AKTIERIS RUNĀ: RŪTA DIŠLERE
Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!
Sarunu cikla gala vārds jaunajiem aktieriem, kuriem šogad noslēgusies pirmā sezona teātrī.
Līga Ulberte
Madara Lazdiņa: Kā tu nonāci pie lēmuma kļūt par aktrisi?
Rūta Dišlere: Es vienmēr gribēju pamēģināt, kā ir būt aktrisei. Tad, kad pārējie gāja uz teātra pulciņiem, man nekad nebija laika – piedalījos dažādos citādos pulciņos. Es pabeidzu vidusskolu, viss bija apnicis – eksaktās, praktiskās lietas. Domāju, jāpamēģina: tikšu – tikšu, ja netikšu, tad netikšu. Bija vēl trīs citi varianti. Kaut kā mistiskā kārtā tiku, un tad jau vairs atpakaļceļa nebija. Mums bija ļoti, ļoti forša literatūras skolotāja, viņa deva dažādus uzdevumus, piemēram, ieģērbāmies togās un deklamējām dzeju. Es vienmēr aizrāvos, domāju – kā tas var nepatikt? (smejas) Kaut kas tur interesants bija, vajadzēja pamēģināt.
Kā tava ģimene, radinieki uztvēra šo izvēli?
Viņi vienmēr man ir atļāvuši darīt to, ko es gribu, nekad nav mani ierobežojuši. Viņi, protams, nezināja, līdz nedēļu pirms iestājeksāmeniem es pateicu. Nav nekādu problēmu.
Tev noteikti bija priekšstats par to, kā ir būt aktrisei. Kā tas sasaucas ar realitāti, kāda aktrises profesija ir patiesībā?
Es pat īsti vairs neatceros tās sajūtas pirms iestāšanās. Man likās, ka būt aktrisei ir jautri, ka visi spēlē lielās lomas, un es varētu spēlēt kaut kādu trīspadsmitā plāna lomiņu, parādīties trīs sekundes uz laukuma un izsmīdināt citus. Bet tā nav. (smejas) Tas ir smags darbs, kurš ir ļoti jāmīl, kur ir ļoti jāgatavojas, jāstrādā ar sevi gan garīgi, gan ķermeniski visos līmeņos. Nezinu, vai tagad vajag ieslīgt sīkumos, sanāktu referāts. Kad iznāc no akadēmijas, esi cits cilvēks ar citu domāšanu. Nav ne labāk, ne sliktāk – ir pilnīgi citādāk.
Kā tu vērtē – vai akadēmija sagatavoja tevi reālajam darbam teātrī?
Katra loma, katrs režisors ir pilnīgi atšķirīgi. Akadēmija, lai cik tā ir daudzpusīga, nevar sagatavot tevi tā, ka tu deri katram darbam uzreiz. Katra izrāde ir savs process, kuram pirms tam īsti nevar sagatavoties. Tur ir jāienirst ar galvu pa priekšu un jāuzsūc viss. Skatoties filmas vai reālas dzīves situācijas – tās visas nevar apgūt akadēmijā kā programmu, tas ir vienkārši no jauna jāiemācās. Mihaila Gruzdova pamats, protams, ir fundaments, pie kā turēties, un vienmēr, kad liekas, ka tu esi sapēries savā lomā, nezini, vai dari pareizi un uz kuru pusi iet, tad ir tādas lietas, pie kā var atgriezties, ko Mihails Gruzdovs un Indra Roga mums ir iedevuši, un tas ir ļoti, ļoti labi. Ļoti palīdz. Vienmēr var viņiem arī piezvanīt, arī tad viņi palīdzēs. Tas ir ļoti jauki.
Rūta Dišlere – Kitija Ščerbacka, Uldis Anže – Konstantīns Dmitrijevičs Levins Nacionālā teātra izrādē "Anna Kareņina" (2010) // Foto – Gunārs Janaitis
Tas nav noslēpums, ka Latvijā aktiera alga vairāk ir aplausi un puķes, bet tas konkurss joprojām ir viens no lielākajiem Latvijas augstskolās. Kā tu domā, kur slēpjas tas fenomens, ka tik daudzi cilvēki vēlas iegūt aktiera profesiju?
Viņiem, tāpat kā man, ir āķis lūpā no kādas skolas ludziņas, kurā ir bijis jautri, vai jokojoties draugu bariņā, vienmēr viņi atrodas smieklu epicentrā, vai ir veicies runas konkursos utt. Un liekas, ka naudas trūkums aizmirsīsies, grūtumus varēs pieciest. Mums pirmajā dienā, kad iestājāmies, pateica, ka esam izdarījuši kļūdu, un mēs būtu laimīgāki cilvēki, ja nebūtu tikuši uzņemti. Neviens neticēja – stāvējām un smējāmies. Domājām, ka viss būs normāli, ka tā tikai tāda iebiedēšana. Cilvēki vienkārši nenotic.
Bet jānožēlo nav?
Nē, nē. Noteikti ne.
Vēl saka tā – ja cilvēks iestājas Kultūras akadēmijā, tad viņš savas aizņemtības dēļ ir zudis pasaulei. Vai tie nosacītie zaudējumi ir bijuši tā vērti?
Man ir ārkārtīgi paveicies. Es nezinu, kādu mistisku iemeslu dēļ mani ārpasaules draugi ir palikuši pēc šiem četriem gadiem akadēmijā. Viņi ir izturējuši, ka neesmu bijusi viņu dzimšanas dienās, satieku viņus reizi gadā. Cilvēciskais faktors nav cietis, un tas man ir pats svarīgākais dzīvē un attiecīgi būtu arī lielākais zaudējums, bet viss ir kārtībā. Citas lietas... Četri gadi – tas ir ilgs laiks, bet es tagad varu paspēt darīt to, ko nevarēju studiju laikā, taču man daudz ko arī vairs negribas. Ir jaunas intereses.
Tagad tu esi Valmierā. Kā bija izkāpt no komforta zonas – iekļauties pilnīgi svešā, stabilā kolektīvā?
Baigi dīvaini. Pirmo mēģinājumu es nekad neaizmirsīšu, kad apkārt nebija neviena manējā. Iepriekš piedalījos pāris izrādēs Nacionālajā teātrī, bet tur režisori bija mani pasniedzēji vai kāds no kursabiedriem atradās tuvumā. Bet te viens pats svešā kolektīvā, daudzus tagadējos kolēģus vispār iepriekš nebiju redzējusi. Tas tāds – pirmais šoka moments, bet viss pārējais ir ideāli. Kolektīvs ir tik sirsnīgs, uzreiz pieņēma mani pilnīgi bez jebkādām pretenzijām siltās, drošās rokās – “Sveiki, mēs tevi gaidām!” Es vispār neticēju, ka tā var būt. Tas bija vislabākais, kas ar mani varēja notikt, un man tā ir pati labākā vieta, kur strādāt.
Kā kopumā tev liekas – būt štatā ir jaunā aktiera priekšrocība?
Ja ir daudz lomu, tā noteikti ir priekšrocība. Ja nav lomu, ir kaut kādi sarežģījumi sarunāt darbu ārprojektos, tad tā ir problēma. Galvenais ir daudz strādāt. Man pirmā sezona ir veiksmes stāsts, bija tiešām daudz darba.
Kura ir tava mīļākā loma, ko esi nospēlējusi?
Visi bērni ir mīļi. Vecāki mīl visus savus bērnus. (smejas) Bet pirmā loma Valmierā – tā ir tāda īpaša, jo ir pirmā tur, svešā vietā. Tikai no manis, strādājot ar svešu režisoru, bez kursabiedru pleca. Feliksa Deiča izrādē “Dzimta”. Tālāk es visas vienādi mīlu, bet šī vienkārši ir pirmā.
Rūta Dišlere Ludmilas lomā VDT izrādē "Dzimta" (2013) // Foto – Matīss Markovskis
Ir ļoti veiksmīgas izrādes, lomas. Ir arī tādas, kuras varbūt neizdodas līdz galam, kā cerēts. Kā tu tiec galā, ja jūti, ka īsti nav?
Viens vienīgs rādītājs – vai tu esi darījis absolūti visu no vislabākās sirdsapziņas. Ja tu jūti, ka esi izdarījis visu, ko varēji no vislabākā, kas tev ir, ar vislielāko sirsnību, tad pēc tam nav jēgas sev pārmest. Reizēm vienkārši vajag dažus gadus vairāk nodzīvot uz šīs pasaules, lai nospēlētu attiecīgo lomu. Reizēm vienkārši nesaslēdzas zvaigznes. Bet, ja tu esi darījis visu, tad sirdsapziņa ir tīra, es mīlu savu bērniņu un esam laimīgi.
Ar kuriem režisoriem tu vēl neesi strādājusi, bet ļoti gribētu?
Principā es esmu strādājusi tikai ar saviem pedagogiem no akadēmijas, Feliksu Deiču un kursabiedriem, kas beidza režisorus. Tur ir visi pārējie, ar ko es gribētu strādāt! Ar visiem! Dažādām paaudzēm, es pat nevaru nosaukt, viņi visi tur ir.
Kuri ir tie aktieri, aktrises, kuri tevi iedvesmo?
Katru reizi, kad aizeju skatīties izrādi, es skatos katru aktieri – ko viņš domā, man ir interesanti, kā viņš nonācis līdz tādai intonācijai, darbībai... Es katru skatos ar tādu apbrīnu, ar intereses piedevu, un no katra es mācos. Protams, es varu saukt uzvārdus, bet man katrs ir interesants, katram ir sava sistēma, kā viņš darbina ķermeni un iztēli, lai darītu savu darbu. Tas ir tik unikāli. Es ļoti apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir gan karjera, gan ģimene, kuri arī ikdienā nes labo sabiedrībā. Tas vienkārši piedod viņiem papildu dimensiju. Es mācos arī cilvēcību no viņiem.
Pareizi saprotu, ka, skatoties teātri, profesionālo vērtējumu neslēdz ārā?
Nē. Es laikam nemaz nespēju. Skatoties teātri un filmas, visu laiku skatos uz aktieriem, domājot, kā viņš to visu spēj paveikt, ko režisors ir domājis. Drausmīgi vispār. (smejas).
Kāda ir tava attieksme pret teātra kritiku?
Man ir absolūti slima attieksme. Es nespēju. Gribētu teikt, ka pati nelasu, bet kādreiz sanāk pa diagonāli pārskriet pāri vai kāds pasaka, ko lasījis. Nespēju to uztver atsvešināti. Man liekas, ka esmu piedzemdējusi bērniņu, palaidusi svešos cilvēkos, un kritika ir tā, kas man izstāsta, ka viņu atspārda, dara viņam pāri, nemīl. Tas man uzliek kaut kādu tādu bloku, traucē darbam, ietekmē sliktā veidā. Arī tad, ja raksta labas lietas, man tas traucē. Nespēju sev uzlikt vairogu, uzaudzēt raga kārtiņu. Arī tad, ja ne par mani, bet izrādi, kur esmu piedalījusies, raksta sliktu, tas ir tikpat ietekmējoši. Dažkārt liekas, ka tevi kā cilvēku kritizē, nevis darbu. Tas ir ļoti, ļoti reti, bet gadās. It kā lasīšanai interesantāki ir sulīgi epiteti, bet, kad izlasi par sevi kaut ko tādu, nav forši.
Kāda ir tava sapņu loma?
Kā varētu izlavierēt no šī jautājuma? (smejas) Es jau kaut kad teicu, ka ar sapņiem ir jāuzmanās, jo viņi tiešām sāk piepildīties, un tu saproti, ka savu sapni nemaz nevari pacelt, vai tādu tu viņu negribēji. Tāpēc es konkrētus vārdus nesaukšu, jo nezinu, kā var gadīties. Vajag pieiet katrai lomai kā sapņu lomai, citādi nav jēgas darīt šo darbu vispār. Zini, kā – es akadēmijas laikā gribēju nospēlēt Amandu Vingfīldu no Tenesija Viljamsa “Stikla zvērnīcas”, un pagājušajā sezonā tas arī notika, tāpēc... Es esmu tikko vienu sapni nospēlējusi, nezinu, dzīve noslēdzas, loki savelkas... (smejas) Nesaprotu, kāpēc tas tik ātri notiek. Un, kad viens ir palaists pasaulē, vajag drusku atjēgties, padomāt, ieplānot nākamo bērniņu.
Rūta Dišlere Amandas Vingfīldas lomā VDT izrādē "Stikla zvērnīca" (2014) // Foto – Matīss Markovskis
Kas tu būtu, ja tu nebūtu aktrise?
Atbilde pirms pieciem gadiem vai šodien? Es vai nu dzīvotu sava tēva lauku saimniecībā un palīdzētu slaukt govis un pļaut zāli, vai būtu vēstures skolotāja, vai arī bezatbildīgi stopotu pa pasauli, spēlētu ģitāru, ko es īsti nemāku darīt, pelnītu grašus, izvairītos no policijas un dzīvotu traku dzīvīti. Labi, ka man nav jāizvēlas pašlaik. (smejas)
Ir aktualizējies jautājums, kāpēc atsevišķos gadījumos teātri palaiž skatītājiem negatavas izrādes. Kādi ir tavi vērojumi, viedoklis attiecībā uz šo parādību?
Manuprāt, tā ir tā lieta, ko sauc par iespēlēšanos. Diemžēl to nevar īstenot ātrāk, pirms nav skatītāju enerģijas. Tad jau klāt pirmizrādes ar stresu – cilvēki var teikt, ka viņiem tāda nav, bet ir, jo visiem ir. Tas jau noņem kaut kādu gatavības procentu no izrādes. Un tikai pēc laika, kādas trešās, ceturtās izrādes sāc saspēlēties gan ar partneriem, gan zāli. Vismaz tādam zaļajam gurķim kā man vajag mazliet laika. Bet es negribu ticēt, ka teātri tā vienkārši vieglprātīgi izlaiž nepabeigtas izrādes. Es to neesmu piedzīvojusi un atsakos ticēt, ka tā ir. Viss ir kaut kāda nesaslēgšanās.
Esi kādreiz domājusi par režisora profesiju?
Es nevaru. Es nespēju norādīt citiem, kas viņiem būtu jādara. Es knapi par sevi varu atbildēt, kur nu vēl par citiem. Nē, nē. Uzreiz dzemdēt desmitīšus, zini kā. Nē.
Kā ir ar iziešanu no lomas? Vieni saka, ka tas ir pārspīlēti un nekādu problēmu tur nav, kamēr citiem nepieciešami īpaši rituāli, lai izietu no tēla.
Kā pēc kura spēles veida. Tu vari trakas lomas ar pašnāvībām, bērnu galināšanām, slepkavībām spēlēt atsvešināti vai tieši. Gadās, ka procesā sāc murgot tādas lietas, ka traki paliek. Bet man nav bijušas lielākas problēmas. Tās lomas, ko es esmu spēlējusi, es visu radīšanas laiku nēsāju līdzi. Tas tāpat kā eksemplāru diezgan bezjēdzīgi visu laiku turu somā, tāpat arī domu par to cilvēku, ko spēlēšu. Es viņu uztveru kā draugu, nevis vēzi, kas mani pārņem un nelaiž vaļā. Vajag iepazīstināt to cilvēku ar pasauli, pagrābties šo, to, un mēs to paņemam kopā. Tā labdabīgi.
Ir aktieri, kas savu vietu iekaro agrāk, citi vēlāk, ir arī tādi, kas nekad. Kā tu domā, kas ir tavu panākumu atslēga?
Zvaigznes. Tas viss ir zvaigznēs. Mēs maniakāli strādājām visi bez izņēmuma. Vienkārši paveicas, kādi režisori konkrēti meklē vairāk tādu vai citādu cilvēku, un tā no rokas rokā aiziet tālāk. Tas ir tikai zvaigznēs. Tikai un vienīgi. Vienkārši ir jāpaiet kādam laikam. Mēs visi strādājam traki labi un traki daudz. Visam ir jābūt.
Kā nonāci Valmierā?
Pagājušajā gadā pirms izlaiduma Deičs piedāvāja spēlēt “Dzimtā”. Piedāvāja man to vienu lomu, un es, protams, piekritu. Vēlāk augustā man piedāvāja palikt štatā. Arī zvaigznes. Teātrim vajadzēja aizpildīt jaunas meitenes vietu, un mistiski tur nokļuvu es.
Tev bija šaubas, pārdomas par to, vai piekrist teātra štatam?
Bija tādā ziņā, ka bija aizrunātas lomas uz nākamo sezonu. Domāju, vai to var apvienot. Bet tā kopumā nē. Uzreiz piekritu. Nezināju, ko tas nozīmē – spēlēt štatā. Tagad lēnām nāk sapratne, kas un kā darbojas.
Kādam īpašībām ir jāpiemīt aktierim?
Traki jāgrib to darīt. Jāmāk traki daudz strādāt. Vēl, ko arī pasniedzēji teica, vajag humora izjūtu pašam pret sevi. Jāspēj par sevi pasmieties. Citādāk nekas nesanāks.
Bija tādi brīži, kad nāca lūzums un pārdomas, vai studijas vispār turpināt?
Bija. Arī dokumentus citā skolā biju iesniegusi.
Kas bija tas, kas tevi no šī soļa atturēja, ja reiz esi aktrise?
Nepietika drosmes spert pēdējo soli. Ne tikai pret profesiju vai akadēmiju, bet dzīve kopumā bija tāda ļoti sakoncentrējusies, un nenāca pēdējais impulss aiziet uz citu universitāti.
Ir noslēpums, kur biji iestājusies?
Nē, vari to pievienot manu vēlamo profesiju sarakstam. Tās bija arābu vai somu valoda LU. Ir kaut kā jāsaņemas, lai to darītu.
Rūta Dišlere Sallijas Boulsas lomā Nacionālā teātra mūziklā "Kabarē" (2014) // Foto – Gunārs Janaitis
Tev nav bail no aktiera profesijas nežēlības?
Tā ir nežēlīga. Bet cilvēks nedrīkst būt bezatbildīgs un rauties tikai profesijā. Ir jābūvē sev labvēlīga reālā dzīve, tas nozīmē ģimeni, draugus, mazbērnus... Ir brīnišķīgi vecās paaudzes aktieri, kuri arī tad, ja pašiem sezonā ir maz lomu, nāk ar gaišumu skatīties izrādes, viņi izsaka pozitīvas lietas, un tādam jaunajam gurķim kā man – palīdz, un tas ir tik fantastiski! Viņi mīl un staro! Ir jābūt atbildīgam arī par savu dzīvi ārpus teātra. Es tagad arī par to domāju, kā izdarīt tā, lai viss būtu labi. Ir jābūt variantam, kā to visu sabalansēt.
Ko tu baudi vairāk – mēģinājumu procesu vai izrādes?
Tas ir atkarīgs no komandas, ar ko strādā. Reizem, kad top izrādes, no melnā darba var uztaisīt piecpadsmit izrādes, pēdējā nedēļā šņik-šņak un daudz ko noņem. Savs kaifs ir katrā posmā. Ir reizes, kad strādāt pie izrādes ir tik forši, ka gribas attālināt to cirpšanas brīdi, bet ir arī tādas, kur pēdējo piparu piemet skatītājs un tieši tad kļūst jautri. Vai kad ir tā sajūta, ka radies kas tik labs, ka to nekavējoties gribas parādīt cilvēkiem.
Ir bijuši arī kādi lieli kuriozi izrāžu laikā?
Protams, gadās. Valmierā “Stikla zvērnīcā” mēs atrodamies skatītājam ļoti tuvu un visapkārt, gadās kādreiz pieskarties, gandrīz iesist pa galvu, sabiedēt. Vai izrādes laikā sauc nost no skatuves, jo mikrofons saplīsis, un tad vajag tikt atpakaļ. Citreiz vienkārši aizrijies ar zapti un nevari pateikt savus nākamos teikumus. Nu tādi mazie joki, izsmejies ar kolēģiem un aizmirsti. Izrāde bez kurioziem, negaidītiem notikumiem nav dzīvs pasākums.
Vecāki arī brauc skatīties izrādes?
Jā, brauc pāri visai Latvijai uz Valmieru. Vesels ģimenes piedzīvojums. Tik forši, kad viņi atbrauc! Tie ir tādi svētki! Mammai es nekad neļauju runāt par mani, es viņiem parasti prasu par visu izrādi, vai uztvēra domu, tēmas. Un viņi ļoti toleranti izsakās. Arī par citām izrādēm, ar kurām man nav saistības. Viņi ir paši labākie! Sailgojos pēc mammas, iešu piezvanīšu.
Indra Roga, aktrise un režisore, kursa vadītāja:
„Rūta Dišlere. Plaša amplitūda. No liriski dzidra eņģeļa līdz pašpuikam vai večiņai. Ļoti talantīga novērotāja. Domājoša, augoša personība, viņai ir sirds inteliģence. Viņai piemīt spēja ļoti mainīties – vizuāli un iekšēji. Spēlē klavieres, ļoti labas vokāla prasmes. Prasme vadīties no lomas domāšanas, darboties lomas cilvēka loģikā, nevis uzspiest tai savu vai piemērot savai. Milzīgas darbaspējas, milzīgas mācīties spējas. Kursa klusais ūdens. Ārēji klusa, maz runā, bet uz laukuma (lasi – skatuves, klasē, mēģinājumos) sagādā pārsteigumus. Pirmā satikšanās ar lielo skatuvi viņai bija jau otrajā kursā (Kitija „Annā Kareņinā”).”
Rūtas Dišleres profils Valmieras Drāmas teātra mājaslapā.
* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente
Rakstīt atsauksmi