Viedokļi

13. augusts 2014 / komentāri 0

Izslēgt no apziņas

Dirty Drama bija labs festivāls, kura tēma bija dažāda veida izslēgšana un kas notika vietā, kurā pirms 73 gadiem notikušo mūsu sabiedrība labprāt izslēgtu no apziņas. [1]

Iespējams, kaut arī izstumta no apziņas, jūtīgākiem festivāla dalībniekiem sirdsapziņa sūtīja vēsti no zemapziņas vēdera vīrusa veidā. Vai arī tas bija vienkārši karstums.

Neskatoties uz iepriekš minētajām grūtībām, kuras nepakļaujas cilvēku kontrolei, ir jāsaka atzinīgi vārdi Annai Sīlei, Leldei Prūsei un viņu vadītajai komandai par lieliski noorganizēto festivālu. 

Es apmeklēju pirmo festivāla dienu, kad līdz ar citiem piedalījos Maijas Treiles vadītajā diskusijā par tabu mākslā un noskatījos Andra Kalnozola un Marijas Rozītes izrādes skici par to, ko nedrīkst mākslā. Smieklīgs un trāpīgs, kaut arī, protams, rupjš, šķita izrādes skices sākums, kur Ances Muižnieces vadītā lellīte dziedāja “zilo putniņu” un Artūrs Putniņš grieza milzīgu fallu – veļas mašīnas trubu. Tālākā skices daļa, manuprāt, varēja būt vēl drosmīgāka. Un to es saku kā kristiete.

Otrajā dienā, kad tēma bija “izslēgšana sabiedrībā”, diemžēl festivālu neapmeklēju, tomēr dzirdēju Reiņa Suhanova un Justīnes Kļavas izrādes skices atstāstu, kas lika nožēlot, ka šai dienā festivālu neapmeklēju.

Trešdien, 6. augustā, klausījos antropoloģes Māras Pinkas lekciju. Un tā bija tiešām aizraujoša un labi sagatavota lekcija par priekšmetiem un to izslēgšanu. Laura Gundara un Sintijas Jēkabsones izrādes skice bija konceptuāla. Izvēlētā tēma par ūdens resursiem un to tērēšanu rosināja pārdomas. Pēc izrādes skices notika dramaturģijas improvizācija “Aklā drāma”, kurā piedalījās trīs dramaturgi: Jānis Balodis, Matīss Gricmanis un Una Nākuma. Bija aizraujoši. Būtu pieticis ar divām stāsta reizēm.

Ceturtdien, 7. augustā, spītējot jūtīgā organisma vārgumam, es kopā ar scenogrāfu Uģi Bērziņu un lieliskajiem aktieriem – Armandu Berģi, Artūru Putniņu un Anci Muižnieci – veidoju izrādes skici par tēmu “pozitīvā izslēgšana”.

Man palika sajūta, ka ceturtdienas – festivāla noslēguma dienas atmosfēra bija vishaotiskākā.  Tas izpaudās gan lekcijā, gan izrādes skicē, gan pēc tam sekojošajā grupas “Gapoljeri” koncertā, kura laikā bija vairākas reizes jāaicina palīgā policija, jo daži apkaimes ļaudis ar nezkādu vielu palīdzību bija izslēguši savu spēju saskatīt dzīvē ko pozitīvu. Iespējams, šis haotisms “pozitīvās izslēgšanas” dienā nozīmē, ka izslēgšana patiesībā tomēr nevar būt līdz galam pozitīva, vai varbūt to, ka apskatāmās parādības definīcija nav precīza.

Tā kā vairāki man mīļi draugi teicās neko nesapratuši no mūsu izrādes skices, tad, izmantojot izdevību, paskaidrošu. Mūsu izrādes skice bija par omi, kura ir izslēgta no sabiedrības, jo sabiedrība nevēlas sadurties ar faktu, ka novecos un nomirs. Ome ir saziņā ar sabiedrību caur radio un TV, bet, īstajā laikā tos izslēdzot, spēj pozitīvi pieslēgties sapņiem par jaunības dienu erotiskajiem piedzīvojumiem un līdz ar to atrod sevī spēku kļūt par superomi un pabrīdināt pilsētas bomžus par “kādas privātpilsētas” mēra sarīkotu tīrīšanas akciju.

Kolosālu darbu, gan veidojot izrādes skices, gan tajās spēlējot paveica visi trīs aktieri: Ance Muižniece, Artūrs Putniņš un Armands Berģis.

Par performancēm: laimes mirkļus un cerību uz visu mūsu kopīgo nākotni šai pašā mazajā republikā  manī ielēja Valtera Sīļa  2005. gada 23. jūlija performance, kuras laikā dažāda dzimuma skaisti cilvēki stundu turēja varavīksnes krāsas karogu.

Tas līdz ar citiem festivāla mirkļiem vieš cerību, ka šoreiz mēs savus “žīdus” vismaz mēģināsim nosargāt.

Skats no Valtera Sīļa protesta performances "2005. gada 23. jūlija piemineklis" // Publicitātes foto

 


[1]      Līksnas iela bija viena no Rīgas lielā geto robežielām, kura acīmredzot vēl joprojām atceras, kā mēs, Dzintara Soduma vārdiem, “nenosargājām savus žīdus”.

 

Rakstīt atsauksmi