Elīza Liepiņa

LKA Drāmas un teksta studiju BSP studente

AKTIERIS RUNĀ: Ričards Murāns

Saruna ar aktieri Ričardu Murānu jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”

Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.

KrodersLV  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.

Ar Ričardu Murānu tiekamies 2025. gada decembra otrajā pusē – laikā, kad tūdaļ sāksies svētku brīvdienas. Pļāpājam pie kafijas tases, sasveicinos arī ar Ričarda kaķiem. Pateicoties prakses iespējai Jaunajā Rīgas teātrī, piedzīvoju izrādes “Stāsts par Parsifalu” veidošanu, kurā par Parsifala lomu Ričards tika nominēts 2024./2025. gada “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”. Jau studiju laikā Ričards sācis strādāt JRT, taču šī viņam ir pirmā pilntiesīgā sezona teātrī kā diplomētam aktierim. Parsifals ir Ričarda pirmais nopietnais pieteikums uz skatuves, un ar aizrautību gaidu, uz ko vēl gatavs sirsnīgais, smaidīgais un atraktīvais aktieris.

Pirmkārt, apsveicu ar “Spēlmaņu nakts” nomināciju! (Intervija notiek 2025. gada decembrī – E.L.)

Paldies!

Kādas tev sajūtas par šo, nav jocīgi?

Es nekad dzīvē nekur neesmu bijis nominēts vai apbalvots. Augot atteicos no daudz kā. Es nekad netiku uz tādām lietām kā, piemēram, olimpiādes, vai sportojot, kur tu tiec izvirzīts tālāk, jo esi labs un vari tikt novērtēts tādā veidā. Sajūta ir forša, ir liels darbs ielikts iekšā tajā “Parsifalā” (“Stāsts par Parsifalu”, rež. Matiass Hartmans, 2025 – E. L.). Ļoti liels darbs, nogurdinošs darbs, un rezultāts arī, manuprāt, bija veiksmīgs. Un tad vēl atnāk žūrija, noskatās un atzīst, ka darbs ir labi izdarīts. Fantastiski!

Stilīgi!

Jā! Un vēl būt nominētam sarakstā ar tiešām talantīgiem cilvēkiem – tas arī sevi ieliek kaut kādā kategorijā. Kad visi mazvērtības kompleksi nīcina tevi ārā ikdienā, tagad tu pēkšņi paskaties uz to sarakstiņu un tev ir tāds – o! Esmu vienā kategorijā ar dažādiem māksliniekiem – scenogrāfiem, operdziedātājiem, režisoriem. Tā kategorija jau pati par sevi ir absurdi plaša, un tagad tu pēkšņi esi viņu starpā. Forši! Bet viņi labi ir izdarījuši, ka ļāvuši kādus četrus mēnešus padzīvot tajā sajūtā… Bet arī tas ir pārāk daudz laika. Es esmu tāds, kurš visu laiku kaut ko sadomā un izdomā. Cīnījos ar divām savām pusēm – vienu, kas ir kompleksi, otru, kas ir ego. Cīnies ar vienu, ka tu neko nedabūsi, un otru, kur tu dušā praktizē runu pats ar sevi. Tas ir nogurdinoši, tāpēc esmu priecīgs, ka tas viss ir galā.

Kādas ir tavas attiecības ar lomu “Parsifalā”? Tā taču bija tava pirmā lielā loma uz lielās skatuves.

Uz lielās skatuves – simtprocentīgi. Akadēmijas laikā man lielākoties deva otros plānus, varmākas, antivaroņus. Elmārs [Seņkovs] arī teica, ka man ļoti piestāv tieši tie ļaunie, tie varmākas. Man arī liekas, ka man labi sanāk viņus attaisnot, saprast to viņu pusi. Tāds apoloģēts tiem nesaprastajiem, salauztajiem cilvēkiem, kas viņi parasti arī ir, jo, nu, klasiskais teiciens – neviens cilvēks jau nedomā, ka ir ļauns. Nu jā, akadēmijas laikā taisīju tos ļaunos, un man viņi arī patīk, viņi ir interesanti. Interesantāki nekā varoņi. Un pēkšņi tu ienāc iekšā teātrī un tev iedod varoni.

Turklāt tādu riktīgo varoni…

Jā, reliģiozo, mītisko varoni Parsifalu.

Nu, viņam jau arī gan bija savi trūkumi, viņš nebija pavisam labiņais.

Jā, tas bija forši. Neparasts, salauzts cilvēks, kurš idejiski arī ir antivaronis – viņš zog, izvaro, nogalina. Viņš nebija tīrais tīrasiņu varonis Lāčplēsis. Jā… Un, kā es tev jau minēju, man patīk visu laiku visu ko sadomāt – es sabruku. Tu jau arī biji pirmajā mēģinājumā – es tikai pirmajā mēģinājumā uzzināju, ka esmu Parsifals. Es sēžu pie galda, man apkārt ir lielie grandi, uz kuriem es skatos uz augšu un vienmēr esmu skatījies uz augšu, un tagad idejiski man ir augstāka loma par viņiem. Es būšu tas, kurš vedīs šo izrādi cauri stāstam. Un kaut kādu pirmo nedēļu vai divas es biju pilnībā sabijies, es neticēju sev. Tāpēc man šis stāsts ir tik svarīgs. Es Līgai Ulbertei teicu – ja es šo izdarīšu un viss būs kārtībā, tad es varēšu jebko izdarīt. Tas nav par lomas grūtību vai tamlīdzīgi, bet tas bija vienkārši par to, ka es atnāku un pasaku sev, ka es šo varu, es esmu īstajā vietā, es esmu gājis astoņus gadus līdz šim brīdim. Kāpēc lai es to nevarētu izdarīt? Pirmās divas nedēļas bija briesmīgas. Ar režisoru Matiasu Hartmanu pēc tam runāju – viņš teica, ja viņš vēl būtu savos lielajos teātra direktora laikos, tad viņš pēc pirmās nedēļas būtu mani izmetis ārā un ielicis citu cilvēku lomā, jo es vienkārši nedarīju darbu. Es nevarēju, baidījos, cenzēju sevi. Bet tad es vienkārši sev pateicu, ka nav variantu, maucam. Beidzu sēdēt stūrītī un žēlot sevi, ka viss ir slikti, jo viss jau bija fantastiski. Ļoti palīdzēja arī kolēģi, tas bija ļoti atbalstošs plecs. Un tagad ir interesanti spēlēt. Izrāde ir ļoti atdzīvojusies, tai, protams, ir savas problēmas, jo tā ir tehniski grūta, ir bijuši mums visādi negadījumi. Bet vislabākais ir tas, ka man tagad ir viena izrāde teātrī, kur es varu ieiet, nosvīst pilnībā, divarpus stundas būt uz skatuves un trenēt savus aktieriskos muskuļus. Piemēram, “Cietējā” (“Lai Dievs stāv klāt, tu, nabaga cietēj!”, rež. Alvis Hermanis, 2024 – E. L.) es aizeju, pakaros un tad sēžu, ik pa brīdim eju padziedāt. Bet tad var pēkšņi aiziet divreiz mēnesī uz “Parsifalu” un iziet visai trasei cauri, meklēt jaunas lietas. Fantastiska iespēja!

Tu teici, ka studijās tev parasti bija otrie plāni. Kā tu vispār redzi sevi jūsu kursa ietvaros, kā juties?

Es jutos fantastiski. Mums ir tiešām ļoti tuvs kurss. Protams, mums bija sāncensība, tās nevar nebūt, bet tā bija diezgan veselīga. Jā, labi, mēs trīs cilvēki mēģinājām vienu lomu, bet mēs arī kaut kādā ziņā palīdzējām viens otram ar tām lomām, pat ja zinājām, ka to dabūs viņš un ne es. Nebija tā, ka, ja es nedabūšu šo lomu, tad būs pasaules gals. Vismaz ar tiem cilvēkiem, ar kuriem es lielākoties runāju, lai gan varbūt viņi to slēpa. (Smejas.) Bet mēs palīdzējām viens otram, mēs varējām iet viens pie otra pēc atbalsta. Mums kursā bija pat tādi viedokļa “latiņas”. Tomass Ralfs Ābolkalns bija viens no tādām latiņām, kur kāds varēja pieiet klāt un, ja Tomijs teica, ka viss būs labi, ka viņam patika, tad bija labi. Jā, mēs visi, manuprāt, mācējām atrast prieku mazajās lomās – nesēdēt stūrī un nedomāt, ka, bāc, viņš dabūja lielo lomu, bet es ne. Es ceru, ka neesmu tagad naivs savās domās un kursabiedri teiks: “Nē, Ričard, ko tu tur runā!” (Smejas.)

Mēs skaitījām, pēdējā gadā pa visiem teātriem kopā bija kādas 36 pirmizrādes, kurās mēs bijām. Katrs no mums ir kaut kur bijis. Tas, man liekas, arī ir tas rādītājs, ka mēs gribam šeit būt, ka mēs mīlam šo mākslu. Mēs visi vienādi mīlējām un tāpēc arī tik labi satikām.

Tavs ceļš uz akadēmiju jau arī ir bijis diezgan garš, vai ne?

Jā. Es sirdī diezgan labi zināju, ka gribu būt aktieris.

No vidusskolas vai jau agrāk?

Es laikam esmu viens no tiem klasiskajiem gadījumiem, kur visi apkārt stāsta “jā, šitas būs aktieris”. Tāpēc, ka biju ekstraverts ar lielu enerģiju. Man ir viens ieraksts no bērnudārza, kur mēs ar brāli esam zaļi tārpiņi. Kaut ko stāvam un dziedam. Bet ir riktīgi redzams, ka man ir bijis viens konkrēts uzdevums – kaitināt savu brāli. Visi stāv un dzied, bet es visu laiku skraidu apkārt un situ bračkam pa dibenu. Audzinātāja nāk mani ķert. Man bija vienalga, ka uz mani skatās, vecāki arī smējās. Es vienkārši tur eksistēju.

Man neviens ģimenē nav saistīts ar mākslu, man ir ārstu ģimene. Tad, kad sapratu, ka būšu melnā aita ģimenē, man nebija ne jausmas, kas ir jādara, lai kļūtu par aktieri, nav, kam palūgt palīdzību. Es atceros, tētis teica: “Tā kā tu gribi stāties aktieros, ir viena tāda traka sieviete, par kuru stāsta, kuras kursus varot iziet un tad labāk varēšot tikt akadēmijā.” Un es teicu, ka man to nevajag. Tā bija Anna Eižvertiņa.

Es aizgāju uz pirmo kārtu uz Valmieras aktieru kursa eksāmeniem, padzirdēju, ka tur var stāties iekšā, un man diezgan labi gāja. Pirmajās kārtās man bija kādi septiņdesmit vai astoņdesmit punkti. Es izkritu tieši pirms kolokvija. Rita Lūriņa nāk ar sarakstu un saka “Ričards”, bet tas ir cits Ričards. Tas bija ļoti sāpīgi. Es atceros, kad gāju ārā, es raudāju.

Un pēc tam?

Pēc tam es iestājos Kultūras koledžā (Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledža – E. L.). Izlasīju, ka tur ir aktiermeistarības novirziens, un nodomāju, ka šis ir tas, kā tikšu iekšā mākslas pasaulē. Man rakstīja viens cilvēks, ka vēl varot paspēt iestāties Liepājā (“RTU Liepāja” studiju programmā “Aktiermāksla” – E. L.). Man likās, ko gan es darīšu Liepājā, man ir Kultūras koledža.

Man liekas, ka varbūt viens no iemesliem, kāpēc netiku Valmieras kursā, ir tas, ka biju ļoti naivs. Ļoti nezinošs, naivs, uzreiz pēc vidusskolas. Nu, tā ka pārāk pāri rampai naivs. Es aizgāju uz koledžu un noskaitīju to pašu dzejoli, prozu un dziesmu, ko akadēmijai. Dziesma bija smieklīga – “Bunkurs 13”. (Smejas.) Strēlnieku dziesma. Bet bija augstākie punkti. Koledžu es nepabeidzu, es tur gāju ar domu, ka gribu tikt akadēmijā – es šeit pagaidīšu, lai vecāki domā, ka es mācos. Gāju tur pārsvarā tikai uz aktiermeistarību, kustību un tādām lietām. Taisījām tur arī izrādes. Es gaidīju JRT aktieru kursu, gatavojos. Vēl joprojām būdams naivs, es paņēmu Trepļeva monologu no “Kaijas”. Iemācījos, es to biju arī koledžā kaut kādā eksāmenā jau runājis, toreiz dabūju desmit un likās, ka esmu perfekti to izdarījis. Nu jā, es aizgāju uz tiem JRT iestājeksāmeniem, norunāju to “Kaijas” monologu… Guna Zariņa man jautā: “Tu kaut ko esi pirms tam darījis?” Es saku, ka jā, mazliet. Viņa saka: “Nu, skaidrs.” Tā es arī tālāk netiku – tas bija vienīgais jautājums.

Cik dramatiski.

Jā, tas bija biedējoši. Viņi bija apsēdušies tādā rindā. Man liekas, ka visa trupa tur sēdēja. Tas bija stresaini. Tā es otro reizi neesmu ticis akadēmijā, sēžu koledžā, un man ir sajūta, ka tērēju šeit laiku. Tā es aizgāju uz vienu kastingu. Rešetins (Intars Rešetins-Pētersons – E. L.) meklēja galvenās lomas atveidotāju izrādei “Dēls”, kuru beigās dabūja Rūdolfs Sprukulis. Tur mēs iedraudzējāmies ar Rūdolfu. Mēs gājām cauri tam kastingam, bija ļoti daudz kārtu. Beigās man pienāca klāt Rešetins un teica to, ko es jau biju sapratis no pirmās dienas – es vienkārši neesmu šai lomai radīts. Bet viņš teica, ka ir tāds režisors Jans [Villems] van den Boss, kurš [Dailes teātra] lielajā zālē taisa “Bīstamos sakarus” (2019), un viņam vajag trīs džekus. Es aizgāju tur, paņēma mani un vēl džekus – Jāni [Silavu] un Mārtiņu [Gūtmani] no režisoriem. Pagāja vēl kāds laiks, un man piezvanīja čoms, kuru es pazinu – Gustavs Melbārdis. Viņš saka, ka viņam ir paredzēta loma vienā izrādē Dailē, bet viņš netiek, vai es negribētu. Tā es spēlēju arī tārpu Paulas Pļavnieces “Sidraba šķidrumā” (2020). Tad bija kovidlaiks, un viņi [Dailes teātris] atlaida Mārtiņu Poču un vēl aktierus, jo vajadzēja taupīt naudu. Laikam viņi gribēja vēl pēdējo reizi uzvest “Lauvu ziemā” (rež. Aleksandrs Morfovs, 2018 – E. L.), kas jau bija bijusi repertuārā. Vairs nebija aktieru, tāpēc viņi uzaicināja mūs – trīs džekus, kas vienmēr ir laikā, izdara savu darbu un nečakarējas. Un piepeši ne no kurienes dabūju savus pirmos mazos tekstiņus uz Dailes teātra lielās skatuves! Mums pat mācīja paukoties. Un tā es sapratu, ka esmu savā brīvajā laikā dabūjis iespēju būt trīsreiz uz Dailes teātra skatuves bez koledžas. Izvērtēju plusus un mīnusus, un no koledžas aizgāju. Gāju brīvsolī – guvu pieredzi uz savu roku. Jo viss, ko es gribēju saprast, ir – kā strādā šis mehānisms, kā es varu tajā tikt iekšā. Varbūt arī bez akadēmijas.

Tad pienāca trešā reize. Pirms tās divus gadus biju gājis pie Eižvertiņas. Tur es iepazinu Tamāru Ēķi, Dzintaru Krūmiņu, Māru Liniņu. Mārai Liniņai palīdzējām arī kastingos uz filmu laukumiem. Tad sanāca arī pirmās mazās lomiņas kino. Tā es ieguvu ļoti daudz pieredzes, pirms iestājos akadēmijā. Es sapratu, kā strādā filmu laukumi, teātra mēģinājumu process, kā strādā tas lielais kombains, kā ir, kad uz tevi skatās simtiem skatītāju. Pārgāju pāri arī šīm bailēm.

Jā, tātad, divus gadus gāju pie Eižvertiņas, un tagad nāk trešie iestājeksāmeni – pie Elmāra Seņkova. Man nebija ne jausmas, kas ir Elmārs, bet es joprojām gribēju būt akadēmijā. Toreiz it kā teica, ka tas ir Nacionālā teātra kurss. Atceros, ka pirms iestājeksāmeniem mācījos Nacionālā teātra vēsturi gadījumā, ja man kaut ko pajautās. Atceros, ka biju tik ļoti sabijies pirmajā kārtā. Es biju pats sev novilcis svītru, ka, ja es netieku, tad domāšu kaut ko citu – iešu uz mākleriem.

Nopietni, tu to apsvēri?

Jā, es pazīstu vienu mākleru kompānijas direktoru un pat biju pajautājis, vai varu atnākt un paskatīties, kā viss notiek. Viņš man piedāvāja atnākt tieši tajā dienā, kad bija iestājeksāmeni, tāpēc man nācās teikt, ka nebūšu, es fokusējos uz akadēmiju. Nu jā, tā es tur sēdēju, un ienāk Roga (režisore, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Indra Roga – E.L.), paskatās uz mani un pamirkšķina ar aci.

Kā laba zīme?

Es domāju, viņa mani atcerējās no Valmieras kursa iestājeksāmeniem. Iegāju tur iekšā, un tur bija visi. Gruzdovs (režisors, Latvijas Kultūras akadēmijas pedagogs Mihails Gruzdovs – E.L.) un Roga, kurus es zināju, viņi arī ar mani runāja. Es vēl nezināju, kurš ir Elmārs, un tad man likās, ka viņi vada iestājeksāmenus. Roga pajautāja man pirmo jautājumu: “Ko tu esi darījis šos četrus gadus?” Es pateicu: “Augu kā cilvēks.” Laba atbilde, manuprāt. Es rūdījos. Bet es biju gatavs šim trešajam iestājeksāmenam. Es zināju, ko prasīs no tiem uzdevumiem. Un tad man teica, lai bezpriekšmetā (bezpriekšmeta etīdē – E. L.) nogriežu pirkstu, bet viens no puišiem, kurš arī bija iestājeksāmenos, iedeva man īstas šķēres. Ilgi domāju, ko darīt, tuvojos pirkstam. Tad Elmārs apstādināja etīdi. Viņš redzēja, ka gribu šeit būt. Un tas ir ļoti svarīgi, jo, ja negrib tur būt, tad tie četri gadi var būt mokoši, jo nav jau viegli. Zināju, uz ko parakstos, – man bija četri gadi, lai saprastu. Un tas nekur nav pazudis, es joprojām to visu gribu.

Kā tu jūties tagad, kad esi daļa no JRT? Viņi tomēr tevi nepaņēma uz savu kursu.

(Smejas.) Jā. Nu, es sāku justies ar katru dienu arvien vairāk tā, ka šis ir mans teātris. Dažreiz ir grūti, jo ir sajūta, ka neesmu vēl izdarījis pietiekami teātrim, lai būtu cienīgs tā teikt. Bet es jūtos starp kolēģiem kā savējais. Un es jūtos arī labi, pieņemts un respektēts, kas ir ļoti svarīgi.

Vai tu izjūti pienākuma sajūtu? Katrs teātris jau ir pilnīgi atšķirīgs – ar savu publiku, reputāciju un tamlīdzīgi.

Vai tu jautā man, vai es lasu grāmatas? (Smejas.) Nu, es pats sev lieku kaut kādus pienākumus. Pēdējos mēnešos cenšos ievākt pēc iespējas vairāk informācijas par JRT. Es sevi izglītoju par to, kas ir šis teātris. Sāku, izlasot JRT grāmatu “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”. Man bija viena no fenomenālākajām pieredzēm, ka es varu lasīt Andra Keiša stāstus par viņa pirmajiem gadiem teātrī, kamēr viņš man sēž aiz muguras izrādē un paralēli var stāstīt, kā tas bija. Man liekas, ir svarīgi zināt, kur tu esi. Protams, es visu vēl nezinu un tas nav iespējams, bet es sev lieku tāda veida pienākumus. Vēsturi nedrīkst aizmirst, un es cenšos to ielikt sevī iekšā.

Vai tu gribētu vairāk pievērsties arī kino?

Kino ir mans sapnis. Es esmu uzaudzis ar kino, ne ar teātri. Jau no bērnu dienām esmu uzaudzis ar filmām, labām filmām. Ja mēs skatījāmies multenes, mēs neskatījāmies sūdīgas multenes, bet labākās multenes.

Kas ir labākās multenes?

Man liekas, ka Treasure Planet ir ļoti laba multene… Labi, šis, protams, ir subjektīvi. Mēs ģimenē uzaugām ar amerikāņu un britu filmām.

Tu skatījies arī latviešu multenes?

Nē, vēl joprojām esmu ļoti maz redzējis no latviešu filmām. Pirmo reizi pirms diviem gadiem noskatījos “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, tā pa īstam. Mēs neskatījāmies latviešu filmas. Labi, bija “Velniņi”, tos es atceros, tie bija bailīgi.

Mani vienmēr ir fascinējuši balss aktieri. Man ir tādi mazie bucket list [1] sapnīši kā, piemēram, psiholoģisks trilleris. Latvieši netaisa psiholoģiskus trillerus. Es gribētu arī spēlēt kādā multenē kā balss aktieris – nevis kā tas, kurš pārbalso amerikāņu multeni, kas, protams, arī būtu stilīgi, bet drīzāk, kurš ierunā savu varoni. Mani fascinē, cik meistarīgi to dara profesionāļi, kam tā ir galvenā profesija.

Man ir veiksme, ka caur Māru Liniņu ir bijusi iespēja būt dažās Dāvja Sīmaņa filmās. Filmējot “Marijas klusumu”, braucām uz Latgali filmēt pirts ainu, ārā bija baigie mīnusi, un tā āra temperatūra nāca iekšā, jo tur logi bija cauri. Mēs it kā sēžam bez krekliem pirtī nosvīduši, bet realitātē sēžam un salstam. Bija tāda sajūta, ka uz kaut kādu sporta nometni esi aizbraucis, bet paralēli vari veidot mākslu, kas pēc tam paliks uz mūžu. Tas laikam ir tas, kas man simpatizē kino. Tas paliek uz mūžu. Tu veido kaut ko paliekošu, teātris ir gaistošs. Tur ir cita maģija – tas, kas notiek tajā vienā reizē, tur arī paliek. Tur ir vieglāk aizmirst kļūdas.

Vai tev ir kāda sapņu loma, ko tu gribētu kādreiz spēlēt?

Karalis Līrs. Nē, nu… Man bija atbilde šim. (Smejamies.) Dzīvu cilvēku. Man gribētos kādreiz piedalīties dokumentāla stāsta veidošanā kādam dzīvam cilvēkam, ar viņu sēdēt un ierakties tajā viņa pasaulē. Censties dabūt to uz skatuves vai arī kino, censties iedzīvināt to cilvēku pēc iespējas labāk. Mums Elmārs no pirmās dienas ir mācījis ņemt prototipus lomām, bet tas ir pilnīgi kaut kas cits, kad fokuss ir tieši uz vienu konkrētu cilvēku, nevis pa druskai no daudziem. Es nezinu, vai tāda iespēja kādreiz sanāks... Lai gan vispār – man pēdējā laikā labi strādā manifestācijas! Es vispār neticu visām šitām muļķībām, bet man tās ellīgi labi strādā! Divus mēnešus, pirms biju “Bīstamajos sakaros”, braucu ar brālēnu snovot, un es viņam teicu, ka kādu dienu būšu uz vienas skatuves ar Artūru Skrastiņu. Divus mēnešus vēlāk es biju! Tas liekas neiespējami. Tad mēs nesen bijām aizgājuši paskatīties un atbalstīt, kā maratonā skrien draugs Toms Harjo, un es teicu Evelīnai [Priedei]: “Iedomājies, ja kāds tagad nokristu?” Un tieši malā iebrauc ritenis un sieviete nokrīt no riteņa. Es biju šokā, kā es šito piesaucu.

Tu tad uzmanies, ko saki.

Jā, es pēdējā laikā cenšos teikt tikai labu.

Vai tev ir kāda mīļākā izrāde šobrīd teātrī?

Laikam joprojām “Nelabie” (“Nelabie. Pēc Dostojevska”, Valmieras teātris, rež. Elmārs Seņkovs, 2022 – E.L.) Valmierā. Tik drosmīgi viņi uztaisīja – laba dinamika, aktierdarbi, tā baisā aura… Vienkārši gribas būt tajā izrādē.

Tu gribētu spēlēt “Nelabajos”, ja?

Jā! Jā! Simtprocentīgi!

Nebūtu atbildības sajūta spēlēt savā mīļākajā izrādē?

Protams! Es nezinu, kā es tur iederētos, bet tas būtu stilīgi. Visas manas mīļākās izrādes ir arī Elmāra taisītas. “Ričards. Nekā personīga” (Latvijas Nacionālais teātris, 2023 – E. L.). Tur es laikam esmu bijis vistuvāk katarsei. Tāda neiespējamā sajūta.

Vai tev studējot vai varbūt tagad ir bijis kāds mīļākais režisors, ar ko strādāt?

Edvīns Klimanovs. Viņš gāja ar mūsu režisoriem kopā, bija režisoru kursā. Mēs ļoti labi sapratāmies. Viņa mīļākais teiciens bija: “Ar tevi, Ričard, viegli strādāt – es nejaucos tavā darbā, un tu nejaucies manā.” Tā arī bija. Mūsu labākais darbs bija Makdonas “Vienrocis no Spokānas” (3. kursa režisoru izrādes LKA skatuves un audiovizuālās mākslas festivālā “Patriarha rudens”, 2023 – E.L.). Tā bija ļoti smieklīga izrāde. Es spēlēju džeku no Spokānas, kurš ir nocirtis pats sev roku un pēc tam mārketā meklē to roku atpakaļ. Tā izrāde bija pilna ar visādiem jokiem, mums pašiem bija grūti nesmieties.

Ja par citiem režisoriem, mums ar Matiasu [Hartmanu] beigās izveidojās attiecības tā, ka saprotam viens otru pusvārdā. Mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā. Tikāmies vakaros. Ar viņu bija “Zirgu pasta” (LKA teātra māja – E. L.) sajūta. Vakarā tiekamies mēģinājumu zālē, dzeram vinčiku un domājam tālāk par lomu. Viņš pļāpāja ļoti daudz, bet viņš ir ļoti sirsnīgs. Un tā bija fantastiska pieredze. Bija tāda sajūta, ka mēs pa kaktiem taisām to lomu tālāk. Mums bija mazāk par diviem mēnešiem. Izrādes jau izpārdotas, liels spiediens. Nevar kļūdīties. Un jā, beigu posmā jau tiešām mēs sapratāmies no pusvārda.

Man ir bijis tas gods redzēt tevi ne tikai uz skatuves, bet arī mēģinājumu procesā – kas ir tas, kas tevi saista tieši tajā periodā? Vai varbūt labāk tev patīk posms, kad viss jau ir gatavs un var spēlēt izrādi pēc izrādes?

Nē, man patīk meklējumu posms, man patīk galda periods. Tam ir tāda bezstresa brainstorming aura, kur mēs tagad lasām, filozofējam, domājam. Ir vēl mieriņš, sajūta, ka mums ir daudz laika. Domas vienmēr raisās, nav jāstreso. Man patīk arī pirmā reize, kad var jau tikt uz kājām mēģinājumos, var sākt kustēties, jau kaut ko darīt. Visvairāk man riebjas gaismošana. Kā man riebjas gaismošanas periodi izrādēm! Tu vienkārši tupi un gaidi. Un arī tur tu īsti nevari strādāt pie savas lomas, kaut kādā puskājā jāiet un jāstāv kaut kādās pozīcijās.

Tagad, esot teātrī, tas atšķiras no studiju laika?

Jā, jā. Nē, nu, ar mums jau centās strādāt pēc iespējas reālistiski, kā tas būtu īstajā vidē. Mūs gatavoja štata dzīvei.

JRT jūs abus ar Evelīnu [Priedi] uzrunāja, ja?

Jā, mums tas vispār bija ļoti interesants periods. Margarita Zieda (JRT literārās daļas vadītāja – E. L.) nāca uz mūsu izrādēm “Zirgu pastā”. Viņiem laikam vajadzēja džekus izrādēs. Bija uztaisīts mazais kastings man, Kristapam [Kristeram Ozolam] un Tomasam [Ralfam Ābolkalnam]. Mēs, starp citu, bijām arī dzīvokļa biedri vairākus gadus. Un mums vajadzēja sūtīt video klipus no savām izrādēm Alvim Hermanim. Pirmo paaicināja uz sarunu Tomasu, man liekas. Mani laikam pēdējo.

Pēc dažām nedēļām es sēžu picērijā un man zvana Alvis. Viņš saka: “Klausies, mēs tevi gribētu izrādē pie Gata Šmita – “Mīlas straume”.” Es saku: “O, jā, super!” Un tad viņš pasaka, ka tas būs oktobris, un es uzreiz saku, ka, sasodīts, man taču ir diplomdarbs tajā laikā (“Degošie”, rež. Matīss Kaža, 2025 – E. L.) Tas vispār ir ļoti smieklīgi, jo diplomdarba jēga taču ir, lai teātris tevi redzētu un paņemtu. Kaut kā ironiski sanāca. Tajā brīdī tā notika arī tāpēc, ka es jau biju pateicis, ka būšu. Tas drīzāk bija par komandas nepievilšanu. Es uzreiz piedāvāju kaut kādus variantus, viņš [Alvis] teica, lai tiekos ar Gati Šmitu un lai izrunājam. Gatis teica, ka viss kārtībā, ka mierīgi varu abas reizē. Tas bija ļoti mokošs periods, paldies Dievam, ka Kažam bija jābraukā pēc “Straumes” balvām. Tas nozīmē, ka viss sakrita perfekti, es varēju būt gan JRT, gan Miera ielā. Bija dienas, kad skrēju no vienas vietas uz otru.

Tad jau paldies Dievam, ka “Straume” dabūja to “Oskaru”, citādi tu nebūtu ticis JRT.

Jā. (Smejamies.) Bet arī, kad man jau bija akcepts “Mīlas straumei”, Alvis piezvanīja un teica, ka vajagot arī ātrai lomai izrādē “Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!”. Prasīja, vai tieku – tur es uzreiz zināju atbildi, protams, ka tieku. Iegāju pirmajā mēģinājumā, un tur bija Evelīna [Priede], Toms [Harjo] – man jau bija pazīstami cilvēki. Bija nevis “labdien”, bet “o, čau!”, un tā ir milzīga atšķirība pirmajam mēģinājumam. Es jau jutos tur tā – jā, okei, šitā varētu būt. Un Alvis arī piedāvāja būt teātrī. Protams, ka es teicu jā. Es biju priecīgs, biju atradis savu vietu. Es nekad nebūtu domājis, ka būtu JRT.

Kur tu būtu? Labi, par to gan jau grūti tagad domāt, tas tāds “kā būtu, ja būtu”.

Jā, par to riktīgi grūti domāt, bet, zini, akadēmijas laikā tu skaties uz to latiņu, uz to JRT ziedu un domā nu, kā es tur vispār iederētos. Man nelikās, ka tāds kā es vispār kādā teātrī iederētos. Sēdi tādā neziņas plūsmā. Bet nu, lielākoties jau tie bija kompleksi. Pārāk liela paškritika pret sevi.

Atkal grūts jautājums, bet kā tu redzi savu nākotni šobrīd?

Es tieši tagad lasu grāmatu, to sauc “4000 nedēļu”. Tā ir grāmata par bezjēdzīgo centību kontrolēt dzīvi un to, cik ļoti tas ir neiespējami.

Tad tu esi plūsmā, ja?

Jā. Un tur ļoti daudz par to ir rakstīts, ka, jo ātrāk tu akceptēsi to nezināmo, kas ir nākotne, jo vieglāka dzīve paliks. Un par to, cik muļķīgi ir centieni pēc iespējas perfektāku uztaisīt savu dzīvi, tas nav iespējams. Man nav ne jausmas, kas būs nākotnē, bet es redzu, ka pēc gada vai diviem es joprojām būšu šajā teātrī. Un, ja tā pilnīgi godīgi, man gribas bērnus... Nu, jā, es sāku mācīties neizplānot lietas, kas ir neizplānojamas. Ir kaut kādas mazās bucket list lietas, kuras es dzīvē gribu izdarīt, pirms es pievēršos kaut kam vairāk, bet šobrīd esmu pozīcijā, kur varu pa to plūsmu aiziet un skatīties, kur tā plūsma ir. Man ir lietas, ko es gribu izdarīt, bet tas nebūs sirdi plosoši arī, ja neizdosies.

Vai jums būs vēl kaķi? (Sarunas laikā man klēpī guļ un murrā Ričarda kaķēns Odins – E.L.)

Nē. Kas par daudz, tas par skādi. Ja būs lielāks dzīvoklis, tad varbūt.

Kur tu mācījies pirms akadēmijas?

Ādažu vidusskolā. Bet mēs bijām ceļojošā famīlija. Visilgāk esmu dzīvojis Ādažos, sākumā arī Zviedrijā, tad Mežaparkā, Garkalnē. Nu jā, Ādažos es gāju Ādažu vidusskolā, tad kādu laiku gāju arī Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, kur es, starp citu, iemīlēju teātri.

Jums bija pulciņi?

Nē, klases. Mācību stunda – teātris. Tas bija fantastiski. Gan koris, gan dejošana, gan teātris bija ielikti galvenajā programmā.

Bet tu tur nebiji ilgi.

Nē. Es biju problemātisks bērns, daudz kāvos. Es biju maziņš, nebiju sakārtojis savas dzīves problēmas un agresiju izliku uz citiem bērniem.

Tev nebija brālis tam?

Nē, brālis sita mani. (Smejamies.) Es esmu otrs vecākais ģimenē. Man ir brālis, trīs māsas un viena pusmāsa. Nu, jā, bet sestajā klasē es pārgāju atpakaļ uz publisko skolu. Tā bija elle, kad no vienpadsmit bērniem klasē atkal jāpāriet uz trīsdesmit, skolotājiem pilnīgi vienalga, vairs nemāki mācīties. Baigie vilku bari klasē bija, katru dienu kāvās skeitparkā. Vajadzēja dabūt savu vietu hierarhijā caur kaušanos. Tur bija traki.

Bet vecāki jau atbalstīja tavu interesi par mākslu, vai ne?

Jā. Viņi bija priecīgi, ka man vispār kaut kas patīk. Es biju ļoti slinks bērns. Viņi bija priecīgi, ka es kaut ko vispār daru. Visu dzīvi esmu meklējis to savu vietiņu, arī caur sportu. Esmu gandrīz visus sportus izmēģinājis. Teniss, futbols, basketbols, džudo, grieķu-romiešu cīņa, volejbols, peldēšana. Pēdējais bija regbijs. Tas bija manējais. Es ātri skrienu, esmu masīvs, man ir plati pleci un garas rokas. Perfekti regbijam. Es vienu brīdi pat spēlēju Latvijas izlasē, vienu vai divas spēles. Es biju tas galvenais grūdējs, sitējs, kurš iet kontaktā. Tas man ļoti patika un padevās, bet tad man nācās beigt, jo mūs izmeta ārā no mūsu laukuma un es vairs nevarēju izbraukāt. Man tieši nesen bija sapnis, kur es spēlēju regbiju. Bet tagad es nevarētu, man līgumā ir rakstīts, ka nedrīkstu nodarboties ar ekstrēmiem sporta veidiem. Bet jā, visa ģimene man stāv blakus, atbalsta. Bez viņiem nekā. Mamma ir mans lielākais fans, vienmēr. Viņa ir visas manas izrādes redzējusi. Visas sliktās, visas labās. Viņa ir mans lielākais atbalsts.

Vai tev ir kādi hobiji pašreiz, kaut kas nesaistīts ar teātri?

Es cenšos sportot, eju uz riktīgi labiem grupu treniņiem. Esmu ļoti aktīvs geimeris [2]. Tā ir mana atiešana. Es nekad mūžā nenodzeršos, kad man būs grūti teātrī, bet aiziešu pageimot. Nav fantastiskāka veida, kā atiet no sevis izdomātajām problēmām darba vidē, kā vienkārši aiziet un pieslēgties neeksistējošai pasaulei.

D&D arī, vai ne?

Jā, arī D&D. Dungeons and dragons. Mēs drīz spēlēsim ar draugiem. Man liekas, ka tā ir vislieliskākā aktivitāte priekš aktieriem un režisoriem. Tur tiek apvienota gan tava iztēle, gan kolektīvā fantāzija.

Jā, ir arī jautri, kad var runāt dažādos akcentos un veidot dažādas balsis!

O, jā, noteikti! Bet nu, tas arī apmēram ir tas, ko es daru brīvajā laikā.

Es pieļauju, ka tev nav ļoti daudz brīvā laika, vai ne? Visu laiku mēģinājumi un jāspēlē izrādes?

Nu, ir dienas kad ir jābūt, ir dienas, kad nav jābūt teātrī. Tad, kad mēģinājumu process iet uz beigām, tad var arī aiziet no rīta pasportot. Bet, nu, ir jāspēlē daudz izrāžu. Šobrīd man ir “Docentes” (rež. Linda Zaharova, 2025 – E.L.) , “Parsifals”, “Mīlas straume”, “Dzimšanas dienas kūka” (rež. Alvis Hermanis, 2022 – E.L.), “Dievs stāv tev klāt”. Tagad būs klāt arī “Dons Kihots” (rež. Ādolfs Šapiro 2026 – E.L.), “Indrāni” (rež. Gerds Lapoška, 2026 – E.L.) un “Brīvais kritiens” (rež. Alvis Hermanis, 2026 – E.L.). Tā ka šobrīd mans vienīgais brīvais mēnesis būs februāris…

Ā, es taču arī ēst gatavoju! Es pat biju pavārs vienu brīdi. Man bija apmācības savos dzīves haltūras ceļos. Ādažos vērās vaļā restorāns, un viņi meklēja pavāru. Es aizsūtīju CV ar tekstu, ka nekad neesmu bijis pavārs, mani pasauca uz interviju. Mans ģeniālais teikums, kas par mani pārliecināja intervijā, bija: “Es kļūdīšos, bet es mācīšos no savām kļūdām.” Pirms es izdegu un sāku ienīst profesionālo virtuvi, es tur nostrādāju kādu laiku. Neesmu radīts profesionālajai virtuvei. Bet mājās es pats taisu garšīgus ēdienus un varu savai draudzenei uztaisīt garšīgi paēst. Ļoti terapeitiski patiesībā.

Tev ir kāda mīļākā izrāde no “Zirgu pasta” laikiem?

“Pašnāvnieks” (rež. Toms Treinis, 2024 – E.L.). Redzēji? Tā bija jautra izrāde. Mēģinājumu process bija jautrs. Mums pašiem arī – tās pēdējās izrādes, kuras spēlējām, bija tāds kaifs.

Es, cik atceros, redzēju tieši pēdējo.

Mēs dabūjām visu to spēles, dzīves prieku, satikties kopā. Kad tu taisi tādu formas izrādi, kur viss balstās uz ritmiku un jokiem, mēs centāmies viens otru pēc iespējas vairāk sasmīdināt. Ir aktieri, kuri koķetē ar skatītājiem, ir aktieri, kuri koķetē ar kolēģiem. Tā ir fantastiska īpašība. Un mēs visi centāmies to izdarīt.

Man liekas ļoti forši, kad var redzēt, ka aktieri paši izbauda procesu un ka viņiem ir jautri vai ir bijis jautri veidot izrādi.

Tā tagad ir tāda lielākā, svarīgākā lieta, ko es cenšos atrast. Man ir pāris izrāžu, kur man ir maza loma, un tad es daudz sēžu malā, līdz ar to tad, kad esmu uz skatuves, gribu izlikt to savu prieku, lai pašam būtu jautri. Mazas, jaunas lietiņas izmēģinu tā, lai dabūtu to prieku.

Jā, tādā ziņā kino tas ir viens projekts, kas ir ilgi, protams, grūti un garas stundas, bet tas neatkārtojas. Teātrī tomēr visu laiku jārada no jauna.

Jā. Tas ir tas skaistākais. Tā ir tā lielākā māksla.

Visu laiku ar tādu pašu atdevi – tas ir grūti.

Nu, tu, man liekas, no jebkura vari izvilkt to perfekto kadru ārā, ar vairākiem mēģinājumiem un tā, bet teātrī aiziet katru reizi izdarīt to pašu un vēl atrast kaut ko jaunu, un dot to enerģiju… Tur sākās tā profesija.

Ko tu mīli teātrī, kas tev visvairāk patīk, un kāpēc tas tev ir svarīgs?

Man liekas, ka dot jebkādu emociju skatītājam ir tas interesantākais un skaistākais tajā visā. Ļoti bieži sanāk iziet ārā un iet garām skatītājiem pēc izrādes – es vienmēr diezgan ātri sataisos uz promiešanu – un tu dzirdi emocijas. Šie cilvēki ir atnākuši uz izrādi pēc garas darba dienas vai kaut kā cita, viņi skatās šo mistisko pasauli, un kaut kas viņos ir noticis. Vai tās ir pārdomas, vai prieks, vai kaut kas nepatika, kas arī ir labi. Tu esi radījis kaut ko šim cilvēkam, kurš ir nopircis to biļeti un atnācis. Un tu pats esi tos trīs, divus vai pusotru mēnesi veidojis šo mirkli šim brīdim – lai skatītājs varētu atnākt un ar viņu kaut kas notiktu. Tas man ir tas mīļākais, kas ir teātrī.

Plus vēl tas, ka mūsu rutīna ir tik daudzveidīga. Idejiski, jā, ir arī kāmītis ratā. Galda periods, sākam taisīt izrādi, iemācāmies tekstu, pameklēsim prototipu, uztaisīsim lomu, pirmizrāde un sākam spēlēt. Kanapē maizītes, bankets, kāds pasaka kādu runu, un uzreiz sākam nākamo izrādi. Un tā no augusta līdz Jāņiem, un tad sākam no jauna. Ir rutīna. Bet – tad tev atnāk jauns režisors. Vai tev ir angļu luga, krievu luga. Automātiski cita atmosfēra, cita pasaule. Plus vēl mūsu profesija kopumā nozīmē iemācīties jaunas lietas. Visu laiku. Un mācīties to līdz labam līmenim. Kas var būt vēl labāks? Un pievienotā vērtība, ka kāds to vēl redzēs.

Vai ir par agru tev vaicāt, kāds aktieris tu esi?

Man liekas, ka esmu intuitīvs aktieris. Man liekas, jo vairāk es taisu izrādes, jo vairāk lomu spēlēju, jo vairāk saprotu, ka mana intuīcija diezgan labi strādā un iet uz pareizo pusi. Un es cenšos nesamudrīt lietas, ļauties impulsiem galvā, pateikt “jā”. Bieži vien tie arī aiziet pareizā virzienā. Tā ka, kas zina, kādas domas man būs galvā pēc 10 gadiem, bet šobrīd man liekas, ka es esmu balstīts uz impulsiem.