AKTIERIS RUNĀ: JURĢIS SPULENIEKS
Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!
Sarunu cikla gala vārds jaunajiem aktieriem, kuriem šogad noslēgusies pirmā sezona teātrī.
Līga Ulberte
Madara Lazdiņa: Kā tu izdomāji kļūt par aktieri?
Jurģis Spulenieks: Tas ir patiesībā šausmīgi garlaicīgs stāsts, jo man nav neviens no tiem gadījumiem, kā citiem ir bijis, piemēram, nebija, ko darīt, atnācu, iestājos, vai arī aizgāju līdzi draugam, kurš gribēja kļūt par aktieri, bet kuru nepaņēma un mani paņēma, vai kaut kas tamlīdzīgs. Man tas notika tā: es esmu kuldīdznieks, un jau no ceturtās klases gāju tādā kā jauniešu teātrī, kur bija uzsvars uz dejošanu, kustību, un tad kaut kā man radās tā doma, ka vajadzētu mēģināt iestāties aktieros. Parasti tas viss beidzas ar to, ka sāk runāt ar radiniekiem un visiem pārējiem, un tad bija, protams, tādas klasiskās atrunas: „Beidz, tā taču nav nopietna profesija un nopelnīt tur noteikti neko nevar,” un visas šitās runas. Man bija arī citas alternatīvas, bija doma stāties Mākslas akadēmijā, jo es esmu beidzis mākslas skolu un mana vecmāmiņa bija profesionāla grafiķe. Un laikam arī pat padevās tā lieta, ja jau bija tāds spiediens gan no pasniedzējiem, gan citiem, ka vajadzētu tā darīt, bet es kaut kā biju pieķēries pie tās domas stāties aktieros. Manā gadā, kad es pabeidzu vidusskolu, nebija uzņemšanas aktieros. Tad gan es aizgāju līdzi savai bērnības draudzenei uz iestājeksāmeniem horeogrāfos mūzikas akadēmijā, un mūs abus paņēma. Paldies Dievam, nebija tas stāsts, ka viņu nepaņem un mani paņem (smejas). Pirms tam es dejojis biju, bet, protams, ne jau tā, lai varētu tehniskā līmenī konkurēt ar cilvēkiem no Horeogrāfijas vidusskolas, kuri jau no bērna kājas baletu dejojuši un tamlīdzīgi. Man pašam īsti nebija pretenziju, jo Mūzikas akadēmijā pārsvarā notiek tā, ka tur iestājas dejotāji, lai dabūtu augstākās izglītības dokumentu, un viņiem reti kuram ir ambīcija uz horeogrāfiju, viņiem pamatā ir ambīcija uz dejošanu. Man bija otrādi. Man bija ambīcija uz horeogrāfiju, nevis dejošanu, jo man likās ļoti interesanti, kā var izveidot kompozīciju un kā no kompozīcijas var stāstīt stāstu. Tas likās ļoti aizraujoši. Mana dejošanas tehnika nebija tik augstā līmenī, lai es varētu taisīt špagatu špagatus. Gadu tur nomācījos, man ļoti patika, bet tad es uzzināju, ka ir uzņemšana aktieros. Mūzikas akadēmijā tobrīd sistēma bija tāda – ja paņem budžetā, tad visus gadus droši var tur mācīties. Sakārtota dzīve, būtībā mācījos arī to, kas man patīk, interesē..., bet es tā domāju – gribas pamēģināt tajos aktieros iestāties. Domāju – stulbi, neiestāšos, pēc tam man jau būs cik tur tie gadi, kurš mani vairs ņems un tamlīdzīgi – ka nesanāk tā, ka beigās kaut kas iekšā kašājas un ir pašpārmetumi. Gribējās vienkārši redzēt – paņems mani vai nepaņems, vai es varu izturēt to konkursu, vai nevaru. Tā sanāca, ka es izturēju.
Kā bija atteikties no horeogrāfijas? Gada laikā jau tomēr pierod pie noteiktas ilūzijas, kas būs nākotnē.
Grūti teikt. Kaut kādā attālā plānā man ir vēl aizvien doma, ka varētu maģistrantūrā ņemt horeogrāfiju. Bet tas, protams, prasa brīvāku laiku. Šobrīd tas nav iespējams fiziski. Es biju aiz inerces pēc bakalaura iegūšanas iestājies maģistros ar domu, ka gribu ņemt klāt režiju, jo man režija arī tiešām ļoti interesē, bet nonācu pie diviem secinājumiem. Pirmkārt, man šī sezona ir tik spraiga, ka fiziski neatliek laika mācībām, jo tās prasa laiku un darbu. Otrā lieta, ka es sapratu, ka man režija interesē tik ļoti, ka neesmu gatavs virspusēji to darīt. Līdz ar to, neveltot laiku, es nevaru tik dziļi, cik man gribas, to izdarīt. Nonācu pie secinājuma, ka šobrīd esmu par zaļu režijai, ka man vēl ir elementāri nepieciešama dzīves pieredze, man vajag pašam padzīvot, pašam paspēlēt, pašam kaut ko izdarīt un tad varbūt pienāks tas laiks.
Kā šo četru studiju gadu laikā, un nu jau pagājusi arī viena sezona teātrī, ir mainījušās tavas ekspektācijas par aktiera profesiju, salīdzinājumā ar to, kāds bija iespaids, pirms iestājies aktieros?
Ļoti krasi tas atšķiras. Tad, kad tu stājies, redzi tikai to fasādi: jā, es būšu aktieris, jā, es uz skatuves spēlēšu izrādi. Bet tas jau ir tikai garnīrs, fasāde, odziņa uz kūkas. Apakšā ir četri gadi, kuros ir ļoti daudz kas jādara. Galu galā pirms parādīšanās skatītājiem ir arī pats izrādes veidošanas process, kurš bieži vien nav ļoti ērts, ļoti patīkams, tas prasa gan fizisku, gan emocionālu piepūli. Līdz ar to ekspektācijas ir tādas, nu... protams, tās krasi mainās, jo posmā pirms akadēmijas es nemaz nezināju, kā tas process izskatās no citas puses, es pat nezināju, ko gaidīt. Zināju tikai iznākumu – es gribu būt uz skatuves un te es esmu, skatieties uz mani! Bet, lai tā darītu, tas kaut ko prasa.
Jurģis Spulenieks – Akakijs Akakijevičs Bašmačkins DDT izrādē "Cilvēks šinelī" (2012) // Publicitātes foto
No kā šobrīd ir lielāks gandarījums – no mēģināšanas vai spēlēšanas?
Gan, gan. Tie procesi jau ir tik dažādi! Katrai izrādei tie ir citādāki. Man ir bijusi tā laime pie Vlada (Vladislava Nastavševa – M.L.) spēlēt izrādē „Dzin”, un tas process ir pilnīgi savādāks nekā tas, kāds mums bija, piemēram, pie Rogas (Indra Roga – M.L.) vai pie jebkura cita režisora. Tie ir atšķirīgi, un tāpēc katrā procesā var noķert kaut kādu kaifa dzirksti. Protams, ka izrāde ir rezultāts, bet vienlaikus tā ir arī ir process, no kura vieglāk noķert kaifu. Es sev esmu uzstādījis mērķi – lai kāda būtu izrāde, atrast vismaz vienu ainu, kurā es uz laukuma ķeru kaifu. Piemēram, Mihaila Gruzdova „Jūtu tektonikā” man ir jādzied franču dziesma. Tas man ir izaicinājums, jo man nav vokālo dotību, kā, teiksim, manam kursabiedram Uldim Siliņam vai Ancītei (Ance Muižniece – M.L.), kura arī brīnišķīgi dzied, Kristapam (Kristaps Ķeselis – M.L.), kurš arī fantastiski dzied. Tajā pašā laikā man tas ir izaicinājums, un uzstādīju sev mērķi, ka kaifošu tajā brīdī, kad dziedāšu uz skatuves to dziesmu. Pārlecot kaut kādiem šķēršļiem, izaicinājumiem, tur var to kaifu atrast. Pagaidām man tas katrā izrādē izdodas.
Šajā sezonā tu esi ļoti bieži redzams uz skatuves. Kā tev pašam liekas, kur slēpjas panākumu atslēga?
Es nezinu, kā man izdevās izsisties. Tā patiesībā ir mīkla, jo vienmēr... tagad man ir jāatsaucas uz to lietu, kas man nekad nav patikusi..., vienmēr par mani saka - tu jau tāds komisks ar tādu dīvainu seju un tamlīdzīgi. Man, protams, pašam tā nešķiet. Man šķiet – cilvēks kā cilvēks. Tāpēc tas ir tā stipri interesanti, ka cilvēkiem ir interese ņemt mani savos projektos. Tas man šķiet patiešām forši un aizraujoši. Laikam viss sākās ar to, ka mani otrā kursa beigās Elmārs Seņkovs uzaicināja spēlēt savā izrādē „Kucēni”. Ar Elmāru mēs bijām jau agrāk pazīstami, pirms es sāku studēt aktieros. Man ļoti patika tā iespēja ārpus akadēmijas kaut ko darīt, jo tā tas vienmēr ir bijis – es esmu pēc horoskopa vērsis un man vajag vilkt kaut ko. Kad ir daudz kravas, tad ir forši dzīvot. Ja ir jātaisa izrāde, tas ir kaut kas pilnīgi cits, nekā tolaik akadēmijā, kur bija baigā spriedze. Bet Dirty Deal Teatro ar prieku taisījām izrādi, kuru arī nospēlēju. Pēc tam mani pamanīja Vlads, viņš paņēma mani savā projektā „Dzin”, pēc tam Jurijs Djakonovs paņēma mani „Cilvēkā šinelī”, un tad tā kaut kā tas notika...
Atgriežoties pie mācību procesa, man ir jautājums no divām daļām. Pirmkārt, saka – ja cilvēks aiziet uz Kultūras akadēmiju, viņš pazūd pārējai sabiedrībai uz studiju laiku – vai tie ieguvumi akadēmijā atsver tos nosacītos zaudējumus, ko šis laiks prasījis? Otrkārt, par jau iegūto pieredzi. Vai mācību process akadēmijā tevi ir sagatavojis reālajam darbam teātrī?
Skaidrs, ka vienmēr var runāt par akadēmijas nepilnībām, bet tajā pašā laikā man ir milzīgs paldies jāsaka pedagogiem, jo pat Mūzikas akadēmijas laikā man nebija tik daudz dažādu kustību tehniku, cik daudz man iemācīja Kultūras akadēmijā aktieros. Bija darbs ar vokālu, ar skatuves runu, kur es sapratu vismaz kaut kādu daļu, ko iesākt ar runu, kā runāt uz elpas... Man ir patiešām milzīgs paldies jāsaka visiem maniem pedagogiem. Bet realitāte bieži vien atšķiras no tā, ko māca akadēmijā. Akadēmija, ja var tā salīdzināt, ir tāds ideālais variants – siltumnīca, kur ir absolūti labvēlīgi apstākļi, smidzina regulāri ūdeni, kad vajag, padod mēslojumu, lai tā puķīte var izaugt, un visapkārt ir saulīte. Nav āra vēja un nezāļu. Teātri atkal var ar savvaļu salīdzināt, kur apkārt ir gan nezāles, gan vējš, gan viss, viss pārējais. Līdz ar to milzīgs paldies arī Gruzdovam un Rogai, kas ielika ļoti stabilus un foršus pamatus aktiermeistarībā, kurus esmu, protams, izmantojis, taisot savas lomas. Cita lieta, ka nepieciešams kaut kāds ieskats, kā strādāt režīmā, kādā taisa izrādi repertuāra teātrī. Diemžēl praksē visbiežāk nav radīšanas process tik ideāls, kā reizēm var atļauties Jaunais Rīgas teātris, kur, ja viņiem vajag tos četrus mēnešus, lai uztaisītu izrādi, tad viņi taisa četrus mēnešus. Repertuāra teātrī tas ir kā fabrikā – režisoriņam ir iedots tas pusotrs vai divi mēneši un – izstiepies vai saraujies – tā izrāde ir jādabū gatava. Manuprāt, būtu ļoti, ļoti vērtīgi, ja, teiksim, diplomdarbu laikā to radīšanas process notiktu līdzīgi tam procesam, kā notiek teātrī. Tāpat vajag ieskatu arī darbam dažādās tehnikās, jo tu jau nezini, kur tu pēc tam nonāksi, ko tu spēlēsi, ko darīsi. Tas pats jautājums - kaut es zinu, ka man ir grūti visu apvienot, bet, kad man piedāvāja kinorežisoru maģistri filmēties savos maģistra darbos, protams, es piekrītu, jo akadēmijas laikā man nav bijusi kino prakse. Man noveicās, ka pirmajā un otrā kursā bija iespējas pafilmēties, bet vērtīgi būtu, ja tā būtu obligāta pieredze simbiozē starp trim nodaļām – kinorežisoriem, aktieriem un menedžeriem, kas palīdz to visu saplānot un salikt. Lai, beidzot akadēmiju, vismaz vienā kino darbā katrs aktieris parādās, jo, mazums, notiek megasapnis, mani paņem Holivudas filmā, es ieraugu kameru un nesaprotu, kas tas par zvēru. Tās ir tās lietas, par ko akadēmijai, iespējams, būtu vērts domāt, lai izglītība ir vispusīgāka. Skaidrs, ka ar četriem gadiem ir par maz, lai iegūtu visas zināšanas. Kaut gan tas ir koks ar diviem galiem, jo es absolūti piekrītu arī sistēmai, kā Gruzdovs strādā. Tas, ko viņš dod, ir visos laikos aktuāli. Bet ir kaut kādas lietas, kuras, praktiski pamēģinot, varētu gūt atziņu sev – tas ir vai nav priekš manis.
Jurģis Spulenieks – Dāvis "Teātra TT" izrādē "Minga rēgi" (2013) // Publicitātes foto
Tu jau esi salīdzinoši daudz izrādes nospēlējis, katra loma noteikti ar kaut ko ir īpaša. Kura ir tā mīļākā?
Es jau teicu, ka tomēr mēģinu tā, lai man viņas visas ir mīļas un katrā ir, kur nokaifoties. Tā man liekas viena no pamatlietām – ja tev pašam ir prieks, tad tas ir redzams uz laukuma un tur kaut kas var sanākt. Man ļoti, ļoti mīļa bija lomiņa izrādē „Cilvēks šinelī”, jo tur kaut kā man sakrita ļoti daudz punktu – es tajā brīdī daudz domāju par egocentriskumu, kas sakrita ar izrādi... Bet skaidrs, ka es cenšos katrā lietā, ko daru, atrast to, kas man patīk. Tos pašus „Kucēnus” ļoti patika spēlēt, jo tā bija pirmā izrāde ārpus akadēmijas un biju ļoti saviļņots. Elmārs teica, ka viņš plāno radošo nometni pilnīgi nepazīstamā vietā, kur nevienam nekas nevar traucēt. Tās laikā mēs taisīsim izrādi - iesim, spēlēsimies ar bērniem. Protams, ka tā nometne notika Kuldīgā. Tas process bija foršs. Kuldīgā cilvēki mani lielākoties pazīst. Protams, ka viņi skatījās uz mani kā uz nenormālu, kad es, iejuties bērna prātā, kopā ar citiem aktieriem mēģināju komunicēt un spēlēties ar bērniem, bet tas process bija jautrs un foršs.
Kas ir tie režisori, ar kuriem vēl nav bijusi iespēja sadarboties, bet tu ļoti gribētu? Vai ar ko tu vēlreiz ļoti gribētu sastrādāties, jo ir, kad „šķiļas” labāk un kad ne tik labi?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es nezinu, vai man tā pieredze ir tik liela, lai es varētu uz ko tādu atbildēt. Man laikam ir baigi laimējies, jo man nav bijuši tādi režisori, par kuriem es varētu teikt – nē, viss, negribu, nekad mūžā negribu vairs strādāt kopā. Es esmu tāds cilvēks, kam ir interesanti pieņemt cilvēkus, kādi viņi ir, procesi ir dažādi un režisori arī ir dažādi. Piemēram, Vlads ir pilnīgi atšķirīgs no tā, kāds ir Elmārs. Elmārs ir atšķirīgs no tā, kāds ir Valters Sīlis. Man ļoti patīk ar jaunajiem strādāt. Ar Elmāru, ar Valteru, ar Juriju Djakonovu. Ar jaunajiem ir vieglāk atrast kopīgu valodu, jo arī es laikam vēl ietilpstu kategorijā jauns. Ar tiem jaunajiem režisoriem, kas man patīk, ir vieglāk dabūt to sajūtu, ka esi izrādes līdzautors. Ka neesi tikai un vienīgi izpildītājs. Tas ir baigi svarīgi. Bieži vien sanāk, ka režisors prasa būt tikai izpildītājam. Jā, tā tas var būt! Bet tad ir tā nesakritība ar to, kas notiek Kultūras akadēmijā. Man tas nav mācīts. Galu galā – man nav mācīta arī leļļu tehnika. Bet ar tiem jaunajiem man ļoti patīk sastrādāties.
Kā ir ieiet teātrī un strādāt ar ļoti pieredzējušiem kolēģiem?
Ir bijība, protams. Teātrī visi ir draudzīgi. Man vienmēr ir baigais prieks, kad man ir iespēja mācīties no viņiem. Tie četri gadi ir bijuši krietni par maz, es uzskatu, ka man teātrī mācīšanās process turpinās. Tas ir vienkārši apbrīnojami, viņam noteikti ir bijuši lieliski skatuves runas pasniedzēji, bet kā Ģirtam Jakovļevam balss strādā – tas ir brīnišķīgi! Mums bija „Indrāniem” lasījums pie galda, es sēžu vienā galā, Ģirts sēž otrā galā, viņš klusiņām runā, un es jūtu, kā galds vibrē. Tad nav jābrīnās, kad jaunajiem saka – jums neskan! Bet tur ir vēl cita lieta – mēs bijām tas kurss, kurš dabūja gan veco, gan jauno Zirgu pastu izbaudīt. Un vecajā Zirgu pastā bija ļoti mazas telpas, un tur nevarēja ar enerģētiku strādāt tā, kā tas ir nepieciešams uz lielās skatuves. Tad arī sanāk, ka tevi izaudzina par kamerzāļu aktieri. Ir baigi forši, ka Zirgu pasts ir paremontēts, tagad tur ir tā zāle lielāka, un tā ir jāaizpilda.
Ieva – Daiga Gaismiņa, Edžiņš – Jurģis Spulenieks Nacionālā teātra izrādē "Indrāni" (2013) // Foto – Gunārs Janaitis
Tava sapņu loma?
Man ir daudz, ko gribētos nospēlēt. Neskatoties uz to, ka man ir diezgan bail no Šekspīra, zināmā mēra arī akadēmijā tā pieredze nav bijusi tāda, lai es iemīlētos Šekspīrā, man ļoti gribētos Jago nospēlēt. Tā ir tāda fundamentālā sapņu loma. Citas sapņu lomas... Ir grūti minēt kādu konkrētu dramaturģisko materiālu, es varu minēt to procesu, kas man pašam patīk un šķiet interesanti – man patīk, ja man iedod tādu lomu, kas man absolūti nepiestāv. Man liekas, ka tur ir kaut kāda izaugsmes iespēja. Ka tev ir jāpacīnās, ka var kaut ko jaunu sevī atrast. Bieži vien tas ir sāpīgi, ja saka – ai, nu tam aktierim ir štampi, tas visur ir vienāds utt. Liekas tā – nu beidziet, tas process ir tāds, kāds viņš ir!
Bet ja ir tie štampi?
Protams, ja aktieris nospēlē divpadsmit sezonas teātrī, tie štampi var elementāri rasties. Bet tajā pašā laikā bieži vien repertuāra teātra sistēmas dēļ štampus rada režisori, jo viņam ir tie divi mēneši doti, kad tā izrāde jāuztaisa. Viņš nav ieinteresēts eksperimentā, viņam vajag pārbaudītus soļus spert. Lai gan ideālais variants būtu, ja režisors aktierus samainītu vietām un ieliktu viņus netipiskās lomās.
Kā skaties uz teātra kritiku? Kāda, tavuprāt, ir tā ideālā aktiera un kritiķa sadarbības forma?
Es kritikas, godīgi sakot, bieži nelasu. Tas ir jautājums, uz kuru man pašam atbildes nav – kā kritiku izmantot savā labā. Lai es to varētu izmantot, man ir jāzina, ka kritika ir objektīva, ka tajā ir norādīti reāli trūkumi manā aktierspēlē un ka, kritikā ieklausoties, es varētu sevi pilnveidot. Bet man tās zināšanas nav tik spēcīgas, lai es spētu izvērtēt, kura ir tāda kritika, no kuras es varētu mācīties, bet kura ne. Acīmredzot man pašam trūkst zināšanu par to. Kritikas ir ļoti dažādas. Cits tām lietām pieiet baigi emocionāli, cits konstruktīvi... Arī izrādes tādas ir. Bet ir jābūt kaut kādiem kritērijiem, pēc kuriem var objektīvi noteikt, darbs paveikts kvalitatīvi vai ne, neskatoties uz to, vai kritiķim subjektīvi izrāde patīk vai nepatīk. Varbūt, ka tas ir viens no kritikas mērķiem. Bet ne man par to spriest. Par to jāspriež tev.
Kurā žanrā jūties vislabāk?
Zini, kā... Te atkal ir pieredzes trūkums. Neesmu izmēģinājis tik dažādus tos žanrus, lai varētu pateikt, kurā es jūtos stabili un ērti. Reiz man kāds teica, ka es vienmēr esmu smieklīgais vai komiskais cilvēks. Mēs ar Rasu Bugavičuti runājām, ka būtībā nav svarīgi obligāti izprovocēt skatītāju smieties vai raudāt. Ir svarīgi stāstīt stāstu attiecīgajā kontekstā, un, ja man ir iedota trešā plāna loma, tad tāpēc jau tā attiecīgajā stāstā ir trešā plāna loma. Ja man ir skaidrs stāsts un es to stāstu pareizi, tad būtībā es varu justies ērti jebkurā žanrā. Cits jautājums, ka ir žanri, kurus es neesmu pamēģinājis.
Jurģis Spulenieks Nacionālā teātra izrādē "...bagātā kundze..." (2013) // Foto – Gunārs Janaitis
Pastāsti, kā notiek iziešana no lomas. Vieni saka, ka tas ir uzpūsts burbulis un aktiera profesija ir tikai darbs, kuru pabeidzot, ikdiena atgriežas ierastajās sliedēs, savukārt citiem tā ir nopietna problēma – pēc izrādes būt pašiem, nevis tēlā. Kā ir tev?
Ir jau tā, ka lomas velkas pakaļ. Viņas arī nogulstas kaut kādos zemapziņas slāņos, un tad var tikai pabrīnīties, kurā brīdī kaut kas izsprāgst ārā, jo ar apziņu tu saproti, ka nekad mūžā neko tādu emociju karstumā, nezinu, piemēram, mammai nepateiktu, līdz piefiksē, bāc, tas ir no lomas! Tāpēc, ka šizofrēniska profesija pēc idejas. Katram jau ir kaut kāds savs rituāls... Man arī ir savi rituāli, bet par tiem tā baigi stāstīt negribas, tas ir intīmi. Tā ir vēl viena lieta, par kuru esmu pateicīgs Gruzdovam, ka viņš mums iemācīja rituālu nozīmi – tev ir rituāls, kā ieiet lomā un kā iziet no lomas. Cits jautājums – cik labi kurš rituāls darbojas. Iespējams, es vēl jaunības maksimālismā neprotu tā, ka, beidzoties darbam, varu mierīgi iet mājās, bet es vēl mācos. Arī tas droši vien ir pieredzes trūkums.
Šobrīd esi ārštata aktieris. Kā tev liekas, vai kļūšana par kāda teātra štata aktieri ir veiksmes stāsts?
Man domas dalās. Ja man tagad piedāvātu kļūt par štata aktieri, man būtu vajadzīgs laiks pārdomām, jo no vienas puses, protams, štats kaut kādā ziņā nozīmē laulības. Tas ir jautājums, vai tu gribi precēties, vai tu negribi precēties. Tāpēc, ka laulības pieņem tad, ja tu gribi precēties. Ārštatam ir tā priekšrocība, ka tev ir iespēja izbaudīt ko vairāk. Es arī tagad domāju, kā dzīvot un kā darīt, jo tā lielākā priekšrocība, kāda štatam ir – tev ir daudzmaz regulāri ienākumi. Mana problēma arī šobrīd ir tā, ka sezona beidzas, nospēlēju pēdējo izrādi, man būtībā ienākumu vairs nav, ir jādomā citas lietas, ko darīt. Tā ir tāda skumjā puse. Man nepatīk ņemt haltūras, bet tas ir jādara, jo man rēķini jāmaksā un jāēd arī vasarā. Skumji, bet haltūras bieži vien ir labāk apmaksātas nekā mēnesi rauties teātrī... Reizēm. Ārštata priekšrocība ir tā, ka tu esi kaut kādā ziņā drusku brīvāks, vari noteikt kaut kādas lietas vairāk pats sev, spēlēt dažādos teātros. Man ļoti patīk, ka varu spēlēt gan Nacionālajā, gan Dirty Deal Teatro. Tā ir fantastiska iespēja tikties ar dažādiem cilvēkiem, dažādiem aktieriem, piemēram, Dirty Deal man bija iespēja iepazīties ar Ivaru Krastu, spēlēt ar JRT aktieri. Tikai Nacionālajā teātrī man tādas iespējas nebūtu. Protams, ārštatam vienmēr ir jautājums par iztiku, kā izdzīvot. Otrs jautājums ir par laika plānošanu, kas ir daudz sarežģītāk nekā štateniekiem. Ja man būtu daudz vairāk līdzekļu, es algotu cilvēku, kas man saplāno laiku, jo man sākas vēdera spazmas katru reizi, kad man ir jāpaņem rokās plānotājs, es reāli ienīstu to priekšmetu. Katram ir savas priekšrocības, bet, kur es gribētu būt, es nezinu. Vajadzētu vienu sezonu nospēlēt štatā, lai saprastu, kā ir labāk... Bet kas man tādu prieku dos? (smejas)
Noslēgumā tu varētu pastāstīt par autoritātēm teātrī. Kuri kolēģi tevi iedvesmo?
Tādu ir ļoti daudz. Protams, liela daļa JRT aktieru. Sanāca divos projektos pie Kalnozola strādāt ar Krastu. Un tu skaties un kaifo, kā viņš strādā! Mani ļoti iedvesmo Artūrs Skrastiņš, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs. Bet mani iedvesmo arī daudzas aktrises, kuras ir spēcīgas un foršas savā vietā, piemēram, Guna Zariņa jumtu rauj nost. Iedvesmo arī ļoti daudzi režisoru darbi, kaut vai tas pats Kalnozols – tas ir tik fantastiski, ka satiekas cilvēki ar tik līdzīgām humora izjūtām kā mūsu gadījumā Krasts, Kalnozols un es. Absolūti stulbas humorizjūtas ar pilnīgu sviestu galvā. Vēl mani ļoti iedvesmo Indra Roga. Viņa ir spēcīga, kruta režisore, reizēm gribētos, lai aktieri viņu vairāk klausa.
Aktieriem ir nežēlīgi novecot. Tāpat kā sportistiem. Tev nav bail?
Tas ir nežēlīgi. Es zinu ļoti labi arī to sajūtu, kad tu redzi, ka visu laiku vienam dod to galveno lomu. Tu zini, ka tevī kuras, kuras, ka tu arī gribētu, ka tu arī varētu... Un tad ir baigās ziepes kaut kādā brīdī, kad tās rokas nolaižas. No otras puses esmu arī iemācījies novērtēt to, ka tās mazās lomiņas arī ir jāmīl un, lai viņas būtu foršas, jāmīl pat dubultā, un, iespējams, lielāka enerģija jāieliek nekā galvenajā lomā. Ar tām mazajām lomiņām ir pat grūtāk reizēm tikt galā. Bet, protams, es arī gaidu to lielo brīdi, kad varēšu spēlēt Jago.
Intervija notikusi 2014. gada pavasarī
Indra Roga, aktrise un režisore, kursa vadītāja:
„Jurģis Spulenieks. Pēc studijām spēlē jau daudzās izrādēs Nacionālajā teātrī kā ārštata aktieris un DDT. Jau pieprasīts, jau prēmēts kā gada labākais jaunais aktieris Spēlmaņu naktī. Vēl viena neierasta parādība uz mūsu skatuvēm. Viņš būs aktieris, kam vienmēr atradīsies, ko spēlēt, jo uz viņu ir interesanti skatīties. Arī tad, ja viņš nerunā. Arī tad, ja viņa uzdevums nav liels pēc apjoma. Var būt mazais, nelaimīgais un žēlīgais cilvēciņš, var būt riebīgs, indīgs intrigants, var būt večuks ar raksturu, bet tas, ko darīs Jurģis, vienmēr būs formā perfekts. Viņš izcili jūt formu un ķermeni. Labi dejo. Ir gaišs un patīkams, pieklājīgs, inteliģents cilvēks. Viņš izturas ar humoru pret sevi un prot nodalīt darbu no personiskās dzīves.”
Jurģa Spulenieka profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā
* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente
Rakstīt atsauksmi