AKTIERIS RUNĀ: LAURA SILIŅA
Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!
Sarunu cikla gala vārds jaunajiem aktieriem, kuriem šogad noslēgusies pirmā sezona teātrī.
Līga Ulberte
Madara Lazdiņa: Kāpēc izlēmi kļūt par aktrisi?
Laura Siliņa: Tas nebija apzināts lēmums. Es mācījos vienā augstskolā pusgadu, sapratu, ka man tas nepatīk, ka to daru darīšanas pēc. Pabeidzu pusgadu ar izcilību un izstājos. Man nebija citu plānu, ko darīt tālāk. Tad es ieraudzīju, ka ir iestājeksāmeni uz aktieriem, un sapratu, ka ir jāpamēģina. Bail bija šausmīgi, bet es gāju. Tā es tiku.
Iepriekš tev bija kāda saskarsme ar teātri?
Nē, man nebija. Ne man bija muzikālā izglītība, ne kāda dejas pieredze, ne es kādos pulciņos gāju. Tikai tik, cik iepriekš ar mammu uz teātri gāju, bet nekādas saistības ar aktiermeistarību. Tāpēc man šķita, ka netikšu pāri pat pirmajai kārtai. Iestājeksāmenos nāca cilvēki ar profesionālo muzikālo izglītību. Piemēram, ja es pirms tam nebiju dziedājusi vispār, tad pirms manis gāja puisis, kurš pirms iešanas kabinetā paklausījās toņkārtu ar kamertoni. Domāju, ko es šeit vispār daru? (smejas) Iestājeksāmeni bija ļoti emocionāls laiks. Es saskāros tieši ar to, ka bija sanākuši ļoti sagatavoti cilvēki, kas šim notikumam gatavojas vairākus gadus, strādā deju studijās un mācās vokālu... Es domāju, ka uz aktieriem iet vienkārši cilvēki ar iniciatīvu. Tas bija tāds pārsteigums, ka es tiku.
Kā ir mainījušās tavas domas par to, kā ir būt aktrisei, salīdzinot ar to priekšstatu, kāds bija, stājoties akadēmijā?
Par 360 grādiem. Pirmais lūzums bija apmēram pirmajās divās nedēļās, kad es sapratu, kur esmu iekūlusies un kas tas vispār ir. Bija priekšstats, ka tas ir kaut kas skaists, viegls, patīkams.
Bija tādas reizes, kad likās, ka arī aktieriem jāatmet ar roku?
Jā. Nevis atmest ar roku, bet likās, ka nav vairāk spēka. Ka tas nav man. Ka es to nevaru.
No pirmās skolas tu aizgāji. Kas tevi noturēja aktieros?
Tas konkurss bija tik grūts, ka man likās, ja esmu tikusi, tas būtu gļēvi vai nepateicīgi, ja es izstātos tikai tāpēc, ka vairāk nav spēka, vai tāpēc, ka ir kaut kādi kompleksi. Tie viszemākie brīži mani visvairāk audzināja studiju laikā. Nevis tie mirkļi, kad baigi labi iet un riktīgi sanāk, bet visvairāk audzināja tie lejas punkti. Tajos tu cīnies ar sevi, ej kaut kādam procesam cauri, atrodi iemeslu, kāpēc palikt. Atkal nedēļu dzīvo ar to iemeslu, līdz zūd motivācija, jāmeklē kaut kas jauns. Un tajos brīžos saproti, ka cilvēka resurss ir neizsmeļams. Arī brīdī, kad esi vispārgurušākais, kāds vari būt, vai tev nav ticības sev, vienalga atrodi vēl kaut kādu iemeslu, vēl sper kādu soli.
Laura Atelsone, Kaspars Zāle un Laura Siliņa DDT izrādē "Paspēlēsim mājās" (2013) // Foto – Anna Kanska
Kā tu domā, kur ir tas fenomens, kāpēc tik daudzi cilvēki grib iet uz aktieriem?
Man liekas, ka visi domā, ka tas ir skaisti, ka tas ir viegli. Ka tā ir spēle, joki. Pie tam ir kaut kāda publiskā atpazīstamība, jaunieši grib sevi kaut kā realizēt, negrib sēdēt teorētiskajās fakultātēs. Viņiem liekas, ka tas būs baigi interesanti, jautri. Un tad nāk atklāsme, ka tas ir smags darbs, atbildība, jābūt galvai uz pleciem, lai to darītu. Un tanī brīdī, kad esi iekšā, atpakaļceļa vairs nav. Tu vairs nedomā par finansiālo nodrošinājumu vai nākotni. Tas ierauj mutulī. Tā bija ar mani. Priekš mani šī joma ir milzīgs atklājums. Tanī brīdī, kad sāc pa īstam to darīt, ir tādi lidojuma mirkļi, ko piedzīvo, brīnišķīgs darba process, kam tu izej cauri. Tas atsver visu. Man šie četri gadi atvēra jaunu pasauli. Es nezināju, ka tāda eksistē. Viens ir skatīties teātri, otrs – kad esi uz skatuves, kad veido to pasauli. Mani saista visas radošās sfēras. Cilvēki ir dažādi, citiem būtu mokas šajā fakultātē. Un nevajag pārliecināt tos cilvēkus. Viņiem varbūt liekas, kāpēc tas vispār jādara? Ja tu vienreiz piedzīvo to sajūtu, tas ir kaut kas līdzīgs narkotikām laikam.
Tu saki, lai būtu aktieris, jābūt galvai uz pleciem. Kādām vēl īpašībām jābūt cilvēkam, kas vēlas strādāt šajā profesijā?
Aktieri ir tik dažādi! Nav viena tāda etalona. Nav īpašību, kurām obligāti jābūt. Tas ir ļoti individuāli, ko kurā gadā meklē. Teiksim, tu esi garš, stalts, ar izcilām oratora spējām, bet šinī atlasē šim konkrētajam teātrim tādu aktieri nevajag. Viņam vajag kādu raksturlomu spēlētāju ar dīvainu seju vai humoristu. Staltais, izskatīgais izkrīt. Vai arī tas dīvainis iet uz atlasi un netiek. Tas ir ļoti atkarīgs no tā, ko kurā gadā meklē. Nevajag pieķerties kaut kādām īpašībām, ej tāds, kāds tu esi, tad arī būs vislabāk.
Saka, ja cilvēki iestājas aktieros, tad viņi lielās noslodzes dēļ ir it kā zuduši apkārtējai sabiedrībai. Vai ieguvumi atsver tos nosacītos upurus, kas radušies četru gadu laikā?
Es to neredzu kā upuri. Ja tu uzskati, ka kaut ko zaudē šajā laikā, ej prom. Es dzīvoju ar domu, ka, ja manā dzīvē kaut kas ienāk, tam tur ir jābūt. Un tas, kas aiziet, tam ir jāaiziet. Tie, kas ir mani īstie draugi, tie arī ir palikuši. Es tagad baigi daudzskaitlī pateicu. (smejas) Man ir viena draudzene, kas mani noturēja, kas, ja tā var teikt, cīnījās par mani. Un tie, kas atsijājas... Nu pirmajā brīdī ir šoks, ka tev nav ar nevienu nekā kopīga, ka dzīvo citā pasaulē... Tie, kas ir vārda “draugs” cienīgi, tie arī paliek.
Kā tavi vecāki, radinieki uzņēma tavu profesijas izvēli?
Pilnīgā šokā! Kāpēc tu tur ej? Ko tu tur darīsi? Tev ar to nav nekāda sakara! Ja no sākuma bija tāds aizdomu pilns skats, kas ir aktieris, tad palēnām sāka pieņemt šo manu izvēli. Es stāstīju viņiem, kam es dienu dienā eju cauri. Tad, kad viņi redzēja, ko tas no manis prasa, spiež laukā, tad arī viņi sāka respektēt un attiekties ar pietāti pret manu darbu. Ļoti labi! Kad cilvēks mācās akadēmijā, aktieros, tad arī ģimene tajā visā iesaistās un ar lielāku respektu attiecas pret teātri. Un, ja aiziet skatīties izrādi, kur spēlē tavs bērns, tad otrreiz negribēsies kādu noķengāt vai nosaukt par netalantīgu. Vienreiz aizej, pamēģini nospēlēt un tad saki, kas ir netalantīgs. Ja vari labāk, tad dari pats.
Ja šādi, tad vēlos oponēt. Ja sunītim sāpētu vēders, un dakteris nevarētu palīdzēt, tad visticamāk tev būtu viedoklis, ka tas ir slikts ārsts, kaut pati izdarīt labāk tu nevarētu. Tāpat arī skatītāji vērtē izrādi, kaut paši neprot šo profesiju, un nav arī jāprot.
Ja kāds no taviem ģimenes locekļiem ir šajā profesijā, tad tu attiecies pret šo jomu ar lielāku pietāti, nevis apsēdies krēslā, sakot – nu izklaidē mani! Man nepatīk, ka tiek vērtēts cilvēks. Ja tiek vērtēts darbs, tad viss ir kārtībā.
Kāda ir tava attieksme pret teātra kritiku kopumā?
Ja kritiķu profesija ir vērtēt, tas vien jau manī rada aizdomas un tādu ne-tīru skatu uz izrādi, jo viņi ir atnākuši mani vērtēt. Tāda aizdomu pilna attieksme. Varbūt neuzticēšanās. Nedod Dievs, vēl par sevi kaut ko lasīt!
Nekad nelasi par izrādēm, ko esi spēlējusi?
Līdz šim esmu lasījusi. Vai vajadzēja? Nezinu.
Tas kaut kā ir mainījis tavu pieeju lomai, izrādei?
Parasti ir dusmas, bēdas, maz prieka... Vienalga tas sliktais, ko pasaka, ir spēcīgāks par labo. Ja būs pateiktas trīs labas lietas un viena slikta, es vienalga atcerēšos tikai slikto. Kritiķis neskatās teātri kā “parasts” skatītājs. Kaut būtu vairāk tādu izrāžu, kas liktu kritiķim apsēsties krēslā un baudīt! Teātris ir process, ir dažādi gadījumi – veiksmes, neveiksmes.
Jurģis Spulenieks, Laura Siliņa un Kristaps Ķeselis "Teātra TT" izrādē "Minga rēgi" (2013) // Publicitātes foto
Augstskola tevi sagatavoja reālajam darbam teātrī?
Ar konkrētajiem režisoriem – Indru Rogu un Mihailu Gruzdovu – jā. Ar visiem tiem pārējiem režisoriem, kas eksistē – nē. Ir iedots pamats profesijai. Par tālāko darbu katram pašam ir jābūt atbildīgam. Tu nevari kaut ko novelt uz skolu. Ir ļoti daudz jādara. Stāsts – mani nesagatavoja – nav nopietns.
No malas izskatās, ka esat ļoti saliedēts kurss. Kā ir ieiet cita teātra kolektīvā?
Jūties kā svešķermenis. Jūties lieks. Ja cilvēki ir atvērti un tu vēlies ar viņiem sastrādāties, tad vari iejusties. Bet vienas izrādes laikā nevar sasniegt to saliedētības pakāpi, kādu sasniedz četru gadu laikā studijās. Tur jau ir tas fenomens – kā būtu, ja kurss, kurš ir mācījies un audzis kopā, ieietu teātrī. Būtu spridzeklis!
Kā Liepājas teātris...
Lai mācās visi no Liepājas teātra, ko jaunie var paveikt, ja ir kopā! Man liekas -fenomens. Izrāde „Minga rēgi”- tur bija jauda. Lauris Gundars teica, ka izrādes sākotnējais uzstādījums esot bijis pavisam cits, bet, kad mēs, trīs kursabiedri, sanācām un tas izrādes ritenis sāka ripot, tad izveidojās kaut kas pilnīgi cits. Tas triju spēks. Kaut gan tie “savējie” un “ne-savējie” arī ir tāda klasificēšana. Cik ilgi var sēdēt komforta zonā? Tur ir otra puse šajā visā – kāds kaifs spēlēt ar kolēģi, ja nezini, kāds viņš ir pretī! Tas iedod jaunradi tam visam, patīkamu dzīvību. Par kursabiedriem varu pateikt tikai to labāko. Ar viņiem man konkurences faktors neeksistē. Viņi ir kā ģimene. Tu priecājies, ja kādam no ģimenes locekļiem iet labi, bēdājies, ja ne tik labi.
Kāda ir tava sapņu loma?
Pat ja man tāda būtu... tā ir sapņu loma. Sapņos mēs darām nereālas lietas. Es viņu nevarētu nospēlēt tā, kā esmu nosapņojusi. Man ir sapņi...es sapņoju daudz. Šausmīgi būtu saskarties ar realiāti, ka es nevaru izdarīt to, ko nosapņoju. Ja man to lomu noliktu priekšā, es, protams, mestos tajā iekšā un darītu. Bail būtu vājprātīgi – visi tie kompleksi, šaubas... Bet tagad viņa dzīvo sapņos.
No nospēlētajām lomām kāda ir īpaši mīļa?
Loma, ko es gribētu spēlēt un spēlēt, ir Žubīte “Pārventas hetērā”, jo man liekas, ka tā meitene ir neizsmeļams ūdens. Man interesē tā tēma, latviskais, latvieša kods, tas tēls.
Kā bija ar Māru Ķimeli strādāt?
Gan kā aktrisei, gan cilvēkam ļoti vērtīgi. Ja man būs tā veiksme ar viņu vēl kādreiz strādāt, tad es būšu tikai ieguvēja. Es ik pa laikam atceros to procesu, atziņas.
Kā tu domā – jaunajam aktierim nonākt kāda teātra štatā ir veiksme vai zaudējums?
Ja tu nonāc, tad ir ļoti labi. Tie, kas nav štatā un runā riņķī apkārt, ka tas nav forši, pielaulāts vai ne pielaulāts teātrim - filozofē. Nepatīk – ej prom!
Ja tevi uzaicinātu štatā kāds teātris, tu ietu?
Es domāju, ka jā.
Kā ir ar iziešanu no lomas? Vieni saka, ka tas ir vienkārši, citiem nepieciešams ilgāks laiks, lai izietu no tēla. Kā ir tev?
Profesionāļi māk iziet no lomas. Pastrādā un iet mājās. Bet jaunie aktieri var saskarties ar problēmu. Kaut gan – kāds tur profesionālis vai ne-profesionālis?! Ja jānospēlē Anna Kareņina un tu no sirds to dari, tad kā tu vari neaizkustināts iet mājās? Tas ir uz katra sirdsapziņas. Man liekas, ka tas ir atkarīgs no tā. Citreiz pat kā skatītāji nevaram iziet no lomas, tas ir fenomens, ja ar tevi kas tāds notiek.
Laura Siliņa (centrā) Valmieras Drāmas teātra izrādē "Doktors Živago" (2013) // Foto – Matīss Markovskis
Kādreiz gadās, ka varonis, ko spēlē, ielaužas tavā ikdienā?
Kaut kur zemapziņā jau viņš dzīvo. Tas ir neizbēgami. Ja pati esmu kādā neriktīgā stāvoklī un ļoti domāju par lomu, es distancējos, labāk nesaku neko. Skolas laikā visu cieņu maniem vecākiem, jo principā es četrus gadus ar viņiem gandrīz nerunāju... Vislielākās šausmas, manuprāt, ir pirmizrādes ballīte. Aktieris jau tā ir tik uzbudināts un uz nerviem pēc izrādes, un tad momentā ir jāiet un ar kādu saviesīgi jārunā, jāatbild uz kaut kādiem jautājumiem. Man tas liekas mokoši un nežēlīgi. Man gribas ierauties sevī, saprast, ko es izdarīju, kas tas bija, nomierināties, padomāt. Lēnām atiet un tikai tad sākt runāt. Ar nosacījumu, ka es pati sāku runāt.
Kurš process tev sagādā lielāku baudu – melnais izrāžu veidošanas darbs vai spēle uz skatuves?
Man viss vēl ir satraucošs uzdevums.
Kas tu būtu, ja tu nebūtu aktrise?
Kā es varu to pateikt? Es nevaru neko citu nosaukt. (ilga pauze) Man liekas, es būtu nekam nederīga. Jā. Tāda, kāda es biju pirms akadēmijas - es būtu nekam nederīga.
Aktiera profesija ir ļoti nežēlīga. Nav bail?
Es nedomāju tik tālu. Es nevaru no kaut kā atteikties, jo man bail no tā, kas būs pēc 30 gadiem. Ir jāriskē! Baidoties mēs daudz palaižam garām. Protams, šī profesija ir vājprātīgi nežēlīga. Ja es pirms četriem gadiem būtu nobijusies, es šodien nebūtu tas, kas es esmu, es nesatiktu tevi, neredzētu pasauli tā, kā es redzu. Es esmu laimīga par to, kā es redzu pasauli tagad! Es lasu, kā cilvēki domā – lielie autori, izrādē kāds tēls – un domāju – ū, es kukainītis, mans šaurais skats uz dzīvi! Jāspiež sevi diskomforta zonās, lai paplašinās skats uz dzīvi. Tāpēc jau visiem ģēnijiem ir tāda domu gaita, jo kādos notikumos viņi dzīvo – viņi ir par kaut ko vai pret kaut ko, dzīvo pretstatā tai plūsmai, un visi lasa, ko viņi raksta... arī pēc simts gadiem.
Šosezon tevi redzēsim uz skatuves?
Jā, mēs tagad ar manu kursabiedru Jāni Znotiņu, režisoru, galerijā “Istaba” taisām uz Krilova fabulām balstītu bērnu izrādi. Mēs esam divi aktieri – Jānis un es. Strādājam. Tā ir mana atgriešanās profesijā. Man ir piedzimusi meitiņa. Tā man ir bijusi veselīga, ļoti vērtīga pauze. Man pat viņa bija vajadzīga pēc akadēmijas.
Indra Roga, aktrise un režisore, kursa vadītāja:
„Laura Siliņa. Sulīga aktrise, silta un tieša, spēcīga iekšēji un ārēji, bet spēj būt arī trausli ievainojama. Tiešums ir viņas kvalitāte – viņa vienmēr ir šeit un tagad. Visa. Laba aktieriskā amplitūda – no infantilas palīgskolas meitenei līdz Mēdejai. Sieviete. Piens un asinis. Ļoti spēj mainīties, arī vizuāli, atkarībā no laikmeta, vides un lomas, viņa spēj būt ļoti dažāda. Strādā ar prātu un sirdi. Jums viņa var patikt vai nepatikt, bet jūs viņu nevarat nepamanīt, jo viņa ir parādība.”
* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente
Rakstīt atsauksmi