Festivāla „Dirty Drama 2014” dienasgrāmata

Pirmdiena, 4. augusts

10:00, Strēlnieku laukums. Protesta performance „Pieņemšana” (autore Kristīne Vismane)

Rūdolfs Balodis, LU

Es kā brīvprātīgais palīdzēju pirmajā festivāla Dirty Drama performancē „Pieņemšana”. Pirmdien, 4. augustā, jau pulksten astoņos biju norises vietā – Strēlnieku laukumā. Tur es palīdzēju uzcelt performances centrālo objektu – siena kaudzi. No paša rīta, par laimi, vēl nebija pārāk karsts. Celšanas procesā siena kaudzē tika iebūvētas tumbas, no kurām vēlāk skanēja dažādu cilvēku viedokļi. Viedokļu autori saglabāja pilnīgu anonimitāti, tāpēc varēja runāt par ko vien un kā vien grib. Tāda bija arī izrādes veidotājas horeogrāfes Kristīnes Vismanes ideja – pievērst sabiedrības uzmanību tabu tēmām. Un kā gan citādāk? Ja tu pilsētas centrā uzslien siena kaudzi, cilvēkiem rodas jautājumi. Piemēram – pie manis pienāca kāda gide, kas vada ekskursijas par Vecrīgu. Drīzumā viņai bija sagaidāma tūristu grupa, un viņiem noteikti radīsies jautājumi, tāpēc viņa man vaicāja: „Par ko ir performance?” Es nevarēju atbildēt. Kaut arī biju lasījis pasākuma aprakstu, nespēju paskaidrot, kā siena kaudze iet kopā ar personiskiem, tomēr anonīmiem cilvēku viedokļiem.

Pati performance sākās drusku pēc desmitiem. Priekšnesuma veidotāja, uzvilkusi suņa masku, uzrāpās siena kaudzes augšā. Ja kāds pietuvojās viņai, tad saņēma rējienus – tā tika apspēlēts sakāmvārds „Kā suns uz siena kaudzes”. Ne viens vien garāmgājējs apstājās savās gaitās, lai uzkavētos pie amizantās ainas. Arī žurnālisti nestāvēja malā – reportāžā par pasākumu vien bija ieradušies kādi četri dažādi mediji. Diemžēl vairums intervēto cilvēku viedokļu palika nezināmi. Ieraksti bija pārāk klusi tik trokšņainai vietai kā Strēlnieku laukums, un, ja kāds vēlējas saklausīt labāk un tāpēc piegāja tuvāk, viņš saņēma rējienus, tā tiekot aizbaidīts un nesadzirdējis interviju saturu.

Performance beidzās ap pusvieniem. Var teikt, ka pasākums izdevās tādā ziņā, ka, esot vienam no pirmajiem festivāla notikumiem, tas izpelnījas lielu uzmanību – jo īpaši no mediju puses. Vēstījums, šķiet, vairumam tomēr palika nesaprasts, jo cilvēku atklātie viedokļi palika nesadzirdēti.

No Kristīnes Vismanes protesta performances „Pieņemšana” Strēlnieku laukumā // Publicitātes foto

20:00, Līksnas iela 26. Diskusija par tabu mākslā projekta „Atkritumu teātris” ietvaros (vada teātra kritiķe Maija Treile)

Eva Škenderska, LU

Festivāla Dirty Drama pirmās dienas vakarā Līksnas ielas 26 pagalmā tika risināta diskusija par to, kas mākslā ir tabu. Diskusijas vadītāja teātra kritiķe Maija Treile dalīties savā skatītāja un mākslinieka pieredzē un uzskatos aicināja režisoru Valteru Sīli, kinorežisoru Andri Gauju, dzejnieci, dramaturģi un režisori Ingu Gaili un dejas kritiķi Intu Balodi. Diskusijas laikā izkristalizējās jautājums par to, kas padara kādu tēmu par tabu sabiedrībā, kas, pēc viņu domām, tomēr būtu jāaktualizē vairāk un biežāk, līdz skatītājs spēs to pieņemt bez asas pretreakcijas, un kāpēc cilvēki izvēlas par kaut ko nerunāt.

Robežšķirtne starp to, cik daudz katrs ir gatavs akceptēt mākslā, ir dažāda. Kamēr Valters Sīlis atklāja, ka viņu mākslā reti kas var pārsteigt un likties nepieņems, jo viņš spēj to uztvert kā mākslinieka spēli un provokāciju, Maija Treile atgādināja, ka pirms dažiem gadiem Latvijas sabiedrībā bija jūtama asa pretreakcija pret Nacionālā teātra izrādes „Čīkstošais klusums” plakātu, kur bija vēl samērā pieklājīgi, tikai nojaušami atveidots seksuāls akts... Ka tāda, par ko tiek runāts maz, bet būtu vitāli nepieciešams runāt, pēc mākslinieku domām, ir ļoti daudz – politiskās aktualitātes, seksualitāte tās dažādās izpausmēs, mākslā mazāk aptverti vēstures notikumi un fakti, atmetot ierastās klišejas. Par tabu nereti kļūst arī mazāk ierastas, radikālākas, oriģinālākas mākslas pasniegšanas formas – laiks, telpa un veids, kā mākslinieks izvēlas komunicēt ar skatītāju. Inta Balode kā spilgtu nesenu piemēru minēja laikmetīgās dejas horeogrāfes Olgas Žitluhinas performances jaunās Nacionālās bibliotēkas telpās, kas mulsinājušas ne tikai bibliotēkas apmeklētājus, bet arī tās darbiniekus.

Mākslinieki uzsvēra, ka ir ļoti būtiski mākslā runāt par pašam tik tiešām tuvu, svarīgu un interesantu tēmu, bet, lai kopīgi ideju pārvērst „taustāmā” un kvalitatīvā, skatītāju uzrunājošā mākslas produktā, nepieciešams atrast domubiedru grupu – aktierus, producentus, scenogrāfus, horeogrāfus utt., kas šo tēmu redz un izjūt līdzīgi, un nereti šeit arī viss apstājas.

No diskusijas par tabu mākslā projekta „Atkritumu teātris” ietvaros // Publicitātes foto

Izskanēja viedoklis, ka Latvijas telpā ir raksturīga iezīme izvēlēties klusēt, paturēt savu viedokli pie sevis, nepaust to plašākam cilvēku lokam, it kā baidoties par to, kādas var būt sekas un pretreakcija no apkārtējiem. Diskusijā tiek aicināti iesaistīties arī sanākušie skatītāji, taču ko teikt izvēlas tikai kādi divi kungi. Vai latviskais temperaments vēl joprojām tomēr parakstāms zem vecā labā „runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts”?

Pēc diskusijas sekoja režisora Andra Kalnozola, scenogrāfes Marijas Rozītes un aktieru Armanda Berģa, Ances Muižnieces un Artūra Putniņa tajā pašā dienā izveidota performance, ko Jānis Balodis nosauc par izrādes skici. Nedaudz provokatīvā performance par Raiņa un Aspazijas laulības līkločiem, ko Andris Kalnozols piesaka kā priekšnesumu nebūt ne bērniem, bet kas jo sevišķi tomēr iepriecina pašus mazākos Dirty Drama apmeklētājus, publikā tiek uzņemta veselīgi un ar humoru. Šķiet, šoreiz skatītāja tabu robeža nav tikusi pārkāpta.

20:15, Līksnas iela 26. Izrādes skice par izslēgšanu mākslā projekta „Atkritumu teātris” ietvaros (dramaturgs Andris Kalnozols, scenogrāfe Marija Rozīte)

Amēlija, LU

4. augustā ierados Maskačkā gan ar cerību, gan ar bailēm, jo galu galā – mēs esam Maskačkā. 20:15 pēc Blackberry, kā norādīja performances stāstnieks, sākās perfomance/izrāde. Un kur gan latvieši bez amerikāņiem cienīgajām jēlību epizodēm, bez tabu. Bērniem gan patika un izraisīja pamatīgu smieklu vērtu. Ļoti veiksmīgi, manuprāt, tika veiktas pārejas no stāsta uz stāstu, kā arī dalībnieki pietiekami radoši izmantoja dažādus objektus tēlu radīšanai un paspilgtināšanai. Stāsts par Raini un Aspaziju bija tiešām saistošs, viegli saprotams, domāju, ka dažas literatūras skolotājas varētu smelties idejas, kā bērniem citādāk likt mīlēt Raini. Īpaši manu uzmanību piesaistīja Bībeles stāsts par Jēzus piedzimšanu – teksts tika lasīts no evaņģēlija, līdz ar to autori tādējādi izvairījās no neprecizitātēm stāstā. Pēdējais un noslēdzošais stāsts bija par promaskaviskajiem kaujiniekiem Ukrainā. Diemžēl nedzirdēju pirms izrādes notikušo diskusiju, kas noteikti būtu palīdzējusi uztvert perfomances būtību, bet, ja pareizi uzķēru domu – tad tieši par tabu bija runa, visas šīs tēmas ir „sāpīgas” vienā vai citā ziņā, un mēs izvairāmies par tām runāt, tā vietā mēs izklaidējamies un nedomājam ne par vienu no tām.     

No dramaturga Andra Kalnozola un scenogrāfes Marijas Rozītes izrādes skices par izslēgšanu mākslā projekta „Atkritumu teātris” ietvaros // Publicitātes foto

21:30, Līksnas iela 26. Izrāde-spēle „Ko nedrīkst mākslā” (režisori Jānis Znotiņš un Paula Pļavniece)

Amēlija, LU

Pēc neliela pārtraukuma bija iespēja piedalīties spēlē tieši 34 cilvēkiem, līdz ar to notika bezmaz vai sacensības, kurš pirmais tiks līdz Paulai [Pļavniecei]. Tad nu mēs tikām iepazīstināti ar spēles noteikumiem un Portālu. Tātad Portāls – kartona kaste ar caurumiem elpošanai sānos, vaļēju apakšu un atveramu un aizveramu lodziņu acīm, meitenēm – rozā krāsā, puišiem – zilā, unisex – melnā un viena mistiskā – pelēkā. Tad nu mēs visi izgājām uz ielas, starp mums novilka striķi, pie kura jāpieķeras, kā tagad tas notiek bērnudārzos, kad bērniņus ved pastaigā pa centru. Uzvilkām savus Portālus un maziem, nedrošiem solīšiem čunčinājām uz priekšu. Skatlodziņi mums tika atvērti – diezgan ilgi domāju, vai tas tāpēc, lai mēs redzētu labo mākslu? Kāds bija mērķis – atšķirt labo no sliktās mākslas, vai arī tāpēc, lai mēs spētu novērtēt to, cik ikdienā mums ir neierobežots skatījums uz lietām?

Tā mēs devāmies ceļā, gājām caur kapiem, kuros citādos apstākļos man nebūtu ienācis prātā iet iekšā. Pie katra apskatāmā objekta mums tika izklāstīts stāstiņš par konkrētajā vietā atgadījušos notikumu. Pēc pirmās pieturas pašā kapu sākumā mēs turpinājām ceļu caur kapiem un nonācām pie dzelceļa sliedēm un pieturas „Vagonu parks”. Fonā bija iekrāsojušās rozīgas debesis, un tuvumā esošie ūdenstorņi izskatījās īpaši iespaidīgi, pat romantiski. Stāsts bija par perfomanci, kas tika veikta vilciena vagonā, un tieši tai brīdī mums tuvojās vilciens, satumsis, tukši vagoni, nedaudz norasojuši logi, kuri visi atvērti, katru vagonu izgaismo viena vienīga spuldze, kuras gaismas stars ir tik nepietiekams, ka viss vilciens izskatās pēc tāda kā sapņa. Vilciena beigās uz ekrāna uzraksts – Jelgava. Tiešām nezinu, vai pasākuma rīkotāji bija to sarunājuši, vai tā bija tīrā veiksme, vai arī mēs būtu gaidījuši nenosakāmu laiku kādu vilcienu ar Portāliem galvā. Turpinājām ceļu atpakaļ caur kapsētu, šoreiz jau bez striķīša palīdzības, jo mēs bijām tik daudz, bet striķis tik īss, ka tas pamatīgi apgrūtināja mūsu kustību. Nākamais objekts bija pareizticīgo baznīca un tad betona siena. Stāsti par katru objektu bija jo tālāk, jo trakāki – no sērijas „Gribi tici, gribi netici”, vēl arvien neesmu pārliecināta par šo notikumu patiesību vai nepatiesību, taču, manuprāt, tas šajā spēlē bija mazsvarīgi. Apsveicami, cik ļoti laba ideja no nekā uztaisīt veselu piedzīvojumu, jo parasta pastaiga/ekskursija nebūtu ne uz pusi tik iespaidīga. Un, otrkārt, cik labi pasākuma autori pazīst latviešu mentalitāti – mēs tomēr esam ziemeļnieku tauta un mums īsti nepatīk būt ļoti komunikabliem un pārāk atvērtiem, līdz ar to Portāls mums nodrošina spēju pilnīgi koncentrēties, būt pašam ar sevi, justies nepiespiesti un brīvi.

No Jāņa Znotiņa un Paulas Pļavnieces izrādes-spēles "Ko nedrīkst mākslā" // Publicitātes foto

Otrdiena, 5. augusts

20:00, Līksnas iela 26. Izrādes skice par izslēgšanu sabiedrībā projekta „Atkritumu teātris” ietvaros (dramaturģe Justīne Kļava, scenogrāfs Reinis Suhanovs)

Katrīna Daugule, LKA

Kurš to būtu domājis, ka kādā nomaļā Maskavas forštates pagalma mājā būtu rodams tik absurds daudzums dažādu vecu mantu, kuras cilvēki lielāko tiesu pilnīgi neizprotamā kārtā atzinuši par nederīgām un izslēguši no savas dzīves, lai kaut kur citur dzīvotu jau bez tām. Intriģējoši bija vērot, kā 5. augusta vēl diezgan agrā rītā trīs aktieri, dramaturģe un vēl kāds labi zināms scenogrāfs priecīgā aizrautībā stiepa ārā no Līksnas ielas 26. nama istabām dažādas mantas, kuras, grimstot aizmirstībā un bez pielietojuma, jau dēvējamas ne pārāk prestižajā atkritumu vārdā.

Uzdevums bija skaidrs, un darbības – mērķtiecīgas. Vecs un netīrs tepiķis, pamesta lustra, zaļš radiators un vēl dažādi nieki pamazām rada vietu uz mazās skatuvītes, lai vakarā sanākušo interesentu priekšā pavērtos pavisam burtiskā nozīmē tveramā atkritumu teātrī. Burtiskā tādēļ, ka ne tikai izrādes skices iekārtojums, bet arī pilnīgi visi tās tēli tika radīti no atrastajiem priekšmetiem un vēlāk, aktieru iedzīvināti, izspēlēja šīs dienas radošās komandas vīziju par izslēgšanu. Tika radīta komiska un atraktīva, es teiktu – spēle, kurā aktieri entuziastiski centās pēc iespējas pārliecinošāk uzbūvētos tēlus parādīt dzīvus un elpojošus. Ar motocikla un romiešu armijas ķiveres krustojumu rotātais galvenais tēls (pie ķiveres roktura Armands Berģis) vienu pēc otra izslēdza (tiklab burtiskā kā pārnestā nozīmē) visus savus dzimšanas dienas viesus – lūgtos un nelūgtos, sastūma tos zem gultas, lai beigās – vai nu sirdsapziņas pārmetumu ēsts, vai kauna mākts – izslēgtu arī sevi turpat, kur pārējos.

No dramaturģes Justīnes Kļavas un scenogrāfa Reiņa Suhanova izrādes skices par izslēgšanu sabiedrībā projekta „Atkritumu teātris” ietvaros // Publicitātes foto

Tomēr vairāk nekā pati izrādīte vai tās tēma mani aizrāva tieši process un radošais domu gājiens, kas ļauj šādām nez cik gadus neaiztiktām mantām ne tikai iejusties uz jelkādas skatuves, bet arī pārtapt pilnīgi jaunā veidolā, piemēram, dudinošā medmāsiņā, kurai torsa vietā medicīnas skapītis, kas aiz savām pabalējušajām durtiņām glabā sarkanu plīša sirdi. Rezultātā izveidojas tāds kā savāds mikslis, kurā no vienas puses redzam objektus, kuri jau ieguvuši it kā citu jēgu un pielietojumu, bet otrā pusē pavīd doma par to, kāda ir šī priekšmeta vēsture, kā un kam tas ir kalpojis un kāpēc ticis atstāts iepakaļ, jo bieži vien vēl ir darba kārtībā. Līdz ar to neviļus aizdomājos līdz mūsu sabiedrības atkritumu krāšanas paradumiem, kuri savādi oponē mūsu raksturīgajai vēlmei pēc tīras un nepiesārņotas vides, kādu Līksnas ielā vēl nav iespējams baudīt. Pavadot tur veselu dienu – nav arī vēlmes pēc sterilākas vides, jo aizaugušie stūri, savādās durvju sētas un kaimiņu bērni, kas pusi dienas nenogurdināmi skraidīja apkārt un vakarā piesēda uz spilveniem kopā ar visiem citiem, radīja atmosfēru, kas kā uzlieta der tieši tam, ko Dirty Deal Teatro dara savās telpās, tāpēc – balsoju par Līksnas ielu 26 kā DDT oficiālo vasaras rezidenci!

21:30, Līksnas iela 26. Diskusija „Vakara brokastis” (piedalās Valters Sīlis, Dmitrijs Petrenko, Andrejs Polozkovs)

Toms Treinis, LKA

Pēc Atkritumu teātra izrādes sekojošajās Vakara brokastīs daudzsološs šķita tāds kā „brīvā mikrofona” princips, kur katram skatītājam bija iespēja izteikt savu viedokli par sev aktuālu tematu, kas sasāpējis. Taču bija grūti saprast, vai tam vajadzēja izvērsties kā dialogam starp „pavāriem” un skatītājiem, vai arī šoreiz svarīgāk bija vienkārši katram pateikt mikrofonā, kas tieši viņu uztrauc, un saprast, ka realitātē reizēm nemaz nav tik viegli izteikt to, kas tieši tevi satrauc, jo varbūt neesi par to pietiekami daudz domājis vai mēģinājis noformulēt.

Runājot par pašu Līksnas ielu, priecēja atmosfēra, kas tika radīta pagalmā, kur vietējie bērni un iedzīvotāji diendienā bija sasaistē ar teātri, arī tas, iespējams, bija iemesls kādam pievērst arvien lielāku interesi arī par citu DDT repertuārā esošu izrāžu apmeklēšanu.

Andrejs Polozkovs, Valters Sīlis, Dmitrijs Petrenko diskusijā "Vakara brokastis" // Publicitātes foto

Trešdiena, 6. augusts

13:00, Kaļķu iela. Protesta performance „Metam naudu Daugavā” (autore Justīne Vaivode)

Amēlija, LU

6. augustā manu uzmanību piesaistīja, manuprāt, ļoti aktuālas tēmas protesta performance – „Metam naudu Daugavā”, kura norisinājās plkst. 12:00 pašā Rīgas centrā, Kaļķu ielā starp Aspazijas bulvāri un Vaļņu ielu un kuras galvenā ideja bija runāt par mūsdienu jauniešu pārāk lielo apsēstību ar sociālajiem portāliem un modernajām tehnoloģijām, tā vietā, lai veidotu veselīgas attiecības ar saviem vienaudžiem. Autore Justīne Vaivode, kā tika norādīts informatīvajā materiālā (dirtydeal.lv), ar šo protesta performanci vēlējās parādīt, ka var arī citādāk. Ierados piecas minūtes pirms, jo nevar jau zināt – ja nu sākas ātrāk? Gaisā bija jaušams satraukums, taču cilvēku drūzmēšanos nemanīju, tikai pāris kameras. Nedaudz pēc norādītā laika laukumā sāka parādīties meitenes melnās īsās kleitiņās un deju kurpēs, kuras cītīgi spaidīja savus mobilos tālruņus, pēc kāda brīža viņām pievienojās arī pāris puiši melnās drēbēs, kuri tieši tāpat bija galvas un acis ieurbuši telefonā. Patiesībā, ja viņi nebūtu ļoti līdzīgi, pat vienādi ģērbušies un nestaigātu uz apli, es nedomāju, ka viņi īpaši atšķirtos no Rīgas pūļa, kas pārvietojas stipri līdzīgi.

No Justīnes Vaivodes protesta performances "Metam naudu Daugavā" // Publicitātes foto

Sākums solījās būt daudzsološs. Viens no puišiem apsēdās uz zemes un ieslēdza mazu, mazu 2000-ošo gadu magnetafonu, no kura pavisam klusi skanēja kaut kāda mūzika, ko mēs, skatītāji, gribēdami nedzirdējām – nezinu, vai tāds bija plāns vai arī viņi bija piemirsuši par Rīgas troksni. Iepriekš minētais puisis aizmeta savu telefonu, un viņa paraugam sekoja arī pārējie dalībnieki, kuri pēc tam visi pārgāja raitā dejā – Riverdance stilā. Kopumā šī protesta perfomance ilga labi ja desmit minūtes, kas sagādāja pamatīgu vilšanos, jo arī mesidžs nebija nemaz tik viegli nolasāms. Diezgan amizants gan izvērsās noslēgums, kurā pēc dejojošajiem jauniešiem „apkopējs/sētnieks” savāc telefonus miskastes maisā. Taču tas nebūt nebija viss – amizantākais, kas varbūt tomēr kādam skatītājam lika aizdomāties, bija bezpajumtnieks, kurš mēģināja zemē nomestos telefonus iegūt savā īpašumā. Nezinu, vai tas bija tā iestudēts vai ne, bet tas piešķīra šai protesta akcijai nedaudz jēgas, varbūt ne tādu, kā tās autori bija iedomājušies, bet tas lai paliek interpretācijas variācijām. Kopumā neteiktu, ka šī performance būtu ļoti izdevusies, jo gaidīju ko daudz skaidrāk nolasāmu, kaut ko, kas piesaistītu lielāku uzmanību, un galu galā – ka arī pati performance būs nedaudz garāka. Lai gan, ja stipri palauza galvu, var jau savilkt tādas interesantas paralēles kā „metam naudu Daugavā” ar metam telefonus Riverdance dejā.

20:00, Līksnas iela 26. Izrādes skice par priekšmetu izslēgšanu projekta „Atkritumu teātris” ietvaros (dramaturgs Lauris Gundars, scenogrāfe Sintija Jēkabsone)

Ilva Lorence, LU

Dramaturga Laura Gundara un scenogrāfes Sintijas Jēkabsones vadībā visas dienas garumā tapa izrādes skice, kuru skatītāji varēja novērtēt tās pašas dienas vakarā. Par galveno detaļu izrādē kļuva slīpa koka virsma, kas bija nedaudz piepacelta no zemes un uz kuras bija pielīmēti dažādi priekšmeti – glāzes, krūzes, tējkanna, tosteris, bļodas u.c. Tieši virs šī slīpā galda bija pakarināts liels maiss, kas bija piepildīts ar ūdeni. Visas lietas, kas bija redzamas izrādē, tika atrastas Līksnas ielas 26 mājā. Ūdens bija vadmotīvs, kas aktierus Armandu Berģi un Artūru Putniņu izrādes gaitā gan satuvināja, gan sanaidoja. Aktieri, kas jau no paša izrādes sākuma bija ģērbti lietusmēteļos, izdūra mazu caurumiņu maisā un tecināja pa to laukā šķidrumu, kuru vēlāk pārlēja dažādos mazākos traukos. Gluži kā bērnībā, spēlējoties pagalmā, bērni laistās ar ūdeni, tā arī šeit aktieri izpaudās no sirds patikas. Aktieri ūdens pārliešanu veica rūpīgi, it kā tas būtu pasaules svarīgākais darbs, un, kas svarīgi, – nerunājot savā starpā, tikai ar dažādu skaņu palīdzību, kuras ļāva nojaust runātāja emocijas. Izrāde vēstīja par uzticēšanos un cilvēku mantkārīgo dabu, kas var izjaukt draudzību, bet ticu, ka katrs skatītājs redzēja ko citu, jo teātra uztvere ir ļoti cieši saistīta ar paša pieredzi. Šī bija viena no jautrākajām un atraktīvākajām izrādes skicēm, jo arī skatītāji dabūja nobaudīt savu tiesu ūdens, kas izšļācās no lielā maisa, kad tas izrādes beigās tika pārplēsts.

No dramaturga Laura Gundara un scenogrāfes Sintijas Jēkabsones izrādes skices par priekšmetu izslēgšanu projekta „Atkritumu teātris” ietvaros // Publicitātes foto

21:30, Līksnas iela 26. Dramaturģijas improvizācija „Aklā drāma” (piedalās dramaturgi Jānis Balodis, Matīss Gricmanis, Una Nākuma)

Ilva Lorence, LU

Omulīgais Līksnas ielas 26. mājas pagalms ir ideāla vieta, kur norisināties kādai improvizācijai. Tika aizdegts ugunskurs, visi skatītāji ērti sasēdās uz maisiem, kas atradās uz zemes, un stāstītāji iekārtojās priekšā – ar seju pret skatītājiem. Kopš tā brīža realitāte pazuda un tās vietā nāca bagātīgā iztēles pasaule, par ko parūpējās dramaturgi Jānis Balodis, Matīss Gricmanis un Una Nākuma. Stāstu iesāka Jānis ar vietas izvēli un situācijas aprakstu – zakss, kur Pēteris un Kristīne grasās precēties. Unas stāsta turpinājumā jau uzzinājām, ka Kristīne un Pēteris nemaz nav tik pārliecināti par precēšanos, bet blakus Kristīnes vecāki ir nobažījušies, jo kūka un balzāms jau rokās gaida savu kārtu. Matīss drīkstēja pārtraukt stāstu jebkurā mirklī un uzdot papildjautājumus vai iedot jaunu tēmu, kas būtu jāievij stāstā. Tā sarunas ievirzījās par vardarbību ģimenē, negaidītu grūtniecību, laimīgas kopdzīves atslēgu un jautājumu, vai var nodarboties ar seksu pirms kāzām.

Skatītāji smējās, vēderus turēdami, un dažu brīdi arī stāstnieki bija tā apstulbuši no pašu teiktā, ka nespēja turpināt stāstu. Vakars pagāja uz pozitīvas nots un atstāja tādu lepnuma un cerības izjūtu, ka latviešu drāma nav mirusi.

No dramaturģijas improvizācijas "Aklā drāma" // Publicitātes foto

Ceturtdiena, 7. augusts

18:00, pie 1905. gada pieminekļa. Protesta performance „2005. gada 23. jūlija piemineklis” (autors Valters Sīlis)

Ilva Lorence, LU

7. augustā plkst. 18:00 – 19:00 pie 1905. gada pieminekļa norisinājās režisora Valtera Sīļa protesta performance „2005. gada 23. jūlija piemineklis”. Performance sākās ar gājienu no Dirty Deal Teatro telpām uz 11. novembra krastmalu, varavīksnes karogam pa priekšu vareni plīvojot Jāņa Baloža rokās. Aiz karoga sekoja pārējā teātra saime un citi interesenti. Pie 1905. gada pieminekļa gājiens apstājās, un sanākušie cilvēki, sadaloties pāros pa divi, pēc kārtas pieminekļa pakājē ieņēma tādu pašu pozu, kāda vērojama piemineklī. Cilvēki kļuva par tādu kā otru nekustīgu pieminekli blakus jau esošajam. Ik pa laikam cilvēki tika nomainīti, un veselu stundu varavīksnes krāsu karogs pievērsa garāmbraucošo mašīnu un garāmgājēju uzmanību.

Varavīksnes krāsu karogam ir gara tradīciju vēsture, tas ir atspoguļots daudzās kultūrās visā pasaulē kā zīme daudzveidībai un iekļautībai, cerībām un ilgām. Šis karogs parādās arī vairākos pasākumos, kas saistīti ar lesbiešu, geju un transseksuāļu cīņu par savām tiesībām. Šajā performancē Valters Sīlis vēlas pamudināt Latvijas iedzīvotājus aktīvāk iestāties par savām cilvēktiesībām un cīnīties pret to pārkāpumiem.

No Valtera Sīļa protesta performances „2005. gada 23. jūlija piemineklis” // Publicitātes foto

20:00, Līksnas iela 26. Projekts „Atkritumu teātris”. Pozitīvā izslēgšana. Psihologa Reiņa Lazdas lekcija. Izrādes skice (dramaturģe Inga Gaile, scenogrāfs Uģis Bērziņš)

Elizabete Lukšo, LKA

Četrus vakarus Dirty Drama festivāls interesentus aicināja uz Maskavas forštatē nesen atdzīvojušos iekšpagalmu Līksnas ielā 26, kas bija kļuvis par “Atkritumu teātra” mītnes vietu. Pēdējā vakara tēma bija “Pozitīvā izslēgšana”, taču jau psihologa Reiņa Lazdas lasītās lekcijas sākumā uzzinājām, ka pozitīvā izslēgšana nemaz nepastāv, jo jebkura izslēgšana (vai pa freidiskam – izstumšana) tomēr uztverama negatīvi. Psihologs lekcijā apskatīja izslēgšanu, ko veic mūsu smadzenes, lai veiksmīgāk sadzīvotu ar dažādām ikdienišķām un ne tik ikdienišķām situācijām – sākot ar sliktām bērnības atmiņām, kuras mēdzot aizmirst bērni, kas auguši bērnu namos, un beidzot ar fona trokšņiem un čalām, kas paliek nedzirdamas, ja cilvēks koncentrējas tikai uz vienu skaņas avotu. To, starp citu, sauc par “ballītes efektu”. Lekcijas interaktīvajā daļā dalībniekiem Lazdas vadībā bija iespēja praksē šo efektu izmēģināt, lai kopīgi secinātu, ka koncentrēšanās ballītē nav nemaz tik viegla, tāpēc iespējama tikai neilgu mirkli.

Turpinājumā apmeklētāji tika aicināti pārkārtoties ar skatu uz spēles laukumu, kas bija iekārtots priekšplānā no vecām durvīm darinātam mūrim. Šķita, ka lielākā daļa atkritumu jaunajā Rīgas kultūrpunktā tika izvākta pavasara talku laikā, tomēr festivāla dalībniekiem nez no kurienes ik vakaru izdevies izrakt vēl dažnedažādus krāmus, kas tika izmantoti izrāžu scenogrāfijai. Šajā vakarā par to bija rūpējies scenogrāfs Uģis Bērziņš, kurš spēles laukuma centrā novietoja vecu krēslu, koku zaros iekāra padomju estētikas lustru, spēles laukumā iekombinēja vecus radio, bet caurumu durvīs padarīja par televizora ekrānu. Režisore Inga Gaile dienas laikā uzmestajā izrādes skicē “Pozitīvās izslēgšanas” tēmu izvēlējās apspēlēt no cita aspekta. Nelielās izrādes galvenā varone, kuru atveido aktrise Ance Muižniece, nelielās performances laikā izslēdz televizoru un radio. Mediji pārpludināti ar negatīvām ziņām – nelaimes gadījumi, katastrofas un ātrie kredīti, tāpēc izrādē to izslēgšana tiek parādīta kā pozitīvi vērtējams akts. Pārējie varoņi (aktieri Armands Berģis un Artūrs Putniņš), tikai nomainot Līksnas ielas pagalma piedāvāto garderobi, spēles manierē bija saglabājuši iepriekšējā vakara izrādes noskaņu, kas radīja asociācijas ar improvizācijas teātri.

No dramaturģes Ingas Gailes un scenogrāfa Uģa Bērziņa izrādes skices par pozitīvo izslēgšanu projekta „Atkritumu teātris” ietvaros // Publicitātes foto

No festivāla sagaidu ne tikai dažādību, bet arī konceptuālu veselumu, tāpēc šajā vakarā man pietrūka saistvielas, kas vienotu abus vakara notikumu – starp lekciju un izrādi veidotu tiešu saspēli, ne vien spēlēšanos ar doto tēmu. Kaut gan abu notikumu sasaistīšanu var atstāt arī skatītāja ziņā (piemēram, televīzijas un radio nepārtrauktās murdoņas pārtapšana baltajā troksnī veiksmīgi sasaucas arī ar Lazdas aprunāto “pozitīvās izslēgšanas” piemēru), tomēr Līksnas ielas līksmība un šīs vasaras laikapstākļi radīja vēlmi mazāk meklēt, bet vairāk saprast.

Festivāla noslēgumā bija gaidāms pērkona negaiss un virtuves kabarē apvienības “Gapoljeri” koncerts, bet, tā kā līdz šim notikumam bija jāgaida 40 minūtes, kafejnīcas piedāvājumā bija tikai trīs alus zortes un grupu biju dzirdējusi jau 15 reizes, nolēmu doties mājās.