Viedokļi

28. janvāris 2014 / komentāri 1

KA ESAT…

Kārtējo reizi man pietrūkst procesa. Procesa, kad ar visām 4ām esi iekšā darbā; kad apkārtējā pasaule neeksistē – ir tikai tā, kuru jūs esat radījuši. Diemžēl tas atkal ir galā. Tas ir kā sajūta, kad tu brauc kaut kur ar mašīnu un gribas, lai brauciens nebeidzas. Nezinu, kā tur pie jums Rīgā, bet pie mums saka – tagad varētu tā braukt kaut līdz Rīgai. Skaidrs, ka dzīve mašīnā ir diezgan nereāla, tādēļ arī visiem braucieniem agru vai vēlu pienāk gals. Paldies par šo braucienu Leščinskim Leonam, Vilkārsim Mārtiņam, Rolšteinai Lienei, Gravai Lienei, Feldmanim Mārtiņam, lieliskajiem aktieriem un Teātrim paldies.

 Šķiet, ka sanāks ļoti labs gabals – tā es jums teicu, draugi. Melojis neesmu. Gabals labs. Ārkārtīgi nepatīkami ir tie brīži, kad tu mēnesi, pusotru vai divus esi pie kaut kā cītīgi darbojies, bet galu galā publikai, redz, nepatīk. Šis nav tas gadījums, draugi. Šoreiz no nepatikas miņas maz. Protams, neskaitot to, ka joprojām, kā izrādās, dzīvojam ļoti aizspriedumainā pesimistu pasaulē.

Pesimists? Tas ir cilvēks, kas domā, ka visi citi ir tādi paši draņķi kā viņš pats, un no visas sirds viņus par to neieredz. /Bernards Šovs/

Par to gan, draugi, brīnīties nevajadzētu. Katram ir savs viedoklis, un katram – diemžēl – ir tiesības to izteikt skaļi. Nu labi, izrādi pašu gan neesmu redzējis (tas arī ir tas, ko es parasti atbildu cilvēkiem, kad man jautā par izrādēm, kurās pats piedalos), bet to zāli (domāts publiku) jau jūt.

Arī es, piemēram, visu mūžu esmu bijis pesimists. Saskatījis visā slikto vairāk nekā labo. Kopš sevi pazīstu, vienmēr tāds esmu bijis. Vismaz ārēji. Varbūt tādēļ, ka, neko negaidot un tad tomēr kaut ko saņemot, ir lielāks prieks vai, iespējams, kāda cita iemesla dēļ. Grūti pateikt. Bet, ja atļausiet runāt mūsu visu vārdā, dārgie pesimisti, gribu atklāties. Nav pasaulē lielāku optimistu par pesimistiem. Kādēļ? Dzīvot noteikti vieglāk, nekam neticot. Nezinu, draugi, bet fakts paliek fakts. Arī teātrī vieglāk spēlēt ļaunos tēlus… Lai kā arī nebūtu, centīsimies tomēr darīt, kā Lauris mums iesaka – ņemsim to visu vieglāk!

Tagad, draugi, par janvāri pāris vārdos. Esmu piedzīvojis euro ieviešanu, pirmizrādi, sniegu, bijis laimīgs, pirmoreiz blogojis… Interesanti ar to blogošanu. Kad man ko tādu oktobrī (ja nemaldos) piedāvāja, nezināju, ko atbildēt. Domāju, kā tad es tā atklāšos, bet tad, pārlasot savas daiļliteratūras krājumus (neticiet – man tādu nav!), uzgāju šo, paša rakstīto, vārda dienas sveicienu:

Labrīt (ir 00:43)! Tātad, sēžu pie datora un negribu palikt pēdējos sveicējos, tāpēc šis ir tāds kā nodrošināšanās variants, zini, ja nu rīt no rīta aizmirstas, visādi jau gadās – ja, piemēram, daudz jādara, mazums – var izkrist no galvas, man pašam tā ir gadījies neskaitāmas reizes – tu cilvēks it kā kaut ko gribi izdarīt; tu par to it kā visu laiku domā un tā, bet, kad pienāk īstais brīdis, tad viss... galva tukša kā tāds caurs spainis pēc lietus Lieldienu rītā, bet tā arī mēdz būt, tieši tāpēc dzīve ir interesanta. Tādā ziņā man ir liels prieks, jo nupat esmu izbēdzis no aizmāršīgo saraksta (tie ir cilvēki, par kuriem ir runāts iepriekšējā tekstā), tas man tieši ir gājis secen, tavu laimi, kāds es šajā ziņā esmu veiksminieks... ar to veiksmi gan es nedomāju to, ka man veicas loterijās (lai arī pāris reizes „Super bingo” esmu laimējis (ja atminos pareizi, tad lielākā summa laikam bija 1,49 Ls), kas tad tā par veiksmi?), bet gan veiksmi – ar draugiem, ģimeni, ģeogrāfisko novietojumu utt. Lai gan par to ģeogrāfiju nemaz runāt negribas. Vēl tagad atceros, it kā tas būtu noticis vakar, jā, tā tiešām bija, acīmredzot, mana ģeogrāfijas skolotāja, kura man sabojāja visu prieku par ģeogrāfiju. Atminos, ka, mācoties 3ajā klasē, man šis sapnis par ģeogrāfiju tik tiešām likās kā augstākais mērķis, uz kuru tiekties, bet tad visa tā jezga ap to skolotāju, nu, kā saka – viens trakums. Tā arī beidzās mana ģeogrāfa karjera, vēl pat nesākusies. Vēl tagad spēju atsaukt atmiņā pieraudātā spilvena nepatīkamo žļerkstēšanu visas nakts garumā. Jā, tie bija skarbi laiki. Tas bija laiks, kad mainījās visa pastāvošā iekārta, valdības nāca un gāja, bet mēs... Mēs palikām, stāvējām un cīnījāmies par mūsu zemi, cik vien tas bija mūsu spēkos. Un es vēl joprojām nespēju izsacīt to lielo paldies, kas man būtu jāpasaka visiem māmiņdienas organizatoriem par to, ka viņi toreiz bija ar mums un turējās godam, kā īstiem ornitologiem pienākas!

Tā, ko tad es īsti gribēju pasacīt, ā, nu ja – daudz laimes vārda dienā...

Šis sveiciens no manas jaunības krājumiem (nekas joprojām nav mainījies – man tādu nav!) deva iedvesmu. Nodomāju – ja pirms daudziem gadiem esmu spējis kaut ko uzrakstīt, tad arī šajā konkrētajā janvārī ko izdomāšu. Izdomāju. Ņemiet par labu. Un, tā kā man nav nekādas garantijas par to, kad nākamo reizi man kāds ļaus publicēties, tad piemiņai vēl dažas haikas no maniem krājumiem (!).

Atradu sāpes
Izmestas klaigu jūrā. 
Nu sirds mana raud!

Saraustām mantām
Vērtība neesot liela?
Ak, veltīgs mans mūžs!

Pasaule bija…
Un palika tāda tā.
Svešas tai skumjas.

Uzausa tumsa.
Jūra to nežēloja,
Slīkstošo sauli.

Atradu galu.
Pavediens spēji dzisa.
Lietus vēl lija…

Uzšāvās gaisā,
Debesīs ienira tas.
Sāpīgs būs kritiens.

Rasa kad žuva,
Miglā patvērās lauki.
Ezīt`s nepārnāks…

 

Un vēl, draugi, paldies! Paldies, ka esat…

Atsauksmes

  • A
    Ance

    Cerams, ka tava nākamā publicēšanās reize pienāks pavisam drīz! Bija ļoti interesanti lasīt. Paldies! :)

Rakstīt atsauksmi