Madara Lazdiņa

LU HZF Baltu filoloģijas SP teātra zinātes moduļa absolvente

AKTIERIS RUNĀ: ANCE MUIŽNIECE

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Sarunu cikla gala vārds jaunajiem aktieriem, kuriem šogad noslēgusies pirmā sezona teātrī.

Līga Ulberte

Madara Lazdiņa: Kas ir mainījies, salīdzinot, kādas bija ekspektācijas, aizejot studēt aktrises profesiju, un kā ir tagad, pēc skolas pabeigšanas?

Ance Muižniece: Varbūt tikai es to tā uztveru, bet man šķiet, ka mēs no skolas iznācām ārā tādi baigie ideālisti, ar savu vīziju par to, kas ir teātris. Ka ļoti svarīga ir kvalitāte, ja tu strādā, tad strādā, tu nehaltūrē. Ar tādu apziņu, ka ir ļoti labi viss jādara. Tad tu iznāc ārā un saskaries ar teātra mārketinga pusi – ka ir jātaisa ne tikai, tavuprāt, labs materiāls, bet arī tāds materiāls, uz kuru vairāk pirks biļetes, ka ir jātaisa nevis tā, lai beigās būtu maksimāla kvalitāte, bet tā, lai to var izdarīt maksimāli ātri. Protams, ir tādi gadījumi, kad var apvienot ātri un labi, bet reizēm aiziet mašinērija, tā tas ir visur, un es ar to nebiju rēķinājusies.

Kad stājies aktieros, jau bija tas ideālistiskais priekšstats, kāda būs aktrises profesija?

Tad, kad stājos aktieros, daudz nedomāju, kā tas būs, kad es strādāšu profesijā. Sapratu, ka ir jāstudē, un izvēlējos to, kas man likās interesanti. Protams, zināju, ka gribu kaut kur spēlēt. Aktieri bija mans vienīgais variants, citur dokumentus nesniedzu. Zināju, ka konkurss ir liels, un tā pa īstam nemaz neticēju, ka man varētu sanākt, iestājeksāmeni pagāja kā pa miglu, kaut kur starp sapni un realitāti.

Un kā bija? Kā tu vērtē studiju procesu LKA?

Drausmīgi grūti tur bija.

Runā, ka cilvēki, kas iestājas LKA aktieros, pazūd apkārtējai pasaulei, un viss, kas viņiem ir – skola un kursabiedri, pasniedzēji.

Tā ir, jā.

Vai ieguvumi studiju procesā atsver to, ko palaidi garām citās jomās četru gadu laikā?

Pat ja es dzīvē nestrādāšu šajā profesijā, es absolūti nenožēloju to, ka iestājos aktieros, tāpēc ka man kā cilvēkam tas ir devis ļoti daudz. Kā personībai. Nu man jau tas stāsts, kāpēc... To es tagad tikai tā īsti saprotu, bet es biju drausmīgi kompleksaina! Nu tā – ja es apmaldījos, es varēju četras stundas klīst un nesaņemties pajautāt kādam ceļu. Es nezinu, kas man tas bija par tādu šausmīgi pašnāvniecisku instinktu aiziet uz aktieriem un ar visām šīm, nu, jā, problēmām cīnīties. Kā cilvēks es vēl joprojām esmu viegli ievainojama un jūtīga, bet kā aktrise es savas bruņas esmu uzaudzējusi.

Ance Muižniece LKA aktierkursa diplomdarba izrādē „Puikas” (2012) // Publicitātes foto

Kā ir būt dramatiskā teātra aktrisei leļļu teātrī?

Baigais piedzīvojums. Tā, it kā tas būtu piektais kurss akadēmijā, jo tehnika ir pilnīgi cita. Ir lietas, kuras man dramatiskajā teātrī liekas sarežģītākas, bet no leļļu aktieriem var ārkārtīgi daudz mācīties, jo viņiem bieži vien jātiek galā ar uzdevumiem, kurus dramatiskais aktieris, manuprāt, nemaz  nespētu izpildīt, jo ir cita specifika. Piemēram, vadīt vienu lelli, bet tajā pašā brīdī ierunāt citu. Un tāpat jābūt tam pārdzīvojumam, notikumam, aktiermeistarībai! Tehnika, kas viņiem ir, un tā partnerība... Īstenībā ļoti žēl, ka akadēmijā nav vismaz kāds pusgads, kas veltīts leļļu mākslai. Es tieši šodien nodomāju, kāpēc leļļu teātris ir tik ļoti foršs, un sapratu, ka tas, manuprāt, ir pats veselīgākais no teātra veidiem. Šeit tu nebaro tik ļoti savu egoismu, atšķirībā no dramatiskā teātra, kur tu izej uz laukuma un visi uz tevi skatās. Šeit tu darbojies caur lelli, un pat tad, ja tas sanāk labi, visdrīzākais tas nav tikai tavs nopelns, jo kāds cits tev ir palīdzējis to pašu vienu lelli vadīt. Tas ir komandas darbs, un līdz ar to tu neesi tas, par ko visi priecājas, bērni priecājas par lelli, viņi nedomā tālāk, kas aiz tās slēpjas. Un tur ir ļoti gaiši cilvēki – fantastiski!

Kā tu tur nokļuvi?

Mani uzaicināja direktors. Viņiem vajadzēja meiteni, kas dzied – leļļu izrādēs gandrīz vienmēr ir dziesmas. Dziedāt varu, tur problēmu nav, grūtāk ir ar roku spēku. Nu jau esmu stiprāka, nekā biju. Bet tāpat - sāp mugura, piekūst rokas… ir bijis tā, ka pēc mēģinājuma rokas ir krampī, jo jādara kustības, pie kurām nav pierasts.

Un tagad tāds provokatīvs jautājums – ja tev piedāvātu vietu dramatiskajā teātrī un tev būtu jāizvēlas starp leļļu un dramatisko teātri?

Tagad tā situācija ir tāda, ka es eju prom no Leļļu teātra. Ne tāpēc, ka man nepatiktu lelles, man ir savi iemesli. Bet es neietu, ja man piedāvātu štata vietu dramatiskajā teātrī. Es lasīju, ko Liepājas teātra aktieri bija teikuši, ka štata vieta teātrī ir labākais, kas var notikt. Jā, bet viņi ir padsmit cilvēku grupa, viņi var pagriezt teātri par 180 grādiem. Es uzskatu, ka manā gadījumā štats ir sliktākais, kas var notikt, jo tu paliec vienā vietā, tu esi viens, tev apkārt nav kursabiedru, ar kuriem kopā jūs esat spēcīga komanda, tev ir jāiekļaujas tajā kolektīvā un jāpieņem tā kolektīva noteikumi. Tas varbūt pat ir baigi forši, bet es neesmu gatava sevi vēl piesiet kādai konkrētai vietai. Nevaru iztēloties sevi kādā teātrī tāpat strādājot pēc, piemēram, desmit gadiem. Gribu plašumu, redzēt, kas apkārt notiek! Latvijas teātris jau vispār ir tāds mazs pīļu dīķis, ļoti aptverams, gribas maksimāli daudz ko piedzīvot, redzēt, izjust. Man gribas vai nu paskatīties, kas ir apkārt, vai nu, ja nesanāk, neskatīties vispār un darīt kaut ko citu, bail sākt ticēt, ka tā viena teātra māja ir visa pasaule. Bet tā nav visa pasaule, ir arī ārs vēl.

Tava aiziešana no teātra ir pauze vai pavisam?

Man ir cerība uzsākt studijas šogad. Sākt kaut ko vēl klāt mācīties, jo es esmu sapratusi, ka aktiera profesija ir ļoti ierobežota. Tu vienmēr esi lūdzēja pozīcijā, tu ceri, ka tev iedos lomu. Tev kaut ko iedod, un tev jājūtas nenormāli pateicīgam. Man ar savu lepnumu ir grūti ar to sadzīvot. Protams, repertuāra teātrī tas ir citādāk, tur tev dod tās lomas, bet tad atkal nevar izvēlēties, spēlēt vai nē. Ir jāpiedalās, pat ja no paša sākuma domā, ka to ļoti negribi, jo nebūs kvalitātes. Diezgan ierobežota tā brīvība ir. Tas, ko esmu paņēmusi dzīvē līdzi no saviem kursa vadītājiem, kaut gan, iespējams, viņi paši to nemaz tik kategoriski nebija domājuši, ir maksimālisms – es negribu darīt to, kam, manuprāt, nav mākslinieciskās kvalitātes. Es negribu, lai mani var maigā veidā piespiest to darīt. Šobrīd nerunāju par kādu konkrētu teātri, pilnīgi visos teātros ir labas un ir sliktas izrādes, būsim godīgi. Vai nu es nodarbojos ar ļoti labu teātri, vai es to nedaru nemaz. Un tā ir mana problēma. Jānobrāž deguns pašai, jāmācās no savām kļūdām. Es noteikti diezgan ātri aplauzīšos, bet šobrīd ir – visu vai neko.

Projektu jau tāpat netrūkst, nupat jau bija pirmizrāde „Skatuvē” „Naktssargs un veļas mazgātāja”...

Jā, Valdis Lūriņš ir fantastisks režisors! Ar viņu strādāt ir labi. Es runājos ar Kristapu [Ķeseli – M.L.] – kāpēc mani nevajag? Kristaps saka – jo tu esi lecīga! Un es zinu, ka esmu lecīga. Ja man pasaka kaut ko, kas attiecas uz lomu, tad es to ņemu pretī, bet, ja režisors pārkāpj robežu un sāk noniecināt vai kritizēt mani kā cilvēku, kā Anci, nevis kā aktrisi, tad runāju pretī, es neko nevaru sev padarīt, tas droši vien ir pašaizsardzības mehānisms. Ar Valdi esmu mierīga, nav sevi jāaizstāv, jo viņš grib palīdzēt, ne aizvainot. Ar Gruzdovu ir līdzīgi, viņš reizēm pasaka kaut ko ļoti skarbu, bet aktrisei, par profesiju, nevis vērtē un izsaka aizvainojošus spriedumus par manu iekšējo pasauli.

Ar kuru režisoru tu gribētu strādāt?

Ar daudziem... Bet tādu – kuru es gribētu, lai man piezvana un piedāvā projektu, ja? Es ar Elmāru Seņkovu gribētu pamēģināt strādāt kopā. Es viņu cienu. To man gribētos. Gribētos vēl kādreiz ar Lauri Gundaru strādāt, foršs viņš ir!

Tu jau „Minga rēgos” arī ieleci...

Jā! Tas bija trakākais dzīvē, ko es esmu darījusi! Lielākais stress mūžā. Iedomājies, ir jāielec izrādē, kur tev pa labi sēž viens Spēlmaņu nakts nominants, pa kreisi sēž otrs Spēlmaņu nakts nominants un laureāts, un tu atrodies tur pa vidu izrādē, kura arī dabūja balvu, un ielekšana notika divu mēģinājumu laikā. Es biju pārbijusies. Bija baigais piedzīvojums! Tas man ļoti patika! Tā bija kvalitāte, tas bija kaifs spēlēt, tā ka nav kauns iet uz paklanīšanos – tā, ka ir gandarījums. Tā man, piemēram, ir leļļos ar „Trīs siventiņiem” – tā ir marionešu izrāde. Šausmīgi sarežģīta tehnika. Tur es jūtu kaifu, to visu darot, jo tur man ir, ko urbt, ko mācīties, un man tiešām šķiet, jā, to nevar katrs no ielas izdarīt. „Skatuvē” pie Valda arī... Reizēm es nesaprotu, ko viņš no manis grib, bet tur jau ir kaut kāda ķīmija tajā visā – uzminēt, kas te notiek. Bet ir forši. Nu tā!

Ance Muižniece režisores Ingas Gailes izrādē „Aglavena un Selizeta” pasākumā "Veļu dzīres" mākslas centrā "Totaldobže" (2013) // Publicitātes foto

Tev ir Latvijas teātrī kāda aktrise, uz kuru tu skaties un saproti, ka gribētu mācēt tā spēlēt?

Es, piemēram, skatos un man ļoti patīk, kā Ķuzule-Skrastiņa darbojas uz laukuma, bet es negribētu darīt kā viņa, jo man tas nepiestāv, tas nav mans. Bet es skatos un apbrīnoju. Tās sīkās lietas – tu aizej uz teātri, skaties izrādes un nemāki vairs izslēgt to profesijas vērtēšanu ārā pavisam. Skrastiņš arī… Bet ne visās lomās man viņš patīk, un tas ir labi – nevar aktieris visas lomas spēlēt spīdoši, jo tad viņš ir vienāds. Ir lielākas veiksmes un mazākas veiksmes, it sevišķi pie tādas slodzes, man liekas. Skaidrīte Putniņa "Stikla zvērnīcā", Liena Šmukste kā Olga "Oblomovā" u.c. Man savā jaunības trakumā liekas, ka man ir jāmeklē lielāks mērogs. Tas, ka esi kāda valsts teātra vadošais aktieris, neko nenozīmē. Nekādus griestus vispār nav iespējams sasniegt. Es tagad gribēšu būt, piemēram, otra Dita Lūriņa un dziedāt galvenās lomas mūziklos. Bet tas taču ir skumji - cerēt nonākt kāda cita cilvēka vietā, līdzināties viņam. Es labāk sapņošu kāreiz kopā ar Ditu Lūriņu dziedāt mūziklā! Tas, ja kāds jaunais tiek iekšā kaut kur un paceļ degunu gaisā – tam ar talantu ir pavisam mazs sakars. Tāpat kā es nonācu Leļļu teātrī – dotībām strādāt ar lellēm nebija nekādas nozīmes, jo leļļu aktieru kursa jau nav! Vienīgais kritērijs bija balss, jo es varu dziedāt un viņiem to vajadzēja, bet es biju bez darba. Beigās sanāca veiksmīgi, jo sastrādājāmies, bet varēja būt arī citādi, varēja būt vilšanās. Nevienu tavi iekšējie pārdzīvojumi neinteresē, ja nespēj tos dabūt caur roku lellē. Pati jau arī nekādu pilnību vēl nesasniedzu. Ar lellēm strādāt jāmācās ilgi, vismaz man būtu jāmācās, lai, paņemot rokā, lelle atdzīvotos un varētu noticēt, ka viņa patiešām elpo, jūt, dzīvo!

Tu saki – ne katrs dramatiskā teātra aktieris var būt leļļu aktieris, bet otrādi?

Tas ir neizmantots potenciāls – cita tipa teātris, manuprāt, būtu jāliek virsū strikta forma. Piemēram, kā tagad Nacionālajā taisa „Ezeriņu” – sakrāso sejas... Pantonīmu, precīzas fiziskās darbības leļļu aktieri var izdarīt lieliski, viņi atceras daudzas lietas, smalkumus, jo leļļu teātris balstās uz to, ka ir simts palīgdarbi, ir jāspēj sadalīt domāšanu uz piecām pusēm un jāpaspēj spēlēt sava loma, kā arī palīdzēt citiem. Arī darboties ar pārspīlējumu leļļu aktieri māk perfekti. Piemēram, pēkšņi iekliegties, jo bērniem tas liekas smieklīgi – tā, uz sitiena. Man ir grūti, man vajag Staņislavski, pamatojumu, kāpēc es kliedzu, sabīstos pēkšņi tieši šajā brīdī, nevis sekundi ātrāk un kas gan, piemēram, manā atspulgā tik biedējošs, bet tā vajag, jo bērni smejas. Vajag mācēt aizķerties un nokrist uz līdzenas vietas, jo tas ir smieklīgi. Un leļļu aktieri māk izdarīt daudz ko bez bloka, it kā spontāni, bez garas iesildīšanās. Bet tas nenozīmē, ka apakšā nav psiholoģiskā zīmējuma, tas tur ir, tikai varbūt mazliet naivāks un ar daudz košākām krāsām. Tas varētu būt atsevišķs dramatiskā teātra veids – sanāktu fantastiskas klaunādes, delartiskās komēdijas, performatīvā māksla. Vienkārši netiek izmantots šis leļļu teātra aktieru potenciāls dramatiskajā teātrī.

Kāda ir tava sapņu loma teātrī, ko tu noteikti vēlētos nospēlēt?

Tūliņ kaut ko izdomāšu. Es jau lasīju intervijas un zināju, ka simts procenti tu man to pajautāsi, bet tā arī neizdomāju. Man iestajeksāmenos tas bija kolokvijā jautājums, un es nevarēju atbildēt. Es redzēju pasniedzēju acīs, kā man toreiz likās, ka viņi grib, lai es saku Džuljeta, jo esmu maza un tieva, bet es iespītējos un stāvēju, un neko neteicu. Beigās mani izsūtīja ārā un es sāku raudāt, jo domāju, ka mani nepaņems, jo es nevarēju atbildēt uz vienu no diviem jautājumiem. Es vienkārši neko neteicu, skatījos uz viņiem un neko neteicu. Bet mani paņēma beigās. Varbūt man sejā varēja redzēt, ka es spītējos. Es nezinu. Spīdola es gribu būt, bet kurš man Spīdolu iedos? Katrā ziņā man ļoti raksturlomas patīk. Man patīk tās lomas, kurām ir baigā amplitūda. Tas bija tas, ko es pirmajā kursā domāju, ka Spīdolu gribētos nospēlēt. Tagad... Tas gan ir maigais tēls, bet ļoti daudzšķautņains. Ja taisītu uzvedumu pēc Remarka „Melnā obeliska”, es gribētu Izabellu nospēlēt. Bet no tādas zināmās dramaturģijas… man nenāk nekas reāls prātā, tad jāpaliek pie Spīdolas. Edgaru "Purva bridējā"! Bet Izabella man sēž galvā kopš tiem septiņpadsmit gadiem, kad izlēmu, ka gribu darīt kaut ko teātrī, tad es domāju – tā tik būtu loma! Trīsdesmitie gadi, skaistas drēbes...

Kāda ir lielākā teātra burvība?

Man patīk tad, kad izrāde jau teorētiski gatava, meklēt caurumus likumdošanā  un tad kaut ko pa savam darīt – katru reizi, kad spēlē, sanāk citādāk, kaut centies tāpat. Man tas patīk! Protams, gadās kāda izrāde, kur tīri ej pēc shēmas. Tas ir kauns, bet tā tas ir, tomēr kādi stabili 80 - 90% ir tādi, kad tu katrā izrādē atklāj ko jaunu, ko iepriekš nebiji pamanījis. Un tad dažreiz mainās izrādes mesidžs, nē, drīzāk tā raksturs pamainās, kaut spēlē to pašu. Es nezinu, vai tā drīkst darīt, bet man tā sanāk. Ņemot vērā manu saspringto un kompleksaino dabu, kad ir viss salikts un tu zini, ka smagi kļūdīties nevari, tad tu dabū brīvību, nevis kad saka – dari visu, ko gribi... Tad, kad ir uzlikts rāmītis, kad ir trasei zināms galamērķis un karodziņi, kas to ierobežo – tad ir brīvība, nevis kad esi kalna galā un zini, ka lejā ir galapunkts, bet jākuļas pašam, tad man ir panika, nevis brīvība. Neuzticos tik ļoti sev.

Ance Muižniece Guntras lomā teātra „Skatuve” izrādē „Naktssargs un veļasmazgātāja” (2014) // Foto – Linda Lagzdiņa

Kura no nospēlētajām lomām tev ir mīļākā?

Man patīk dauzīties. Mīļākā loma... Tagad grūti pateikt. Man nav problēmu būt advokātam savām lomām. Man nekad neliekas – ai, kādu draņķi es spēlēju. Es vienmēr atrodu varonī labo un attaisnoju viņa rīcību par simts procentiem. Tāpēc man patīk tās spindzeles un riebīgās būtnes. Kaut vai kā tagad „Naktssargā un veļasmazgātājā” Guntra. Tāda izlepusi... Kā Valdis Lūriņš teica – viņa jau nav slikta, viņa vienkārši ir ļoti skaista sieviete. Tad es domāju, kā lai nospēlēju ļoti skaistu sievieti, jo man īsti nav faila, kā tagad būtu jājūtas. Bet no diplomdarbiem mana mīļākā loma bija Bērns „Bogušā”, kurš kaķi nosita. Tur mēs ar Alisi [Polačenko – M.L.] bijām iekšā katru reizi, jo to ainu mēs izdomājām, viņas nav lugā, lugā tādu bērnu vispār nav, mēs aiz izmisuma, ka mums iedalītas tik mazas lomas, uzcepām tos bērnus un līdz ar to viņiem baigi pieķērāmies. „Pārventas hetērā” patika Natāliju spēlēt. Man patika ar Māru Ķimeli strādāt ļoti. Viņa ir tāda autoritāte, ka tur es muti nepalaidu nevienu reizi, pat ja, iespējams, viņai nepiekritu. Viņa lieliski māk savu darbu.

Bet tālāk par režiju teātrī, tādām lietām – esi domājusi?

Varbūt kādreiz pēc daudziem gadiem man gribētos režisēt kādu leļļu izrādi. Tagad, kad es tur strādāju, man jau liekas, ka es zinu, kā labāk vajadzētu. Bet skaidrs, ka es nezinu, kā labāk vajadzētu, jo man nav nekādas pieredzes. Ļoti gribētos piedalīties un varbūt kādreiz taisīt leļļu izrādes pieaugušajiem. Tur ir tāds potenciāls... Un aktrises leļļu teātrī arī ir fenomenālas. Viņas nenoveco. Tu skaties uz viņām, un viņas ir bērnībā. Tāpēc, ka ar bērniem visu laiku strādā. Sākumskolas skolotāji, kuri nav sačakarēti, arī nenoveco. Bet viņiem algas mazas. Aktieriem jau arī. Bet aktieriem nav tiesību nesmaidīt.

Intervija notikusi 2014. gada pavasarī

Indra Roga, aktrise un režisore, kursa vadītāja:

„Ance Muižniece. Smalka, interesanta un spilgta individualitāte. Intelektuāla. Daudz lasa, ļoti skaidri raugās uz pasauli – bez rozā brillēm un sentimenta, piemīt ironija un pašironija. Bet spēj raudāt īstas asaras savu varoņu dzīvēs. Laba novērotāja – asredzīga. Brīnišķīgs bērna naivuma un gudrības savienojums, ironijas un mīlestības savienojums. Ļoti labas un koptas vokāla prasmes. Šobrīd ar interesi būs apguvusi arī leļļu tehnikas. Piemīt stila izjūta un radoša pieeja vizuālajām izpausmēm. Aktrise ar stilīgu fantāziju.”

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente