AKTIERIS RUNĀ: Evelīna Priede
Saruna ar aktrisi Evelīnu Priedi jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
Ar Evelīnu Priedi tiekamies kādā 2025. gada decembra pirmdienā viņas grimētavā Jaunajā Rīgas teātrī, kad mēģinājumu nav un teātra ēkā valda klusums. Par dzīvi un teātri arī šī saruna.
Kad tu pirmo reizi saprati, ka teātris ir tavs īstais aicinājums? Tu esi mācījusies gan Jūrmalas Mūzikas vidusskolā, gan studējusi Rīgas Stradiņa universitātē studiju programmā “Audiologopēdija”. Kā nonāci līdz Latvijas Kultūras akadēmijai un kāpēc izvēlējies tieši teātri?
Manam tētim ļoti patika teātris, viņam bija abonements, tāpēc regulāri apmeklēja dažādas izrādes, un vienā brīdī sāka uz teātri vest arī mani. Man bija kādi astoņi, deviņi gadi, kad tētis mani sāka ņemt līdzi uz pieaugušo auditorijai paredzētām izrādēm, kuras ne vienmēr mani aizrāva, jo tās nebija domātas bērniem. Līdz pat vidusskolai par teātri kā profesiju īpaši nedomāju. Zinu, ka daudzi mani kursabiedri apzināti gājuši uz šo mērķi, lai spēlētu teātri. Bērnībā, kā jau daudziem bērniem, man bija vēlme pašizpausties. Ik pa brīdim es gribēju dziedāt, spēlēt un būt aktrise. Bērnudārzā mana muzikālā audzinātāja mammai teica, ka es varētu dziedāt, man tas labi padodas. Tad nu es teicu mammai, ka gribu iet mūzikas skolā. Tiku uzņemta Jūrmalas Mūzikas skolā – kora nodaļā, kur ieguvu pamatizglītību. Tālāk neturpināju, jo sapratu, ka tas līdz galam nav mans ceļš. Izvēlējos doties virzienā, kas saistīts ar zinātni un dabu, jo, kad septītajā klasē sākās bioloģija, biju absolūti aizrāvusies ar botāniku. Astotajā klasē mani aizrāva zooloģija, bet devītajā klasē bija cilvēka bioloģija, un arī tas mani ļoti interesēja. Nolēmu, ka iešu mācīties eksakto virzienu Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Domāju – jā, mācīšos par ārstu, un skolā man būs papildu ķīmija un bioloģija. Kad nāca arvien tuvāk vidusskolas beigu posms, izmēģināju dažādas programmas – gan “Studenta kurpēs”, gan gadu apmeklēju Jauno Mediķu akadēmiju (JMA), tomēr sapratu, ka nevaru skatīties uz asinīm. Meklēju veidus, kā atrisināt šo problēmu, bet sapratu, ka tas nemainās. Nolēmu par labu audiologopēdijas studijām. Likās, ka šajā programmā apvienošu medicīnu ar psiholoģijas un pedagoģijas ievirzi. Tomēr studējot īsti nesapratu, vai esmu ārste vai skolotāja.
Kaut kas pa vidam?
Jā, kaut kas pa vidam. Tad izdomāju pieteikties par māsu palīgu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS) Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā. Tur redzēju visu iespējamo, man bija jāasistē medmāsām, biju klāt pēc operācijām. Reiz gandrīz paģību. Un vienā vasaras dienā sapratu, ka jā, ārsts, es laikam šajā dzīvē nebūšu, lai gan ļoti gribētu, bet tomēr nebūšu. Gāju cauri visām universitāšu mājaslapām un mēģināju saprast, kādā virzienā studēt. Nejauši pamanīju Latvijas Kultūras akadēmiju un to, ka tajā uzņem aktieru kursu, bet līdz šim man ar to nebija nekādas saistības. Vienīgais, kas manī vienmēr ir bijis, ir patika vērot cilvēkus, pamanīt viņu domāšanas kļūdas, neparastus raksturus, tos atdarināt, kā arī domāt par to, kas cilvēkiem sāp un kāpēc viņiem ir tā, kā viņiem ir. Nolēmu pieteikties aktieru studijām. Iestājeksāmenā skaitīju 8. klasē iemācīto Aspazijas dzejoli “Tā zilā ilgu puķe” (smejas). Labi startēju. Visa eksāmenu nedēļa bija satraucoša, balss gāja ciet, uz beigām jau biju nokliegusies. Tā netīšām nonācu teātra vidē un lēnām sāku šķetināt, kas tas teātris ir. Vēl joprojām meklēju, kas ir teātris un kāda ir mana funkcija, kas ir tas, ko es varu dot.
Paturpināsim sarunu par mūziku. Kādu lomu mūzika šobrīd ieņem tavā dzīvē, strādājot aktrises profesijā, un kāda mūzika tev sirdij ir vistuvākā?
Mūzika vienmēr bijusi manā dzīvē. Posms, kad mācījos mūzikas skolā, bija vairāk akadēmiskās mūzikas periods, kurā māca pamatus. Bija akadēmiskā, “pareizā” dziedāšana, kuru līdz galam neizjutu. Vidusskolas laikā dziedāju ansamblī – koncertējām Latvijā, bijām arī Romā. Ansamblī dziedājām pārsvarā akadēmisko un garīgo mūziku daudzbalsīgi – sešbalsīgi, septiņbalsīgi, un tas bija tiešām aizraujoši. Šobrīd nevaru izdalīt vienu žanru – man patīk viss no klasiskās mūzikas līdz latviešu alternatīvajai mūzikai. Viena no manām mīļākajām grupām ir “Baložu pilni pagalmi” – viņi mani ir vilkuši cauri dažādiem dzīves periodiem. Dažreiz klausos arī popmūziku. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem reizēm ir bijušas situācijas, kad ir grūti atvērt muti, grūti atvērties, bail dziedāt ģimenes priekšā. Lai gan viena no manām lielajām ambīcijām ir radīt savu mūziku – tagad es to esmu pateikusi skaļi. Esmu rakstījusi dziesmas; man tās gan sanācis atskaņot tikai dažiem draugiem, bet jā – tā ir vēl viena manas personības daļa.
Vai uzstāties ģimenes priekšā tiešām ir grūtāk nekā uz lielās skatuves?
Jā, tā tiešām ir, vienmēr tā ir bijis. Tiklīdz man ir kāds skatuves tēls, es varu būt ekspresīva un darīt ļoti daudz ko, bet man kā Evelīnai nereti ir bail kļūdīties. Esmu teicamniece, vienmēr esmu bijusi. Tomēr labā ziņa ir tā, ka bez šīs personības daļas es nebūtu nonākusi tur, kur esmu tagad. Absolūti ticu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, un tieši tāpēc, ka es esmu tāda, kāda esmu, es varu darīt to, ko daru šobrīd.
Kas tevi vairāk aizrauj aktiera profesijā – tieši process vai rezultāts?
Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt ar viennozīmīgu atbildi. Tikko nospēlējām 67. reizi izrādi “Melnais gulbis” (pēc Fjodora Dostojevska romāna “Idiots”, rež. Alvis Hermanis – I.Ī.H.). Droši sajutos tikai kādā 40. izrādē. Ja parēķina, Nastasju Fiļipovnu esmu nospēlējusi 67 izrādes, katru reizi 440 cilvēkiem, tas ir iespaidīgs cipars. Beidzot varu izbaudīt savu laiku uz skatuves. Visas dienas un visas izrādes nav vienādas. Arī procesi mēdz būt dažādi, ir tādi procesi, kuros ir super draudzīga atmosfēra – mēs mēģinām un jokojam, spēlējamies kā bērni, tad ir tādi iestudējumi, kuros tev ir sarežģītāks, nopietnāks uzdevums. Piemēram, trešajā kursā paralēli mācībām Latvijas Kultūras akadēmijas “Zirgu pastā” [Jaunajā Rīgas] teātrī veidoju Nastasjas Fiļipovnas lomu. Man kā pārlieku apzinīgai jaunpienācējai bija bail sākt ar tik lielu, savā ziņā agresīvu un uzbrūkošu lomu, it sevišķi, ka jābūt pārākai par pieredzējušajiem skatuves partneriem Āboliņu un Keišu, kurus man publikas priekšā jākaunina par viņu tēlu izdarībām pret manu tēlu. Tas bija grūti! Atbildot uz jautājumu, laikam visvairāk mani aizrauj pats izrādes tapšanas process.
Vai ir kas tāds, ko jaunajiem aktieriem ir visgrūtāk iemācīties? Kam nekad nevar būt pilnīgi gatavs?
Rutīna var būt periodiska. Aktiera profesijā tev ir visu laiku jābūt ar ļoti atvērtu sirdi. Varu būt ekstraverta, lai gan tā es jūtos arvien retāk. Pēdējā gada laikā arvien biežāk sāku apzināties savu es, noņemu nost maskas, kuras man ir uzbūvētas virsū, lai es varētu eksistēt šajā sabiedrībā. Pēc akadēmijas attopies nedaudz pazaudējies, ar tādu drīzāk nestabilu pamatu zem kājām – tu vienkārši ej un dari. Tas nav viegli – būt ar atvērtu sirdi kā mazam bērnam, kurš uzzīmē zīmējumu un parāda to pasaulei kā visskaistāko zīmējumu, jo pats tam tic. To es tagad mācos. Un mācos klusināt savu iekšējo kritiķi.
Vai ir kāda loma, kas tevi emocionāli ir skārusi visdziļāk?
Aktierus mēdz iedalīt dramatiskajos jeb varoņlomu tēlotājos un raksturotājos. Man jau akadēmijas laikā bieži teica, ka pēc manas faktūras, ārienes esmu tipiskā skandināvu varone, kā Henrika Ibsena Heda Gablere vai tā pati Nastasja Fiļipovna, ar visām ilgām un dvēseles sāpēm. Apzināties pasauli, ar kuru Nastasja Fiļipovna visu savu mūžu ir cīnījusies, un iemiesot to katru dienu nav viegli. Gribu ticēt, ka tas, ko es šobrīd mācos un praktizēju savā aktiermeistarībā, ir būt ar maksimāli atvērtu sirdi un brīvu ķermeni, ļauties spēlei, arī tiem salauztajiem raksturiem, kurus spēlēju. Un, līdzko tu iegūsti to dauzīšanās momentu, ir prieks. Aktieri tēlus mēdz veidot, par pamatu ņemot savu pieredzi, savu bērnību, savus vecākus utt. Man tas nav tik ērti un viegli, man vajag masku, lai to izdarītu. Tas ir viens no instrumentiem, bet vislabāk man patīk raksturlomas ar atsvešinājumu, tur es jūtos visbrīvāk.
Cik daudz tu lomā ieliec no sevis un kur novelc robežu? Vai spēj viegli iziet no lomas?
Domāju, ka teiciens, ka nevar iziet no lomas, ir pārspīlēts. Katrā ziņā, manuprāt, tas, vai var vai nevar viegli iziet no lomas, nepierāda tavu meistarību, jo robeža ir vienmēr, es vienmēr tāpat esmu Evelīna. Vienkārši uzbūvēju masku, kuru uzlieku sev virsū, runāju ar zemāku vai augstāku balsi, pamainu savu ķermeņa valodu, citu sejas izteiksmi, domāšanu un esmu uzreiz kā cits cilvēks, bet es vēl joprojām esmu arī tā pati Evelīna. Varu pārslēgties ar vienu klikšķi. To nevar tā paredzēt – kā tev izdosies iziet to “trasi”. Agrāk likās, ka šī trase ir jāiziet vienā konkrētā veidā, bet tagad mēģinu mest nost šo sajūtu, un paliek arvien vieglāk un brīvāk spēlēt.
2024./2025. gada sezonā esi īpaši pamanīta “Spēlmaņu nakts” balvas nominācijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks” par Tomasīnas Kaverlijas lomu izrādē “Arkādija” (rež. Alvis Hermanis), ar ko tevi sirsnīgi sveicu. Ko tev personīgi nozīmē šī Toma Stoparda luga?
Pēdējā laikā šī izrāde, iespējams, ir viena no mīļākajām, ko spēlēju. Jo vispirms jau Tomasīnas raksturs. Viņa ir ļoti dramatiska, un viņai ļoti, ļoti sāp. Par to, ka viņa līdz galam nesaprot, ka mēs, cilvēki, nesastopamies vienotā apziņā. Mēs neesam uz vienas lapas. Viņa meklē patvērumu citā realitātē – matemātikā, kurā ir daudz interesantāk. Un patiesībā arī es, iespaidojoties no tā, par ko runāju šajā izrādē, mēģinu sev dzīvē kaut ko no tā visa paņemt. Paskatīties kaut vai ziedkāpostā (Evelīna norāda uz galda esošo keramikas ziedkāpostu – I.Ī.H.). Ziedkāpostam ģeometriskā progresijā katra mazākā šūniņa atkārtojas identiski, lai izveidotos viens kupoliņš. Tāda ir tā dzīve, tas arī ir tas, kas ar mums notiek, un, runājot izrādes teksta vārdiem: “Mēs iemīlamies nepareizajos cilvēkos.”
Kad uzzināju, ka esmu nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai, tas manam iekšējam kritiķim bija absolūti negaidīti. Kad tas notika, es pusstundu sēdēju telefonā, pilnīgi bez emocijām, skatījos telefonā to sarakstu, kas ir nominēti. Un gribēju saprast, kāpēc un par ko esmu nominēta. Protams, tas ir patīkami. Tomasīnas Kaverlijas lomu izveidoju divās nedēļās. Šķiet, ka tas nav noslēpums, jo man nācās strauji “ielekt” šajā lomā – ātrā tempā bija jāizprot tēla psiholoģija un raksturs, tēls jāuzbūvē, jāiemācās lielais teksta apjoms, jāizprot fizika un matemātika, kas tur apakšā darbojas. Bet tas bija tāds milzīgs ceļojums, tāds ļoti aizraujošs ceļojums, kurā tagad atgriezties man ir ļoti patīkami. Kad mani nominēja, nezināju, vai esmu gatava šai nominācijai, man vienmēr ir sajūta, ka es varu labāk. Un tikai tagad, kad esmu atmetusi daudz lietu par sevi, daudz ko tveru vieglāk, paliek arvien vieglāk, un es varu arvien baudāmāk spēlēt teātri.
Tu minēji par divām nedēļām. Kā tev izdevās iemācīties šo tekstu tik īsā laikā, vai ir kādas īpašas metodes?
Man ir kursabiedri ar fenomenālu atmiņu, kuri vienkārši pāris reizes izlasa tekstu, un tas viņiem paliek atmiņā. Man ar teksta mācīšanos tā nav. Mēģinu pārvērst to par spēli savā galvā. “Arkādijā” sāku justies brīvi tikai pēc apmēram desmitās nospēlētās izrādes. Un jā, teksta mācīšanās veids, ko es diezgan vēlu sāku izmantot, ir koncentrēšanās tikai uz teksta jēgu, nevis vārdu iekalšanu. Klausīties, ko tavs partneris saka, un tad atcerēties – ja viņš saka to, tu pretī teiksi šo; tas ļoti palīdz. Ar monologiem, protams, ir citādāk. Man šajā izrādē Tomasīnai ir tikai viens tāds lielais monologs. Bet jā, tu uzbūvē savā galvā ceļu – tas viss ir par tādu loģisku virknējumu uzbūvēšanu. Īstenībā teksts ir mazākā problēma. Grūtāk ir uzburt tēlu un četrus vakarus pēc kārtas to spēlēt, un katru vakaru spēlēt no jauna.
Tu piedalies arī izrādē “Stāsts par Parsifalu”, ko iestudējis vācu dramaturgs un režisors Matiass Hartmans. Vai, strādājot kopā ar viesrežisoru, bija kādas būtiskas atšķirības?
Ar Matiasu Hartmanu strādāt bija ļoti aizraujoši. Interesanti bija pavērot, cik viņš viegli strādā. Vācijā teātris ir pavisam citādāks, forma ir viens no vadošajiem teātra vadmotīviem. Tev uzliek virsū spilgtu formu, un tad tu tur dauzies, bet mums, latviešiem, tomēr tas ir vairāk par iekšējo pasauli, par dramatisko pusi, ciešanu garu. Ar Hartmanu strādāt bija ļoti interesanti, pārsvarā mēs runājām angliski, Gundars Āboliņš runāja vāciski, viņš tulkoja. Ko es no šīs pieredzes varu paņemt? Tādu pamatīgu dauzīšanos. Tas ir spēles teātris – ātrs un konkrēts, punktēts. Tajā pašā laikā teksts pats jau vēsta dramatismu.
Man, skatoties izrādi “Stāsts par Parsifalu”, bija jādomā par to, vai vispār var iemācīties līdzjūtību. Kā tu raugies uz otrajām iespējām dzīvē?
Gribētu teikt, ka ir iespējams, bet tas ir ceļš, kas katram pašam ir jāiet. Tu vienā brīdī saproti, ka negribi dzīvot kā līdz šim. Tu meklē palīdzību, meklē pavedienus, kā atvieglot savas ciešanas. Beidzamajā laikā sāku arvien vairāk interesēties par garīgumu, lai pašai būtu vieglāk dzīvot. Ir vieglāk dzīvot, ja apzināmies, ka mums katram ir savas sāpes, un, jo mēs vairāk apzināmies, ka esam vienoti, ka esam viens veselums, jo paliek vieglāk. Līdzjūtība ir ļoti svarīga lieta. Parsifalam nav šīs līdzjūtības. Viņš beigās nonāk tajā punktā, ka nemāk izlasīt to, kas rakstīts uz Grāla. Viņam īstenībā nevajadzēja tiekties pēc Grāla, bet būt šeit un tagad – būt sevī, apzināties, ka mēs visi esam vienādi. Tad arī pasaule būtu labāka.
Nedaudz pieskārāmies dārgumu tēmai – mantkārība ir viena no tēmām, par kurām tiek runāts izrādē “Mazās lapsas” Kristīnes Krūzes režijā.
Šī izrāde laika gaitā ir būtiski attīstījusies, sākumā tā bija dramatiskāka, tagad spēlējam drusku vieglāk, varbūt pat komiskāk. Bet, runājot par mantkārību, tā ir viena no tēmām, par kurām nereti domāju. Vai man vajag to vai ko citu – tādu dzīvokli, kurā būs tas un tas? Mēs visu laiku tiecamies pēc kaut kā vairāk. Bieži mēs tiecamies pēc patikšanas, un to mēs varam dabūt arī caur naudu. Jo mēs paliekam tādi sazemētāki, pieticīgāki, jo ir vieglāk dzīvot. Daudzas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Mans tēls, Aleksandra Gidensa izrādē “Mazās lapsas”, izvēlas nostāties pret netaisnībām. Citreiz aizdomājos par to, kas notiek ar Aleksandru: varbūt viņa tomēr iet mammas pēdās, bet varbūt viņa tiešām nostājas pret visu.
Pajautāšu arī par tavu pieredzi kino jomā, jo esi spēlējusi gan biedres Hanzenas lomu “Zinātniskās padomes sēdē” (rež. Toms Harjo), gan Sandras lomu seriālā “Asistentē” (rež. Liene Linde un Alise Zariņa), kā arī ir darbs pie pavisam jauna kino projekta. Kā tev bija iejusties biedres Hanzenas lomā filmā “Zinātniskās padomes sēde”? Vai bija kas pārsteidzošs, ko tu, strādājot pie šīs lomas, uzzināji par Medicīnas vēstures muzeju?
“Zinātniskās padomes sēdē” komanda bija fantastiska, un pats filmēšanas process bija lielisks. Par šo lomu runājot, šķiet, ka šobrīd konkrēto tēlu nospēlētu pavisam citādi. Tas man personīgi bija ļoti grūts posms, bet blakus bija mani kolēģi, filma ir man ļoti laba drauga Toma režisēts darbs, un spēlēt kopā ar kursabiedriem bija lieliski. Mēs daudz smējāmies un jokojām, ka tā bija tāda kā bērnu nometne – mēs ķērām daudz prieka momentu. Pavisam noteikti “Zinātniskās padomes sēdes” filmēšanas laikā nebiju labākajā punktā gan aktieriski, gan savā dzīvē, toties izdevās nedaudz papētīt padomju laikus, padomju medicīnu, tas bija aizraujošs projekts.
Un Sandras loma “Asistentē”?
Šis bija mans pirmais profesionālais kino darbs. Toreiz gāja grūti, mācos pieņemt šo lomu tādu, kāda sanāca. Tur ir daudz laba, un arī daudz tāda, kas mani ne pārāk apmierina. Kino ir pavisam cita specifika. Tur nav divu mēnešu periods, ir jāmēģina diezgan ātri izveidot tēlu. Latvijā nav tāda budžeta, tādēļ mums nav privātu aktiermeistarības pedagogu, kuri varētu ar mums kopā izstrādāt konkrēto lomu un raksturu konkrētam scenārijam. Mēs paši izdarām labāko, ko mēs varam.
Kāds ir tavs jaunākais kino projekts?
Tikko bija pēdējā filmēšanas diena brīnišķīgā projektā. Latvijas Televīzijā tiek filmēts jauns seriāls – detektīvkomēdija “Rudi sarkans”, režisors un scenārija autors ir Jurijs Skorobogatovs. Seriāla darbība norisinās Pārdaugavā, un stāsts ir par frizētavu Āgenskalnā, kur notiek daudz kas neparasts. Aizgāju uz kastingu, zinot to, ka tā būs detektīvkomēdija. Tad uzzināju, ka provēšos uz raksturlomu – gotes lomu, sapriecājos. Man jautāja, vai es būtu gatava nokrāsot melnus matus. Saku nē, jo spēlēju teātrī, bet esmu gatava parūkām vai arī nopūst matus ar flakoniņu. Kad man teica, ka esmu ieguvusi šo lomu, tomēr vajadzēja notonēt matus. Sarunāju ar visiem – ar Alvi Hermani, ar visu teātri, viss kārtībā – man būs tumši brūni mati. Tikai notonēja man nevis tumši brūnus, bet pilnīgi melnus, labi, ka krāsa mazgājas ārā, pirmās dienas nevarēju pierast. Šī loma man nāca diezgan viegli, manuprāt, bija lieliska komanda. Brīnišķīga bija iespēja spēlēt kopā ar citu teātru – gan Valmieras, gan Latvijas Nacionālā teātra – aktieriem. Man bija otrā plāna loma, kas bija ļoti mīļa. Nesen filmējos arī studentu darbā pie Mārtiņa Upenieka. Nofilmējos “Salnā pavasarī”. Skatīsimies, kā būs ar citām lomām, taču kino man patīk, tas mani aizrauj.
Kā tu atjauno sevi pēc emocionāli smaga darba, vai ir kādi rituāli, veids, kā tu relaksējies? Vai arī varu pajautāt citādi: kāda tu esi ārpus teātra?
Ārpus teātra esmu arvien introvertāka. Agrāk biju ļoti ekstraverta, bet tagad sāku nostabilizēties un saprotu, ka mana iekšējā pasaule patiesībā ir nosvērta un mierīga. Pēc izrādēm man bieži patīk klusēt, bet citreiz, ja izrāde ir bijusi īpaši lustīga, man atkal gribas runāties un pasēdēt kopā ar kolēģiem. Bieži vien pēc izrādes eju mājās ļoti lēnām un apzināti – neklausos mūziku, vienkārši eju un esmu es. Mājās iededzinu sveces, paskatos kādreiz kādu ceļošanas raidījumu, lai pārslēgtos, vai palasu grāmatu – to vēlētos darīt biežāk. Šobrīd lasu grāmatu par Dalailamu, kur autors pieskaras būtiskām tēmām – par garīgumu, happiness (laime, tulk. no angļu val . – I.Ī.H.), par īslaicīgajām baudām un to kaitīgumu.
Kādas ir tavas attiecības ar klusumu?
Klusumam un dabai manā dzīvē ir ļoti liela nozīme. Daba un fiziskās aktivitātes ir būtiskas. Es vēlētos biežāk doties uz mežu, purvu, skriet krosu. Fiziski sazemēties.
Varbūt tev ir kāda sapņu loma?
Es par to esmu ļoti daudz domājusi. Pastāv uzskats, ka aktieriem ir jābūt sapņu lomām. Man nav viena konkrēta sapņu loma, bet vēlos, lai būtu dažādība manos tēlos – lieli kontrasti. Vēlos, lai skatītāji kaut ko paņem no manis spēlētā – lai izklaidējas, vai vismaz lai viņus aizķer kaut vai viens teikums. Nesen viena sieviete sociālajos tīklos rakstīja, ka viņu saviļņojis viens teikums no manis spēlētās Aleksandras Gidensas izrādē “Mazās lapsas”: “Mammu, vai tu esi nobijusies?” Nekad neiedomājos, ka šis pēdējais teikums varētu tā rezonēt. Tas apliecina, ka man vajag būt uz skatuves un darīt to, ko es daru. Tādas vienas konkrētas sapņu lomas man gan nav. Vēlos spēlēt dažādus raksturus. Visdažādākos cilvēkus un citas radības – sievietes, vīriešus, dzīvniekus utt.
Kā tu redzi sevi pēc desmit gadiem?
Kaut kādas vīzijas noteikti ir, bet es tomēr vēlos no vīzijām atbrīvoties. Vēlos, lai man nav jādomā par to, vai es būšu ieguvusi galveno lomu kādā filmā, vai man būs kāda raksturloma komēdijā vai kāda būtiska dramatiska loma teātrī. Gribētu būt klātesoša – klāt šajā brīdī un šodien, jo mēs nekad nezinām, kas notiks rīt, kas notiks pēc desmit gadiem. Protams, es gribētu izplānot savu karjeru – man ir ambīcijas kā aktrisei, vēlos sasniegt kaut ko arī mūzikas jomā. Gribētu nostabilizēties un izveidot stabilas attiecības, ģimeni un mājas, arī ceļot. Tās gan ir tikai iegribas. Nezinu, kāda būs mana dzīve – varbūt izdarīšu kaut ko pilnīgi citu; es to vēl nezinu.
Tu pieminēji ceļošanu – varbūt ir kāds galamērķis, uz kuru ļoti vēlies aizbraukt?
Ļoti gribētu aizbraukt uz Japānu. Ir izdevies painteresēties par viņu kultūru. Viņi, šķiet, dzīvo dzīvi, kurā ir ļoti klātesoši un viens otram palīdz. Redzēju internetā viena fotogrāfa veidotu bilžu galeriju, kas mani ļoti uzrunāja – uz Japānas ielām aizmiguši cilvēki apreibinošu vielu ietekmē, kuriem blakus garāmgājēji atstājuši savas ūdens pudeles, lai pamostoties tie ātrāk justos labāk. Man liekas, ka tā ir tāda viena ģeniāla pazīme par šo nāciju – tu palīdzi katram, sniedzot roku. Tas ir tas, ko mums, latviešiem, vajadzētu vairāk praktizēt.
Kāds ir pats būtiskākais jautājums, ko šobrīd sev uzdod?
Es meklēju, kāda ir mana sūtība šajā dzīvē – šajā pasaulē. Un vēl man ir ļoti liela ambīcija, kuru vēlos skaļi paust un īstenot. Vēlos izveidot fotoizstādi par ķermeni, par kaunu. Ja reiz manī ir šī kauna sajūta un neveselīgās domas, idejai ir jābūt un jāmaterializējas. Mūsos ir dvēsele, un mēs esam kaut kas vairāk par šo miesu. Jau bērnībā man patika fotografēt, manam tētim bija profesionālās kameras, un tad arī es kādā brīdī aizrāvos ar fotografēšanu – fotografēju draudzenes, un kādā brīvākā brīdī vēlos pie šīs nodarbošanās atgriezties, realizējot izstādi.
Varbūt ir kāds būtisks jautājums, ko neuzdevu, bet uz kuru tu vēlētos atbildēt?
Man liekas, ka mūsu saruna aptvēra visas tēmas, par kurām beidzamajā laikā domāju. Ceru, ka tas nenozīmē, ka runāju pārāk daudz par eksistenci. Skatuve ir viens no mediatoriem, caur kuru varu kaut ko nodot pasaulei, bet šīs zonas ir vairākas. Esmu ne tikai aktrise – esmu arī cilvēks, meita, draudzene, un mani aizrauj arī mūzika. Vēlētos, lai cilvēki arvien biežāk redz mūs kā vienkāršus cilvēkus – mēs visi esam vienkārši cilvēki.
Promejot Evelīna atrāda savus zaļos augus uz Lāčplēša ielas nama palodzes. Viņai patiešām ir vēl kāds talants – “zaļie pirkstiņi”.
Aktrises Evelīnas Priedes profils JRT mājaslapā
Rakstīt atsauksmi