Vakars pēc “les ballets C de la B” izrādes “tauberbach”
Foto – Anna Vilnīte
Vakars pēc Alēna Platēla un “les ballets C de la B” izrādes “tauberbach”
Par teātri
Izrāde bija tiešām ļoti skaista. Mēs labā mākslas darbā spējam projicēt sajūtas, kas pašlaik visvairāk nodarbina. Ja sanāk skatīties sliktu izrādi, ir laiks, lai domātu, kādu teātri es gribētu veidot. Tāpat ir jādomā, kāpēc izveidojušās kļūdas vai to ķēde, kas novedusi pie izrādes, kuras laikā iespējams domāt par visu, izņemot izrādes vēstījumu. Tomēr neveiksmīgu izrāžu skatīšanās laiks ir vērtīgs, atceroties savas mēģinājumu procesa daļas, kad pats salaid visu grīstē, tāpat ir iespēja fantazēt, ko labprāt pašlaik gribētu redzēt uz skatuves.
Bet, ja izrāde ir laba, tad profesionālos nolūkos šo laiku nav iespējams izmantot. Tavā priekšā risinās skaists mākslas darbs, un ir tikai jāsajūt, ko šis darbs vēsta.
Un, jā, “tauberbach” vēstīja par dzīvi, kurā dažkārt esam apjukuši. Ja uz brīdi apstājamies, parādās neskaitāmi jautājumi par saturu, ar kuru mēs piepildām savu dzīvi.
Tomēr es negribu izplūst par šo tēmu, jo man šķiet, ka šāda veida izrādes, kurās vārdam ir tikai sekundāra nozīme, ir veids, kā runāt par jautājumiem, uz kuriem atbildēt var tikai caur tēlainību. “tauberbach” dod iespēju apjaust ko jaunu, un to nevar izteikt vārdos.
Skats no Alēna Platēla un “les ballets C de la B” izrādes “tauberbach” // LJTI publicitātes foto
Ir liels prieks, ka Latvijas Jaunā teātra institūtam ir izdevies šādu darbu atvest. Vēl palikusi tikai “100% Rīga”, un “forte forte” programma būs beigusies. Šī ir bijusi ļoti varena dāvana Latvijas teātra skatītājiem, jo nevienā no darbiem, ko esmu redzējis programmas ietvaros (neredzēju Alvja Hermaņa izrādes), nav bijis laika domāt, kādu izrādi es gribētu veidot.
“Izabellas istabā” bija brīnišķīga sajūta, ka mākslinieks veido darbu tā, lai skatītājam gribētos paspert soli pretim. Darbs nekādā veidā necenšas izklaidēt, un mākslinieki, klausot savai sajūtai, rada skaistu pasauli, kuru gribas piedzīvot. Atmiņās ir saglabājušies daži mirkļi, vārdi, mūzika, bet tas viss ļoti spilgti. Es laikam šajā brīdī nonāku pretrunās, jo, skatoties Jana Lauversa izrādi, es dažbrīd iedomājos par teātri. Tā ir burvīga sajūta, ka nav kompromisu, kā tiek izstāstīts stāsts. Stāsts ir brīnišķīgs, un mēs sekojam līdzi, bet tas nav veidots, lai skatītājam būtu interesanti. Protams, izrādē skatītājs smejas un jūt līdzi, bet netiek pieprasītas konkrētas emocijas. Izrāde dod iespēju nonākt citā pasaulē, kurā skatītājs labprāt vēlētos uzkavēties.
Mans kā teātra apmeklētāja gada notikums ir “Rimini Protokoll” izrāde “Situāciju telpas” – līdz perfekcijai nostrādāts dokumentālā teātra meistardarbs. Šajā darbā nekas nav nejauši, šķiet, nav labākas formas, kā runāt par tēmu, kuru mēs labprāt uztveram kā ar sevi nesaistītu jautājumu kopumu. Jā, Āfrikā vairākās valstīs notiek karš, bet kāda gan man gar to daļa. Šī izrāde liek uz mirkli būt aktīvam dalībniekam procesā, neizvairīties no pasaules daudzajiem militārajiem konfliktiem. Katra izrādes detaļa kalpo, lai vēstītu par militārās industrijas vāveres riteni, kurā ir iesaistīta visa pasaule. Ja kāds no mums izstātos no šīs spēles, tā sabruktu, bet mēs ļaujam tai iet savu ceļu. Tā ir izrāde, kas vēsta par to, cik daudziem cilvēkiem nākas ciest no šiem konfliktiem un cik ļoti daudzi cilvēki nemaz nejūtas atbildīgi par karu, kuru viņi tieši vai netieši atbalsta.
Skatoties mākslas darbu, kas man tiešām patīk, uz to projicēju savus jautājumus, šaubas un pārliecību. Dažkārt man ir bijis pārsteigums, kā manu izrāžu skatītāji tās nolasa, neievērojot atsevišķas detaļas, lai padarītu izrādi atbilstošu savai pārliecībai. Un ar mani notiek tas pats – ja izrāde ir laba, tad tā runā par visiem tiem jautājumiem, kuri pašlaik šķiet svarīgi.
Skats no “Rimini Protokoll” izrādes “Situāciju telpas” // LJTI publicitātes foto
Par dzīvi
Līdzīgi mēs saprotam savu valsti. Bieži savas vērtības definējam kā savas valsts vērtības, un dažkārt ir milzīgs pārsteigums, ka valsts pēkšņi sāk virzīties pavisam citādākā virzienā. Pirms neilga laika bez lielām debatēm tika pieņemta Satversmes preambula – man nav saprotams, kā tas iespējams.
Latvijas valsts veidošanas sākumā tā tika iecerēta kā patiesi moderna demokrātija. Man šķiet nepieņemami, ka šī ideja netiek attīstīta, bet drīzāk bailēs no provokācijām mēs padarām savu valsti nebrīvāku un būtībā veicam to, ko noteiktu provokāciju autori vēlējās panākt. Bet tā ir mana izpratne par vērtībām, kas valdīja pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Latvijā. Ir ļoti daudz cilvēku, kuriem Ulmaņa laiki ir „zelta laikmets”, bet man savukārt nav pieņemama vēlme pēc autoritāras figūras skaidras programmas, kas jāatspoguļo presē un mākslā.
Dažbrīd ir mirkļi, kad šķiet, ka mēs varētu būt valsts, kurā nav nedrošības par to, kas mēs esam – par sevi droša tauta un valsts.
Tas, ka pagājušās nedēļas ceturtdienas vakarā Edgars Rinkēvičs atklāja sabiedrībai, ka ir homoseksuāls un par to ir lepns, man bija ļoti priecīgs mirklis. Atklājās, ka tik daudzi cilvēki būtu gatavi atbalstīt partnerattiecību likumu, kāds nesen pieņemts Igaunijā.
Pirms dažiem gadiem pilsētvidē bija sociālas reklāmas plakāti ar jautājumu: „Vai tu savā darba vietā vari atklāt savu seksuālo orientāciju?” Tad tas likās ļoti absurdi, jo valsts vadībā tādu cilvēku vispār nebija, baidoties no sava darba devēja – vēlētāja. Tagad ir cerība, ka Latvijā, atbildot uz šo jautājumu, varētu notikt kādas izmaiņas.
Liekas neticami, ka par partnerattiecību likumu vispār var būt kādas diskusijas. Ar tā pieņemšanu konkrētai cilvēku grupai dzīve tiktu padarīta vienkāršāka – katrai darbībai, kura heteroseksuālai ģimenei ir elementāra, viendzimuma attiecībās prasa neskaitāmas notariāli apstiprinātas izziņas.
Tā ir nevienlīdzība, ar kuru šajā valstī būtu jātiek galā. Risinājums ir tik vienkāršs, tādēļ man nav saprotams, kāpēc likums nav izveidots jau iepriekš. Nevienu citu kā konkrēto cilvēku grupu likuma izveide neietekmētu.
Man šķiet, ka tas nekādi nespētu izmainīt heteroseksuālu cilvēku orientāciju, kaut gan, iespējams, es kļūdos. Dažiem cilvēkiem tomēr pat politiķa atzīšanās ir milzīgs traumatisks apdraudējums viņu seksuālajai orientācijai un reliģiskajai piederībai. Piemēram, LNO direktoram šādā brīdī vajadzēja visiem apstiprināt, ka viņam ir laimējies un šoreiz viņš vēl nav cietis: “Laiks atklāties! Kaut kur internetā lasīju, ka visapdraudētākā (diskriminētākā) cilvēku grupa esot kristīgai reliģijai piederīgi heteroseksuāli baltie vīrieši. Tad nu ar lepnumu paziņoju: es esmu viens no viņiem! Jūs jautāsiet – bet kāds tam sakars ar Operu? Nekāds! Es tikai gribēju, lai jūsu sejas šajā pelēkajā un lietainajā dienā rotā smaids. Jūsu Zigmars Liepiņš.” Bet tas, protams, taču ir tikai joks.
Daudz nopietnāks man šķiet vecāku sašutums, ka viņiem būs bērniem jāpaskaidro, ka homoseksualitāte ir normāla. Kādā brīdī bērns par šo tēmu var uzdot jautājumu, un man šķiet, ka savam bērnam pateikt, ka homoseksualitāte ir kaut kas nenormāls, ir pats ļaunākais, ko iespējams izdarīt. Jo pusaudžu gados, kad var pamanīt, ka kāds no klasesbiedriem varbūt ir homoseksuāls, iespējams, tieši tavs bērns būs tas, kurš izdarīs kādu milzīgu ļaunprātību – vienkārši tādēļ, ka viņš aizstāv savu vecāku izpratni par to, kas ir normāli. Vēl ļaunāk, ja vecāki to pasaka savam bērnam, kurš ir piedzimis homoseksuāls. Vai tiešām šie vecāki vēlētos, lai viņu bērns nodzīvotu visu mūžu kaunā par to, kas viņš ir, lai nekad nevarētu atklāti runāt ar saviem vecākiem, iepazīstināt savus vecākus ar cilvēku, ar kuru viņš vēlas būt kopā visu savu mūžu? Es tiešām ceru, ka politiskā līmenī attieksme pret viendzimuma attiecībām mainīsies, jo esmu pārliecināts, ka nevienam Latvijas iedzīvotājam partnerattiecību likuma pieņemšanas gadījumā nemainīsies seksuālā orientācija.
Vēl daži vērtīgi rakstu darbi saistībā ar šo tēmu.
Un jautrībai šis video.
Rakstīt atsauksmi