Ulrika Māliņa

RTU Liepāja Rakstniecības studiju MSP studente

AKTIERIS RUNĀ: Aleksandrs Bricis

Saruna ar aktieri Aleksandru Brici jauno aktieru interviju ciklā “Aktieris RUNĀ”

Jau kopš 2014. gada KrodersLV sadarbībā ar dažādu Latvijas augstskolu studentiem un nesenajiem absolventiem īsteno interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem – jaunajiem māksliniekiem, kuri tikko ienākuši teātra vidē kā diplomēti aktieri.

KrodersLV  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, no kura vairums joprojām strādā Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019., 2021. un 2022. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – lielākā daļa ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2025. gada LKA absolventiem – t.s. Elmāra Seņkova kursam, kuri sevi spilgti pieteica LKA studentu teātra repertuārā iekļautajās diplomdarba izrādēs; daudzi no viņiem jau strādā lielākajos Latvijas repertuārteātros gan Rīgā, gan Valmierā, bet daļa vēl meklē savu vietu Latvijas teātra vidē.

Aleksandrs Bricis ir sastopams gandrīz visos Rīgas teātros, bingo vakaros, kabarē un kultūras centros. Ar Aleksandru tiekamies janvāra sākumā. Runājam par brīvību, likumsakarībām, vēlmi dziedēt cilvēkus ar mūziku, pinterestīgām izrādēm un teātru apsēstību ar izpārdotām zālēm. Un arī par to, kāpēc “pieci veči ar pieciem krēsliem” uz skatuves strādā.

Kā tev šobrīd klājas? Kā paiet tava ikdiena?

Kopumā diezgan labi. Ir ļoti daudz brīvā laika, kas ir brīžiem kaitinoši, brīžiem iedvesmojoši. Sajūta, ka pēc studijām vienīgais cilvēks, kura priekšā esi atbildīgs, esi tu pats, ir diezgan patīkama. Neviens vairs nemēģina panākt kādu rezultātu. Vienīgi tu pats, kuram vajag sev vai pasaulei ko pierādīt. Tādā ziņā man ir prieks, ka neesmu štatā vai pastāvīgā darbā, kas to nedaudz galinātu. Protams, ne visiem un ne vienmēr.

Brīvības sajūta un reizē izaicinājums?

Riktīgs. Visu laiku ir sajūta, ka tūlīt tas “ledus salūzīs”, kas principā sākās jau akadēmijas laikā. Jau tajā brīdī ir jādomā par to, kā izdzīvot. Veidojām izrādes, bet tajā pašā laikā apzinājos, ka pēc mēneša vairs nekas nav ieplānots. Un tūlīt tas viss beigsies. Bet tad atkal uzrodas.

Bet uzrodas, vai ne? Skatos, ka darbojies arī kā režisora asistents iestudējumos “Bastardi” (rež. Matīss Kaža, Latvijas Nacionālais teātris) un “Anarhista nejaušā nāve” (rež. Matīss Kaža, Dailes teātris).

Jā, šajā sezonā biju asistents Matīsam Kažam divos teātros. Nesen palīdzēju filmēt “X Faktora” uzvarētāja Jurģa dziesmas videoklipu. Tagad rakstu scenāriju īsfilmai, ko martā plānojam filmēt kopā ar kursabiedriem Tomasu [Ralfu Ābolkalnu] un Betiņu [Elizabeti Miltu] galvenajās lomās, lai varētu stāties maģistros uz kino režiju pie Dāvja Sīmaņa. Savukārt Valmieras Vasaras teātra festivālā strādāju pie Endīnes [Bērziņas]. Ik pa laikam uzrodas “Karalis Ibī un citi monstri” (rež. Vladislavs Troickis, Latvijas Nacionālais teātris, 2025 – U.M.), un “Alfas” (rež. Valters Sīlis, Dirty Deal Teatro, 2024 – U.M.) jāspēlē pāris reižu mēnesī. Tad draugi no skolas nometnēm piedāvāja vadīt bingo vakarus “Laskā”. Kaut kā tā.

Kā tu jūties šādā daudzveidībā?

Ļoti forši. Man vienmēr ir paticis definēt darba vēstījumu, mērķi, ar kuru kaut ko dari. Tas ir, nezaudēt sevi, iedvesmot citus, palīdzēt kādam un radīt to gaismu, uz kuru citi var iet. Atceros, ka pirmajā klasē audzināšanas stundā bija uzdevums uzrakstīt trīs mērķus, ko gribētu sasniegt dzīvē. Uzrakstīju, ka gribētu būt olimpiskais čempions, labs tētis un dziedāt dziesmas, kuras varētu sadziedēt cilvēkus. Tik heavy (tulk. no angļu val. “smagi” – U.M.) jau pirmajā klasē… (Smejas.)

Un kā tu nonāc līdz šādiem projektiem? Saņem piedāvājumus, vai tas notiek likumsakarīgi?

Principā loģiskā ķēde var veidoties jau no pirmā kursa. Daži to varbūt sauc par veiksmi, bet tā ir tīrākā likumsakarība. Pat ja būs tāda izdevība, bet tev nestrādās smadzenes, tu vienkārši nebūsi pieslēgts momentam, lai to noķertu. Pirmajā kursā biju attiecībās, baigi ar nevienu nesadraudzējos un katru dienu negāju atrast jaunas vietas pasaulē, līdz ar to man vairāk bija solo etīdes, kuras nospēlēju un varēju būt brīvs. Tad nu varēju kādam etīdē ieslēgt mūziku vai gaismas, palīdzēt ar rekvizītiem. Vēlāk tas attīstījās tajā, ka man no džeku ģērbtuves bija atdalīta vesela puse ar četriem skapīšiem un pakaramajiem. Visi varēja vērsties pie manis pēc kaut kādām lietām un prasīt palīdzību. 

Trešajā kursā ik pa laikam sāku sēdēt pie skaņu vai gaismu pults mūsu kursadarbos. Tad Elmārs [Seņkovs] uzaicināja skaņot un gaismot “Kristāla bērnus” (rež. Elmārs Seņkovs, VVTF, 2024 – U.M.). Tieši tāpat viņš man piedāvāja asistēt “Kaijā” (“Nevienam nezināmā Marija”, rež. Elmārs Seņkovs, LKA, 2024 – U.M.), jo bijām palikuši ilgāk pēc mēģinājuma “Zirgu pastā”. Savukārt, kad pēc “Kaijas” divatā runājām par ainām, Elmāram zvanīja Valters Sīlis un prasīja: “Vai tev kursā ir kāds, kurš dzied? Artūrs Čukurs atkrita un nevar piedalīties izrādē. Parīt sākas mēģinājumi.” Elmārs atbildēja: “Īstenībā man pretī stāv džeks, kuram ir albums Spotify.” Tad aizsūtīju savu albumu [Edgaram] Raginskim, kurš atbildēja, ka šis točna derēs. Tā tiku “Alfās”. Uz “Alfām” savukārt bija atnākusi Sandija Dovgāne, ar kuru nākamajā dienā nejauši saskrējāmies “Meža gulbjos” (rež. Klāvs Mellis, Dailes teātris). Viņa pēc pāris dienām satikās ar Endīni, kura jautāja pēc kāda studenta, kurš dzied. Un Sandija atbildēja: “Nu, Saša. Foršs džeks.” (Abi smejas.) 

Kad taisījām diplomdarbus, pēc mēģinājumiem diezgan bieži gājām uz networking pasākumiem (smejas) visādos kultūras centros un tur sapazinos ar ļoti daudz cilvēkiem. Matīss Kaža tajā laikā braukāja apkārt un vāca balvas par “Straumi”, un mēs vilkāmies viņam līdzi. Tā sākās mana sociālā dzīve. Tā tiku arī Kažas “Degošajos” (rež. Matīss Kaža, LKA, 2025 – U.M.). Pēc tam jau palīdzēju citos projektos ar izpildproducēšanas lietām. Biju kā tāds dzīves asistents – kaut ko aiznesu, nopirku, gāju uz ķīmisko tīrītavu un vedu Lidiju Pupuri uz Mālpili. Savukārt “Degošajos” iepazinos ar Ramonu no “Sestās paaudzes” un caur viņu nonācu fon Stricka villas kabarē pie Mārtiņa Mielava. Un tas viss vienkārši no kaut kādas ziņkārības.

Kas tevi interesē ārpus teātra un projektiem?

Muzonu taisīt. Man bija draugs no bērnības, ar kuru dzīvojām pretējās mājās un kopā taisījām mūziku. Tagad esam viens otru pazaudējuši, bet tas bija burvīgi. Tā ir vēl viena iespēja izteikties pavisam citādāk. Nekāds komponists neesmu, bet tekstu un vokālu ziņā visu darīju patstāvīgi. Tajā, kā spējām viens otru papildināt, bija kaut kāda simbioze. Citreiz klausos tās dziesmas un sajūtos skumīgi, ka tā vairs nav. Gribētos to turpināt, bet grūti atrast cilvēku, kurš gribētu darīt to, ko es. Man viss muzons ir diezgan skumīgs.

Kas tev tuvāks – teātris vai mūzika?

Grūti tā nodefinēt. Drīzāk tā ir uzstāšanās. Pēc viena kabarē kursabiedrs Rūdolfs [Sprukulis] pateica, ka tas ir labākais sniegums, ko četros gados no manis redzējis… Tas nav godīgi. (Smejas.) Es viņam absolūti nepiekrītu. Tur, protams, ir tā brīvība un bezkaunība, bet uzskatu, ka “Māceklis” man tomēr sanāca labāk. Visam svarīgākais ir izpildījums. Tāpat kā ar Bībeles tekstiem – ja Bībele stāv plauktā, kā man vairākas (pasmaida), tad tā neko nedod, bet, ja lasi vai runā tekstus, tie dzīvo. Manā gadījumā ar uzstāšanos ir tas pats.

Varbūt vari pastāstīt par studiju laiku – kādas ir tavas spilgtākās atmiņas, kas palikušas? Kas ir bijis vērtīgākais no studiju procesa? 

Vērtīgs bija viss. Es gan riktīgi sačkoju uz runas nodarbībām. 1. kursā gulējām uz grīdas, un pedagogi staigāja apkārt un taustīja, kur katram vibrē skaņa. Man pateica: “O, tev pat pēdas vibrē. Tev burvīgi viss skan!” Man bija tāds – labi, tad es nenākšu. (Abi smejas.) Tas varbūt ir tāds komplekss vai drošības saliņa, ka tu neaiztiec to, kam nepievērš uzmanību. Man tur nav kaut kādas izrunāšanas, man ir akcents. (Smejas.) Tas ir stipri mainījies un uzlabojies, bet būtu vajadzējis vairāk pie tā strādāt. Ļoti daudz maina eksāmeni, uzstāšanās, dziedāšana, kursadarbi un strādāšana ar režisoriem. Vēl vērtīgi, ka paguvām pastrādāt ar Mišu [Mihailu Gruzdovu]. Tas, ka mūs visu laiku dalīja grupās un lika savā starpā diskutēt par favorītiem un to, kas kuram patīk. Tas viss bija tik dzīvi, veselīgi un brīžiem toksiski. Tik ļoti par kaut kādu ļaušanos.

Kādas tev bijušas īpašākās lomas?

Noteikti Bendžamins “Māceklī” (rež. Elmārs Seņkovs, LKA, 2024 – U.M.) un lomas runas eksāmenos – Čehova stāsts “Volodja” un Miškina monologs. Tās daudz ko mainīja gan iekšēji, gan ārēji. “Māceklī” mēs strādājām līdzīgi kā ar “Kaiju” – vispirms vienkārši kā ar kursadarba materiālu, pēc tam ar izrādi. Principā Rūdolfs [Sprukulis] ar Matīsu [Kučinski] vienmēr bija visiem pāris soļus priekšā. Viņu etīdes, godīgi sakot, bija daudz kvalitatīvākas, drosmīgākas un interesantākas nekā pārējiem. Droši vien arī tāpēc, ka pedagogs vairāk iedrošina, bīdot priekšplānā. Par ko vainot nevar, jo tā drīzāk ir tāda godīga iemīlēšanās no Elmāra puses. 

Tad vienā jūnija dienā, kad džeki bija aizbraukuši uz filmēšanos, Elmārs viņu ainas sāka dalīt citiem. Sākām mēģināt, un kaut kā sanāca, ka Elmārs saprata, ka ir ne tikai šie divi, bet arī citi. Mana etīde viņam iepatikās, un man deva iespēju dublēties ar Matīsu “Māceklī”. Īstenībā, neskatoties uz skatītāju novērtējumu un aplausiem, joprojām, paklanoties pēc šīs izrādes, nodomāju: “Redzi, Elmār, es arī varu.” Un tas ir nedaudz skumīgi, ja godīgi. Vienmēr domāju par to, vai daru pietiekami, bet beigās tas absolūti nebija par to, kurš ir labāks. Mēs bijām absolūti atšķirīgi.

Kā jūs iekšienē izjutāt to, ka kāds tiek aicināts štatā?

Man bija diezgan vienalga, jo zināju, ka visi teātri domā, ka krievvalodīgie būs Čehova teātrī, savukārt mēs zinājām, ka mēs tur nebūsim.

Kāpēc tā?

Tāpēc, ka ir ļoti daudz vidēja vecuma vīriešu – iebraucēju, kuri ir ar savu auditoriju un iedos noteiktu garantētu rezultātu. Man bija diezgan skaidrs, ka mums tur vietas nav, lai ko arī neteiktu.

Bet tu vēlētos šādu piedāvājumu?

Patiesībā man ir ļoti bail no štata. Tas ir baigais commitment (tulk. no angļu val. “saistības” – U.M.). Esmu ļoti līdzatkarīgs cilvēks, un, ja man būtu tāda iespēja, es vienkārši atdotu sevi visu, kas nav visai forši. Protams, varam visu romantizēt un runāt, ka šī ir tā māksla, bez kuras nevar dzīvot… Bet vai tā ir māksla, ja bez tās nevar dzīvot? Drīzāk ir foršāk visu laiku baidīties un mēģināt kaut ko pierādīt, nekā apsēsties siltā vietiņā, kur manā vietā izlems to, kādas būs lomas un izrādes. 

Sākumā bija plānots, ka jūs būsiet Čehova un Nacionālā teātra kurss?

Jā, tā bija plānots, jo Čehovam sen nebija sava kursa un Nacionālajam arī ne. Elmārs tajā brīdī taisījās būt par Nacionālā teātra vadītāju, bet tad viņš aizgāja, un tas atkrita. Čehova teātris arī diezgan ātri saprata, ka kurss nav pārāk ražens ar krievvalodīgajiem.

Pēc manām domām, situācija teātros šobrīd nav pārāk laba – kaut kur mums nav mākslinieciskais vadītājs, un radošā padome īsti nav kompetenta spriest par izrādēm, kaut kur tas ir vienkārši komercprodukts, milzīgas skatuves un ārzemju uzvārdi programmiņās, un kaut kur to visu vada nojūdzies vīrietis. 

Šķiet, ka šobrīd teātris vispār vairāk ir par ārējo komunikāciju nekā pašām izrādēm.

Nu, jā. Tāpēc ka uzmanība tiek pievērsta nevis izrādēm, bet visam teātrim. Galvenais, ka izrādes ir izpārdotas. Kādas ir izrādes, vispār vienalga, galvenais, lai tās ir izpārdotas.

Tev sanāk apmeklēt arī citu kursabiedru izrādes ārpus Rīgas?

Jā, sanāk. Tagad tieši uz četrām dienām braukšu uz Liepāju, jo Santa [Breikša] līdz sezonas beigām būs tur. Poļa [Polina Čerņenoka] jau man sarunāja ielūgumu uz “Tēvu klusumu” (rež. Valters Sīlis, Liepājas teātris), jo viņa leks iekšā vienā lomā. Biju uz “Mēdeju” (rež. Reinis Suhanovs, Valmieras teātris) – Betiņa [Elizabete Milta] tur baigi skaista un forša. Visur gandrīz sanāk aiziet. Arī uz neatkarīgajiem teātriem, piemēram, Rūdolfam [Sprukulim] ir riktīgi stilīga, kruta un skumīga izrāde “Plēsoņas” (rež. Paula Pļavniece, Dirty Deal Teatro).

Vai tagad redzēt kursabiedrus uz skatuves ir citādāk nekā studiju laikā?

Īstenībā grūti pateikt, kas tajā ir mainījies. Varbūt tas, ka vairs nezinu, vai kursabiedri gaida kādu komentāru. Tas, protams, notiek iekšienē, bet nav skaidrs, vai kāds tiešām vēlas dzirdēt atklātu kritiku. Tādēļ iemācījos ieraudzīt daudz vairāk pozitīvu lietu, ko pateikt. Bet kopumā man pret saviem kursabiedriem nav nekādu pretenziju – viņi ir malači, dzīvi un konkrēti. Un strādā – tas galvenais. Mani laikam šobrīd visvairāk uztrauc tas, ka nav baigi daudz prakses. Sāku manīt, ka cilvēkos sāku spoguļoties vai dialogā kopēt cilvēku, bet tas tāpat nav tas pats, kas uz skatuves un mēģinājumos. Cerams, ka tas drīz atsāksies.

Bet izklausās, ka cilvēki tevi kaut kā likumsakarīgi atrod.

Jā, piemēram, es ļoti vēlos ticēt, ka kvadrifronieši gribētu ar mani strādāt, jo mēs ļoti jauki kopā spēlējām mafijas [Valmieras Vasaras] teātra festivālā. Man patika ar viņiem sadraudzēties, viņi visi ir ļoti jauki, burvīgi cilvēki. Tāpat ar Annu Klišāni no iepriekšējā režisoru kursa. Ir diezgan daudz cilvēku, ar kuriem runāju par to, ka gribu un varu strādāt. Bet ne jau vienmēr vari būt piemērots. Tādā ziņā man piemīt racionāls skatījums uz to, ka ne jau visi gaidīja, ka pabeigšu akadēmiju un ņems visos savos projektos, jo Sašam nav darba. (Smejas.)

Ir brīži, kad uznāk arī vēlme distancēties no teātra?

Ne gluži no teātra. Man šķiet, ka īsti ne no kā nesagurstu. Vienmēr esmu aktīvs un pozitīvs, man vienmēr viss ir labi, kas nav visai veselīgi, bet jā. Ik pa laikam uznāk tāda spirālveidīga distancēšanās no visa, ko īpaši pamanīju trešajā un ceturtajā kursā. Vienā brīdī sadraudzējos ar visiem un tusēju, visu darīju, bet tad otrā brīdī uznāca sajūta, ka visi mani heito (tulk. no angļu val. “ienīst” – U.M.) un runā aiz muguras, bet tas patiesībā ir iekšienē. Droši vien tas ir veids, kā izpaužas sagurums no darba.

Man ir paniskas bailes būt brīvam. Kad katru dienu “Anarhistam” vai “Bastardiem” bija mēģinājumi, bija sajūta, ka nekas nenotiek. Principā tā ir pilna darba diena, bet vienmēr gribas vēl kaut ko padarīt. Citreiz besī, ka cilvēki mēģinājumu procesā grib parunāt, kaut ko spriedelēt un tad skatīties, nevis izmēģināt. Man vienkārši vajag darīt.

Ir sajūta, ka trūkst piepildījuma?

Jā, visu laiku ir tāda sajūta, tāpēc jau arī šķiet, ka gribas piepildīt citus, lai gan, visticamāk, vajadzētu piepildīt sevi.

Iepriekš pieminēji Valtera Sīļa izrādi “Alfas”. Kādas bija sajūtas, kad izrāde, kurā spēlē, ieguva “Spēlmaņu nakts” balvu (2024./2025. gada sezonā kategorijā “Gada mazās formas izrāde” – U.M.)? 

Būtu priecīgs, ja mēs būtu dabūjuši visas balvas, izņemot manējo (Aleksandrs Bricis par lomu izrādē “Alfas” bija nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks” – U.M.). Man nebija jādabū tā balva. (Smejas.) Beigās dabūjām trīs balvas (līdzās “Gada mazās formas izrādei” arī “Gada režisors” – Valters Sīlis, “Gada jaundarbs mūzikā vai muzikālais noformējums” – Edgaram Raginskim – U.M.), kas arī ir diezgan kruti.

Ar ko, tavuprāt, “Alfas” izcēlās starp nominētajām izrādēm?

Īstenībā mana mamma pēc izrādes teica: “Bāc, šito jāved visur rādīt, cilvēkiem taču patīk doķenes, krimiķi, muzons un vīrieši.” Principā tas viss tur arī ir, izņemot to, ka tur drīzāk ir ciniska ironija par vīriešiem. Absolūti neesam vīrišķīgi vīrieši. Ingredienti ir svarīgi, bet laba tā izrāde ir, pateicoties režisoram. Pirmo reizi piedzīvoju sajūtu, ka līdz mēģinājuma procesa beigām neesi drošs par to, kas tas tūlīt būs. Līdz pirmajam skatītājam absolūti nebija skaidrs, kā pieci veči ar pieciem krēsliem un vienu dēli ar bildītēm strādās. Vienkārši trīs mēnešus pāris reizes nedēļā dziedājām ar notīm rokās un tad pēdējā brīdī pieslēdzāmies rekvizītiem. Domāju, vai šis tiešām var būt aizraujoši un empātiju raisoši? Savukārt pēc ģenerālmēģinājuma kursabiedri teica: “Vecīt, bļāviens, tā ir labākā izrāde pēdējos divos gados!” Labi, daži bija pārāk pozitīvi. (Smejas.) Tas nozīmē, ka Valters izdarīja kaut ko tādu, ko es neapzinos. Tas pats bija arī Rūdolfam [Sprukulim] ar Paulas Pļavnieces “Plēsoņām”. Biju atnācis uz ģenerālmēģinājumu un, kad cēlos kājās, Rūdolfs nodomāja, ka jau laižos prom, bet es aplaudēju, kājās stāvot. Un viņš jautāja: “Bāc, tiešām laba izrāde?” Tādā ziņā visiem tiem, kuri pārmet, ka balvu par režiju vajadzēja saņemt Pēterim Krilovam, gribas teikt, ka Valters visu ir pelnījis. Tur nav nekādu šaubu, tā ir tīrākā režija.

Ir kāds režisors, pie kura gribētos strādāt?

Ar visiem gribētos pastrādāt. Man diezgan sakrīt gaume ar Elmāru. Viņam ir svarīgi, lai aktieriem būtu interesanti strādāt. Viņš manās acīs ir estēts, arī diezgan ievainojams. Ar viņu man patīk strādāt, neskatoties uz to, ka viņš bieži vien nespēj pamanīt visus, bet tas arī nav viņa darbs. Ar Valteru – burvīgi, labprāt to atkārtotu. Ļoti gribētu pastrādāt ar Paulu Pļavnieci – viņa ir tāds jaukumiņš. Tāpat ar saviem kursabiedriem-režisoriem.

Tev ir kāds tuvākais teātra žanrs vai estētika?

Nē, absolūti, nē. Studiju laikā izmēģinājām visus iespējamos žanrus. Man īstenībā ļoti patīk masku komēdija, kurā tu izsvīsti, nosvīsti, pārsvīsti un izbaudi to pilnībā. Tas sagurums, kas mums bija pēc meistarklasēm, bija burvīgs.

Jāsaka, ka mani vairāk uzrunā mazā forma. Tā nominācija ir daudz interesantāka par lielo formu. Lielajā formā visi mērās ar greznumu vai episkumu, nevis godīgumu vai dzīvi. Piemēram, “Cilvēkos laivās” pusi no izrādes domāju par to, cik ātri šī platforma var griezties vai augstu pacelties. Citā izrādē par to, no kurienes tas lietus nāk? Pēkšņi vienkārši vairs neesi tajā izrādē. 

Tev pēdējā laikā ir bijusi kāda izrāde, kas rada to wow sajūtu?

“Nevienam nezināmās Marijas” pirmā versija. Tas bija episki. Man nereāli patīk tā izrāde. Viena no labākajām izrādēm pēdējos divos trīs gados. “Sapņotāji” (“Laikmetīga masku komēdija. Sapņotāji”, rež. Kārlis Krūmiņš, LKA), ko redzēju sešas reizes, un visas smējos. Arī “Nelabie” (“Nelabie. Pēc Dostojevska”, rež. Elmārs Seņkovs, Valmieras teātris).

Varbūt arī kāda lielās formas izrāde?

Neesmu drošs. Gan jau ir kaut kas. Pa šiem četriem gadiem ir redzētas tik daudz izrādes. Vismaz kādas trīssimts. Ā, “Spēlēju, dancoju” (rež. Elmārs Seņkovs, Latvijas Nacionālais teātris) man patika. Sanāk – tāds pielīdējs esmu. Elmārs Seņkovs un viņa kurss man patīk. (Abi smejas.)

Bet jūsu izrādes arī ļoti izcēlās uz pārējo teātru fona. Kā tu šobrīd redzi teātri Latvijā? Kādas ir raksturīgās tendences?

Vienā brīdī tās bija tehnoloģijas vai greznums scenogrāfijā un kostīmos, tagad tas viss notiek paralēli. Visu laiku notiek kaut kāda mērīšanās – “šajā izrādē piedalās labākie aktieri”, “mums ir simts aktieri uz skatuves”, “mums ir viens aktieris”. Visu laiku kaut kas īpašāks.

Galvenais, kas šobrīd piemīt teātrim sliktā ziņā, ir pinterestīgums. Tāda pašmērķīga estetizēšana un konceptualizēšana. Esmu diezgan drošs par vienu režisori, kura samērā daudz pēdējos gados tikusi nominēta, ka viņa principā varētu taisīt jebkādu lugu, katru ar savu scenogrāfiju un aktieru sastāvu, un nekas nemainītos. Koncepts iet absolūti paralēli lugas tekstam, nekādi nepalīdzot materiālam vai notikumam. Tas, protams, var izrādīties arī ļoti forši, ja negaidīti tas koncepts ar lugu sakrīt. (Abi smejas.) Bet tikpat labi tas varētu būt arī “Vinnijs Pūks”.

Kā, tavuprāt, mainīsies teātris tuvākajos gados?

Uz labo pusi! (Abi smejas.) Ļoti lēni un nemanāmi tas sāks jaunināties, jo jauno režisoru ir tik daudz, ka daži no viņiem vairs nav jauni. Principā jaunākais režisors, kurš regulāri iestudē uz valsts teātru lielajām skatuvēm, ir Toms Treinis. Visi pārējie netiek līdz galam uztverti nopietni. Ir sajūta, ka viņus joprojām pārbauda, ļaujot iestudēt tikai eksperimentālajās skatuvēs. Vajadzētu dot iespēju citiem jauniem cilvēkiem, nevis tikai tiem, kuri visu jau ir pateikuši. Bet gan tas drīz mainīsies.