Mēs dzīvojam komunikācijas laikmetā
Mēs dzīvojam komunikācijas laikmetā, mēs tik daudz runājam, rakstām, lasām kā nekad agrāk cilvēces vēsturē. Mums apkārt ir tik daudz informācijas, ka ir tikai loģiski, ka jāizvēlas, ko uzņemt. Diemžēl cilvēks ir sliņķis pēc būtības, tāpēc tvitera vai feisbuka formāts, protams, ir daudz pievilcīgāks – gan satura, gan uztveres viegluma ziņā. Tas pats attiecas arī uz visu pārējo – kino, mūzika, teātris un tā tālāk. Man jau pusgadu datorā stāv neskatīta Godāra filma, bet pusotru stundu priekš Despicable Me šodien atradu bez problēmām. Un ne jau pirmajai daļai. Otrajai. Pirmo noskatījos jau sen. Gultā mētājas Vladimira Sorokina romāns, lai mētājas, bet es toties šodien izlasīju visu feisbuku – no sākuma līdz beigām, visu! Mocarts, Šopēns, Rahmaņinovs un Grīgs jau sen ir beigti, vairs neko jaunu neuzražos, bet Kendrikam Lamāram nesen iznāca jauns albums, ļoti funky, paklausieties, es klausos uz riņķi, iesaku. Kāda jēga domāt par kompozīciju, ja instagramā bilde ir kvadrātveida un pa virsu var uzbliezt smuku filtriņu?
Es noteikti neesmu vienīgais, kurš sevi “saudzē” un sojas vegānburgera vietā izvēlas Hesīti. Normāli. Cilvēcīgi. Taču ir viena lieta, kas man tomēr neliek mieru.
Pirms pāris nedēļām Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Konstantīna Bogomolova otrais iestudējums “Mans Blasters ir izlādējies”. Lielisks mēģinājumu process pie dziļi inteliģenta un intelektuāla režisora, interesanti, niansēti aktieriski uzdevumi, nevienu brīdi nav garlaicīgi. Ar muguras smadzenēm jūtu, ka uz skatuves šajā izrādē darām ko ļoti labu un vajadzīgu, ne tikai sev, teātrim, skatītājiem. Tas par mums – aktieriem. Kā ar skatītājiem? Pēc pirmizrādes teātra mājaslapā un vietējā portālā izvērsās Liepājas mērogiem negaidīti spraigas diskusijas. Pēc pāris dienām – visai atklātas (hehe) atsauksmes arī reģionālajā presē.
Pirmizrādē no zāles esot izgājuši aptuveni 30 cilvēki. Otrajā izrādē – 60. Grandiozi cipari 450-vietīgai zālei. Bet kāpēc ne? Pilnīgi normāla attieksmes paušana. Protams, mazliet sāpīgi, bet pieņemami. Pieņemami, bet ne līdz galam saprotami. Ideāls skatītājs manā uztverē ir cilvēks, kurš, samaksājot par biļeti un apsēžoties skatītāju zālē, pieņem noteikumus un skatās izrādi, aktīvi domājot līdzi, vēlams pirms tam painteresējoties, uz kāda režisora izrādi nāk, nu, vismaz programmiņu izlasījis (smieklīgi, bet daudzi tiešām nezina, uz ko nāk). Pieņemu, ka ir skatītāju daļa, kas uz teātri nāk tikai izklaidēties, un tas nav nekas slikts – pusotru, divas stundas smieties, skatoties labu situāciju komēdiju, taču ir veselīgi. Bet par ko domā (vai tieši otrādi – vispār nav domājuši) skatītāju daļa, kas nāk uz “Blasteru” un pēc tam ir tik sašutuši, ka, teātra mājaslapā un portālā liepajniekiem.lv izgāž žulti, piemēram, aicinot “izrādīt ko tādu pedofīlu un debiliķu zemē Norvēģijā” vai “rādīt Krievijā, jo tur jau nu sapratīs, ka tas ir sūds un sados režisoram pa purslām” (skat. www.liepajasteatris.lv), vai “Šādām izrādēm vajag pievienot norādi – domāts šizofrēniķiem, spaisotājiem vai vienkārši perversiem tipiņiem, lai normālie skatītāji nebojātu sev vakaru” (skat. www.liepajniekiem.lv).
Es, laikam jau maldīgi, esmu iedomājies – ja cilvēks ir izvēlējies nākt uz teātri, tad viņš jau ir izlēmis sevi nesaudzēt un likt sev domāt. Tvitera vietā izvēlējies Sorokinu, Despicable Me vietā – Godāru. Acīmredzot tā nav. Liela daļa latviešu, ja palikuši bez darba, sajūt sevī spēku kļūt par Latvijas hokeja izlases treneriem vai profesionāliem teātra/kino kritiķiem. Mēs, skatītāji, zinām, kā vajag, un, ja nav tā, kā vajag mums, tātad ir nepareizi, un mēs pat negrasāmies analizēt un domāt līdzi. Mums vajag taureņus vēderā pēc izrādes (bet, ja pēc izrādes vēderā ir taureņi, tad pirms kādas nedēļas to vietā vajadzēja būt kāpuriem, ne?).
Es esmu par diskusiju (arī pie tā paša “Blastera” ir daudz komentāru, kuros tiek pamatots, kāpēc izrāde nav patikusi, un es ļoti cilvēkus cienu par tādu sava viedokļa paušanu – pamatota viedokļa, bez uzbrukumiem un apvainojumiem režisoram, aktieriem, teātrim). Taču, ja galvenais arguments ir, ka “mēs pucējāmies un braucām, lai pavadītu jauku vakaru ar pozitīvām emocijām”, tad es varu ieteikt painteresēties pirms izrādes, par ko tā būs, un varbūt neapmeklēt pirmizrādes. Taču, ja ir ļoti svarīgi parādīt jauno kleitu starpbrīdī, tad nāksies vien paciest arī izrādi.
Bet vispār – priecīgu jums aizgājušo 4. maiju, mums ir sava valsts, un tas ir labi.
"Nabaga aktieri.."
Nekad nebiju pievērsusi uzmanību skatītāju komentāriem mājaslapā, tagad lasu ar aizrautību. Paldies, Gati, raksti vēl! ;)
Ievads diezgan klišejisks,jo par šo salīdzināšanu, jau runā katrs un tā vien šķiet,ka tā tagad ir modē. Runāt par to cik slinki paliekam. Bet tālāk, nu jā...skarbi tie skatītāji,ko padarīsi,jāmēģina pieņemt,ka visiem nepatiks, visi neizlasīs lugu pirms nāk uz teātri, un Gatim jāpieaug, jākļūst mazliet nejūtīgākam pret šīm lietām,kuras viņš nespēj mainīt, diemžēl ( vai par laimi, izvēlies kura versija labāk der) tādā pasaulē dzīvojam. Demokrātija, un kā māku tā savu neapmierinājumu paužu. Cilvēks iztērējis 4-15 eiro par biļeti, iespējams,ka atbraucis labu gabalu no laukiem, rēķinam klāt vēl padsmit eiro degvielai,un tad sēž zālē un īsti nesaprot kas uz skatuves notiek. Varbūt aiz izglītības trūkuma,vai apkārtējās vides, vai citu iemeslu dēl šis skatītājs nav spējīgs izrādi uztvert. To var saprast un pat attaisnot, bet izgāzt savu neapmierinātību anonīmos komentāros, tur lūk kultūras līmenis klibo.... Gati, nelasi komentārus,bet skaties ko dari un vērtē pats.
Protams, ka mēs esam eksperti, kritiķi utt!
Ir izvēle, spēlē "mākslu", bet tukšām skatītāju rindām.
Tikai šeit parādās tas, kā kas ir, teātrim pie kājas, nāk skatītājs vai nē, jo naudu tam dod pašvaldība! :D
Nezinu gan par ko ir konkrētā izrādē, bet es noskatījos reklāmas rullīti.
Visu cieņu... bet cik izglītotam ir jābūt, lai ar baudu noklausītos reklāmas rullītī pieminēto necenzēto leksiku? Vai tā netiek pietiekami lietota jau ikdienā? Vai tas ir kāds jaunums? Vai tas dod kādu pienesumu mūsu inteliģentajam vārdu krājumam? Jeb vai bez lamu vārdiem mēs vairs neprotam uzrakstīt un režisēt lugu?
Un kā jūtas paši aktieri vai režisors, ja kāds viņus ikdienā viņus apsaukā?
Cilvēku- parasto un ne tik parasto apgrūtina negācijas. Mums to ir diezgan jau tā pat. Varbūt pārtikušajā Vācijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Dānijā, kur ļaudīm dzīve ir drusku vieglāka gribas kontrastam kādus dranķus sabērt sev virsū. Bet man, LV parastajam, salīdzinoši inteliģentajam cilvēkam gribas aiziet uz teātri un nomazgāt tos ikdienas dranķus nost.
Gribas kaut ko skaistu, gudru, vai arī piedzīvot ritīgu katarsi. Varbūt tādēļ es reti eju uz teātri, jo vismaz pusē gadījumu es esmu bijusi vīlusies, vai arī man reāli sākās emocionālas lomkas, par to kā ļaudis patiesībā dzīvo, vai arī vienkārši bija žēl savas naudas, jo pieredzēju kā cilvēki skraida pa skatuvi ar porolona krāniņiem ...
Jā, mēs visi ikdienā lamājamies, visi protam matom runāt, bet teātris mums nav ikdiena, tā ir ekskluzīva prece, gluži kā šampanietis, kuru dzeram Jaunajā gadā un lielos svētkos, teātris nav alus, šņabis vai pliks, parasts ūdens.
Un mani uzjautrina šie teicieni: "Ja cilvēkam kaut kas nepatīk, tātad viņš ir tumsoņa!" Jā, man nepatīk, ja jāsamaksā nauda un jāklausās lamas... to, atvainojiet, es varu pieredzēt visai krāšņi pilsētu rajonos ar ķemertiņu sētā ejot brīvdienu pastaigā un ar visiem tesiņiem piedevās... ticiet man, viņiem tas sanāks dabīgāk, nekā jebkuram aktierim, kas katru kustību iestudē.
Vai tiešām ir tik grūti uzvest kaut ko saturīgu, spēcīgu, gudru un atmiņā paliekošu?
nu, re, atkal sākas! sev jau sen esmu apsolījis komentāru kaujās nepiedalīties (un šo solījumu arī turu), bet vienu reizi tomēr izšaušu, ja jau jāatbild un jāprecizē paša rakstītais.
tom, nez, man liekas, ka teātra kontekstā par to nemaz tik daudz runāts nav, turklāt, man liekas, ka ir svarīgi par to runāt - procentuāli liela daļa teātra apmeklētāju ir tādā svārstīgā vidus pozīcijā, tipa, mums patīk paņirgt, bet varam arī pieslēgties un teātris nav tikai izklaide. ja daļu no šiem var kaut daļēji pārliecināt, ja ne fanot, tad vismaz cienīt citādāku teātrī, tad jau ir labi. (es negrasos ar to nodarboties ikdienā, man vienkārši piedāvāja šeit izteikties, tās ir tikai pārdomas) Ja tas netiek darīts, tad drīz attapsimies pie kūnija un kamoleti (no offence, man patīk spēlēt arī komēdijas). un vai nav mazliet klišejiski kārtējo reizi piesaukt mistiskos "lauku cilvēkus", kuri sagrabina pēdējo naudiņu un brauc uz teātri. Iespējams, pietiekami skaidri neizteicos, bet gribu vērst uzmanību uz skatītāju nesagatavotību un pretreakciju, ja izrāde nešķiet pieņemama. liepājas teātra repertuārs pašlaik ir tik kolorīts un daudzpusīgs, ka katrs var atrast kko sev, ir tikai jāvelta padsmit minūtes izpētei pirms biļešu pirkšanas. nu, kkā tā.
un, tom, bez ironijas, par ko man runāt, kā aktierim, vietnē, kur tiek apspriesti un analizēti teātra procesi? ja Tev ir idejas, iesaki, nopietni.
zalalapa. nu, lūk, tas ir tas, par ko es runāju - jūs neesat redzējusi izrādi, tikai vienu no konteksta izrautu video sišetu (ne rullīti), bet jums ir viedoklis un visai kategorisks. paņemiet no bībeles no konteksa izrautu frāzi un pēkšņi izrādīsies, ka visi drīkst mētāties ar akmeņiem un sist viens otram pa vaigiem :)
viss, vairs neko neteikšu, novēlu visiem atrast teātrī kko priekš sevis un nevilties!
Es pilnīgi piekrītu Gatim un tas stāsts nav tikai par teātri,bet arī par kino. Vecāki ved savus 10-15 gadīgus bērnus uz tādām filmām kur rakstīts jau afišā līdz 16 gadiem neiesaka.
Un tas pats ir par teātri cilvēki iet uz izrādi un tad ceļas izrādes vidū kājās un dodas prom.Kamoon vai tad tu tiešām esi tik vājš ka nespēj 2 stundas skatīties kaut ko kas tev nepatīk. Es ieteiktu cilvekiem vairāk iedziļināties sevī un mēģināt saprast kas tev rada to nepatiku. Un nekas mūsu dzīvē nenotiek tā pat vien. Padomā kāpēc tu nonāci tādā izrādē kas tev nepatīk.
Jo pareizi Gatis saka cilvekiem tak ir izvēle, tā nav nekāda obligātā literatūra ko kāds uzspie lasīt.
Protams, izvēle ir, bet naudiņu teātrim dod nodokļu maksātāji, kas būtu tikai loģiski, ja tie spētu/drīkstētu "ietekmēt" to, ko uz skatuves rāda! Negribu ticēt, ka "režisora" saņemtais honorārs ir kaut 10daļu vērts no tā, ko skatītājs gūst skatoties!
Par nonākšanu ne tajā izrādē, elementāri, gadus 2-3 atpakaļ tika uzvestas izrādes, kuras deva BAUDU skatītājam, ne tikai samazgas, dusmas! Tāpēc cilvēki, kas uz teātri gāja kā uz svētkiem, pat domu nepieļāva, ka to visu var tā sačakarēt, jo nu ir režisors ar vārdu!
Un arī te ir tie kam nekas nepatīk, un tie kas vēlas,lai skatītājs noteiktu ko radīs teātros, it kā tas jau nenotiktu...Uz galvas var nostāties Kungs Tas Dievs - kaķi tāpat ņaudēs, suņi ries!
Gati,runā par to kas tevi kā cilvēku uzrunā,liek domāt, vai sāpina. Tā lai es lasot justu,ka to raksta dzīvs,domājošs cilvēks.
Es neteicu,ka šis bija slikts raksts, es mēģināju tev teikt,ka cepties par to ir gandrīz bezjēdzīgi
Nepiekrītu par teātri ka Moet (salīdzinājums ar šampanieti un paraleles ar ekskluzivitāti). Būsim reāli, ir estēti, teātra gurmāni un pilsētnieki laukos un ir lauķi, piedošanu, pilsētā, un tie būs viņi, kas ne mazāk teatrāli par aktieriem, celsies izrādes vidū un skaļi nofujinās durvis! Un tieši tiem saucamiem pilsētniekiem, kuri vēlās ne vairāk, ne mazāk, kā maizi un izklaidi, ir nauda, ir abonements, un to viņi arī pieprasa:dodiet mums Kaut ko, uz ko var skatīties, mēs negribam domāt, mums ir nauda un mēs esam te! Tā kā esiet tik laipni, rādiet to, ko vēlamies redzēt!
Mietpilsoņi (un tie esam mēs visi, pa lielam) nedrīkst pavēlēt Mākslai.Un šņākšana neparastu izrāžu virzienā ir tikai savas nepamatotas un nesaprotamas varas par mākslu izrādīšana.
Ir pagājuši gandrīz 3 gadi, bet viņi vēl sašust par "Stavangera"-tas nozīmē, ka tā jau sen gabalā ar visiem panākumiem, bet tur stingri sašutušos savā varā :D
Blasteri vēl neesmu redzējusi. Man ir jāizdomā, vai gribēšu un kad gribēšu. Tikai tad varēšu par to runāt.
Bet tiem, kuri gāja ārā-lētais šampis jums izmaksās lētāk :) Aga.
90% skatītāju ir idioti(medicīnisks termins) un tā pret viņiem arī jāizturas-ciniski,sarkastiski. Es arī vēl nesen domāju,ka svarīgākais ir augt un nepārtraukti domāt,bet nonācu pie secinājuma,ka nedomāt ir daudz veselīgāk.
Śajā pasaulē viss ir pavisam savādāk.
Blasters man patika un ārā gājējus es jau domās biju nošāvis,jo kā saka,tad gājējus neapturēsi. Var jau būt,ka es neko nesaprotu.
1. Teātri dotē valsts vai pašvaldība, lai skatītājs varētu atļauties (piemaksājot dažus eiro) skatīties šo vienreizīgo mākslas formu, jo viss ir ekskluzīvi dzīvajā.
2. Katrs skatītājs ir ar atšķirīgu pieredzi un attīstības pakāpi, tāpēc visiem labi nebūs nekad. (Es esmu gājusi prom no komēdijām, kurās visa zāle rēc un esmu bijusi sajūsmā par to pašu Stavangeru, kamēr citi gāja no zāles ārā)
Nav arī prātīgi barot publiku ar bulciņām, jo tad viņi ikrus nepazīs. Vajag dažādību. Iesaku skatītājiem biežāk riskēt un ļauties dažādām pieredzēm vismaz teātrī.
Es par savu "nodokļu maksātāja naudu" balsoju par "Blasteru". Maksājam, lai teātris būtu, nevis,- lai iestudētu to, ko pasūtam. Intereses ir dažādas