AKTIERIS RUNĀ: Polina Čerņenoka
Saruna ar aktrisi Polinu Čerņenoka jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”
Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.
KrodersLV arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.
2025. gada novembra vidū tikos ar aktrisi, kas šosezon kļuvusi par patīkamu atklājumu Liepājas teātrim, – Polinu Čerņenoku. Ieradusies Liepājā, lai piedalītos izrādē “Pasaulē lielākais spēks”, Polina sniedza interviju tepat, vējainajā pilsētā, atrodot laiku pirms autobusa uz Rīgu. Sarunā viņa dalās pieredzē par darbu divos profesionālos teātros, studiju gadiem un darba īpatnībām izrādēs kopā ar kursabiedriem, kā arī reflektē par svarīgām aktiera profesijas tēmām – tās emocionalitāti, grūtībām un priekiem. Dzīva un sirsnīga, viņa spriež par teātri un piedāvā savu interpretāciju pasaules lielākajam spēkam.
Apsveicu tevi ar tavu pirmo Liepājas teātra sezonu! Kā jūties jaunajos apstākļos?
Interesanti. Teātrī es jūtos absolūti fantastiski – man ir ļoti forši kolēģi. Man arī jau bija viena pirmizrāde – “Pasaulē lielākais spēks” (2025, rež. Kristīne Brīniņa – M. K.), un tās tēma bija par klauniem un bērniem. Man paveicās arī izrādes tapšanas laikā – mums bija ļoti jautra atmosfēra, es sadraudzējos ar kolēģiem, un tas man bija ļoti svarīgi, jo šajā pilsētā es nevienu nepazīstu. Ja man vismaz ir atbalsts darbā, tas jau ļoti daudz ko dod. Bet pati pilsēta… Man ļoti patīk tās vaibs. Dzīvoju pie jūras, un es tiešām esmu tas cilvēks, kas iet pie jūras. Ja man vajag enerģiju – tad eju pastaigās vai braucu ar riteni. Arī peldēties gāju, bet tas bija septembrī vai oktobrī pēdējo reizi. Bet tad es uzreiz aizbraucu uz Rīgu, jo man bija filmēšanās un festivāls “Patriarha rudens”, atjaunojām mūsu diplomdarbu “Nevienam nezināma Marija”, kas ir Antona Čehova luga “Kaija” Elmāra Seņkova iestudējumā. Līdz ar to man bija ļoti īss periods, lai iepazītu šo pilsētu – tas bija vasarā. Tāpēc es zinu Liepāju no vasaras puses, bet vēl nezinu no citām.
Ziemā te nav tik jautri kā vasarā. Bet vispār – vai ir grūti dzīvot vienlaikus divās pilsētās?
Sākotnēji tā nebija plānots. Man plānā bija dzīvot Liepājā, bet tagad sanāk dzīvot pa divām pilsētām.
Un no kurienes tu pati esi?
No Rīgas. Bet bērnībā vasarās dzīvoju Jūrmalā, tāpēc jūra man tik daudz nozīmē. Arī tad, kad dzīvoju Rīgā un man vajadzēja tādu recharge (tulk. no angļu val. “uzlādēšanās” – M. K.) momentu, es braucu ar vilcienu pie jūras. Labi, tas laikam ir līcis (smaida), bet tur tu restartējies. Tāpēc esmu ļoti priecīga dzīvot pilsētā, kur ir jūra.
Izrādē “Pasaulē lielākais spēks” tu spēlē slimo meiteni Pauli. Pastāsti, lūdzu, kā tas ir – iejusties mazas slimas meitenes tēlā?
Sākumā man bija sajūta, ka tas varētu būt bīstami manai emocionālajai vai mentālajai veselībai, es daudz ticu enerģijām, un man šķiet, ka, ja esi pārāk dziļi lomā, tas var ietekmēt arī fiziski. Bet tas bija interesants aktieriskais pētījums. Kad uzzināju, ka spēlēšu meiteni ar sirdsslimību un to, ka viņa ir bērns, sapratu, ka tie ir divi uzdevumi, kurus man jāatrisina. To nevar vienkārši izdomāt no galvas. Sāku pētīt par sirdsslimībām. Man nav pazīstamu cilvēku ar konkrēti šādām diagnozēm, bet pazīstu vienu, kuram ar sirdi nav viss kartībā, un tas izpaužas kā slikta dzirde un problēmas ar elpošanu. To mēģināju izmantot. Elpa ļoti palīdzēja – brīžos, kad ir uztraukums vai bailes, kas bieži vien ir bērnu slimnīcās, elpošana palīdz. Tas arī palīdzēja atrast lomas emocionālo “zīmējumu”. Bērnus bija ļoti interesanti vērot. Režisorei Kristīnei Brīniņai ir meita, kurai ir ap sešiem gadiem, un viņa bieži bija mēģinājumos. Pie mums brauca arī īstie dakteri klauni – vadīja meistarklases. Vienkārši skatīties, kā viņa reaģē uz klauniem, jau deva nenormāli daudz informācijas. Sapratu, ka man pat nav jāmeklē kāds prototips – tas viss jau ir tepat. Varēju vērot, cik jautri viņai ir un cik viegli, savādi viņa reaģē uz klauniem atšķirībā no mums, nosacīti pieaugušajiem.
Nebija brīžiem emocionāli grūti strādāt pie šīs lomas? Neradās domas par īstu Pauli, kas guļ slimnīcā?
Es laikam mēģināju par to nedomāt. Tādā ziņā nebija emocionāli grūti – neļāvu tam pārāk ieiet sirdī. Bet tagad, kad tu to pateici, es sākšu par to domāt (smejas). Tajā brīdī koncentrējos uz citām lietām, jo bērni izrādē daudz runā par nāvi. Tāpēc es vairāk pētīju, ko nāve nozīmē arī man. Man bija brīnišķīga, kaut arī īsa saruna ar Valteru Sīli par ainu, kur Paule mammai jautā: “Kā mēs nomirsim?” Valters teica: “Man liekas, ka tur Paulei ir jābūt lielākām bailēm no nāves.” Tad sapratu, ka viņam taisnība, un es nebiju to pamanījusi, jo man pašai nav bail nomirt. Varbūt, ja sāktu ilgi domāt, paliktu bail, bet ikdienā šī doma man neeksistē. Tāpēc man bija svarīgi saprast – pat ja mana nāve mani neuztrauc, tad Pauli uztrauc. Un tad vajadzēja saprast, kā nonākt līdz viņas bailēm un ko nāve nozīmē viņai.
Balstoties uz tavu pieredzi šajā lomā un visu teikto – kā tu domā, vai aktierim ir jābūt emocionālam un jūtīgam, lai pilnvērtīgi attēlotu konkrētu cilvēku? Vai tomēr bez tā arī var?
Varbūt, ka var arī bez tā tikt galā, bet, ja esi jūtīgs un emocionāls, tas palīdz. Godīgi sakot, man ir jocīgi runāt par aktiera profesiju, jo man šķiet, ka es vēl neko nezinu. Bet esmu atklājusi sev svarīgu lietu – man vajag, lai vispirms rodas doma. Piemēram, režisors kaut ko saka, man pielec doma, tā aiziet uz sirdi un uz ķermeni. Ja kaut kur nav savienojuma, nebūs arī varoņa līnijas. Man personīgi svarīgi, lai viss sākas ar domu, impulsu. Tāpēc jā, es domāju, ka aktierim ir jābūt jūtīgam. Un, godīgi sakot, visi aktieri tādi arī ir.
Vai esi mēģinājusi sākt no kā cita? Piemēram, no ķermeņa?
Šajā izrādē mēs sākām no kustībām. Tas ir manā stilā – lekt iekšā un mēģināt saprast pa ceļam. Bet arī tāpat uz vietas tu mēģini saprast, kā viss strādā un kāpēc tieši tā reaģēju. Tāpat vispirms ir doma, jo ķermenis arī “domā”. Ķermenis ir ļoti gudrs, un dažreiz tas reaģē ātrāk, nekā mēs paspējam saprast, kāpēc tā notiek.
Tu piedalies arī izrādē “Vecās dāmas vizīte” (2023, rež. Indra Roga – M. K.) Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Vai ir sajūta, ka darbs Rīgas teātrī ir atšķirīgs no darba Liepājā?
Ir atšķirīgs. Es varu pastāstīt par to sajūtu, kas man bija, kad tikko atnācu uz vienu no pirmajiem mēģinājumiem Liepājas teātrī. Vienā no tām dienām es, braucot mājās, padomāju, cik tas ir izcili, ka kolēģi skatās uz mani kā uz līdzvērtīgu. Jo es tikko absolvēju akadēmiju, esmu jauna aktrise, un ļoti bieži uz jauniem aktieriem skatās no augšas. Kaut kādā ziņā es to biju gaidījusi. Bet tad es atnācu, un man nebija sajūtas, ka uz mani skatās no augšas. Tā ir ļoti liela cieņa, bet tas uzreiz uzliek man uzdevumu turēt līdzi, turēt viņu līmeni. Man nepiedos kļūdas tikai tāpēc, ka esmu jauniņā. Nē, ja uz tevi skatās kā uz līdzvērtīgu kolēģi, tad tu strādā tikpat daudz, cik viņi. Un tā sajūta bija ļoti patīkama. Tā man bija jauna pieredze.
“Vecās dāmas vizīte” un “Pasaulē lielākais spēks” ir, manuprāt, pavisam atšķirīgas izrādes. Vai tev patīk sevi izmēģināt dažādos apstākļos, vai tomēr dod priekšroku konkrētam žanram vai izrādei?
Es absolūti gribētu un man patīk spēlēt dažādās izrādēs un dažādos žanros, arī aktieriskā ziņā sevi izaicināt. Bet starp “Veco dāmu” un “Pasaulē lielāko spēku” bija vēl “Nevienam nezināmā Marija” (2024, Latvijas Kultūras akadēmija, rež. Elmārs Seņkovs – M. K.) un horeogrāfiskais darbs pie Elīnas Gediņas – kustību izrāde “Balta kleita” (2025, Latvijas Kultūras akadēmija M. K.). Tāpēc man ir diezgan plašs range (tulk. no angļu val. “diapazons” – M. K.) ar spēles stiliem. Un tas man patīk. Bet jā, man arī neliekas, ka man ir tik daudz pieredzes, lai varētu pateikt, ka viens žanrs ir mīļāks par otru.
Runājot tieši par “Nevienam nezināmo Mariju”, tu joprojām sadarbojies ar saviem biedriem no Latvijas Kultūras akadēmijas, un jūs turpināt veidot izrādes arī pēc izlaiduma. Kā tu raksturotu savu pieredzi tieši Latvijas Kultūras akadēmijas izrādēs? Vai tur kaut kas ir līdzīgs vai pavisam atšķirīgs no darba Liepājas un Rīgas teātrī?
Atšķirīgi ir tas, ka es strādāju ar saviem kursabiedriem, un tā ir pavisam cita sajūta. Tāpēc, lai gan es viņus nesatieku bieži, viņi ir man ļoti mīļi cilvēki, un satikt viņus un strādāt kopā jau pats par sevi ir liels prieks un svētki. Pat ja darbs ir ļoti grūts, pat ja tajā ir lielas traģēdijas, ko vajag izspēlēt, tik un tā, viņus satiekot, enerģija uzreiz paceļas.
Tad tomēr komanda ir viens no galvenajiem iemesliem?
Jā, tāpēc ka tu ar šiem cilvēkiem pavadi četrus gadus, un to nevar tik viegli izdzēst vai aizstāt.
Vai ir vēl kas, kas tevi saista sadarbībā ar Kultūras akadēmiju?
Ambīcijas un griba. Griba darīt un radīt. Mani kursabiedri ir, pirmkārt, nenormāli talantīgi, un, otrkārt, viņi ļoti daudz strādā. Un tad, kad esi apkārt cilvēkiem, kuri strādā, kuriem ir idejas un kuri grib tās realizēt, tas nenormāli iedvesmo būt blakus un radīt kopā ar viņiem – cilvēkiem, ar kuriem tev sakrīt skatījums uz mākslu. Kad uzzināju, ka “Nevienam nezināmo Mariju” atjaunos, man sākumā bija šaubas. Tā nebija viegla izrāde – tā iet četras stundas, un tur ir gan interesanti, gan grūti aktieriskie uzdevumi. Es to izrādi mīlu, bet to ir grūti spēlēt. Un, kad man pateica, ka to atjaunos, godīgi sakot, šaubījos, vai piekrist tādai avantūrai. Bet tad uzzināju, ka visi kursabiedri piekrita, un sapratu, cik liels spēks tur būs. Un, pat ja man nebūs spēka, viņiem būs, un viņi ar mani padalīsies. Kaut kas radīsies. Kaut kā mums visiem sakrita tas, ka pēc izlaiduma vēl bija palikusi tā enerģija, ar kuru gribas močīt un darīt. Un mēs to pielietojam.
Runājot tieši par enerģiju – pēc izlaiduma vai pēc kādas izrādes, pēc aktīva darba, tu nejūties pilnīgi izdegusi un nogurusi? Vai tev vienalga atrodas spēks turpināt strādāt?
Nē, es absolūti nejūtos nogurusi! Bet dažreiz gandarījums par paveikto… es neteiktu, ka tas ir viss, kas nepieciešams. Vajag arī atpūsties, paēst, pārslēgties, satikt ģimeni un draugus. Bet, ja paveicas un ir liels piepildījums no darba, ko esi izdarījusi, tas arī dod enerģiju un iedvesmu strādāt tālāk un meklēt jaunas lietas. Enerģija rodas darot – man liekas, ir tāds teiciens. Te ir kaut kas līdzīgs. Baigi pacilāti tagad runāju (smejas). Un vēl gribēju piebilst: ar kursabiedriem ir ļoti izdevīgi strādāt, jo viņi tevi labi pazīst un var paskatīties no malas – pieiet un pateikt vienu vai divus teikumus, un jums uzreiz būs “klikšķis”. Viņi ļoti daudz ko var iedot, bet viņi arī lieliski pamana, ja tu [uz skatuves] melo.
Kāda ir Latvijas Kultūras akadēmijas studenta dzīve? Kā tu to varētu aprakstīt?
Mācoties aktieros… Godīgi sakot, atceroties pirmo kursu, var teikt, ka tas ir kaut kas ļoti dīvains. Es atceros, ka mums divas dienas nedēļā nodarbības sākās deviņos, kas, piemēram, man nozīmēja, ka jāceļas pirms septiņiem, lai aizbrauktu uz akadēmiju. Tad bija dienas, kad [nodarbības] sākās desmitos vai divpadsmitos – tas jau bija ļoti liels prieks priekš manis, jo es vispār nevaru piecelties tik agri. Un tajās dienās, kad nodarbības bija deviņos, bija balets, kur nedrīkst kavēt, un vēl jāatnāk ātrāk, lai pārģērbtos, sataisītu matus, mazliet iesildītos un būtu zālē pirms pasniedzēja. Turklāt mācies visu dienu līdz deviņiem, varbūt līdz astoņiem, un pēc tam vēl taisi etīdes, jo ir mājasdarbs uz nākamo dienu. Tagad es brīnos, kā es to fiziski izturēju. Tā ir ļoti liela fiziskā un mentālā slodze, jo tev visu laiku kaut kas nesanāks, kas šajā profesijā ir normāli, un, kamēr mācies, tas arī ir normāli. Bet tu sāksi uztvert visu personīgi: tev nesanāk, tātad tu esi slikts, slikts aktieris, slikts cilvēks – un tā tālāk. Ja tev paveiksies un dabūsi draugus, tad viņi tevi atbalstīs, bet arī viņi mēdz iekrist tajā bedrē. Tad vēl tu domā par to, ka neesi gulējis, neesi ēdis. Tagad baigi negatīvi izklausās (smaida). Diezgan grūti. Bet… mūsu kursā neviens neaizgāja. Aizgāja viens cilvēks pirmajā semestrī, bet ne tāpēc, ka bija pārslodze, bet tāpēc, ka saprata – grib darīt kaut ko citu. Visi pārējie palika un izturēja līdz beigām. Un, ja tu man, piemēram, paprasīsi – kāpēc? Ja ir tik grūti, kāpēc nemeklēt kaut ko citu? Es nezinu. Ir nenormāli grūti, tu visu laiku domā: varbūt jāpārstāj ar to nodarboties? Varbūt jāmeklē kaut kas cits? Ir citas studijas, var darīt kaut ko citu. Bet tu paliec. Un tad absolvē.
Un kas tālāk?
Un tad tālāk! Atkal sāc kaut ko darīt. Un tad atkal domā, ka tev nekas nesanāk. Un vai es vispār esmu kaut ko iemācījies? Tās šaubas laikam paliek uz visu laiku.
Tu diezgan daudz runāji par to, ka aktiera lokā katrs sāk sevi kritizēt. Vai tu domā, ka tas piemīt katram aktierim?
Es nevaru teikt, ka visiem aktieriem. Bet man ir sajūta, ka lielākajai daļai tā ir.
Un salīdzinot ar citu studiju kursu studentiem?
Es domāju, ka ar citām mākslām ir līdzīgi, jo māksla vienmēr ir kaut kas, kas nāk no tevis. Un, ja kāds kritizē tavu mākslu, tas automātiski nozīmē, ka viņš it kā kritizē tevi – vai vismaz tu tā sāksi domāt. Bet citās studijās, manuprāt, cilvēki ir, iespējams, mazāk kritiski pret sevi, jo tur mēdz būt skaidrāki noteikumi. Nu, piemēram – ja ir kļūda, tad ir arī instrukcija, kā to labot. Bet šeit tas dažreiz ir tādā nenotveramā līmenī. Pat ja mums ir, piemēram, termins “gribas darbība” vai vēl kaut kas – pedagogs visiem teiks vienu un to pašu, bet katrs to sapratīs mazliet citādāk un arī izjutīs citādāk. Un tad sākas tā māksla: cik daudz tu saproti pedagogu, cik daudz saproti partneri, cik daudz sevi – un kas tev ir jāpamaina, lai dabūtu to, ko prasa pedagogs.
Tavos sociālajos tīklos pamanīju, ka tu par sevi raksti: “Māku trīs ar pusi valodas...”
Ak Dievs, tas ir ļoti sen rakstīts! (Smejas.)
“...Un nemāku atdalīt valodas, so gadās разговаривать visās vienlaicīgi, like bilingual” (“…tādēļ gadās, ka runāju visās vienlaicīgi, bilingvāli – M. K.) Un arī tagad es pamanīju, ka tu, kaut ko stāstot, vari pāriet uz angļu valodu. Es mēģināšu minēt, ka tās trīs valodas ir krievu, latviešu un angļu. Kas tad ir tā pusīte?
Es kādreiz mācījos vācu valodu un ļoti minimāli to saprotu, un tagad mācos spāņu valodu, tā kā varbūt tur ir trīs komats sešdesmit (smejas).
Bet tā ir, ka tu uz skatuves spēlē dažādās valodās. Vai joprojām ir grūti tās atdalīt?
Jā, sanāk tā, ka Liepājā es runāju tikai latviski, un kādu brīdi tas mani absolūti neuztrauca. Pēc tam biju aizbraukusi uz Rīgu, kur ir mani draugi un ģimene, ar kuriem runāju krieviski. Un tikai tad sapratu, ka ļoti sen neesmu runājusi tajā valodā. Tagad atbraucu atpakaļ spēlēt uz Liepāju, un divas nedēļas neesmu runājusi latviski, nebiju pārliecināta, ka uz skatuves visu laiku domāšu latviski. Varbūt kaut kur galvā parādīsies angļu vai krievu vārds, un būs vajadzīga sekunde, lai pārtulkotu – kas reti, bet gadās. Nav tā, ka man ir nenormāli grūti valodas atdalīt, bet dažreiz tiešām sanāk, ka domāju visās valodās vienlaikus. Par kaut kādām tēmām runāju vienā valodā, par citām – citā. Piemēram, viss, ko esmu mācījusies par teātri un aktiermākslu, ir latviešu valodā. Un, ja man vajag to skaidrot krieviski, piemēram, ģimenei, es nevaru nelietot latviešu vārdus – tie vienkārši ir vienīgie termini, ko zinu. Atceros, ka Krievu teātrī (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – M. K.) mums prasīja: “Vai jums mācīja par to un to?” Viņi nosauc kādu terminu krieviski, un es esmu gatava teikt, ka nē, mums par to nemācīja. Bet tad, kad sākam runāt un saprotam, ka runājam par vienu un to pašu, es domāju: “Āāā, tas ir tas!” Vienkārši latviešu valodā tas saucas citādāk, un es nezinu, kā tas ir krieviski.
Izņemot Liepājas teātri, Čehova teātri un Latvijas Kultūras akadēmijas izrādes – vai ir kāds teātris, kur tu vēlētos pamēģināt sevi? Varbūt ārpus Latvijas?
Cik labs jautājums! Man Latvijā būtu interesanti pamēģināt sevi Dirty Deal Teatro, jo viņiem ir diezgan neparasts repertuārs un darbi. Bet ārpus Latvijas… Man gribētos pastrādāt ar [Kirilu] Serebreņņikovu. Mans kursabiedrs redzēja vienu iestudējumu Parīzē un teica, ka tas ir fenomenāli un noteikti jāredz. Es mēģināju tikt, bet to vairs nerāda.
Varbūt tev ir bijušas domas par eksperimentālu teātri, piemēram, improvizāciju vai kopienas teātri?
Godīgi sakot, tādas domas man nav bijušas. Bet mani vienmēr ļoti interesē viss, kas saistīts ar kustību. Es nezinu, vai Latvijā ir konkrēti kustību teātris, bet es noteikti gribētu vēl strādāt kustību izrādē. “Baltajā kleitā” tā bija ļoti interesanta pieredze, un gribētos to atkārtot.
Kas, tavuprāt, ir laba loma? Vai tai obligāti jābūt galvenajai? Un varbūt vari nosaukt kādu lomu no savas pieredzes?
Domāju, ka labai lomai jābūt izaicinošai. Tā kā esmu jauna aktrise, tad man vēl ilgi visas lomas būs izaicinošas. Bet tas atgriežas arī pie jautājuma par dažādību – jo dažādāki ir uzdevumi un piedāvājumi, jo vairāk tu vari attīstīties un mācīties. Nav tik svarīgi, cik liela ir loma. Ja tā tev patīk, izaicina un vismaz kādā brīdī sanāk – tas jau ir labi. Piemēram, ļoti ilgu laiku mana mīļākā loma bija no izrādes “Pašnāvnieks” (2024, Latvijas Kultūras akadēmija, rež. Toms Treinis – M. K.), tas bija mūsu kursa darbs. Es spēlēju miesnieku – vīrieti, kurš no bada ir nenormāli notievējis, asiņains, agresīvs. Tā nemaz nebija liela loma, bet man bija tik liels prieks ar to spēlēties, meklēt detaļas un likt kopā visu, ko pati piedāvāju.
Vai ir kāda loma, kuru tu vēlētos atveidot un kas būtiski atšķiras no tevis pašas?
Man nav konkrētas lomas galvā, bet parasti man patīk lomas, kas ļauj pastrādāt ar to manu daļu, ko ikdienā neļauju sev izteikt. Kā ar miesnieku – tā agresija, kas ir katrā cilvēkā, arī manī, bet kas reti nāk uz āru. Man patīk, ka lomas palīdz atklāt savas puses, kuras varbūt neesmu tik ļoti mīlējusi vai pieņēmusi. Lomas bieži palīdz tās ieraudzīt un pieņemt.
Kas, tavuprāt, ir grūtākais aktiera profesijā?
Man ir daudz variantu galvā. Bet laikam grūtākais ir… būt vienam. Visdažādākajās nozīmēs. Vienam, kad nav atbalsta. Vienam, kad ar tevi īsti nestrādā. Vai arī, kad tev nepaveicas ar partneri un tu vari justies viens dialogā un partnerībā. Man tas šķiet visbaisākais un nepatīkamākais. Ar visu pārējo – ar to, ka varbūt nepatīk koncepts, režisora ideja vai sižets, – ir vieglāk tikt galā. Bet, kad esi viens, tu neesi tik spēcīgs, un daudzas lietas nav tavās rokās. Turpretī, ja ir sadarbība ar režisoru, partneri, kolektīvu, – tad jūs varat radīt. Arī monologi ir bailīgi, jo tu esi viens. Saka, ka publika ir tavs partneris, bet tas ir partneris, kas katru reizi ir cits un ar kuru tu nekad nevari mēģināt. Tad jāpaļaujas vai nu uz skatītāju, vai uz sevi. Un es, piemēram, neesmu labs cīnītājs, kad esmu viena. Kas ir interesanti, jo tieši viena atbraucu uz Liepājas teātri, un tās man tiešām bija lielākās bailes. Vairums kursabiedru palika Rīgā vai arī Valmierā, bet tur viņi ir vismaz trijatā. Un es viena Liepājā. Man par to bija nenormālas bailes.
Kā tu tam vispār piekriti? Tev kāds piedāvāja?
Man piezvanīja Valters Sīlis pa telefonu, mēs mazliet parunājām. Un es tajā brīdī pilnīgi biju aizmirsusi, ka viņš ir Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs, jo es viņu pazīstu no akadēmijas. Man bija tāds: “Jā, čau, Valter! Kā iet?” Pēc tam mums bija arī Zoom konference, kur viņš man piedāvāja štatu. Viņš man teica: “Tu padomā.” Bet es ļoti ātri piekritu. Man no daudz kā ir bail, bet tas nav attaisnojums nedarīt. Un es laikam nepārvaru tās bailes – es vienkārši eju darīt ātrāk, nekā tās bailes mani pārņem. Tas laikam nav veselīgi. Varbūt es vienkārši bēgu, bet to es vēl nebiju apzinājusies.
Tev vairāk patīk dzīve aizkulisēs vai tomēr brīdis, kad esi uz skatuves?
Interesanti, es par to nebiju domājusi. Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi momenti. Un ir arī starpība starp aizkulisēm, kad izrāde jau ir sākusies, un aizkulisēm pirms tās. Ja aizkulisēs visi staigā un nervozē, tad tev negribas tur atrasties. Bet, ja tur ir kaut kādi mazie “prikoliņi” un cilvēki viens otru atbalsta, tas ir ļoti patīkami. Profesionālajos teātros tiešām ir tā, ka tu vari atdalīt aizkulišu telpu no skatuves telpas – tu vari iziet ārā, aizvērt durvis un papļāpāt vai pateikt, ka tev ir šaubas par to, kā tikko nospēlēji. Bet, zini, akadēmijā bija izrādes, kur mums aizkulisēs telpa bija ļoti tuvu skatuvei, un bieži gadījās, ka durvis ir vaļā. Un tad visu, ko dari aizkulisēs, pat to, kā pūt laku matos, dzird uz skatuves. Tā eksistence, kad apzinies, ka katru soli var dzirdēt un jābūt ļoti klusam, ir absolūti brīnišķīga un ļoti interesanta. Ja tikko nospēlētā ainā bija noticis kas amizants, tad tev uzreiz gribas atnākt un visiem to izstāstīt, bet tu nevari – jābūt klusam. Tad visi čukst un emocionāli kaut ko stāsta. Tādu gadījumu bija daudz.
Vai tev bija domas piedalīties teātra dzīvē režisores lomā?
Jā, bija, pašā sākumā, pirms kādiem septiņiem vai astoņiem gadiem. Es kopš bērnības esmu bijusi uz skatuves: nodarbojos ar baletu, laikmetīgo deju. Tad biju nometnē, kur bija teātris, un tur es kļuvu par asistenti vienai režisorei un režisēju bērnu teātri. Toreiz man likās, ka varētu būt režisore. Bet tā doma ātri pazuda. Es apzinos, ka neesmu režisore. Un laikam arī nevarētu būt.
Parasti saka, ka zēniem, vīriešiem sapņu loma ir Hamlets. Kāda ir tava sapņu loma? Varbūt arī Hamlets? (Smejas.)
Labs! (Smejas.) Man tādu nav, ja godīgi. To jautājumu bieži uzdod, un es parasti atbildu Mēdeja, jo tā tiešām ir interesanta loma, atceros, kad Gunta Zariņa to spēlēja – redzēju to izrādi (“Mēdeja” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, 2016, rež. Vladislavs Nastavševs – M. K.). Bet man īsti nav sapņu lomas. Es laikam esmu cilvēks, kas pieņem visu, ko dod, un pats neies baigi cīnīties vai pieprasīt. Es eju ar plūsmu. Es nedomāju uzreiz, kad esmu kaut ko izlasījusi, ka ļoti gribētu šo nospēlēt. Es strādāju ar to, kas man tiek dots.
Tu saki, ka nedomā tik tālu. Bet vai tev nebija domas, kā tu sevi redzi uz skatuves, piemēram, pēc pieciem vai desmit gadiem?
Laikam visiem jaunajiem un profesionālajiem aktieriem gribas spožumu un slavu, lielas lomas, “Spēlmaņu nakts” nominācijas un uzvaras. Tādi sapņi, protams, ir. Kaut kur dziļi es sapņoju, ka būšu liela aktrise, daudz sasniegusi, un visi zinās manu vārdu. Bet es saprotu, ka tas ir domu līmenī – par ko dažreiz padomāt un papriecāties. Tas nav kaut kas konkrēts vai kaut kas tāds, bez kā es nevarētu dzīvot.
Un mans pēdējais jautājums. Es nevaru to nejautāt. Kāds tad ir šīs pasaules lielākais spēks?
(Smejas.) Interesanti. Parasti intervijās es ļoti sevi cenzēju, uzmanīgi un inteliģenti kaut ko pasaku. Bet ar tevi tas filtrs pazuda, tā ka pateikšu. Man šo jautājumu ir jau uzdevuši otrās pirmizrādes dienā. Tā diena man bija ļoti grūta: no septiņiem rītā filmēšana, tad divos vai trijos izrāde, un starp cēlieniem vēl intervija televīzijai. Domāju: “Wow! Kāpēc viņi grib mani intervēt? Ko es tādu varu pastāstīt?” Viņi jautāja: “Tu esi jauna aktrise. Kā tev kolektīvs? Kā patīk? Kas ir pasaulē lielākais spēks?” Un es atbildēju – draudzība. Es biju ļoti pacilātā stāvoklī. Pirmizrādes dienā visi cits citam dāvina mazas dāvaniņas, es arī biju sagatavojusi dažiem, ar kuriem esmu īpaši sadraudzējusies. Man bija ļoti labs noskaņojums, un es teicu – draudzība. Jo bez laba atbalsta es netiktu galā. Ģimene ir kas tāds, ko neizvēlies, bet draugi un partneris – tos izvēlies tu pats. Tas ir ļoti interesanti un ļoti svarīgi, un arī zināmā mērā tava atbildība. Un tad, kad es viņiem atbildēju, viņi teica: “Ļoti labi! Ļoti labas atbildes. Nezinām, par ko tu stresoji. Ļoti labi viss ir.” Es pēc tam vēlāk paskatos televīzijā to mazo sižetu – manis tur nav (smejas), laikam izgrieza.
Ar tādu stresu droši vien nebija viegli dot interviju! (Smejas.) Bet tagad tava atbilde joprojām ir draudzība?
Lai ir draudzība. Es varētu teikt arī mīlestība vai ģimene, bet draudzība ir ļoti konkrēta. Jo draudzība arī ir mīlestība, bet citā izpausmē. Un, dzīvojot Liepājā, man šķiet, ka draudzība ir nenormāli svarīga. Pat ja tu nesazinies ar cilvēkiem katru dienu vai neredzi viņus bieži – vienkārši zināt, ka man ir kursabiedri, ar kuriem mums būs labi, ir tik vērtīgi.
Labi! Varbūt ir vēl kaut kas, ko tu gribētu pateikt?
Man liekas, ka es jau ļoti daudz pateicu. (Smejas.)
Tad mīļš paldies par sarunu!
Rakstīt atsauksmi