Mārtiņa Meiera piezīmes I
Martā par teātri un dzīvi runā Valmieras drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers.
Die großen blauen Pferde*
1911. gadā Francs Marks izlēma turpmāk gleznot tikai dzīvniekus, jo viņi ir vienīgās nevainīgās radības šinī samaitātajā pasaulē.
Vai tā būtu pastaiga ar suni pa parku, vai liktenīga sastapšanās ar briedi uz šosejas, vai zalkša izbiedēšana, likvidējot akmeņu kaudzi pie lauku mājas, vienmēr intensitāte un ievainojamība, kādā iekrīt cilvēks, pretnostatīts dzīvniekam, ir tik atkailinoša, ka jebkura augstprātība sašķīst lupatās, tāpat kā automašīna, ietriecoties skumīgās brieža acīs. Attiecībās ar dzīvniekiem atbrīvojas rakstura šķautnes, kuras ļoti reti tiek atklātas savstarpējās cilvēku attiecībās, ja arī tiek atklātas, tad pārsvarā bailīgi un mērenās devās. Viena no šīm šķautnēm ir bezierunu mīlestība.
Toreiz bija nopirktas biļetes uz izrādi ''Stāsts par Kasparu Hauzeru''. Tā bija mana pirmā sastapšanās ar dzīvnieku uz skatuves. Jau gaismai nodziestot, negribēti, bet neapturami, prāta racionālā daļa skatījās izrādi (tādēļ, ka jāskatās), bet manī mītošais vientiesīgais un naivais bērns skatījās tikai uz mazo pelēko zirgu. Pēc tam pats sev pārmetu nespēju koncentrēties un ļaušanos hipnotiskai nolemtībai, kura nomāca visu izrādi. Šodien atmiņa, pēc gadiem ilgas slāņošanās un apsūnošanas, manā priekšā izmet vienīgi pelēko zirgu. Skatītāji mazliet sastinga brīdī, kad viņš nokārtoja savas zirga vajadzības turpat uz skatuves un no aizkulisēm iznāca Aleksandrs Radzēvičs (tas pats vīrs, kurš no smiltīm izraka Hauzeru), nogrozīja galvu un visu sakopa. Pieredze tāda, ka varētu mierīgi atmest ar roku - nav ko. Tomēr, atkal un atkal redzot dzīvniekus uz skatuves, audzinu savu raksturu, lai nepievērstu tiem pārāk lielu uzmanību, un reizē mēģinu atsiet to mezglu, kas traucē brīvi un ar „pats par sevi saprotams, ka pats par sevi saprotams” attieksmi vērot izrādēs iesaistītos dzīvniekus.
Francs Marks "Lielie zilie zirgi", 1911
Līdzīgs izaicinājums, īsts eksāmens, mani piemeklēja skatoties „Ziedoni un Visumu”, aizkustinošais ēzelis tikai nedaudz nozaga man izrādei domāto uzmanību.
Saraksts ar performancēm, izrādēm un izstādēm, kurās piedalās dzīvnieki, varētu sanākt diezgan garš, tikpat garš saraksts sanāktu ar priekšnesumiem, kuros var redzēt talantīgi un ne tik talantīgi veidotu lelli - kaķa, baloža, papagaiļa vai suņa imitāciju. Fakts ir tāds - allaž tā ir piespiešanās ignorēt apstākli, ka dzīvnieka esamība uz skatuves nav viņa paša griba, viņš visticamāk pat nesaprot, kur ir nonācis. Allaž tā ir šarmanta acu pievēršana kopējā labuma vārdā.
Vai tās būtu hepeningā izmantotas vistas, vai pāri dadaistu skatuvei pārskrējis suns, vai tramīgas govis, kuras četrās mūra sienās ir iesprostojis Hermanis Ničs blakus lopu kautķermeņiem, - ir vairāk kā skaidrs, ka šīm radībām ar priekšnesumu ir vismazākais sakars. Gan skatītāji, gan tie, kas uzstājas, ir savstarpēji vienojušies par spēles noteikumiem, dzīvnieks ne ar vienu nav vienojies, visu nosaka instinkts, saimnieks un pieradums.
Toreiz biju apmulsis, kad noskatījos ungāra Mikloša Jančo filmu „Elektra, mana mīla”. Apmulsis, jo atkal zirgi, kuri bija tikai fons, nozaga man filmu, nozaga, pārliecinoši izdzēšot priekšplānā esošos cilvēkus (cilvēki dažkārt bija kaili, viņi sarunājās, dejoja un pastaigājās), bet fonā dzīvojošo zirgu bara stihiskā skraidīšana ir palikusi piesieta manai sirdij, piesieta ar grēcīgām bezierunu mīlestības virvēm.
Kinematogrāfam ir pieejami pārliecinoši ieroči spēcīgas ticamības radīšanai, dzīvnieks burtiski tiek iešūts filmā, bet izrādēs aktiera nāve var iestāties ļoti ātri. Ne jau dzīvnieks mainās, uzkāpjot uz skatuves, skatītājs mainās, negribot mainās. Kā kurā reizē gadās, bet pārsvarā, ilgu brīdi skatoties uz aktieri un dzīvnieku, summa ir kā cirkā - baisā skaidrībā atrautas acis - gan cilvēks, gan dzīvnieks, kopā, līdzāspastāvēšanas mokās noguruši.
Kadrs no filmas "Turīnas zirgs"
Populārajā kinomākslā dzīvniekiem šogad ir ziedu laiks, viens laimīgs suns (Mākslinieks (The Artist)) apmeklē Oskara ceremoniju, viens varonīgs zirgs (Kara zirgs (War horse)) to nedara, bet bībeliskais Turīnas zirgs (A Torinói ló), dodoties savā pēdējā gaitā, pasauli vēro ar nogurušām, Sīzifa akmens melnumā iemestām acīm.
*Lielie zilie zirgi
Rakstīt atsauksmi