Gada prieks
Ekspresintervijas ar „Spēlmaņu nakts 2011/2012” nominantiem
Nu jau par tradīciju kļuvušais „Spēlmaņu nakts” nominantu godināšanas vakars šogad notika Rīgas Krievu teātrī. Kā jau smalkam pasākumam pienākas, bija gan spožums, gan elegance, gan izsmalcinātība. Tikai diemžēl lielākā daļa nominantu nevis saņēma pelnītos aplausus, bet tā arī palika tumšajā galdiņu zonā, savukārt žūrija (bez kuras – labas vai sliktas – nekādu nomināciju nemaz nebūtu), kā šķiet, nebija pat aicināta būt klāt.
Kroders.lv turpina pērn aizsākto tradīciju – neformālā gaisotnē parunāties ar šī gada nominantiem par prieku (un ne tikai) „Spēlmaņu naktī” un teātrī vispār.
Ko Jums nozīmē “Spēlmaņu nakts” nominācija?
Kārlis Krūmiņš: Vienmēr ir patīkami, ja tevi novērtē. Bez tā var iztikt, bet tas ir patīkami. Tas glauda spalvu. Biju ļoti daudz darījis iepriekšējā sezonā gan kā aktieris, gan kā režisors, likās, ka būtu jocīgi, ja mans darbs nekur netiktu atzīmēts, tāpēc kaut kur klusībā domāju par nominācijām. Bet tieši šo nomināciju - Gada aktieris - gan nebiju gaidījis. Tas man bija liels pārsteigums. Pirms nomināciju paziņošanas es jau biju piekritis režisēt “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, tāpēc, tagad to darot, drusciņ pietrūkst laika papriecāties par nomināciju. Tas ir tāpat, kā tu nevari izbaudīt izrādi, ja pats kaut ko tajā dari. Šoreiz nominācijas prieku sanāk nedaudz upurēt ceremonijas organizēšanai, bet tas nekas – tas ir pārdzīvojams. Labi, ka Ģertrūdes ielas teātra vārds izskan plašāk. Cilvēki uzzina, ka profesionālu darbu var redzēt ne tikai valsts dotētajos teātros, bet arī nevalstiskajos. “Spēlmaņu nakts” nominācija ir tas zīmols, kuru atpazīst teātra skatītājs. Bieži vien tas nostrādā par klikšķi - aiziet vai ne. Tā klikšķa dēļ nominācijai ir jēga. Ja „Spēlmaņu nakti” rāda televīzijā, tad viens no mērķiem ir popularizēt teātra mākslu, un nominācijas kaut kādā mērā to dara. Skatītāji zina un iet uz to, kas ir novērtēts. Cilvēkiem parasti pietrūkst atskaites punkta, jo izvēle ir plaša. Ja šī nominācija palīdz Ģertrūdes ielas teātrim piesaistīt skatītājus, tad tas ir lielākais ieguvums. Nevis man personīgi, bet teātrim.
Dārta Daneviča: Es uzzināju, ka debijas nominācija iespējama tikai vienu reizi dzīvē – pirmajā darba gadā. Tas ir liels gods, ka es savā pirmajā sezonā teātrī esmu ieguvusi nomināciju. Nekoķetējot varu teikt, ka negaidīju. Tas notika ļoti pēkšņi – iestudējuma “Neprātīgā Zelda” pirmizrāde bija maijā un jau jūnijā paziņoja nominācijas. Protams, priecājos par to. Jau pašu nomināciju uztveru kā lielu balvu, jo man tas ir kaut kas jauns. Tie ir mani pirmie panākumi.
Indra Briķe: Jebkura nominācija ir ļoti svarīga. Tā ir atzinība, gandarījums. Šī loma (Vecāmāte izrādē “Apglabājiet mani zem grīdas”) man bija ļoti smaga un ļoti mīļa. Es priecājos, ka ieguvu nomināciju tieši par šo lomu.
Agnese Jēkabsone: Aktiera profesija ir kā maratons. Tad nu šī “Spēlmaņu nakts” nominācija varētu būt kā tāda ūdens glāze skrējējam maratonā, kā atspēriens, ne gala mērķis. Atspēriens profesijā. Mudinājums kaut kam jaunam. Tā nav trofeja, tā ir ūdens glāze.
Sandis Pēcis: Ir trīs dažādas ūdens glāzes: viena ir paškritika, kad tu, izdarot darbu, esi vai neesi ar sevi apmierināts; otra ir skatītāju atzinība, jo galu galā teātris ir skatītājiem; trešā ir profesionālā atzinība kā vadmotīvs. Ja tevi nominē, tad saproti, ka esi uz pareizā ceļa.
Vilis Daudziņš: Tā man nozīmē lielu prieku un svētkus savā profesijā. Tas ir brīnišķīgi, ja reizi gadā ir tāds mirklis, kad tie lielākie un interesantākie sasniegumi tiek arī novērtēti un to dara profesionāļi. Protams, prieks, ka novērtē arīdzan skatītāji, jo ir arī skatītāju balva. Ir brīnišķīga sajūta, ka tu esi novērtēts.
Ieva Puķe: “Spēlmaņu nakts” nominācija nozīmē to, ka eksperti žūrijas komisijā ir pamanījuši manu darbu un viņiem ir licies, ka tas kaut kādā veidā ir jāatzīmē. Gada aktrises nominācija par Leidijas Torensas lomu izrādē “Orfejs pazemē” un Larisas lomu izrādē “Līgava bez pūra” ir novērtējums izrādēm, kurās esmu ieguldījusi ļoti lielu darbu. Mani priecē, ka tieši tas ir atzīmēts.
Inese Pudža: Es to uztveru kā atzinumu par savu darbu. Ir pamanīts, ka es strādāju. Šī konkrētā nominācija man ir kā jaunajai skatuves māksliniecei par divām lomām (Katrīna izrādē “Pērnvasar negaidot” un Jūlijas jaunkundze izrādē “Jūlijas jaunkundze”). Līdz šim tās ir grūtākās lomas, kādas man bijušas. Tādas, kuras prieks spēlēt, kuras nospēlējot vēl pēc tam jūt, ka tas aktieriskais muskulītis, cerams, ir audzis un uztrenējies. Paldies par šo atzinumu. Es to uztveru kā apliecinājumu - ej uz priekšu, ir labi. Tagad es jau sen strādāju pie citām lomām, viss iet uz priekšu.
Elmārs Seņkovs: Protams, ir prieks, ka teātra cilvēkiem vispār ir svētki. Mums, latviešiem, ir jāiemācās savstarpēji teikt labus vārdus. „Spēlmaņu nakts” ir svētki, kad mums citam ar citu padalīties tajā, kas ir forši sanācis. Tā ir satikšanās, kas notiek tikai vienreiz gadā. Negribētu teikt, ka te sapulcējas labākie, drīzāk tie, kuriem paveicies.
Šī konkrētā “Spēlmaņu nakts” priekš manis ir īpaša, jo droši vien tā nekad vairs nebūs, ka mani aplaimos ar tik daudz nominācijām. Vislielākais prieks man ir par aktieriem, kuri manās izrādēs ir realizējušies, sevi pierādījuši – Leonīds Lencs, Jekaterina Frolova, Jurijs Djakonovs. Protams, paldies žūrijai, kas mani ielika nominācijā Gada režisors, kaut es pats nemaz tā nejūtos. Esmu tikai pašā sākumā, vēl joprojām pieskaitu sevi pie debitantiem un gribētu kādu mirkli tāds vēl palikt, jo esmu jauns, tikko uzsācis režijas mākslu apgūt profesionālos teātros. Līdz ar to man lielākais prieks ir par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri, kurš parasti ticis vismazāk aplaimots ar nominācijām. Es jūtos šajā teātrī kā mājās un vienmēr to aizstāvēšu, neskatoties uz to, ka viņiem ir ļoti grūti gājis. Te ir jānāk latviešu režisoriem un jāmeklē jaunas formas, lai katrs pasper to solīti uz priekšu. Ļoti labs piemērs ir Nacionālais teātris, kurš pēdējos gados ir daudz mainījies. Tā noticis, pateicoties Ojāram Rubenim, kurš maksimāli piesaistīja jaunos režisorus un deva viņiem iespēju realizēties.
Rihards Zaļupe: Tā ir mana pirmā “Spēlmaņu nakts” nominācija. Visu laiku esmu gribējis rakstīt mūziku teātra izrādēm. Šī ir tā reize, kad izdevies komponista un izpildītāja titulus salikt kopā un tikt nominētam. Forša sajūta, kā jau katram nominantam.
Jurijs Djakonovs: Tas, protams, ir ļoti glaimojoši. Tas cilvēks, kurš teiks, ka viņam nominācija pilnīgi neko nenozīmē, nedaudz liekuļos, jo tikt nominētam tomēr ir patīkami, bet no otras puses es cenšos vienmēr atcerēties, ka nominācija nav galvenais, kāpēc es nodarbojos ar šo profesiju. Nominācija ir papildu bonuss ieguldītajam darbam, atbalsts tam, ko mēs darām. Ja mūsu mazajā teātra virtuvē nominācijas uztvertu nopietni un ņemtu pie sirds, tas būtu diezgan neveselīgi. Vajag apzināties, ka viss ir spēle, un mēs visi ejam uz to, lai piesaistītu papildu uzmanību teātrim. Mēs visi ļoti apzināti un ar prieku šo spēli spēlējam.
Ģirts Krūmiņš: Tikt nominētam ir patīkami. Nominācija pievērš uzmanību, izceļ, bet es nezinu, ko vēl tā maina. Patīkami, ka esmu sadzirdēts, ka mans darbs ir bijis vismaz izcelšanas vērts.
Lidija Pupure: Nominācijas, sacenšanās un salīdzināšana vienmēr ir mani satraukušas, jo man liekas, visi ir neatkārtojami. Tad, kad beigās paliek tas viens – balvas ieguvējs, man ir žēl pārējo nominantu, jo varbūt, ka vienai lielai daļai publikas viņi labāk patika. Vērtējumi ir tik subjektīvi. Tomēr “Spēlmaņu nakts” ir mūsu svētki, mēs tos atzīmējam. Domāju, ka lielāka daļa kolēģu jebkurā teātrī, pat ja paši gaidījuši saņemt balvu, tik un tā priecājas cits par citu. Tā ir tāda brālība. Jauka tikšanās. Nav jau daudz tādu svētku, kas mūs vienotu.
Ieva Aniņa: Liels pagodinājums, jo nevarēju iedomāties, ka par tādu lomiņu (Mētra izrādē “Nepareizas dzīves skola”) kāds mani varētu nominēt.
Inga Misāne: “Spēlmaņu nakts” man ir Smiļģa dzimšanas diena, kurā es ļoti priecātos, ja mēs visi, kuriem ir saistība ar teātri, tiktos un godinātu šo dienu, nevis tāpēc, ka kādi tiek sumināti. Tas ir brīnišķīgi, bet daudz lielāka vērtība, ka satiekas kolēģi, partneri, teātris ar teātri. Kas var būt labāks, kā satikt vienam otru šajā dienā? Man ir skumji, ka tas nenotiek un gadu no gada vairāk un vairāk izplēn. Šogad “Spēlmaņu nakts” vakarā Dailes teātrī ir ieliktas divas izrādes. Es iešu uz ceremoniju, jo man nav citas iespējas, bet gribētos arī atbalstīt kolēģus un redzēt šo komēdiju. Bet vairāk es to gribētu redzēt tad, kad nav “Spēlmaņu nakts”. Man pašai ļoti patika gan materiāls, gan loma (Sofija Ignatjevna Turusina izrādē “Arī gudrinieks pārskatās”), gan uzdrīkstēšanās, jo šī loma nav paredzēta tik jaunai aktrisei. Es noteikti esmu nominēta tieši par uzdrīkstēšanos.
Kas Jums aizvadītajā sezonā sagādāja vislielāko prieku?
Kārlis Krūmiņš: Man personīgu prieku un pārdzīvojumu sagādāja Rakverē notikušajā starptautiskajā teātra festivālā “Baltoscandal” redzētā bulgāra Ivo Dimčeva monoizrāde izrāde “Lili Handel”. Gāju diezgan skeptisks, bet izrāde mani pārsteidza. Jocīgākais, ka, salīdzinot ar to, ko mēs te, Latvijā, darām, tas likās milzīgs atklājums, novatorisms. Diezgan ironiski beigās izrādījās, ka izrāde tiek spēlēta ap 300. reizi un veidota 2004. gadā. Priekš manis tā pat nav Gada izrāde, tā ir Mūža izrāde. Ja tādas ir teātrī, tad ir jēga strādāt. Tādu izrāžu dēļ ir vērts uztaisīt 10 sliktas, 50 vidējas, dažas labas un vienu ģeniālu. Tās vienas dēļ ir vērts dzīvot.
Dārta Daneviča: Ļoti labs jautājums. Man pašai ļoti liels notikums bija izrāde “Jūlijas jaunkundze”, kur mani uzrunāja tieši Mārtiņa Meiera aktierdarbs, un esmu nedaudz vīlusies, ka viņš nav nominēts. Ir nominēta izrāde un Inese Pudža, bet arī Mārtiņš bija pelnījis. Es viņu sev pasludinu par Gada aktieri.
Indra Briķe: Darbs ar Regnāru Vaivaru. Tas bija ļoti smags un grūts. Man patīk, ka tā pamatīgi strādā, patīk viņa režijas stils. Esmu pateicīga Regnāram, ka viņš man deva iespēju strādāt pie viņa tieši ar šo lomu. Tā ir ļoti tālu no manas būtības, bet patiesībā jau katrā no mums ir kaut kas tāds iekšā. Režisors palīdzēja uzrakņāt to, ko mēs varbūt zemapziņā slēpjam.
Agnese Jēkabsone: Man noteikti tas ir mūzikls “Pūt, vējiņi!” un Zanes loma. Tā bija man augsta latiņa. Ja es mūziklā žanrā iesildījos ar “Vestsaidas stāstu”, tad šoreiz jau jutos diezgan stabili, tā pa īstam saprotot, kas ir mūzikls un kā tajā darboties. Lielu prieku sagādāja Kārļa Lāča mūzika. Man kā aktrisei šis komponists bija atklājums. Pagodinājums, ka es varu viņa mūzikā kaut ko izdarīt.
Sandis Pēcis: Izrāde “Trīs draugi”. Roberta loma bija tik liels izaicinājums, kāds man vēl nekad nebija bijis. Teātrī kā maratonā tu visu laiku skrien un skrien, viena barjera, otra barjera, bet tik augsta barjera, nopietna loma man bija pirmā. Tajā es pārbaudīju, ko es patiesībā varu izdarīt. Šis ir sezonas lielākais sasniegums. Jauki, ka tas ir arī nominēts.
Vilis Daudziņš: Man pašam bija divas lielas lomas izrādēs “Oblomovs” un “Oņegins, Komentāri”. Abos gadījumos man ir liels prieks, jo tas bija ražīgs un interesants darbs. Esmu laimīgs, ka man bija iespēja tādas lomas nospēlēt. “Oblomovs” ir īsta pārtaisīšanās izrāde. Man šī pārtaisīšanās likās brīnišķīga - beidzot tā pa īstam; tā, ka jānāk uz teātri stundu pirms izrādes. Jāsaka liels, liels paldies mūsu ģeniālajai grima māksliniecei Sarmītei Balodei. Tieši, pateicoties viņas radītajam grimam, pateicoties tiem matiem, ko viņa savām rociņām rūpīgi citu pie cita ir sējusi, un vaigu bārdai, es varēju tā nospēlēt Zaharu. Arī Puškina mati „Oņeginā” ir viņas. Tas viss ir roku darbs, šedevrs. Esmu patiesi laimīgs, ka mēs strādājam kopā ar tik talantīgu cilvēku. Tas ir brīnums, tāda netverama sajūta aktierim, - tik ērti, tik patīkami un organiski, it kā tev patiešām būtu āda. Nevis pārnestā nozīmē, bet tiešā – āda, kurā tu ielien iekšā, kas dod zināmus noteikumus. Līdz ar to eksistēt uz skatuves ir daudz vieglāk - šajā svešajā ādā var dzīvot. Man patiešām žēl, ka nominācijā par labāko scenogrāfiju nav izvirzīta Kristīne Jurjāne par “Oblomovu”. Man liekas, ka viņa nav izvirzīta tāpēc, ka ir tik perfekta, tāpēc, ka perfekta ir pati uzbūve – tie putekļi, tie mazie nieciņi. Nezinu, kāpēc tas netika pamanīts vai pienācīgi novērtēts, bet, manuprāt, tā ir pagājušā gada, mūsu teātrī noteikti, izcilākā scenogrāfija, kas līdzvērtīgi stāv blakus Freiberga “Oņegina” scenogrāfijai. Jā, būtu gribējies redzēt Kristīnes vārdu nominantu vidū.
Ieva Puķe: Abas lomas, kuras es nospēlēju pie Krodera. Prieks, ka varēju to izdarīt.
Inese Pudža: Pirmais, kas nāk prātā, ir Viļa Daudziņa darbs „Oblomovā”. Un Kaspara Znotiņa darbs “Oņeginā”.
Elmārs Seņkovs: Man ir liels prieks par Inesi Pudžu, manu kursabiedreni, kas ļoti spilgti sevi pierādīja abās nominētajās lomās. Es priecājos par savējiem, par saviem vienaudžiem, par Juriju Djakonovu, arī par Valteru Sīli un viņa “Osedžas zemi”. Protams, Hermanis ar “Oņeginu”. Tā ir spilgtākā izrāde, kas mani emocionāli uzrunājusi un vienlaikus iedvesmojusi.
Rihards Zaļupe: Tas, ka šī mana debijas izrāde (“Dzejtaurenis”) teātra žanrā tika nominēta. Par šo pašu mūziku es saņēmu arī Baltijas mūsdienu drāmas festivāla “Skats” balvu. Forši, ka esam radījuši izrādi bērniem. Ja vēl tā saņem nomināciju, tas ir vislabākais, ko var vēlēties. Bērniem rakstīt ir pilnīgi citādāk nekā pieaugušajiem, jo bērnus apmuļķot nekādi nevar, viņi uzreiz jūt – ir vai nav. Nominācija tā ir viena lieta, otra lieta – bērni, kas atnāk uz izrādi, saprot, ko esam vēlējušies pateikt. Izrādē nav neviena vārda, tikai mūzika un deja, bet bērni visu saprot un ir iejutušies izrādes atmosfērā. Man liekas, ka tā ir vislielākā uzvara, ja bērni izrādē atbild, reaģē un priecājas. Diezgan ražīga sezona ir bijusi, un, cerams, ka tā arī turpināsies.
Jurijs Djakonovs: Man ļoti patika “Oņegins” un “Oblomovs”. Arī pašam bija interesanta sezona, labas lomas.
Ģirts Krūmiņš: Man vienmēr ir liels prieks kaut ko noskatīties Valmieras teātrī. Viss, ko esmu, tur aizbraucot, redzējis, man ir paticis. Pat ja izrāde nav trāpījusi desmitniekā, teātra atmosfēra un aktieri mani aizkustina.
Lidija Pupure: Es esmu priecīga tieši par šo lomu „Vigīlijā” un savu jauko partneri, kuram es neapšaubāmi varu pateikties. Ģirts spēlē, es klausos; Ģirts dzīvo, es klausos un paralēli izdzīvoju kaut kādus savas dzīves momentus, par kuriem uz skatuves nerunāju. Esmu ārkārtīgi pateicīga Dievam par šo piedāvājumu. Man šī sezona un gads ir gana priecīgs - apaļa dzīves jubileja un 50. teātra sezona. Priecīgi notikumi cilvēkam dod ļoti daudz.
Ieva Aniņa: Paliek atmiņā nesen redzētais – “Lūgšana resnajai tantei”, kaut arī tā nav aizvadītās sezonas izrāde. Es izlasīju Krodera grāmatu “Mēģinu būt atklāts”. Tā man bija pārsteidzoša pieredze.
Inga Misāne: Brīži, kuros varēju pārdomāt savu dzīvi.
Rakstīt atsauksmi