate kaut kad stāstīja par Pepiju.

Jā, jā, Agatei tā ir bērnības sapņu loma.

Kuru spēlēji tu.

Jā! (Smejamies.) Viņa to man vēl piemin. Es gaidu, kad Nacionālajā būs “Pepija”.

Tu tad piekāpsies?

Zini, ja man būtu iespēja, es gribētu spēlēt vēlreiz. Jo tas ir stāsts par bērnu brīvību. Tas visos laikos ir svarīgi. Patiesībā Dauka arī cenšas būt brīvs, tikai savā domu lidojumā.

Tātad tu mācījies Siguldā, spēlēji Pepiju un nolēmi stāties aktieros?

Nē. Es skolā biju ļoti eksakta – gāju uz matemātikas un programmēšanas olimpiādēm. Līdz ar to man bija grūti izlemt starp racionālo un sirds profesiju. Vispirms es stājos Rīgas Biznesa skolā uz programmēšanas programmu, kas ir apvienota ar ASV universitāti, tur es tiku, bet man pašai bija jāfinansē. Tik daudz maksāt es negribēju, apzinoties, ka es ļoti labi pastrādāju. 12. klases eksāmeni bija reize, kad es strādāju. Citreiz es biju slinka, nepildīju mājasdarbus, labi, ja stundu pamācījos pirms kontroldarbiem. Toreiz uz eksāmeniem es saņēmos. Mani varianti bija programmēšana, vides zinātnes, fizioterapija vai aktieri. Tajā gadā aktierus sākumā uzņēma, bet tad pienāca kovids, un aktieri atkrita. Es aizgāju uz fizioterapiju, nomācījos gadu, priecājos par to pieredzi, jo tas ir saistīts ar aktiera profesiju. Vēl arvien, ja man būtu jāpārklasificējas, tad es ietu uz fizioterapiju vai mākslas terapiju. Tā man ir tāda nākotnes doma.

Bet 12. klasē ar domu, ka stāšos pie Elmāra, es tiku uz vienu mēnesi pie Annas Eižvertiņas “Skatuvē”. Esmu ļoti pateicīga, ka viņa mani neatraidīja, jo viņi nodarbības bija sākuši oktobrī, es ierados janvārī ar tādu: “Sveiki, es gribu mācīties!”

Tikai vienu mēnesi?

Jā, jo kovids. Eižvertiņa bija vēl viens iemesls, kāpēc mēģināju iestāties aktieros. Ar to fizioterapiju viss bija stabili un forši. Bet es zināju – ja neaiziešu uz iestājeksāmeniem, tad to nožēlošu. Es mēģināju un ar pirmo arī iestājos. Kad ieraudzīju iestājeksāmena rezultātus, sapratu, ka nav atkāpšanās ceļa, jo biju pirmā reitingā. Es sapratu, ka man te ir jābūt.

Vai ir sajūta, ka gribētos atgriezties akadēmijā? Ilgojies pēc būšanas kopā ar kursabiedriem?

Man tā bija, beidzot teātra nodaļu, 12. klasi un arī ar akadēmiju. Liels pluss bija mūsu koncerts “Izlaiduma gads”, kur bija sajūta, ka tā ir noslēgta kompozīcija – mēs atnācām kopā un pabeidzām kopā. Varbūt pirmizrādē kādam jau bija tās emocijas, bet kopumā mēs turējāmies. Taču otrajā izrādē, kad zinājām, ka tā ir pēdējā, mēs vienkārši visu laiku raudājām, jau no otrās dziesmas. Es skatos – no visiem cilvēkiem Tomass [Ralfs Ābolkalns] man priekšā raud. Viss. Tā ka slūžas atnāca vaļā. Viss tika noraudāts, izraudāts un apraudāts. Tas palīdzēja sajūtai, ka šis ir beidzies. Protams, pirms šī koncerta bija tā sajūta, ka varētu vēl, viss varētu vēl nebeigties, bet tās bija bailes no nezināmā. Šobrīd tas ir pāri, taču es tāpat domāju, ka es labprāt izietu vēlreiz pirmo kursu. Jo tas bija brīdis, kad es domāju, ka visu saprotu. Es biju noslēgusies, neuzņēmu tik daudz informācijas, cik varētu, cik gribētu. Man bija bail rādīt etīdes, bail, ka man varētu nesanākt. Tā bija mana mānīgā apziņa, kā ir jābūt. Tikai pēc otrā kursa es sāku mazliet vērties vaļā. Drusciņ sevi apzagu. Par to es domāju. Bet vai visu? Nē, ne ar jauniem cilvēkiem. Varbūt ar tiem pašiem, bet ne ar jauniem.

Vai ir kādi mākslinieki, režisori, ar ko tu gribētu strādāt?

Es gribētu strādāt ar Pēteri Krilovu. Viņš mums bija pasniedzējs pirmajā kursā pirmo semestri, un es ļoti cienu, ar kādu rūpību un analīzi viņš visu dara. Man pašai liekas, ka būtu šaušalīgi vērtīgi ar viņu strādāt. Konkrētas lomas nē. Tad, kad man būs materiāls, ko piedāvāt, tad, jā, bet šobrīd, interesantāk redzēt, kādus pārbaudījumus man uzliks.

Ko var teātris?

Man skumji, ka man tas pašai ir mazliet pazudis, jo ieslēdzas profesionālais kretīnisms, līdz ar to man vairs nav tik spēcīga emocionālā piesaiste, bet teātris var novest skatītāju līdz pārdomām, līdz asarām, līdz pārdzīvojumam. To teātris var. To es arī pati ļoti vēlos kā skatītāja.

Būt par aktieri nav vieglākā izvēle. Es domāju – kā vispār par tādu var tapt?

Man šobrīd vislielākais jautājums ir par to, ka mums Elmārs teica – ir jābūt māksliniekiem. Tu esi mākslinieks, un tu radi. Man šobrīd nav tāda sajūta. Es daru savu darbu. Vai tas ir slikti vai labi? No tā skatpunkta, kā mācīja, tas ir slikti. Bet es nezinu, vai esmu tāds cilvēks, vai es varu būt šis mākslinieks un ko tas realitātē ietver. Tās ir manas šī brīža pārdomas.

Ja tu neredzi sevi kā mākslinieci, tas jau nenozīmē, ka neesi profesionāle.

Varbūt. Vienkārši man liekas, ka uztvere ir cita. Bet zini, šobrīd tas ir pats sākums.

Ko tu novēli sev pēc 10 gadiem?

Es novēlu atrast vismaz miglainu sapratni par to, kāds cilvēks esmu ārpus profesijas. Man tas liekas ļoti svarīgi. Šobrīd man nav tāda skaidra sajūta, kāda es esmu, kā es skatos uz pasauli. Ja daudz laika tiek pavadīts teātrī, teātris top par pasauli. Man nesen pajautāja, kādi ir mani mīļākie rakstnieki. Es sapratu, ka ilgi nav bijušas grāmatas, kas nebūtu saistītas ar iestudējumiem. Es tagad lēnām gan sāku atgriezties. Man pusaudžu gados bija mīļš Remarks, un es nesen izlasīju vienu grāmatu, tad domāju – o, jē. Ja es to varētu atrast, tad tas man varētu palīdzēt kopumā gan profesijā, gan dzīvē. Vai teātris ir dzīve? Man liekas, šajā laikmetā tas nav iespējams, ka teātris būtu dzīve. Vismaz ne man.