Lauma Abramoviča

Redaktore

AKTIERIS RUNĀ: SIGNE RUICĒNA

Sarunu cikla ar jaunajiem aktieriem noslēgumā atgriežamies pie tiem, ar kuriem sākām, – Liepājas kursa absolventiem

Lauma Abramoviča: Kā nonācāt līdz aktrises profesijai?

Signe Ruicēna: Kopš bērnības par šo profesiju nekad neesmu domājusi kā par darbu. Būt aktrisei šķita kaut kas mistisks, pat neizskaidrojams.

Aktieris bija kaut kas pārpasaulīgs? Vai nevarējāt saprast, kā par tādu kļūst?

Man to bija grūti ievietot plauktiņā “profesija, amats”. It sevišķi šobrīd, esot aktrisei un zinot, caur ko un kā veidojas loma un izrāde, man vēl joprojām to ir grūti ielikt amata, profesijas rāmjos.

Tā ir nodarbe? Dzīvesveids?

Tā ir dzīve, to nevar atdalīt, varbūt es to nespēju vai negribu. Domāju, ka lielākoties tas ir mākslas cilvēkiem, – ka nevari iziet no mājām vai, atnākot mājās, izslēgt to, ko esi piedzīvojis un darījis trīs stundu garumā. Ja ir mēģinājumu process, tas ir nenormēts darba laiks. To nevar tā vienkārši nolikt malā.

To jūs zināt tagad, kad esat aktrise. Vai iepriekš zinājāt, kas ir šī profesija?

Nē, tā pilnīgi to nevar apzināties, neesot mākslā. Tāpēc reizēm ir sadursme starp mākslas cilvēku un cilvēku, kurš veic citus pienākumus, strādā citā profesijā. Rodas jautājumi, vai viens otru spēj saprast, spēj iedomāties, kāds ir mākslas cilvēka ritms un kā viņš veido gan savu sadzīvi, gan savu laiku ārpus teātra.

Tās ir divas pasaules, kuras brīžiem viena otru nesaprot vai kurām ir jāsaplūst un jāpieņem vienai otru?

Ideālā variantā, protams, būtu labi, ja šīs abas pasaules saprastu viena otru, bet tā notiek reti. Skatītājs bieži vien redz to skaisto un jauko pusi, aplaudē, sajūt savu piederību tajā brīdī, kad ir kaut kas sakustējies, viņš jūtas saviļņots, aizkustināts. Skaudro garoziņu katrs aktieris grauž mājās pats. Varbūt skatītājam arī nav jāredz un jāzina, kas paliek otrpus skatuvei.

Tā otrā puse varbūt aktieriem pat ir interesantāka?

Man noteikti tā ir interesantāka. Strādājot vēl vairāk apstiprinās – ļoti daudz gūsti, atdodot no sevis gan izrādē, gan mēģinājumu procesā. Tas ir process, kas skatītājiem paliek apslēpts. Tikai pats zini, cik daudz darba esi ielicis, lai taptu galarezultāts, kurš nav nejaušība. Man reizēm rodas iespaids, ka daudziem liekas, ka tas, kas notiek uz skatuves, ir sava veida nejaušība vai sakritība. Taču aktieri līdz detaļām zina savas lomas atslēgas, sākot ar žestu, beidzot ar domu, ko domā attiecīgajā mirklī.

Signe Ruicēna Andas lomā mūziklā "Pūt, vējiņi!" (2011) // Foto – Ziedonis Safronovs

Jūs vēlētos, lai skatītāji uzzina, kā notiek process otrā pusē? Ir mākslinieki, kas par savu darbību raksta autobiogrāfijas. Vai varbūt tā ir virtuve, kuru vajadzētu atstāt kā mistēriju par teātri un aktiera profesiju?

Ļoti interesants jautājums. Protams, ir brīnišķīgi, ja paliek mistērija – kas tad tas aktieris īsti ir? Tikai gribētos, lai mistērija ir ar pozitīvu auru, nevis negatīvu.

Negatīva būtu šķietamā bohēma?

Man pat par to šķiet lieki runāt, jo mūsdienu tempā un straujajā ritmā... Ja tu jebkurā profesijā ļaujies kaut kāda veida bohēmai, tevis nav. Tevis vienkārši nav, un ar to viss ir pateikts.

Iespējams, tas saistāms ar laiku maiņu. Agrāk vide varbūt bija bohēmiska, bet tagad teātrus bieži vien asociē ar fabrikām.

Iespējams. Tas ir tikai laika jautājums visās nozīmēs. Daudz kam vienkārši nav vietas. Tā ir katra paša izvēle, bet, manuprāt, ļaujoties bohēmai, tevis nav, un tā ir tava izvēle – būt vai nebūt.

Kas būtu tas pozitīvais, ko jūs gribētu darīt zināmu no darbības skatuves otrā pusē?

Ikviena profesija ir viegla un grūta, tā prasa gan iemaņas, gan zināšanas. Negribas klasificēt, ka teātris ir kaut kas ārkārtīgi īpašs, bet tas tiešām ir ļoti smags darbs. Tu strādā ne tikai fiziski, bet ārkārtīgi daudz arī mentāli. Tā ir profesija, kas prasa strādāt ar savām sajūtām, bailēm, slēptākajām, iespējams, pat ne tām labākajām īpašībām. Tajā pašā laikā tev ir jāsaglabā sevi pieklājīgu un empātisku arī sadzīvē, lai nav tāds liels egoisma burbulis, kas liek negatīvi justies cilvēkiem tev apkārt.

Kāds bija priekšstats par aktiera profesiju, stājoties augstskolā?

Bija priekšstats, ka tas nav viegli, tāpēc teātrī arī ir cilvēki, kuri tur vienkārši IR – izdzīvotāji. Studiju laikā man bija tikai priekšstats, ka tas ir smagi, bet, ka tas būs tik smagi, nē.

No kā radās priekšstats, ka ir grūti? No informācijas, izrādēm?

Es vienmēr esmu bijusi individuāliste, bērnībā daudz lasīju, ļoti interesēja pasaule, māksla, bieži apmeklēju teātri. Protams, no tā rodas uzslāņojums, kas veido zināmu priekšstatu. Ja pirms studijām biju cilvēks ar izteiktu samuraja kodeksu par to, kas ir labs un slikts, ar savu vērtību sistēmu, tad studiju laikā tas viss mainījās, es pazaudēju sevi, bet tajā pašā laikā iemācījos dzīvot. Ir samērā grūti pieņemt apstākļus un noteikumus, kad pēkšņi esi barā un ka tev ar to ir jārēķinās. Īpaši svešā valstī, nezinot valodu.

Bet visiem ir viens mērķis. Tas ir vieglāk vai grūtāk, ja kopā dzīvo vienam mērķim?

Es domāju, ka manam raksturam tas bija citādi. Es nevaru spriest par kolēģiem, saviem kursabiedriem. Man bija sajūta, ka nevar visu laiku dot, radīt, koncentrēt, sadalīt enerģiju, izdomu, nesaņemot kaut ko pretī. Studiju laikā šis nešķiramais telpiskais tuvums patiesībā notrulina sajūtas un attiecības starp kolēģiem un situācijām. Atceros, ka par spīti aizliegumiem es braucu uz Latviju, skatījos izrādes, gāju uz izstādēm tik, cik vien bija iespējams, nekavējot mācību procesu. Es zināju, ka tas nav vēlams, bet man tas bija vitāli nepieciešams. Es nevarēju dot un radīt, nesaņemot kaut ko pretī. Tev tomēr jāiekontaktējas mūzikā, cilvēkos, izrādēs, lai spētu kaut ko dot tālāk.

Kāpēc tas bija aizliegts? To aizliedza pasniedzēji?

Jā, viņi savā veidā centās mūs izolēt, lai mēs pēc iespējas vairāk nodotos tieši darbam, mācībām. Tas, protams, ir lieliski, bet man kā cilvēkam bija nepieciešamība redzēt, kas notiek apkārt. Man bija grūti būt tādā stingrā rāmī, jo vienā brīdī kļūsti tukšs.

Rāmī nebija tā, kas piepildītu atpakaļ to tukšumu?

Jā, un tad sāc meklēt, kā sevi piepildīt. Tu pastiprināti lasi, pastiprināti skaties, līdz ar to pastiprināti domā, un tad tev ir, ko dot. Veidojas cita apziņa, redzējums par to, kā un ko varētu veidot.

Lietuvā barjera bija valoda. Pagāja laiks, kamēr es sadraudzējos ar lietuviešu teātri, ar viņu aktierspēli. Barjera bija arī visa sadzīve, pat tik vienkārša lieta kā mazs izmisums, iekāpjot autobusā, kad saproti, ka patiesībā esi pilnīgi viens. Nesaproti, ko cilvēki runā, vari tikai mēģināt saprast, kā viņi jūtas, ko saka un domā. Bieži vien pārņēma grūtsirdība un vientulība.

Jūs, 16 latvieši, turējāties kopā vai bija arī vientuļa sajūta?

Ļoti bieži tieši barā jūties visvientuļākais, vismaz man tā bija. Apjukuši jau bija visi 16. Tajā pašā laikā mēs bijām viena komanda ceļā uz mērķi iegūt profesiju un strādāt šajā profesijā.

Signe Ruicēna Ļizas lomā izrādē "Sods un noziegums" (2012) // Foto – Ziedonis Safronovs

Ienākot teātrī, bijāt visi kopā vai kā studiju sākumā, kad katrs bija par sevi?

Ir ļoti svarīgi saglabāt sevi, jo spēks ir būt pašam, bet nedrīkst pazaudēt to kopības un komandas sajūtu, ko mūsos ieaudzināja. Tāds lielums ir baigais spēks. Attiecīgajā mirklī jābūt vienam par otru un visiem par vienu. Tajā pašā laikā jāsaglabā sevi, ko minēju sākumā. Kas notiek procesā, kad mācies? Tu jau pats neizdomā mainīties. Tas notiek ārējo apstākļu, citu cilvēku darbību rezultātā. Es nezinu, vai tāds process vispār var būt nesāpīgs. Jebkuram. Tas ir kā ar drāts birsti pa miesu. Ja tu to dari pats, jūti, cik daudz sāp, kur sāp mazāk, kur ādas nav. Kad to dara cits, viņš jau nejūt un nezina. Tad tu pieķer sevi pie domas, ka kļūsti atkarīgs no to cilvēku viedokļa, kuri, labu gribot, tevi veido pa savam.

Jautāšu par pretējo – ir bijuši brīži, kad gribējies visu mest pie malas, jo ir pārāk sāpīgi?

Tā dzīvē ir ar jebko, kad saskaries ar grūtībām, ar iejaukšanos komforta zonā. Tas droši vien ir pirmais pašsaglabāšanās instinkts, kas nostrādā, – aizbēgt. Bet tas ir process, kas ir jāizdzīvo pašam sevī, jānoved sevi līdz tādam stāvoklim, kad esi mazliet kā miris. Kad sevī esi izspēlējis visu sliktāko scenāriju, kas var notikt, tad tas būtībā tevī jau ir noticis. Kad pienāk brīdis, kad tas reāli var notikt, tas vairs neņem virsroku pār tevi, tas ir pagājis un izdzīvots. Tu iemācies dzīvot. Sajūti visus savus asos stūrus, vājās vietas, bailes. Tu iemācies valdīt pār sajūtām, negaidīt cita vērtējumu par sevi. Tu kļūsti stiprs tad, kad pasaulē, kura tevi grib izmainīt un veidot, spēj palikt tu pats. Man šis process prasīja laiku pēc studiju beigšanas, bet tas dod ārkārtīgu brīvības sajūtu, kad tu pats sev pasaki – man nevienam nekas vairs nav jāpierāda, man ir jādara pēc savas sirdsapziņas. Mēs domājam, ka mēs pazīstam cilvēkus, bet patiesībā jau mēs nepazīstam. Tas ir tikai priekšstats.

Vērtīgākais studiju laikā, manuprāt, bija tas, ka pasniedzēji mūs audzināja pēc savas līdzības. Mēs tur bijām viņu bērni, un bērni izaug līdzīgi saviem vecākiem. Mēs izaugām pēc viņu sapratnes par šo profesiju un darbu kā tādu. Protams, tas nevar būt, un tam arī nav jābūt viegli, kaifīgi un ārkārtīgi patīkami, bet, izejot cauri šādiem lokiem, tu iemācies dzīvot, arī teātrī. Tas viss tur ir. Tas pats, tikai, iespējams, vēl lielākā sakāpinājumā.

Vai ir kas tāds, ko iemāca tikai teātris un darbība reālā vidē?

Mēs mācāmies no cilvēkiem, ar kuriem mēs kontaktējamies. Protams, redzi, kā strādā citi kolēģi, režisori. Viena no lieliskākajām lietām, ko mums iemācīja pasniedzēji, ir paļauties uz sevi, ko un kāpēc dari. Visi ir tikai cilvēki, arī režisors nav dievs. Ja jūti, ka kolēģim vai varbūt arī režisoram kaut kas nav skaidrs, ir jābūt gatavam domāt un darīt pašam. Teātrī ir tā: mūžu dzīvo, mūžu mācies. Tā nav profesija, kurā tev var visu ar karoti ieliet mutē un palaist.

Var teikt, ka katrs aktieris ir pats savas laimes kalējs?

Katrs cilvēks ir gan savas laimes, gan važu kalējs.

Bija priekšstati par aktiera profesiju, kas sagruva, pašai kļūstot par aktrisi?

(domā) Ļoti interesants jautājums. Labs. (smaida) Manuprāt, es tik dažādi un piesātināti biju izdzīvojusi savu studiju laiku, ka man lieku ilūziju vai priekšstatu, kas kā tilts sabruktu, nebija.

Sajūta “skatītājs–aktieris” ir palikusi vai transformējusies? Vai joprojām ir pārsteiguma brīži, skatoties izrādes?

Es skatos kolēģu izrādes, man patīk aizbraukt uz citiem teātriem, lai gan sezonas laikā to ir pagrūti izdarīt.

Tās vairs nav tās pašas acis, kuras skatījās izrādi pirms iestāšanās aktieros?

Tās a priori nevar būt tās pašas acis, bet es ļaujos. Nav nemaz tik reti, kad man ir mitras acis, skatoties kolēģu darbu. Varbūt tas ir tāpēc, ka spēju iedomāties, cik daudz vai maz aktieris ir gulējis, lai izveidotu savu lomas, domu un jūtu eksistenci uz skatuves. Reizēm ļoti labi var redzēt, kur režisors ir palīdzējis un kur tas ir aktiera darbs. Aktieris dod, un ja tu nāc uz teātra izrādi vai uz mūzikas koncertu, vai jebko citu mākslā ar pozīciju “rādiet, ko darāt”, tā sāk palikt par gadsimta problēmu. Ir tik ārkārtīgi liels pārsātinājums – televīzija, kino, internets –, ka cilvēks nemāk vairs vienkārši ļauties un baudīt. Nāciet un baudiet, nevis ar pretenziju kritizējiet!

Ar priekšstatu par to, kā būs?

Jā! No kā rodas priekšstats? No tevis paša. Man nav priekšstata par cilvēku, par kuru es dzirdu runājam sliktas lietas. Man ir priekšstats par cilvēku, kurš to dara. Tas man arī teātrī liekas sāpīgs posms. Gribētos cilvēkiem novēlēt vairāk ļauties un baudīt. Teātris ir sajūtu māksla, tā ir mijiedarbība ar skatītāju. Tāpēc loma sāk dzīvot tad, kad zālē ir skatītājs. Kam tad to darīt? Tukšiem krēsliem? Tie jau nereaģēs, tie neko nejutīs.

Signe Ruicēna Šimmeres lomā izrādē "Dekamerons SPA stilā" (2014) // Foto – Ziedonis Safronovs

Pilna skatītāju zāle izrādei piešķir elpu?

Tas ir interesants process. Esmu par to ļoti daudz domājusi saistībā ar savām lomām un izrādēm. Man nekad negribētos, lai izrāde būtu pilnīgi gatava. Katra izrāde ar laiku kaut kādā ziņā aptamborējas, kļūst bagātāka un krāšņāka. Izrādei dzīvību dod attiecīga mirkļa apzināšanās paša aktiera dzīvē. Izrādes spēlē ilgi, un pēkšņi vai pastiprināti saproti kādu situāciju izrādē. Ir bijuši brīži, kad notikumi dzīvē sakrīt ar notikumiem izrādē.

Tā var būt jauna vai jau spēlēta izrāde?

Dzīve ir dzīve, to tā nevar izrēķināt. Tas var būt uzreiz, var būt arī ar nobīdi.

Attaisnojumam notikumiem dzīvē var būt arī lomas ietekme.

Tāpēc man šo ir grūti nosaukt par profesiju. Šādu iemeslu dēļ. Divu, trīs stundu laikā tu intensīvi izdzīvo tādas sajūtas un situācijas, ka patiesībā pat nedrīksti pavirši izturēties pret sevi. Tas bieži vien nav veselīgs process. Es reizēm esmu ļoti izbrīnījusies par to, kas ir redzams izrāžu bildēs.

Redzams emocijās?

Tajā, kas notiek ar cilvēka ārējo veidolu. Tas ir kaut kas tik... Pat nezinu, kā pateikt. Tā sajūta ir mazliet biedējoša.

Runa taču nav par grimu un parūku?

Nē, tas ir kaut kas, kas strāvo no attiecīgās situācijas bildē. Tu redzi un zini, ko tavs tēls attiecīgajā brīdī runā un domā, un tie ir fiksēti mirkļi, jo teātris ir gaistoša māksla. Skatītājs saņem mirkli, un nākamajā izrādē tas ir jārada no jauna. Katru reizi ir sevi jāplēš, jāstimulē, lai nonāktu līdz stāvoklim, kas ir dots uzdevumā un jāizdara. Un nav jautājums par to, vai tu to šodien gribi darīt vai negribi. Šo jautājumu atliekam, tāda nav.

Brīdī, kad redzi, kā cilvēka seju maina ļaunums, kā maina līdzjūtība, labestība, tā ir šaušalīgi krasa atšķirība, kuru tu pat nenojaut. Bet tas tā ir, un katalizators jau ir neviens cits, kā vien cilvēks, caur kuru šīs īpašības un emocijas tiek laistas. Un katalizators ir kas? Tas ir aktieris.

Ko jums nozīmē būt par štata aktrisi?

Ir ļoti grūti runāt par šo jautājumu, jo es nezinu otru pusi – kā ir nebūt štatā.

Tu riskē ar to, ko sauc par veselību.

Tāpēc, ka ir daudz darba un izrāžu?

Pienākuma dēļ. Tā nav riskēšana ar veselību baudījuma dēļ, līdz ar to ir pastiprināti jādomā gan par saviem enerģijas resursiem, gan veselību, gan visu pārējo, lai būtu vienmēr gatavs darīt savu darbu. Tas nav noslēpums, ka aktieri izrādes spēlē, neskatoties uz to, vai ar viņiem vai līdzcilvēkiem kaut kas ir noticis, vai arī vienkārši jūties ne sevišķi labi.

Štatā varbūt nav iespēju atteikties no repertuārā ieplānotās lomas.

Jāizvērtē, kas tieši ir tas, kas tik ļoti nepatīk un liekas nepieņemams, jo šobrīd man ir grūti iedomāties kaut ko tādu, kas man liktu pagriezties un aiziet. Jebkurā situācijā cilvēki lielākoties ir elastīgi un prot atrast kompromisu. Lai pagrieztos un aizietu, katram godīgi jāizvērtē, vai tas tiešām ir tik nepieņemami. Vai nav tā, ka tieši caur grūtībām rodas gandarījuma sajūta par paveikto? Tā ir cieņa pret teātri un pret cilvēkiem, ar kuriem tu strādā.

Egoisms nav vēlams?

Tad teātrī ir ļoti grūti. Lai labi strādātu, lai būtu patiesi laba partnerība, kolēģi ir jāmīl. Teātrī ir svarīgi nemelot pat sīkumos, kur nu vēl attiecībās. Ir svarīgi vidi uzturēt salīdzinoši tīru.

Kādām īpašībām ir jāpiemīt aktierim?

Aktierim ir jāpiemīt tik daudz plusiem, cik mīnusiem. Cik tev attiecīgajā mirklī ir jābūt labam un tīram, tik citā mirklī – ļaunam un egoistiskam. Cik gudram, tik muļķim, cik svētam, tik zemiskam. Un brīvam. Pats galvenais – brīvam, bez liekiem priekšstatiem un aizspriedumiem, bet ar zināmu devu nekaunības. Līdzjūtība mūsdienās ir ļoti svarīga. Spēt uzmanīgi klausīties, sadzirdēt, just līdzi, un spēt to izmantot, iejūtoties cita psiholoģiskajā stāvoklī. Kā dzīvniekam. Ar instinktiem – skatīties, redzēt, dzirdēt, klausīties un attiecīgajā mirklī reaģēt.

Kā jūs vērtētu – kuras līdz šim bijušas jūsu veiksmes un neveiksmes teātrī?

Man ar lomām ir ļoti veicies. No katras lomas veidojas diezgan pamatīgs uzslāņojums. Vienīgā neveiksme, kas man nāk prātā, bija, tikko es sāku strādāt. Pirms pirmizrādēm es pazaudēju balsi. Es nemācēju kontrolēt savu psiholoģisko stāvokli attiecībā pret fizisko runas aparātu, kam ir cieša saistība. Bija brīdis, kad emocijas tik ļoti paņēma pārsvaru pār citām lietām, ka es pirmizrādi varēju nenospēlēt un pazaudēt balsi. Tā aktrisei ir neveiksme.

Ja tas ir sākumā, tad varbūt tas ir saistāms ar to, ka vēl nav...

(pārtrauc)...pieredzes, protams! Absolūti! Tu tērē tā, kā tu māki, un nesadali emocionālo stāvokli visu mēģinājumu laikā. Esi sevi tik ļoti samocījis, nesadalot spēkus, un tas ir pieredzes trūkums. Lūk, tās ir lietas, ko tev augstskolā pilnīgi nevar iemācīt. Tagad organisms jau izstrādā mehānismus un pats zina, ko un kā darīt, lai nenotiktu sabrukums.

Ķermenis ir ieprogrammēts sadalīt spēkus?

Ķermenis ir gudrs, bet gudrība un pieredze nāk ar laiku. Sākumā es par to uztraucos, bet tas viss noregulējas.

Kura loma jums ir šķitusi visinteresantākā?

Es par katru lomu cenšos maksimāli domāt. Man interesants ir meklēšanas un analīzes process. Tas nav viegli maniem līdzcilvēkiem, bet es sevi cenšos organizēt. Nenoliedzami, vēsturisks un reāls tēls pieprasa vēl lielāku un sistemātiskāku iedziļināšanos, citādi tā ir paviršība. Bet process neizpaliek arī konkrēta autora dotam tēlam. Faktu analīze, domāšana par reālām lietām, par tēla profesiju, gaitu, fantazēšana par domāšanas veidu ir ļoti būtiska jebkuram tēlam. Ja visa tā nav, tad rodas tas, ko reizēm mēdz pārmest – ka ir vienādi. Tas, manuprāt, ir iemesls, kādēļ nevar būvēt lomu, paļaujoties tikai uz sajūtām. Tu esi savas lomas konstruktors, gluži kā bērnu konstruktors. Tas attīsta ne tikai domāšanu, bet arī fantāziju, un tās ir divas savienojamas lietas. Var iebraukt grāvī, ja dari tikai vienu vai tikai otru. Nevar atstāt novārtā analīzi – kā, kāpēc, kā varētu būt. Ja režisori ar to būtu tendēti nodarboties, es uzskatu, ka viņi man atņemtu ļoti lielu daļu prieka. (smejas) Tas ir tas, kas man tik ļoti patīk, un tad tu vispilnīgāk, pat līdz detaļām zini, kas, kāpēc, un ka notiekošais nav nejaušība. Jo pilnīgāk tu sevi šajā tēla dzīvē organizē, jo vairāk ir pārliecības. Klāt nāk arī dzīve, kurā tēls reaģē ar otru tēlu. Iedziļināšanās ir process, kas uztur manu motoru, līdz ar to ir grūti nodalīt kādu lomu. Viss ir prasījis manu līdzdalību, es esmu tās veidojusi. Ir momenti, kas man liekas būtiski katrā lomā.

Signe Ruicēna Lukrēcijas Bordžijas lomā izrādē "Lukrēcija Bordžija" (2013) // Foto – Ziedonis Safronovs

Kā bija ar Lukrēciju Bordžiju, kur ir pamatīgs vēsturiskais fons?

Protams, tā ir loma, kas nenoliedzami prasīja ļoti lielu darbu un atdevi. Tur bija vēsturiskais aspekts, cieņa pret cilvēku, kurš ir dzīvojis, vajadzēja parādīt viņu, neradot savu uzspiesto priekšstatu. Joprojām nav definēta dogma par to, kāda viņa bija. Katram skatītājam ir un būs savs priekšstats, un tie ir tik dažādi, cik dažādi ir viedokļi par Lukrēciju. Saglabājot vēsturisko fonu, veidojām spilgtas formas izrādi.

Forma man radās, izrietot no satura. Ir aktieri, kuri strādā no formas uz iekšu un no iekšas uz formu. Es esmu tas otrais variants, to es sapratu jau studiju laikā. Ja man ir skaidri mana tēla mērķi un doma, tad arī veidojas forma. Var meklēt no formas uz saturu, bet tad, man šķiet, ir lielāks risks neatrast saturu vai to pazaudēt. Bet vispār man ir ļoti grūti runāt par lomām, kuras vēl dzīvo...

Ko jūs šobrīd gribētu nospēlēt?

Es drīzāk zinu, pie kā un kāpēc. Pie režisora ar savu redzējumu, kuram ir stāsts un doma, kāpēc viņš to grib izstāstīt. Nav svarīgi, vai viņš dotajā mirklī zina, kā to izdarīt, bet pats svarīgākais ir – kāpēc un kādu rezonansi viņš grib panākt aktieros, skatītājos. Ja viņā nav šīs skaidrības, tad ir grūti šādu skaidrību viest aktierī. Ja ir režisors, kuram ir skaidrs mērķis, tad pie šāda režisora ir absolūti vienalga, ko spēlēt. Viņš tevi padarīs nozīmīgu un tu būsi nozīmīgs, izdarot kaut vai mazu lietu, bet tas būs īstajā vietā un īstajā laikā, un tieši tā, kā vajag.

Tā šobrīd notiek?

Notiek, bet gribētu, lai šī svētku sajūta būtu biežāk.

Varbūt pēc 20 gadiem pati būsiet režisore? Vai izpildītājs paliek izpildītājs?

Lūk, tas ir tas, zem kā es negribu parakstīties. Izpildītājs. Ne savas lomas, ne šo profesiju es tā neuztveru. Man gribētos teikt, ka tā komanda, kas strādā pie konkrētās izrādes, ir līdzautori ar līderi, kurš zina, kā, kur un ko padarīt par spēcīgu informācijas un emocijas nesēju.

Šo komandu varētu salīdzināt ar grāmatu, kur režisors ir cietie vāki, bet katrs aktieris, katra darbība ir grāmatas lappuse.

Cik skaists apzīmējums! Ja trūkst vienas lappuses... Var jau it kā iztikt, bet sāpīgi, vai ne? (smaida) Vāki ir līderis, bet katra lappuse, katra rindkopa, katrs komats īstajā vietā ir nozīmīgs. Kādas ir dusmas, ja vienas lappuses nav!

Tajā pašā laikā ir cilvēki, kas meklē komatu nevietā.

Jā, ir arī tādi. Bet es laikam esmu tā, kas piedos komata neesamību, ja saturs ir brīnišķīgs.

Valdis Lūriņš, režisors: “Ar Signi esmu sastapies vienu reizi, kaut gan viņu pazīstu senāk. Liepājā režisēju skaistumkonkursu, un Signe bija viena no laureātēm. Viņa ielēca izrādē „Spēlē, Spēlmani!” un ļoti īsā laikā sagatavoja ļoti precīzu un pārliecinošu darbu. Ļoti labas formas aktrise. Protams, viņas ārējie dotumi ir trumpis, bet viņa šos dotumus neekspluatē. Ir spējīga būt visādi skaista.”

Signes Ruicēnas profils Liepājas teātra mājaslapā

*  Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes MSP Teātra zinātnes moduļa studente